Vispārīgas ziņas

Jumis

Jumja ņemšana

Miķelis

Jumja ņemšana E.Virzas "Straumēnos"

Miķeļi - 29.septembrī - iezīmē vasaras beigas. Dzērves uz saviem spārniem aiznes launagu, saule pagriežas uz ziemas pusi, un līdz ar tumšajiem rudens vakariem atnāk veļu laiks, kura sākumu parasti iezīmē Miķeli.
Šīs dienas nosaukumos liela variēšanās nav vērojama. Galveni apzīmējumi ir Miķeļi (Cēsu, Rīgas, Jēkabpils, Madonas, Valmieras, Daugavpils, Tukuma, Venspils pusē); Mīkālis (Gatartā, Plāņos, Aumeistaros); Mīkaļi (Smiltenē, Vaivē); Miķeļdiena (ap Cēsīm, Rīgu un Tukumu); Miķēļdiena (Alūksnē, Naukšēnos, Gulbenē); Miķeļa diena (Gaujienā, Ropažos, Mazsalacā, Skujenē) un Miķēļa diena (galvenokārt Kurzemē un Zemgalē).
Miķeļa dienu kā baznīcas svētkus (līdz ar Miķeļa, Mihaēla kulta izplatīšanos) vispirms sāka svētīt austrumu, bet ar 5.gadsimtu arī rietumu baznīcā. Turklāt pareizticīgie šos svētkus svin 8.novembrī.
Ebreju angeloloģijā Mihaēls tiek uzskatīts par vienu no augstākajiem sargeņģeļiem, apokaliptiskajā literatūrā tas vienmēr stādīts Dievam labajā pusē, un pēc katoļu baznīcas nostiprinātās tradīcijas tas tiek uzskatīts par dvēseļu vadoni paradīzē. Latviešu buramvārdos (to vēlīnajā slānī, kur jaušama stipra kristietības un ebreju kabalistikas ietekme) tas parādās kā ercenģelis, parasti kopā ar Gabriēlu. Taču pamatā latviešiem, tāpat kā daudzām citām Eiropas tautām, šai dienai ir pilnīgi cits saturs un nozīme: tie ir pļaujas svētki, appļāvības, apjumības.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.

Miķeļi - rudens saulgrieži - ir diena ar izcilu vietu zemkopja darbu gaitā un visā gada ritumā. Visi svarīgākie gada darbi ir padarīti, norimst rosība uz lauka, zeme teju teju sasals, lai dotos ziemas atpūtā.

Brālīt, tavu drošu sirdi,
Tavu drošu padomiņu:
Miķelī arti gāji,-
Atrad' zemi sasalušu.
Sildiet alu Miķeļam,
Lai zemīte atlaižas.
LD 33235 Biksēre

Mikiļs gōja agri ortu,
Atrūn zemi sasolušu;
Pagaid, Miķiļ, leidz pušdīņom,
Koleidz saule atsiļdēs.
LFK 935, 28114 Mērdzene

Līdz Miķeļiem visām labībām jābūt zem jumta. Tad Miķelis staigā apkārt un visu apskatās. Ja kas vēl nenokopts, jāpasteidzas, jo Miķelis var uzsūtīt sniegu un salu. (LTT 20616 Bērzpils)
Uzskata, ka pēc Miķeļiem vairs tikai kāposti vien augot. Smiltenē saka: "Mīkāļa nakti kāpostiņš augot raun diegu pušu." (LTT 20681)
Pēc Miķeļiem sniega vārti vaļā. Tādēļ jāsteidz līdz tam pabeigt visi darbi, novākt dārzi. Reiz gribējuši kāpostus ņemt nost pēc Miķeļiem, bet divas nedēļas bijis sasalis un tikai pēc tam atlaidies un varējis noņemt. Sasalušus kāpostus neņem, tad tādi apvītuši. (LFK 49, 1799 Viesiena)
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.

Miķeļa diena pazīstama kā baznīcas svētku diena par godu virsenģelim Miķelim. Pie daudzām tautām tomēr šīs dienas svinību pamatā ir cita nozīme. Tā, piem., pie ģermāņu tautām Miķeļos rīko dzīres kā Pļaujas svētkus, kā appļāvības. Tāda pati nozīme šai dienai arī latviešu tautas tradicijās. Senāk parasti Miķeļa rītā kāvuši aunu, to izvārījuši un tad gājuši tīrumā nopļaut pēdējo labības kušķīt, kas speciāli šai dienai bija atstāts. Tās ir parastās Jumja saņemšanas svinības; pēc tam sekoja parastās dzīres ar attiecīgajām tradicijām. Ar Miķeļa dienu izbeidzas visi zemes darbi un pati zeme dodas it kā atpūtā, tā sasalst:

Brālīt, tavu droši sirdi,
Tavu drošu padomiņu:
Miķelī arti gāji,
Atrod' zemi sasalušu.
Sildien alu Miķeļam,
Lai zemīte atsalaižas.
LD. 33235

Tikai līdz šai dienai aug zemes augi. Tā, piem.: Pēc Mīkāļa vairs cita neviena sakne neaug, tik viens kāposts vien vairs aug (P.Šm.20683.-Smiltene). Mīkāļa nakti kāpostiņš augot raun diegu pušu (P.Šm.20684. - Smiltene).
Senāk ar Miķeļa dienu izbeidzies arī saimniecības gads. Šī diena tad bijusi arī jaunu līgumu slēgšanas laiks. Ap Miķeļa dienu saimniecības apstaigājuši zemes fogti, ievākdami līgumos paredzēto normu.
Līdeks Osvalds Latviešu svētki.- Rīga, 1940.

Senajā laika skaitīšanas sistēmā Miķeļi iezīmē rudens saulgriežus, kad dilstošā Saule nonākusi pusloka viduspunktā un diena un nakts ir atkal vienādā gaŗumā. Ziemeļu puslodē pēc Miķeļiem Saule mazāk apspīd zemi, dienas kļūst īsākas un naktis gaŗākas. Latviešu teiksmā par Sauli tas attēlots ar Saules meitas noslīkšanu avotā: gaisma iet mazumā, jo Saule bēdās par meitu staigā noraudājusies.
Līdzīgi citiem saulgriežiem latviešu gadskārtā, arī Miķeļi atzīmēti ar svinībām. Tomēr Miķeļi svinēšanai izveidojies īpatnējs paplašināts apjoms, iesaistot tajā arī ražas novākšanas izdarības, jo pirms Miķeļiem parasti nobeidzas visi rudens ražas novākšanas darbi. Dainas un ziņas no tautas mutes liecina,ka latvieši rudens ražas novākšanu atzīmējuši ar svinībām, kuŗās daudzināts Dieva, Māra, Miķelis, Jumis, saimnieki un darbinieki. Šīs svinības sauktas par Apjumībām, un tās notikušas Miķeļos, t.i., rudens saulgriežos. Miķeļiem - Apjumībām tūlīt seko Dieva dienas, Dievaines jeb veļu laiks. Tad pēc Apjumību priekšlaicīgām un jautrām svinībām, Miķeļu tirgus skaļuma un līgavu derībām iestājas klusais vēlu laiks, kad sētā aicina mirušo piederīgo veļus un sagatavo tiem svinīgu mielastu.
Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi.- Rīga, 1992.

Darba cēliens, kas aizsācies Jāņos ar siena pļaušanu, tālāk virzījies, padarītos darbus mērīdams, cauri Pēteriem, Jēkabiem, Labrenčiem un Bērtuļiem, nu noslēdzas Miķeļos ar appļāvībām, apjumībām, ar pēdējo Jumja ņemšanu tīrumā.

Trīs bajāri sasēduši
Kalniņā, lielījās:
Jānis skaita siena kaudzes,
Jēkabs savas rudzu kaudzes,
Miķelītis nokliedzās
Auzu kaudzes galiņā.
LFK 94, 6906 Aizpute.

Katrai labībai bija savs Jumis - rudzu Jumis, miežu Jumis, linu Jumis utt. Tāpēc arī Jumja ņemšana notika vairākkārt, dažādā laikā. Ikreiz, nobeidzot kārtējās labības pļauju, saņēma arī Jumi. Vispirms šo godu parādīja rudzu Jumim, jo rudzi pļaujami jau ap Jēkabiem; tad nāca kārta citu labību jumjiem. Latgalē vispopulārākais bija linu Jumis.
Jumja nozīmes skaidrojumos vērojamas divas tendences.
1. mēģinājums saskatīt tajā sakaru ar senindiešu yam`a-h - dvīnis, pāris, ko L.Adamovičs vērtē šādi: "folkloras dati neiederas tai filoloģiskajā teorijā, kas mēģina saskatīt jumja vārda senindiešu sakni yama-h un jēdzienu 'dvīnis', 'pāris'.
2. J.Edzelīna izvirzītais skaidrojums, saistot Jumi ar indoeiropiešu sakni yuvati, yuti-h - piesien, saistījums, t.i., tāds, kas saistīts, savienots, kopā saaudzis.
Par jumi sauc divas vārpas viena stiebra galā, divus riekstus vienā kodolā, divus kopā saaugušus augļus vai ziedus, netieši saistot to ar dzīvības sākšanos no pāra, jo arī precību un kāzu dziesmās šis princips un arī Jumis pats tiek daudzināts.

Jumu jumu vārpas auga,
Jumi jauni cilvēciņi;
Dancos mani kumeliņi,
Kad es braukšu precībās.
LD 28539 Liezere

Taču Jumis varēja būt ne tikai divu, bet arī vairāku komponentu saistījums: ne vien divas vārpas viena stiebra galā, bet arī vairākas - 3, 5, 9; tātad - jebkura vairākžuburu vārpa uzskatīta par Jumi.

Ziņā būšu, lietā būšu
Ar šo pašu vasariņu:
Nu uzgāju trīs vārpiņas
Viena salma galiņā.
LD 34305 Litene

Šim bija laime, tam bij laime,
Saimniekam liela laime:
Tam uzauga piecas vārpas
Viena salma galiņā.
LD 28483 Lielvircava

Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.

Ap 200 dainu apraksta rudens svinamo laiku, nosaucot to dažādos vārdos: Miķeļi, Apjumības, Appļāvības, Jumja diena. Ir iemesls domāt, ka pēc gaŗa darba posma nobeigšanas, rudens ražas bagātības apņemti, latvieši šīs saulgriežu svinības atzīmējuši sevišķi kupli. Viena daina min trīs Miķeļus, ko varētu attiecināt uz Miķeļiem veltīto dienu skaitu, jo izteiksmes forma un darbība pauž svinību ieskaņu līdzīgi labi pazīstamai Jāņu dziesmai: Sit, Jānīti, vaŗa bungas vārtu staba galiņā...

Trīs Miķeļi bungas sita vārtu staba galiņā;
Nākat, meitas skatīties, kur sitās maizes tēvi.
54316

Nav šaubu par to, ka latvieši lietojuši simbolisku dienu skaita izteikšanu ar vienādu cilvēkotu būtņu grupas ierašanos. Šis veids lietots Ziemassvētos ar četriem brāļiem un Lieldienām ar trim (vai četrām) māsām. Tomēr šeit abās reizēs apzīmētās dienas laika skaitīšana stāvējušas ārpus kārtas, veidojot dienu vienības. Trīs Miķeļu gadījumā starpība tāda, ka senā kalendāra iekārtojums neatstāj nekādas ārpus kārtas svinamās dienas, lai gan izdarību daudzums viegli aizpilda triju dienu apjomu.
Rudens saulgriežu svinības jāsaprot kā divu dažāda rakstura izdarību sakopojumu: 1) saulgriežu svinības, kur galvenā loma Dievadēla Miķeļa klātbūtnei un 2) ražas novākšanas izdarības ar Jumja godināšanu un rudens tirgu. Sekojošā Dieva diena ar savu nopietno raksturu uzskatāma par nākamā gadskārtas laika - veļu laika - ievadītāju, līdzīgi Pelnu dienai pēc Meteņiem.
Kārtojot šīs svinamās dienas ap pēdējo rudens laika svētdienu, t.i. 21.sept., secība varētu būt šāda: divas Miķeļu - Apjumību svinamās dienas aizņem pussvēti un svētdienu, kam pirmdienā seko Miķeļa tirgus. Rudens saulgrieži 23.sept. tad sakrīt ar pirmo Dieva dienu un Veļu laika sākumu. Šāds Miķeļu - Apjumību iekarārtojums pietiekami labi atbilst latviešu senā kalendāra prasībām, ka 1) saulgriežus atzīmē ar svinībām un 2) laiki beidzas ar svinamu dienu.
Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi.- Rīga, 1992.

Ražas novākšanas centrā ir cilvēkotais teiksmu tēls Jumis un viņa daudzināšana. Latviešiem Jumis ir Dieva dotās ražas un auglības daudzinājums, kuŗa redzamā zīme visbiežāk izteikta kā divas vārpas viena stiebra galā. Jumis savā pirmatnējā nozīmē satur dzīvības saglabāšanas, turpināšanas un vairošanas principu. Tomēr no dainām skaidri redzams, ka latviešu izpratnē Jumja tēlā izteiktās auglības pamatā ir paša Dieva devums.

Svētī, Dievs, to vietiņu, kur ēdām, kur dzērām;
Audzē, Dievs, div' vārpiņas viena salma galiņā!
32856

Nu ēdām, nu dzērām, nu laimīte jāvēlē:
Lai Dievs dod divas vārpas viena salma galiņā.
32856

Nav šaubu, ka latviešu Jumja tēla izcelsme meklējama tālā senatnē indoeiropiešu pirmtautā. To, pirmkārt, apliecina valodnieku pētījumi par vārdu "jumis". Šie pētījumi sadalījušies divos galvenos novirzienos:
1) Vecākie pētījumi saista vārdu "jumis" ar sakni *iem ar nozīmi turēt, turēt kopā, saturēt, pāŗot. Senindiešu valodā atvasinājums yama-h nozīmē sapāŗots, dvīnis; šeit arī latviešu vārdam piešķirta pāŗa un dvīņu nozīme.
2) Otrs novirziens atvasina vārdu "jumis" no *ieu, kam nozīme siet, saistība; citi latviešu valodas atvasinājumi: jūtis, locītava, loceklis un jumt, darināt jamtu; leišu jautis, vērsis, senindiešu yuvati, piesiets u.c.
Abos gadījumos vārdu nozīme izceļas ar divu elementu saistīšanu, un abu virzienu valodniecisko pētījumu rezultāti rāda, ka latviešu vārds "jumis" atbilst radniecīgiem vārdiem indoeiropiešu, resp. indoirāniešu valodās, apliecinot tā seno izcelsmi.
Otrkārt, salīdzinot latviešu Jumi ar valodnieciski radniecīgiem tēliem irāniešu un indiešu senajās reliģijās, redzams, ka latviešu Jumis ir paturējis līdzību ar šiem tēliem savā dzīvības saglabāšanas, turpināšanas un vairošanas īpašībā, kas ir šo seno mītoloģisko tēlu pirmais un vecākais iztulkojums.
Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi.- Rīga, 1992.

Pēc seno latviešu domām Jumītis dzīvoja tikai labībā, un tam saimniekam, kuŗa labībā viņš mājoja, auga braša maize. Tādēļ bija jāpiemet arvien drusciņ labības, lai Jumi pielabinātu un lai viņš druvas neatstātu uz visiem laikiem, jo ja vienu vien reizi tīrums bija atstāts bez labības skumšķina, tad Jumītis bija sasirdīts un viņš vairs neatgriezās. Tādā kušķīti Jumis pārdzīvoja ziemu. Nu ņēma un sasēja šo salmiņu rogas kopā, jumtiņa veidā, no kā, domājams, viņš arī savu vārdu dabūjis. Tagad Jumim bija sava māja gatava. Sāka rakt zemi, pie Jumja saknēm. Ja kukaiņi, kuŗi parādījās pie rakšanas, steigšus vien bēga atpakaļ, tad tas nozīmēja uz priekšu visu labu: arī citu gadu tiem pašiem pļāvējiem bija jāpļauj tās pašas druvas; turpretim, ja bija otrādi, tad citu gadu daži darbinieki pietrūka. Jeb arī visi pļāvēji svieda savas izkaptis pār kreiso plecu. Kuŗa strādnieka izkapts tālāk aizskrēja, to izprecēja, ja bija sieviete, un ja bija vīrietis, tad tas nomira. Labāk teikt, ka pēc katra savādāka atgadījuma, pēc katra savādāka priekšmeta latvietis kaut ko tēmēja. Vai nu pļāvējam salūza izkapts barā, atradās akmens, rupucis, zaķēns, visur mūsu senči redzēja Dieva pirkstu. Pļaujas beigās lauka vidū atstāj nenopļautu mazu pauguriņu. Atstātos rudzos pļāvējs izravē visas nezāles, un saimnieks vai vecākais puisis vārpas sasien mezglā. Katrs pļāvējs izvēlas sev vienu stiebru u8n vēro, vai kādi sabaidīti kukainīši pa to nerāpuļo. Ja atrod kādu kukainīti, kas kāpj uz augšu un paslēpjas sasējumā, tad neprecējis apprecēsies, precēts dabūs kādu mājas lopu. Pēc šī kukainīša izskata vēro par nākamo līgavu jeb dabūjamo mājas lopu; pēc gaitas par gaidāmā notikuma ātrumu. Ja kukainītis drīz atgriežas, viss paliks bez pārmaiņām. Ja kukainītis nokāpj zemē, kas notiek ļoti reti, tad zīlētājam jāmirst. Pēc katras pļavas beigšanas apsēstas un piemin Jumi, lai nākošā gadā nesāpētu mugura. Jumi izrauj, nes mājā vai noliek pie statiem. Viņu paglabā klētī, tad rodas svētība, pilna klēts labības (ib.11992). Jumītis dzīvo druvās. Kad beidz novākt pēdējo tīrumu, tad pļāvējiem jācenšas pļaut no visām pusēm un visai ātri. Pabeigušiem, jāapsēstas turpat uz kopiņām un jāapskatās, vai nav vienā stiebriņā divas vārpas, Jumītis, ja atrod, tas jānes mājā un jāiesprauž sienas šķirbā, ne pie durvīm, un jāglabā rūpīgi visu ziemu. Saimniekam tad radīsies dažādi labumi, bet Jumja atradēju, pļāvēju, vēl tai pašā rudenī aizvedīs tautiņās (ib. 11997). Pļaut beiguši, ķeŗ Jumi, - t.i. metas kūleniski un kliedz. Kas pēdējais paliek pļaut, tas pļaus katrā ziņā arī otrā gadā (ib.11999).
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994

Personificētais Jumis ir labības dievības, personificēts auglības spēks, tās materializētais simbols. Jumim ir pašam sava sieva Jumaliņa vai Jumalīte, savi bērni - jumalēni; Jumis pats apstaigā vai apjāj tīrumus, vērodams pļāvējus.

Es redzēju vecu, vecu
Pa vecaini staigājam;
Vai tas bija miežu jumis
Dzelteniem zābakiem?
LFK 1597, 5188 Blīdene

Jumeit, mumu Jumaleņu,
Aizjyudz sērmu kumēleņu,
Apjōj sovu teirumeņu,
Kū tōs dora pļōvējeņas.
LFK 15, 150 Nirza

Kad labības pļauja tīrumā tuvojās nobeigumam, pēdējās kopiņas pļaut gāja pati saimniece, lai labībai būtu svētība. Visai bieži šā godpilnā uzdevuma veicēja bija arī dūšīgākā pļāvēja - barvede, kuras neatņemams atribūts bija barvedes stebrere (falla imitācija). Parasti, pļaujot no malas uz tīruma vidu, baru dzenot, pēdējo labības puduri atstāja nenopļautu, jo ticēja, ka tur patvēries Jumis.

Bēdz, Jumīti, bēdz, Jumīti,
Nu nāk tavi ķērājiņi:
Nu nāk pati saiminiece
Jumi ņemt tīrumā.
LFK 585, 22 Umurga

Dzīdit, meitas, dzīdit, meitas,
Jumeits bora galeņā;
Sajumsim rudzu jumi
Ar sudobra grōbeklim.
LD 1930, 3399 Rēzekne

Viens no senākajiem Jumja ņemšanas paņēmieniem ir šāds: pēdējo labības sauju atstāja nenopļautu, pielieca to pie zemes un uzlika virsū akmeni, tā atstājot Jumi tīrumā līdz pavasarim. Šāds paņēmiens nodrošināja cikliskumu, nepārtraukto apriti: Jumis paliek tīrumā līdz pavasarim un nākamajā vasarā viņš atkal dzīvo jaunajā labībā.

Kur, Jumīti, tu gulēji
Šo garaju vasariņu?
- Tīrumiņa vidiņā,
Zem pelēka akmentiņa.
LFK Bb 21, 1921 Virāne

Otrs paņēmiens ir, kad Jumi neatstāja vairs uz lauka, bet gan iepina vainagā un nesa mājās. Jumja vanagu darināja no pļaujas laikā savāktajiem jumīšiem. Ja tādu nebija, darināja mākslīgu jumi, vārpas īpaši iekārtojot vainagā. Ticēja, ka tas cilvēks, kurš atradis Jumi, būšot laimīgs, bagāts, tam gaidāmas precības vai arī izdošanās pie lopiem.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.

Lauku darbu rindu noslēdza Appļāvības jeb Apjumības, kuŗu darbības viduspunktā stāv jumja saņemšana un pārnešana mājās. Lai arī pēc triju lauku ievešanas varētu izdarīt to ar galveno labību - rudziem, tad "ziemas rudzu pļaunot, atstājuši kādu mazu gabaliņu nenopļautu, ko pašā Mīkalī pļaut kā pēdējo labību" (EDL 1892 117.lpp). talkas sarīkošana padarīja šos svētkus vēl svinīgākus: radās vesels darbinieku koris, kas barvedes vadībā pavadīja ar dziesmām darbības un kustības kā tīrumā, saņemot jumi (to vajadzēja izdarīt saimniecei jeb saimniekam), tā arī ceļā uz mājām un mājās, novietojot to goda vietā. Zinām, ne visā Latvijā ceremonijas bij pilnīgi vienādas. Mazākais, dažās vietās varbūt Appļāvības bij paradums attēlot dziesmās un darbībās labību likteni no sēšanas līdz ražas novākšanai jeb "linu mokas". Auglības veicinātājās dievības dabūja savus ziedus, g.k. no ražas augļiem, bet arī asiņaini ziedojumi (gailis, vista) nav tŗukuši. Ziedoja tiklab mājās kā svētbirzīs. Bagātīgas dzīres un talkas mielasts vakarā noslēdza svinības, pie kam auna steberei jeb tās imitācijai, "astei", bij sava loma auglības veicināšanas rītos un dziesmās. Attiecīgās scēnas apraksts atrodams J.Mazvērsīša orīģinālstāstā "Baiļu dienas" (Dienas Lapā 1886.g. 56.numurā) un E.Virzas "Straumēnos". Visas Appļāvību paražas kristīgos laikos piesaistīja Miķeļiem, un tāpēc tad arī Miķelīti jeb Mīkālīti iztēloja par vīru, kas atnes "putojošu alus kannu" un "tauku sivēniņu" un dzeŗ istabā "glāzīti uz glāzītes", lai būtu "visi svētki pilni". Folklora daudzina Miķeļos sala un sniega uznākšanu.
Adamovičs Ludvigs Senlatviešu reliģija vēlajā dzelzs laikmetā.- Rīga, 1937.

Jumja ķeršana ir izdarība, ar kuŗu cerēts nodrošināt un saglabā labības un linu ražību no gada uz gadu. Tā sastāv no gūstīšanas darbības pēdējā nenopļautā gabalā tīrumā. Jumi saķeŗ, pēdējā labības kūlī paslēpušos, un pārnes sētā, kur to saglabā līdz nākošam sējas laikam.

Visu dienu Jumi dzinu pār lieliem tīrumiem.
Tur sadzinu, tur saņēmu pie lielā akmentiņ,
Pie lielā akmentiņa tīrumiņa vidiņā.
F 72,1887

Šai pamatdarbībai saprotamā kārtā izveidojušās variācijas. Jumja galvenā godināšana notiek Miķeļos - Apjumībās, bet dažādība labības šķirnēs un to pļaušanas laikos izslēdz iespēju Jumja ķeršanu atstāt vienīgi uz šo reizi.
Jumja saķeršana un mājās pārnešana var notikt tūliņ pēc labības nopļaušanas, kā tas darīts ar rudzu Jumi Rudenājos. Bet bieži Jumis atstāts uz lauka pēdējā labības kūlī vai nenopļautā labības gabalā līdz Miķeļu - Apjumību svinībā, un tikai tad tas nests uz sētu.
No dainām un vecu ļaužu liecībām izlobāmi vairāki atšķirīgi paņēmieni Jumja ķeršanas un ņemšanas izdarībās un, kā jau minēts, arī laikā, kad tās notikušas.
Ļaužu atmiņās saglabātās Jumja gūstīšanas izdarībās citās nodarbībās ap Jumi saskatāms pasvītrots reālisms. Piemēram, Jumi no pēdējā nenopļautā labības gabala ar aicināšanu un solījumiem iedabū saimnieka cepurē, apsedz ar saimnieces priekšautu un nes mājās uz klēti; citur saimnieks aicina Jumi pavizināties pastalā, ko viņš velk apkārt tīrumam. Notikusi arī Jumja pušķošana ar dārzā plūktām puķēm, ja tas atstāts uz lauka līdz Apjumību svinībām.
Turpretim dainās Jumja ķeršana un pārnešana sētā ietērpta simbolos, izvairoties no reāliem izpildījuma aprakstiem. Piemēram, Jumis ir saņemt, ja brālis apjāj tīrumu.

Ņem, bāliņ, sirmu zirgu, apjāj savu tīrumiņu,
Lai Jumīti tu saņemtu tīrumiņa galiņā!
28554

Dainās Jumja nogādāšana sētā notiek ar pēdējo labību: vainagu, vītni vai pušķi, kas simbolizē pašu Jumi.

Jumīts nāk, Jumīts nāk, vārpu kušķis rociņā:
Vārpu kušķis rociņā, vainadziņš galviņā.
50243

Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi.- Rīga, 1992.

Miķelis ir rudens saulgriežu - Miķeļdienas cilvēkotais teiksmu tēls. Viņš gan dainās nav tieši nosaukts par Dievadēlu, bet ar savu darbību un īpašībām iederas to pulkā.
Tikai pēdējā laikā Miķeļim ierādīta pienācīga vieta latviešu gadskārtā. Dainu pētnieki viņam agrāk pagājuši gaŗām, piņemot to par kristīgā kalendāra pienesumu. Tomēr pilnīgs dainu izraksts (apm.80) attēlo Miķeļa darbību un īpašības, kuŗās nav iespējams sameklēt līdzību ar kristīgās ticības eņģeļa tēlu. Otrkārt, nebūtu iedomājams, ka senajā gadskārtā, kur visas pārējās saulgriežu svinības cilvēkotas, izteicot pārmaiņas Saules ritējumā, rudens saulgrieži būtu atstāti ārpusē. Daina Miķeli nostāda iepretim Lieldienām, tā iesaistot to senajā laika skaitīšanā ar lielu noteiktību.

Lieldieniņa, liela sieva, tā atnāca tukšu roku;
Miķelītis, mazs vīriņš, tas atnāca pilnu roku.
32278

cita daina atkārto aprakstu par Miķeļa bagātību, kas viņam raksturīga sakarā ar rudens ražas laiku, bet vārds "laikgads" saista uzmanību šai tekstā. Tas apzīmē gadskārtas svinību reizes, bet jaunākos laikos no valodas pilnīgi izzudis. Vārda "laikgads" lietošana Miķeļa dainā ievieto Miķeli senajā laika skaitīšanas sistēmā, izslēdzot domu, ka tas ieviesies ar kristīgo kalendāru.

Mīkālītis bagāts vīrs, tas atnāca zābakos;
Šādi tādi laikgadīni nāca kārklu vīzītēs.
54309

Miķelis līdzīgi citiem Dievadēliem darbojas kalnā, tīrumā, pļavā. Daina katram no vasaras svinību teiksmu tēliem netieši atzīmē zināmu gadalaika posmu, saistot viņu vārdus un darbības ar noteiktas ražas ievākšanu.

Jānīts dienu sasēdēja, ar Jēkobu runādams.
Jānīts skaita siena kaudzes, Jēkobs savas rudzu kaudzes;
Miķelītis nokliedzās auzu kaudzes galiņē.
33060

Miķelis dainās saukts arī par labu un bagātu vīru, arī par maizes tēvu, kas saistās ar rudens ražas ienākšanos. Bet Miķelis arī pazīstams ar citiem pavārdiem, kā Sila Miķelis, Miega Miķelis, Miega Mača, kas atspoguļo citas rudens laika dzīves izpausmes un vajadzības.
Īpatnēja ir Miķeļa mājvieta silā, kas izteic viņa gādību par dzīvei nepieciešamās meža bagātības savākšanu.

Miķelīt, tēva brāli, meties sila maliņā:
Ja neauga rudzi, mieži, auga laba skalu malka.
30673

Miķelis vēl sevišķi izcelts kā alus devējs, lai gan alus neiztrūkst nevienās latviešu svinībās un godos.

Ak tu Sila Miķelīti, tavu saldu alutiņu!
Trīs graudiņi, sešas mucas, caur saknēm tecināts.
33234

Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi.- Rīga, 1992.

Nu sakustējās visa Straumēnu māja. Kalpu istaba, kur vasaru mājoja tikai mušas, kas, melnā pūlī skraidīdamas, bij noraibinājušas logu rūtis tik ļoti, ka tām vairs nevarēja cauri redzēt, atkal piebruka sieviešu pilna. Kad no lielās krāsns mutes, kas izdvesa karstumu un maizes gaisu, Līna zvērojošu seju, kas līdzinājās piekura ugunij, izvilka ar apdegušu lizi ārā pēdējo jaunās rudzu maizes klaipu, krāsni piekrāva atkal pilnu sausas malkas. Uz dēļiem sakrauti, jau savu kārtu gaidīja rupju kviešu miltu pīrāgi, bagāti piebāzti ar gaļu, siļķēm un sīpoliem. Uz sētas, izklātas saulē, žāvējās vēl gluži svaigas un asiņainas divas aunu ādas, bet nokauto sivēnu ienesa lielā skursteņa ķēķī un iemeta vārošā ūdenī baļļā, no kurienes to izvilka ārā gluži rožainu, noplukušiem sariem. Tad to sacirta gabalos un, piebāzuši sīpoliem un ķiplokiem, sakrāva divos čuguna kastroļos un iešāva krāsnī, kur tas blakus pīrāgiem cepa čurkstēdams, lai jau rītu pavisam pazustu ēdāju mutēs.
Kamēr Līna ar atraitni gaidīja pīrāgu izcepšanu, palaikam apgaismodamas krāsns iekšieni ar skala uguni, skursteņa ķēķī misiņa kastrolī saimniece gatavoja ābolu ievārījumu, nežēlodama cukuru un kanēli, bet otra meita dedzināja īpašā pannā ar aizšaujamo kviešu graudus kafijai. Nokautos jērus, uz kuru ciskām un ribām spīdēja trekni tauki, noskaloja baļļā, ietina palagā un aiznesa uz pagrabu, kur, pie griestiem pakārti, tie palika spokojamies.
Šajos darbos sievietes ielika visu savu prātu un saprašanu. Viņu acis spīdēja, kājas tekāja un rokas kustējās it kā pašas no sevis, un tikumi un paradumi, veci kā cilvēce, bija redzami viņu kustībās.
Kamēr jaunākais puisis metās mugurā melnajam ērzelim un salūdza talciniekus no visām apkārtējām mājām, citi atplūca vietu un ierīkoja linu zārdu, iedzīdami zemē zeģenes, kas šai vajadzībai jau kalpoja daudzus gadus. Zārda priekšā ierīkoja sukas ar izkaptīm linu nociršanai, un, kad viss bij labi norīkots un zeme ap zārdu cieti nomīdīta, ļaudis devās mājās pie vakariņām, gari izrunādamies par rītdienu. Siseņi, sakāpuši pa ābeļu zariem, jau bij iesākuši savas vienmuļīgās meldijas, kad ļaudis devās pie miera, domādami par rītvakara priekiem, jo nekas cilvēkam nedod tādu baudu kā iespēja iztērēt kopīgā līksmībā spēkus, kas sakrājušies.
Nākošu dienu ap brokastu laiku lauks sanāca pilns linu plūcēju. Vecākie vīri, līdz atnesuši katrs savas sukas, norīkojās pie linu ciršanas, bet puiši, meitas un sievas nostājās linu lauka galā. Visi smējās un jokojās, un likās, ka viņi ar savu jautrību grib uzvarēt brūngalvaino linu plašumu, kas, vietām sakritis veldrē, vietām stingri augšup stāvēdams, bija saķeries kopā. Sievieši bija atlaiduši drāniņas uz pleciem, un saule trekni apspīdēja melnas un dzeltenas, vai nu pār pleciem nolaistas, vai ap galvu apgrieztas, bagāti ar mateļļu iesmaržotas bizes. Lai lini nesaskrāpētu roku stilbus, tajos bij uzmaukti garo zeķu lieli. Uz jakām pret krūtīm, kuras jau pašas izstiepdamās un saraudamās plēsa apģērbu pušu un pie kurām linu saujas pastāvīgi piedūrās, bija uzšūti lieli ielāpi.
Baru veda varena sieva sarkaniem, ķerainiem matiem, no kuras pilnlūpainās mutes kā no kubla nāca ārā mutuļodami nekaunīgi, bet šai dienai patīkami un piederoši vārdi un dziesmas. Tā kā noliecoties pie viņas lielās krūtis nokārās un pastāvīgi viņai maisījās starp rokām, tad, visiem redzot, viņa pacēla jaku un piesēja tās ar lakatu. Un šinī brīdī, kad viņa to darīja, tieši pret sauli nostādamās, kājas izplētusi, ar savu sarkanmataino galvu, lielajām, slinki grozīgām it kā govs acīm, pār kurām kustējās resni plakstiņi, un platajām gūžām viņa izlikās kā sākums visam labībainajam, gaismas, brieduma un miera pilnajam apgabalam, kam desmit verstes tālu visapkārt neredzama roka bij apvilkusi zilmežainu apvāršņu dievišķīgo loku. Viņa pirmā arī atrada jumi, platu un zaļu, un, izstāstīdama, kā kopā saauguši šie divi lini, tā kopā būs saaugt arī jaunu meitu ciskām, aizsprauda to aiz svārku jostas, un, skaņi iekliegdamās, ņēmās raut linus ar tādu spēku un veiksmi, ka aizgāja citiem priekšā lielu gabalu, atstādama aiz sevis simtiem noplūktu linu sauju. Tas sacēla plūcējos jautru čaloņu, un, zilu, melnu un brūnu acu skatieni iedzirkstījās sakrustojoties. Gaiss bija pilns aizsviesto linu sauju šņākšanas un plūkto stikšķēšanas, kas nāca viegli ārā no zemes izkurtējušās un mīkstas kā pūpēdis. Kad barvede, sasienot linus, saslējās un acīm mērīja lauku, viņas garas stāvs valdīja ne vien pār visu tīrumu, bet arī pār plūcējiem un viņa līdzinājās briežu mātei, kas, izvedusi savu pulku ganībās, vēro, no kuras puses tam varētu draudēt briesmas.
Kamēr plūcēju bars smiedamies un dziedādams virzījās arvienu dziļāk linu laukā, puikas kliegdami krāva vezumā linu saujas, rungas slīpi nostādīdami ratu priekšā un pakaļā, un veda uz zārdu, kur cirtēji, kreklos izmetušies, linu galus papriekšu uz izkaptīm nocirzdami, sita tos pret sukām, pie kam linu galviņas lēkāja uz visām pusēm un projām sviestās saujas nemitīgi šņāca gaisā. Tur bija vīri, kas pie šī darba bij pieraduši. Pats saimnieks nocirstās ķerainās sēklas krāva zārdā, tās izlīdzinādams un guldinādams. Divi puiši atkal nosukātās saujas veda uz linu mārku, tur slodzīdami tās akmeņiem un velēnām. Tā visos lauka galos bij darbs, prieks, trokšņi un dzīvība, un šie ļaudis bija pateicīgi lielajai vasarai, kas, tos sapulcinādama uz lauku darbiem, vilka pamazām projām savas zaļās un smagās drēbes. Suņi no uztraukuma rēja, sievu līdz atnestie zīdāmie bērni, no autiņiem atraisījušies, uz linu čupiņām nolikti, sildīja saulē savus brūni nodegušos vēderus, un, ja kāds sāka brēkt, māte aizsteidzās pie viņa un pazīdīja, un viņš apmierinājās un aizmiga pienainām lūpām.
Tie, kas bija lieli ēdāji, jau sen kāri noklausījās, kā mājās šķinda trauki, un viņiem likās, ka līdz zārdam atplūst ceptas gaļas smarža. Un viņi nekļūdījās, jo drīz redzēja saimnieci un kalpones ar kāšiem parādāmies gatuvē līdz ratiem, kuros sakrauti bij trauki. Netāli no zārda viņas izstiepa uz zemes garu balinātu audeklu un uz tā salikta maizi, šķīvjus, koka karotes, bļodiņas ar ābolu ievārījumu, tasītēs šī gada skābētos gurķus, brūni apcepušu sivēna gaļu, sviestu un kviešu karašas, un salēja lielās bļodās kartupeļu putru, šur tur pa starpām novietojot arī degvīna pudeles. Tad sasauca linu cirtējus un saūvināja plūcējus.
Visiem pa priekšu nāca barvede, priekšautā nosvīdušo seju slaucīdama, svārkus augsti saspraudusi, apkārusies jumjiem, kas viņai bija savīti ap galvu un aizbāzti aiz jostas. Iedzērusi lielu glāzi degvīna, viņa nosēdās un līdz ar viņu pārēji. Labu brītiņu nekas cits nebija dzirdams kā tikai ēšanas vienmuļīgais troksnis. Rokas ļaudīm bij zaļas no plūktiem liniem un zemēm nosmērējušās, un, kur tecēja pirkstos paņemtās gaļas tauki, tur palika baltas svītriņas. Tā bij dzīvojuši viņu priekšgājēji un tā dzīvoja viņi, ņemdami savu spēku no zemes un sajaukdamies ar visu, ko tā radīja, skatīdamies vērīgām acīm caur darba putekļiem nākotnē. Arī suņi gribēja piedalīties šai mielastā un, ēdēju starpās iespraudušies, lūkojās mīlīgām acīm viņos, novērodami katru gaļas gabalu, ko tie cēla pie mutēm. Saimnieks apstaigāja visur ar šņabja pudeli un glāzi rokā, un vecāki vīri iedzerdami nokrekšķinājās vairāk aiz ieraduma nekā no dzēriena stipruma. Saule plaši piedalījās šai mielastā lauku vidū, spīdēdama uz sejām, bļodām un ēdieniem, piešķirot nebijušu krāšņumu ir tiem, ir barvedes galvai, kas ēdēju vidū laistījās kā otra saule, bet visvairāk miežu un auzu druvām, kuru dzeltenais spīdums, atplūzdams līdz šejienei, bija piepildījis visu gaisu.
Kad ļaudis bija tā pieēduši, ka starpas sēdētāju vidū metās mazākas un visiem vajadzēja vairāk vietas, tie piecēlās, un cirtēji lēkdami, bet plūcēji skriešus devās atkal pie darba, un no jauna noplūkto un nocirsto sauju švīkoņa bija dzirdama laukā.
Bet saimniecei ar kalponēm bij daudz vairāk rūpju un noskumšanas nekā linu plūcējiem. Tikko bija paēsts palaunadzis, kad vajadzēja rīkoties uz vakariņām. No saimnieku gala lielās istabas iznesa gultas un gar sienām nolika garus galdus un apklāja linu palagiem, kas, cieti norullēti, staroja šķīstu mirdzumu. Lai vēlāk būtu mazāk rūpju, uz tiem jau tagad novietoja vajadzīgos traukus. Burkāni, kāļi, sīpoli un tikko rakti kartupeļi bija sakrauti istabas priekšā, un ar to tīrīšanu ņēmās trīs sievietes, katru brīdi pārrunādamas, cik no katrām saknēm likt grāpjos. Viss, kas auga Straumēnu dārzos, še izdvesa savu smaržu un bija likts lietā - zaļas pupiņas, pētersīļi un raibās turku pupas, un jau cietās kāpostu galviņas. Uz liela kluča saimniece ņēmās ar jēra gaļas saciršanu mazākos gabalos, lai ēdājiem pie galda nebūtu pašiem jāpiepūlas griežot. Drīz vien zem visiem kāšiem kurējās gaiša uguns, un skursteņa dūmi vēstīja plūcējiem ka gatavojas vakariņas. Lielais meta rupjus burbuļus, nikni un savrupīgi bārdamies, kamēr vismazākais otrā galā laipni runāja ar visiem.
Jau labs brīdis bija pagājis pēc saules noiešanas un mēness gaisma palika zaļa, caur Straumēnu ošiem līzdama, kad laukā atskanēja skaļa gavilēšana, kas nozīmēja, ka lini noplūkti. Varēja manīt, ka arvienu tuvāk nāk dziedāšana un smiekli, un drīz vien Straumēnu sētvidū sabruka plūcēji un cirtēji ar barvedi, kas nāca plaši kā siena guba un pierunāja pagalmu ar savu valodu. Istabas priekšā stāvēja sile ar ūdeni, un tas drīz vien metās zaļgans no tik daudz rokām, kas tajās mazgājās. Tad visi sagāja iekšām pa zemajām durvīm, kur, bļodās salieta, kūpēja zupa ar jēra gaļu, brīžiem pavisam apslēpdama savos tvaikos pie griestiem pakārtās lampas gaismiņu.
Pašā galda vidū tagad sēdēja barvede, mērcēdama pastāvīgi lūpas alus kannā, kas gāja no vienas mutes pie otras. Piepeši viņu izrāva no galda apakšas steberi, lielu, sarkanu burkānu, kam resnajā galā bija piesieti divi sīpoli ar pētersīļiem, un savicināja to un pacēla gaisā, uzsākdama tik nekaunīgu dziesmu, no kuras citos gadalaikos ļaudis parasti vairījās, bet kuru tagad visi dziedāja līdz, slavēdami kaut ko varenu un neredzamu, ko tomēr izteica trim vārdiem. Viņa tagad bij atraisījusi lakatu, kuru no rīta ap krūtīm bij apsējusi, un tās, tikušas vaļā un berzēdamās gar galdu, iedzina visos svelošu un slepenu līksmību, ko dziesmām un kustībām izteica meitas un puiši, vīri un sievas. Neviens nevarēja vairs mierīgi uz vietas nostāvēt. Traukus ātri novāca, un galdus iznesa ārā, un, vecajam Knābēnam uz vijoles spēlējot, iesākās traka deja, kurā meklēja tagad glābiņu no iekšējās kvēles, kas visus bija pārņēmusi. Barvede saķēra puisi, kas gandrīz pazuda viņas miesas bagātībā, un grieza to citiem pa vidu mitri kvēlojošām acīm, steberi sev priekšā aiz jostas aizbāzusi. No kāju piesišanas un ātrās griešanās sacēlās tāds troksnis un vējš, ka suņi nenocietās un drāzās barā, un mēģināja saķert dejotāju stilbus. Tie, kuri bij piesieti ķēdēs, raustījās, kraukdami kā uz nelaimi. Pat melnais vērsis, sadzirdis istabu rūcam, sāka nelabi maurot, sagāzdams laidara sētu vienā acumirklī. Govis pacēla nemierīgi galvas, izbrīnējušās par sava drauga trakošanu tik vēlā nakts laikā, un tad atkal aprima, vienaldzīgi gremodamas tālāk.
Tikai pēc pusnakts norima dejotāju prieks, ko gadu simteņiem cauri nebij varējušas izkliedēt kanceles runas un nomākt vergu laiki. Tas dzīvoja viņos kā teiksmains briedis mežu biezumā, lai, reizi par gadu izskriedams klajumā, satrauktu visus ar savu brēcienu. Un tie bij tie paši ļaudis, kas svētdienās sūdzēja savus grēkus, altāra priekšā iedami uz ceļiem. Bet dažreiz notiekas, ka cilvēks, patiesā saskaņā dzīvodams ar pieņemtiem uzskatiem, pēkšņi sāk iet gluži savdabīgas gaitas, sadzirdis kaut kur senā Dieva aicinājumu. Jo katrs īsts Dievs kā sams upju dzelmēs peld un dzīvo rases asinīs, un pārtiek no tām, un aiziet uz citurieni, kad tās ir izsīkušas.
Virza Edvarts Straumēni.- Rīga, 1989.