Latviešu folklora

Nav noteiktu ziņu, kā šos vasaras saulgriežu svētkus, ko kristīgās ticības laikos apvienoja ar Jāņa Kristītāja dienu, senie latvieši saukuši. Iespējams, ka tos sauca par Ziedu svētkiem, jeb Ziedu dienu. Kādā Folkloras krātuves paražā lasām: Ziedu diena bijusi īsis. Šai dienā vienmēr sējuši sieru, kā uz pašu Jāņu dienu, un darbu arī nestrādājuši uz lauka (LFK 479, 1491 - Meirāni). Arī daudzas mūsu tautas dziesmas daudzina Jāņu dienu kā ziedu dienu un Pēterdienu kā lapu dienu:

Beļavā dienu pirms Jāņiem sauc par zāļu jeb ziedu dienu (LFK 142, 2987). Arī prof. P.Šmits domā, ka senāk Jāņu dienu, laikam saukuši par ziedu dienu, jo tā iznākot īstā ziedu laikā un pārejā no pavasara uz vasaras darbiem. Šai sakarībā viņš aizrāda uz kādu tautas dziesmu:

Līdzīgās domās arī prof. L.Adamovičs, ka šāds nosaukums seno latviešu vasaras saulgriežiem iespējams. Taču noteikti apgalvot to nevar, un tāpēc šiem svētkiem varēja būt cits nosaukums. E.Brastiņš gan uzskata Jāņus par īsti latviskiem. Arī romieši priekškristīgos laikos pazinuši divsejaino Janusu, kas ir veca ārieša gada dievība, kur viena puse rāda uz ziemu, otra uz pavasari, šis pats vārds esot saglabājies arī pie mums. Tikai katoļu baznīca, sastapdamās ar šiem saulgriežu svētkiem ielikusi tur jaunu jēgu, daudzinādama bībeles Johanānu. Fakts nu tas, ka mūsu tautas dziesmās gan, laikam, nekādas ziņas par kristīgo Jāni neatradīsim.
Līdeks Osvalds Latviešu svētki.- Rīga, 1940.

Šo svētku vēsture un liktenis tik spilgti kā reti kurš cits piemērs atklāj, gudri izsakoties, nacionālā un internacionālā dialektisko iedabu, to, ka nav nevienas nacionālas vērtības, kas savās saknēs nebūtu internacionāla un savos rezultātos nevarētu tāda kļūt. Jāņi ir mūsu nacionālie svētki, tautas svētki. Taču to sākumi aizsniedzas nepārskatāmi tālā pagātnē, zemkopju tautu saules kultos. To sākumi datējami droši vien vismaz ar indoeiropiešu kopības laikiem - 5., 4.gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Bet nav jau jāmeklē tik tālu. Vēl ir vēsturiskos laikos, 16. - 17.gadsimtā naktī uz 24.jūniju Jāņu ugunskuri deguši visā Eiropā, sākot no Britu salām līdz pat Urāliem.
Itālijā tos saukuši par San - Džovanni ugunīm, Francijā par Sen - Žana ugunskuriem. Tie kurināti arī par godu Janam, Džonam, Huanam, Hansam, Johannusam, Ivanam Kupalam. Un, protams, Jānim. Visur šīs ugunis aizdegtas augstākos pakalnos, bet lielos ciemos un pilsētās - centrālajā laukumā. Parīzē katrā kvartālā bijis savs ugunskurs, un nereti ceremonijā piedalījies karalis, pats ar savu roku iededzinādams jāņuguni. Šie fakti liecina: ne tik tālā pagātnē vasaras saulgrieži daudzās Eiropas zemēs bijuši kolektīvi - kopienas, tautas - svētki. Oficiāli uzskatīja un baznīca sludināja, ka tiek svinēta Jāņa Kristītāja dzimšanas diena (24.jūnijs). tiešām, lasot etnogrāfiskas ziņas par Jāņiem pie tautām, kuras kristietībai piegrieztas daudz agrāk un pamatīgāk nekā mēs, redzams viduslaiku tautas kultūrai tipisks pagānisko un kristīgo elementu sajaukums. Tā jāņuzāles apsvētītas baznīcā, ugunskuri slacīti ar svēto ūdeni un tamlīdzīgi. Un tomēr arī te stabilais pirmskristīgais pamats lien ārā kā īlens no maisa, lai cik modri garīgā vara censtos savus jēriņus atturēt no maldiem. "Populārā pamācībā par Jāņa Kristītāja ugunskuru izcelšanos un sarīkošanas veidu" (Francija, 17.gs.) teikts, ka ugunis dedzināt drīkst, bet tikai ar noteikumu, ka no ceremonijas tiek izslēgti nomaldi un nekārtības. Savukārt Gustinas hronikā (Krievija, 16.gs) aprakstītas, kā abu dzimumu vienkāršie ļaudis Jāņa Kristītāja dienas priekšvakarā par godu "velnam Kupalam" pin vainagus, rokās saķērušies, dejo ap ugunskuru, bet pēc tam lec pār uguni, lai ziedotu sevi šim Kupalam.
Un tā viduslaiku Eiropā redzam ļoti senu priekšstatu un rituālu kompleksu, kurš vienā vietā saglabājies labāk, otrā - sliktā, bet kuram spilgtas un nepārprotamas atbilsmes ir mūsu līgodziesmu ciklā un Jāņu paražās, kādas tās pazīstam no bērnības - arī viens labāk, otrs sliktāk.
Čaklā Inta Vasaras saulgrieži.- Līgo, priekšvārds/ Rīga, 1988.

Savā dziļākā būtībā Jāņi ir saules uzvaras svētki, jo vasaras saulgriežos, Jāņu sākotnējā un pareizā datumā, saule ir sasniegusi savu augstāko stāvokli debesu kalnā un spīd visilgāk dienā. Pats Jānis arī nostājas kalna galā, lai sasauktu Jāņu bērnu: "Pūt, Jānīti, vaŗa tauri/ Kalniņā stāvēdams" (32883), un "Jāņa bērni līgot gāja Augsta kalna galiņā" (F929, 38939). Jāņu nakts iezīmē lielos laika griežus starp saules gadskārtējo augšup un lejup ceļu pāri debesu jumam, kad laika plūsma šķiet it kā uz brīdi apstājusies. Parastais diennakts cikls un ikdienišķā nakts uzvara pār dienu izņēmuma kārtā šai naktī tikpat kā top iznīcināta, atstājot kaut ko, kas gandrīz vai atdarina aiz polārā loka 24 stundu garo dienu. No visiem gadskārtas svētkiem Jāņi varbūt vistiešāk saskan ar M.Eliades domu, ka rituālo svētku izdarību galvenais mērķis ir atdarināt un atkārtot pirmsākumu radīšanas aktu, kad mums pazīstamā vieliskā pasaule tika radīta no sākotnējā bezformīgā haosa. Aizdegtās jāņugunis, kas kliedē gada īsākās nakts tumsu, tā stājoties pašas saules vietā, varētu arī rituāli atdarināt kosmogonisko gaismas un saules rašanos no pasaules pirmsākumu nebeidzamās tumsas. Jāņuguņu dedzināšana ir plaši pazīstama Austrumeiropā un tāpat citās Eiropas daļās - no skandināvu zemēm līdz pat Francija, Spānijai, Itālijai, Īrijai un Grieķijai - tādēļ to var uzskatīt kā ļoti senu, no indoeiropiešu tautu kopienas laikiem mantotu tradīciju.
Vīķe-Freiberga Vaira Trejādas saules. Hronoloģiskā saule.- Rīga, 1999.

Jāņu svinēšanas galvenā pamata funkcijas ir auglības veicināšana, it īpaši kas attiecas uz augu valsts audzelību un ražīgumu, un tā izpaužas dažādās Jāņu paražu detaļās. Jāņos, kā katram zināms, visa sēta ir jāizpušķo ar meijām un ozollapu vītnēm, it kā mežs būtu iebrucis sētā, uz brīdi nojaucot parastās stingrās robežas starp dabu un cilvēci. Jāsapoš un jāizpušķo bija ne tikvien sēta un pagalms, bet arī istaba. Ja Jāņu bērni tajā neienāca, lai pasargātos no lietus, tad dažs labs tur varbūt ieskatījās aiz tīrās ziņkārības. Svētku istaba ir tik ļoti izdaiļota un izpušķota, ka šķiet, it kā pati saule tās vidū būtu uzlēkusi, neskatoties uz to, ka lielākā svinēšana notiek tieši pēc saules rieta:

Katra sapostā un meijām izrotātā saimes istaba svētkos rituāli atveido mītiskā Jāņa istabu, kas pastāv citā īstenības plāksnē. Jānim pati saule spīd istabas vidū, bet simboliski tā spīd arī katrās mājās, kur Jānis tiek svinēts un sagaidīts, ar saulgriežu dzīvinošo svētību un spēku.
Reālais ar mītisko saplūst arī aprakstos par Jāņa skaisto sētu, kas vienādi apzīmē aplīgotā Jāņa tēva sētu, it īpaši, ja pašam saimniekam būtu Jānis vārdā, kā arī mītiskā Jānīša sētu, kas atkal pastāv citā īstenībā. Formula par zaļu koku apjozto lauku sētu, kam saulīte laistās vidū, ir dainās ļoti iemīļota, un tās daudzos variantus vēl redzēsim, runājot par saules apspīdēto brāļa sētu. Koki visapkārt te attēlo aizsardzību no skarbākiem pasaules vējiem un simbolizē arī dabas auglību un dzīvības nemirstību, kamēr saule vidū pārstāv debesu svētelību cilvēku iekoptajai mājas vietai:

Vīķe-Freiberga Vaira Trejādas saules. Hronoloģiskā saule.- Rīga, 1999.

Jāņi ir saules sveikšanas un auglības svētki. No Jāņu dienas sākot, saule no augstākā kāpiena debesu lokā sāk slīdēt lejup. Jāņu ielīgošana sākas divi nedēļas priekš Jāņiem, un līgošana turpinājās līdz Pētera dienai. Vēl šur tur atskanēja priecīgais "līgo", bet pēc Pēterdienas dziesmas ar refrēnu "līgo" apklusa. Jānim aizejot, viņa vietā stājās Pēteris. Oficiālā Pēterdiena 29.jūnijā dažkārt tika turēta par lielo Jāņu dienas atsvēti, bet par īsti svinamu uzskatīja tikai pašu vakaru, Pēterdienu sagaidot.

Jāņus latvieši uzskata par vislatviskākajiem svētkiem bez kristīgās ticības ietekmes, bet Pētera un Pāvila diena tika svinēta par godu svētajiem apustuļiem Pēterim un Pāvilam. Šos abus mocekļus 64.gadā Romā Nērona valdīšanas laikā piesita krustā ar galvu uz leju. Tauta Pēteri uzskata par debesu valstība atslēgu glabātāju un sargu, jūrnieku, atslēdznieku un citu amatu patronu.
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.

Jāņi iezīmē laika tecējuma redzamākos griežus starp pagātni un nākotni, bet pats Jānis - kā dziesma to atgādina - sēd tagadnes vārtu staba galā. Šai ziņā Jānis ir gluži kā tie seni Baltijas reģiona purvos atrastie koka elki ar divām sejām, kas raugās turp un atpakaļ reizē, vai seno romiešu Januss, kas gadmijā stāvēja laika vārtos. Vasaras saulgriežu naktī laika eņģes starp pagātni un nākotni it kā paver arī vārtus visiem pārdabīgiem spēkiem - gan svētīgiem, gan kaitīgiem. Tādēļ tik svarīgi ir tieši šai naktī seko garai rindai auglības rituālu, kā arī spert aizsardzības soļus pret burvjiem un raganām, kas arī šajā naktī ir sevišķi aktīvi, lai auglību citiem atburtu un nozagtu priekš sevis. No dziesmām ir skaidrs, ka visi galvenie burvju rituāli ir izvedami pašā Jāņu nakts melnumā, pirms saule atkal uzlec nākamajā rītā. No tiem svarīgākā ir savas sētas un lauku aplīgošana un rituālā apstaigāšana, lai katrai atsevišķai vietai un ražai nodrošinātu auglību tajā vasarā. Darāmā ir tik daudz, ka īsā Jāņu nakts šķiet dažreiz par īstu, lai visu to paveiktu:

Staigāšana pa kaimiņu sētām, kas vairākās vietās vēl līdz mūsu dienām saglabājusies, vispārina uz visu plašāko kopienu tos pašus rituālus, ko katrs pats izved savos laukos un sētā. Gluži kā ķekatnieki rudenī un ziemā, Jāņu bēri ar savu klātbūtni palīdz nodrošināt nākamam gadam auglību tai sētā, kur tie tiek labi uzņemti un pamieloti. Katras sētas Jāņu tēvam tad Jāņa bērni jāpadzirdī ar alu un Jāņu mātei tie jāpabaro ar sieru rituālā svētku mielastā. Kā jau to norādījis H.Biezais, Jāņu bērnu kā svētku draudzes kopmielasts ar sieru un alu ir tuvs rituāls analogs kristīgajam Svētajam vakarēdienam ar maizi un vīnu, kaut arī simboliskais jeb teoloģiskais attaisnojums katram ir gluži atšķirīgs. Jāņu gadījumā ļoti īpatnējā simetriskā inversijā tiek dalīti divu paveidu produkti, kuru auglību un svētību vēlams nodrošināt nākamajam gadam. Lauku auglību pārstāv alus, no cietiem graudiem darinātais šķidrums, kamēr lopu auglību pārstāv siers, no šķidrā govju piena veidots, relatīvi ciets ēdiens. Jāņu mielasts tātad simbolizē dabas auglības dubulto - veģetālo un dzīvniecisko aspektu - un reizē simboliski atsaucas uz veidiem, kā kultūra pārveido un pārstrādā dabas dāvātās pārtikas izejvielas. Neskatoties uz Jāņa siera uzkrītoši saulveidīgi apaļo firmu un dzelteno krāsu, tieši Jāņu sakrālā mielasta motīvs saules dainās tomēr neparādās, jeb, ar citiem vārdiem to izsakot, - šī motīva Jāņu dziesmās nav bijusi izjusta vajadzības saules vārdu piesaukt.
Vīķe-Freiberga Vaira Trejādas saules. Hronoloģiskā saule.- Rīga, 1999.

Vasaras saulgriežos, kad visgaŗākai dienai seko visīsākā nakts, latvieši svin Jāņus. Tagadējā kalendārā īstā Jāņu diena ir 23.jūnijā.
Jāņi ir dainās visvairāk apdziedātā gadskārtas svinību norise. Ap 200 dainu stāsta par vasaras saulgriežu cilvēkoto teiksmu tēlu Dievadēlu Jāni, bet viss Jāņu laiks, svinību norise, apdziedāšanās un līgošana aptveŗ vairāk nekā 2000 dainu. Tās kopā ļoti skaidri rāda latviešu gadskārtas svinību raksturīgo uzbūvi un darbības divējās plāksnēs, iesaistot teiksmaino svinību cilvēkojumu un reālo svinību izpausmi zemes virsū, kad šis teiksmu tēls ierodas pie ļaudīm.
Svinības vasaras saulgriežos, kad Saule sasniegusi savu augstāko punktu debesu lokā, ir raksturīgas visām āriešu tautām. Kā latviešiem šo svinību cilvēkojums ir Jānis, tā senajiem romiešiem atbilstošs tēls bijis Janus, indiešiem - Devjana, vāciešiem - Ianus, etruskeim - Ani, slaviem - Jans, grieķiem - Apolons. Pētījumus šai jautājumā izdarījis Jānis Dārdedzis, apskatīdams Jāņu norises arī citās tautās.
Šo dažādo tautu vasaras saulgriežu svinībās ugunij ierādīta nozīmīga vieta. Senajā Indijā sievietes nesušas lāpas, Vācijā dedzināti ugunskuri; Norvēģijā un Zviedrijā saulgriežu naktī dedzina ugunis vēl mūsu dienās. Vācijā, Leiningenā uguni Jāņu svinībās aizliedza 1566.g., bet Hesenē un Nasavā 1787.g. kūrfirsta rīkojums apturēja uguņu dedzināšanu kā Jāņos, tā Mārtiņos. Kristīgās baznīcas cīņa pret nekristīgajām paražām izpaudās arī aplinkus darbībā, vadoties pēc Gregorija I ieteikuma ievietot nekristīgo svinīgu saturā kādu kristīgu nozīmi. Šo centienu rezultātā katoļu baznīca 24.jāuniju izsludināja par sv.Jāņa Kristītāja dienu, izvēloties datumu 6 mēnešus pirms Ziemassvētkiem, tātad, ar vienas dienas atstarpi no Jāņiem.
Latviešos šis svešais jēdziens, acīmredzot, nav spējis iespiesties, jo latviešu Jāņu svinību nozīme un norises aizvien vēl atbilst tautas senajām paražām, lai gan, dzīves apstākļiem mainoties, tie izpildījumā zaudējuši dabīgo pašplūsmi un seno kuplumu.
Radušies arī daži nevajadzīgi pārgrozījumi. Vispirms, jau minējām, ka datums pārcelts par vienu dienu uz priekšu, uz 24.jūniju, kas nesakrīt ar vasaras saulgriežiem. Otra nepareizība, kas jau p0aspējusi ieviesties sabiedrībā, ir apzīmējumus "Līgo svētki". Sakarā ar savu sarunu ar Kr.Baronu par to raksta Emīlis Melngailis "Jaunākās Ziņās" 1928.g. 137.numurā: "Izdodams savu pirmo krājumiņu, kurā ietilpa tikai Jāņadziesmas, es (Melngailis), jaunās dienās - 1900. - sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latvisks, biju izgudrojis jaunu vārdu Līgosvētki kuŗš nu uz kādu laiku ir nomācis īstos senvārdus: Jāņa dienu, Jāņanakti; kā jau bieži muļķība nosēžas goda vietā, galdagalā, lai ar uz īsu brīdi."
Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi.- Rīga, 1992.

Seno svētku nosaukums īsti nav vairs zināms, tas atdevis savu vietu un vārdu kristīgajam kalendāra svētajam Jānim. Mēs varam saukt tos par Ziedu dienu jeb Vasarsvētkiem. Ir taču bijis vesels ziedu mēnesis. ziedu dienas vārds piešķirts vēlāk 4.jūnijam, ko sauc arī par Maizes dienu (t.i. Dievmaizes dienu). Bet šis datums laikam ir cēlies no pārprastās Dievmaizes dienas ierindošanas nedēļā, proti ceturtdienā.
Kāds 17.gs. sākuma senraksts stāsta, ka šais svētkos ziedojuši Debesu dievam jeb Tēvam ("Debo Deves"), lai viņš padarītu tīrumus auglīgus. Jo lielu nozīmi piešķīra dažādiem rītiem, kas sākās jau rudzu ziedēšanas laikā un sasniedza īpašu spriegumu jau minētajos svētkos. Druvās un dārzos iesprauda meijas, lai pārnestu uz labību un dārza augiem nekultivētās dabas lielo auglības spēku. Zāļu vakarā lasīja zāles un pina vainagus, lai ar tiem veicinātu auglību cilvēkos un lopos. Arī cilvēku dzimumorgānu spēku un dzimumsatiksmi izlietoja labības auglības pastiprināšanai. Apjājot jeb apstaigājot mājas un druvas, centās koncentrēt topošās ražas briedumu un norobežot to pret ļaunu garu un varu iejaukšanos. Lietāja vēl arī citus atvairīšanas paņēmienus un līdzekļus (sērmoskli, dadzi pret burvjiem un raganām). Arī ugunij kārts galā, kas bij redzama pāri visām druvām, bij uzdevums pasargāt visus laukus auglīgus un veicināt labības izdošanos. Attiecīgas dziesmas izteic novēlējumus, lai labība labi noziedētu ar "Dieviņa līdzēšanu".
Adamovičs Ludvigs Senlatviešu reliģija vēlajā dzelzs laikmetā.- Rīga, 1937.

Šodien bieži dzirdam sakām: Līgosvētki. Turpat līdzās - Jāņi, Jāņu diena, Zāļu diena, Zāļu vakars. Kā būtu saucami šie svētki un kā tos sauca mūsu senči? Ja ņem vērā, ka īstā svētku svinēšana sākās jau iepriekšējā vakarā, savu augstāko virsotni sasniedzot Jāņu naktī, ka nākamā - Jāņu dien - ir jau svētku nobeigums, ka Jāņu zālēm šais svētkos ierādīta nozīmīga vieta, tad svētku smaguma punkts pārsveras uz Zāļu dienu jeb kā to vēl citur sauca - Ziedu dienu.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.

Līgošana

Viena no skaistākajām Jāņu rotām ir līgošana. Tautas pūrā ir tūkstošiem Jāņu dziesmu. Katrai lietai, katrai norisei, katram svētku brīdim un katrai vietai ir savas dziesmas - Jāņa tēvam un Jāņa mātei, ganiem, lopiem, laidaram, puķu dārzam, tīrumam, ozolam, papardei, ugunskuram un darvas mucai. Tikai vienu īsu nakti svin šos svētkus, bet dziesmu ziņā nevieni citi gadskārtu godi, pat ne trīs dienas ilgstošie Ziemassvētki, nevar sacensties ar Jāņiem.
Jāņu dziesmu pazīme ir tradicionālais refrēns līgo!, arī līgā! līgojame! līgojē! Latgalē - leigū! leigō! rūtō! rūtoj! veju! Līgo Jāņa bērni, Jāņu zāles lasīdami, līgo zālē pļavā, saule šūpojas un līgo; līgošana attiecināma arī uz erotiskajiem rituāliem. "Ar līgo dziesmu vibrācijām latvietis izskaloja no savas dvēseles ikdienas rūpes un bēdas un ieskaņoja savu īpašo noti visuma apļu harmonijās."
Līgošana parasti sākās apmēram divas nedēļas pirms Jāņiem un tai tiek piedēvēts maģisks spēks.

Jāņu dziesmās sastopam gan Dieviņu, gan Saules meitas, kuras zem ozola vij vainagus, tur ir kalns, kurā sēž pats Jānis - tas viss liecina par senu mītu pēdām.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.

Aplīgošanās Jāņos notika ne tik daudz pašas dziedāšanas vai vaļīgas izrunāšanā pēc. Tai ir vēl kāda svarīga funkcija: sabiedriskais nopēlums tautā atzīts par efektīgāko līdzekli pret sliņķiem un nevīžām, kam lauki nekopti un māja nepušķota, kam aizmirsušās Jāņu dziesmas. Savukārt atzinība un cildināšana ir jo vērtīgāka, ja tā saņemta no Jāņa bērniem, t.i., no apkārtējās sabiedrības. Tāpēc ikviens centās nepalikt kaunā un tos darbus, kas līdz Jāņiem paveicami, padarīt laikus; tad no aplīgošanas nebija jābaidās. Protams, kā jau apdziedoties, neiztika arī bez pārspīlējumiem.
Jāņu vakarā tika aplīgoti nāburgi, ja viņiem nebija kādi darbi padarīti, kā kad lauki noauguši ar lielām ušņām un dārzi nebija noravēti no nezālēm, atkal kad nebija papuvas saartas. Un ta Jāņa bērni apskatījās nāburgu mājas laukus; kur vien darīts, lai nāburga ļaudis uz priekšu sarautos un visus nokavētos darbus padarītu. (LFK 739, 6005 Lēdmane)
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.

Paši pirmie, kas skandināja par Jāņu dziesmai, bija gani, kas nereti līgojot aizmirsa savu ganāmpulku, kurš pat to laiku sagāja labībā. Viņi klusām palīgoja, lai drīzinātu Jāņu atnākšanu. Sevišķi jaunās ganumeitas pārskaitīja savu dziesmu krājumu un papildināja no vecmāmuļas, lai Jāņos to nebūtu trūkums.

Dienas pirms Jāņiem, šķiet, bezgala lēni velkas, jo gani, puiši un meitas tos pārāk agri gaidīt sākuši. Patiesībā pats pirmais par Jāņiem sāka domāt arājs, kad zina pirmo vagu tīrumā; ežas malā viņš iedūra Jāņos grieztu sērmūkšļa meiju. Tai bija jāattur putni no sēklas izlasīšanas, jābūt labībai par vadītāju, cik lielai tai jāizaug, un sargātājai no negaisa (Skrīveros, Alsungā, Tērvetē un citur).
Arī puiši savos dienas darbos ieminējās vienu otru reizi par prieka un nebēdnības pilnajiem Jāņiem; viņi pārdomāja meitu apdziedāšanas dziesmas, jo parasti pie jāņuguns un sētā notika meitu un puišu savstarpēja apdziedāšanās, tāpat klusi domas vilka pie iecerētās zeltenes, kas Jāņu naktī būtu bildināma.
Ne mazāk Jāņu tuvošanās nodarbināja meitu prātus un jūtas - līdz ar pavasara ziedu vītumu gaidāms iecerētais, kas aicinās meklēt brīnišķo papardes ziedu.
Jāņiem tuvojoties, saimnieka un saimnieces sejas bija rūpju pilnas, jo viņi bija atbildīgi, lai viss godam izdotos, Jāņu siera un visu citu gardumu cienastam nepietrūktu.
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.

Nevieniem saulgriežu svētkiem tauta nav veltījusi tik daudz dziesmu kā Jāņiem. "Līgotnes, līgo dziesmas jeb Jāņu dziesmas ir visizplatītākais, universālākais, reizē viskrāšņākais un daudzveidīgākais latviešu gadskārtu ieražu dziesmu žanrs" (J.Vītoliņš). Visas līgotāju gaitas un izdarības pavada dziesma. Parasti atrodas viens iesācējs jeb teicējs, kas dziesmu uzsāk, tam pievienojas pārēji, pēc katras rindas atkārtojot piedziedājumu "līgo" (Latgalē - arī "rūto"). Šajos visdziesmotākajos latviešu saulgriežu svētkos praktiski izmantojama jebkura tautasdziesmu četrrinde, kuras saturs atbilst dotajai situācijai. Obligātas ir tikai specifiskās Jāņu dziesmu melodijas ar raksturīgo refrēnu. Sevišķi daudz Jāņos dziedātas apdziedāšanās rakstura dziesmas. Jau ceļā uz kaimiņu mājām bieži skan asprātīgas dziesmas par laiskajām meitām, kam neravēti dārzi, vai puišiem, kuri nav paspējuši pabeigt papuves aršanu. Humora un asprātības netrūkst arī visā Jāņu bērnu ciemošanās laikā. Puiši apdzied meitas, meitas - puišus. Dziesmām jāskan visu nakti, ja Jāņu bērniem dziesmu pietrūkst, mājinieki tos izzobo un izsmej savās dziesmās.
Tradicionāla latviešiem arī vasaras saulgriežu uguns dedzināšana, kas pazīstama daudzām Eiropas tautām. Arī šī ieraža izaugusi no centieniem nodrošināt mājas un lauku labklājību, labo ražu tīrumos. Uguns gaisma nes svētību; cik tālu jāņuguns sniedzas, tik tālu labība augs spēcīga un tīra. Uguns attīra no visa ļaunā un tumšā, tādēļ visa nakts jāaizvada jāņuguns gaismā. Tautasdziesmas piemin augstākās vietās un kalnu galos dedzinātos ugunskurus, bet visbiežāk - ar sveķiem, tāsīm, sausu malku pildītas mucas dedzināšanu kārts vai koka galā. Parasti ap uguni pulcējas vairāku apkārtnes māju ļaudis. Arī šeit nedrīkst pieklust līgošana, slavinot folklorā personificēto Jāni vai apdziedot slinkos, darbā neveiksmīgos, kā arī jauno ļaužu attiecības.
Jautrībā, dziesmās un dejās aizrit Jāņu nakts tautasdziesmu tēlojumā. "Ap Līgo svētkiem ir izveidojusies vesela uzveduma dramaturģija, kas ietver zāļu vakar un Jāņu nakts norises" (J.Vītoliņš). Ja Jāņu nakts būs pavadīta nomodā, tad visu gadu netrūks dzīves un darba prieka. Pat rasa šajā naktī ir pilna svētības, tā dod labu vilnu aitām, skaistumu un izveicību jauniešiem, veselību un ilgu mūžu vecākiem ļaudīm. Katram līgotājam jāsagaida saules lēkts, jo Jāņu dienas rītā saule lec rotādama vai līgodama.
Latviešu vasaras saulgriežu norisēs iespējams saskatīt agrārās maģijas priekšstatus, atbalsis no ticības par vārda, uguns, gaismas maģisko spēku, domas par auglības, spēka, veselības nodrošināšanu. Daudzās Jāņu nakts izdarībās saglabājušās tādas mitoloģisko priekšstatu detaļas, kas slāvu tautu ieražās jau zudušas vai mainījušās. Visspilgtāk Jāņi liecina par seno saules kultu: ar dziesmām un dejām, ar rituālu mielastu (alus, siera dalīšana) jāsagaida un jāsveic saules lēkts - vasaras saulgriežu kulminācijas momentu. Tautasdziesmu tēlojumā senie ticējumi jau ieguvušu jaunāku, reālistiskāku motivāciju un skaidrojumu.
Ambainis Ojārs Latviešu gadskārtu ieražas.- Latviešu tautas dziesmas IV sējums pēcvārds/ Rīga, 1982.

Jāņu zāles

Jāņu zāles atstāja istabā visu nakti un nākamo dienu, tās neslaucīja ārā, lai neizslaucītu svētību. Tās izžāvēja un glabāja kā zāles, kuras der pret visām cilvēku un lopu vainām. Tāpat rīkojās arī ar Jāņu vainagiem. Kad govis nāca slaucamas, izkaltētos vainagus lika dzērienā. Ja govīm deva Jāņu vainagu zāles, tad viņas deva vairāk un treknāku pienu. Ticēja, ka tikai līdz Jāņiem plūktajām zālēm ir dziedniecisks spēks. Jāņos plūktos pīlādža zariņus saasēja slotiņā, izžāvēja un lietoja bērna apkvēpināšanai, kad tas bija slims vai nobaidījies, kad kāda ļauna acs to uzlūkojusi.
Visas Jāņos plūktās zāles un puķes sauc par Jāņu zālēm. Latgalē, kad meitas iet Jāņu zāles lasīt, saka "īt kōdeilōs".
Starp citām Jāņu zālēm īpaši izceļami jānīši, kurus gribētos saukt par puķi- cilvēka līdzinieci, jo ar jānīšiem visbiežāk mēdza izzīlēt cilvēka likteni, laimi. Dažos novados tos arī sauc par laimītēm. Jānīšus sprauda istabā aiz sijas - katram cilvēkam savu - un vēroja, vai tie izplauks vai novītīs. Kuram cilvēkam laimīte nedēļas laikā vai līdz nākamajam rītam izplauka, tas ilgi dzīvos, kuram ne - tam jāmirst.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.

Nav šaubu, ka arī latvieši, tāpat kā daudzas citas indoeiropiešu tautas, Jāņu zālēm piedēvēja lielu spēku visa ļaunuma aizdzīšanai, svētības un veselības iegūšanai. Tāpēc ar Jāņu zālēm pušķoja gan griestus, gan sienas; ar tām noklāja arī galdus un solus. Tāpat arī uz grīdām izkaisīja Jāņu zāles, sevišķi kalmes jeb skalbes. Jāņu zāles ir dažādas, tomēr, cik var vērot no mūsu tautas tradicijām, visām tām nav vienāda nozīme. Un kaut gan dažās mūsu tautas dziesmās lasām:

Taču citās dziesmās redzam arī zināmus norādījumus, kādas Jāņu zāles ir derīgākas un piemērotas šiem svētkiem:

No Jāņu zālēm buldurjānis sevišķi iecienīts mūsu tautas dziesmās, jo tam piemita sevišķas dziedniecības spējas. Vēl tagad mūsu tautas medicīnā buldurjāni lietā kā ārstniecības līdzekli. Tāpēc arī zāļu vakarā labprāt uzmeklē:

Mūsu tautas tradicijas piemin arī citas Jāņu zāles, ziedus un saknes, kam spējas ārstēt dažādas kaites un slimības. Sevišķi tiek minētas madaras, vībotnes, papardes, āboliņš, dedestiņš, kumelītes u.c., ko zāļu vakarā saplūc, lai vēlāk izlietotu visu slimību pārvarēšanai. Šīs zāles ne tikai cilvēkiem ir veselīgas, bet arī māju lopiem tās dod svētību un veselību. Saplūktās Jāņu zāles dod govīm, lai tām būtu daudz piena. Tāpat zāļu vakarā vītos kroņus uzglabāja līdz govju atnešanās laikam, kad tos savārīja un šādu dziru deva jaunpiena govīm.
Līdeks Osvalds Latviešu svētki.- Rīga, 1940.

Jāņu dienas raganas

Jāņos par raganām uzskatītas tās sievas, kuras savas burvestības veica kaimiņu tīrumos un lopu laidaros, tiem kaitējot un atņemot svētību. Jāņi ir raganu aktīvākais darbības laiks. Tās, kuras Jāņu naktī skrien apkārt raganodamas, esot ģērbušās baltās drānās, vaļējiem matiem un izskatoties gluži tāpat kā jebkura cita sieviete. Raganas varot arī redzēt, ja Lielajā piektdienā iestāda zirni, Jāņos paņem šo zirņa ziedu, piesprauž pie cepures un iet baznīcā. Tad ieraugot raganu. Jāņu naktī varot redzēt arī velnu, ja pliks stāvot vārtu starpā.

Jāņu nakti saimnieks uzmauc sev kaklā zirga sakas, loku, grožus, iet pa otra saimnieka tīrumu un met tur olu vanckarus, ja grib otru noburt.(LTT 11681 Plāņi)
Jāņa dienas naktī vajaga noģērbties plikam, aiziet uz rudzu lauku un trīsdeviņas vārpas aizlauzt no dienvidiem uz ziemeļa pusi. Laužot var saimniekam novēlēt visādu nelaimi, sev atkal var prasīt kādu daļu no saimnieka rudziem. Kad rudzus nopļauj, tad viss notiek, kas novēlēts. Kad rudzu lauzējs iet pie saimnieka pirkt drusku rudzus, tad vēlāku visa novēlētā daļa pāriet pie lauzēja. (LTT 11592 Domopole)
Ragana mēdza darīt arī tā: lai noburtu kaimiņa laukus, viņa Jāņu naktī trīsreiz pārvēlās no kaimiņa druvas pāri robežai savā druvā, tā pārvilkdama ražu no kaimiņiem sev. Īpaši tur, kur kādam saimniekam iepriekšējā gadā bija sevišķi labi padevusies labība, nākamā vasarā gaidāmas raganas un burvji.
Taču arī pašas raganas un burvji baidījās no stiprākām, vecākām raganām un, zinādamas vajadzīgos līdzekļus un paņēmienus, centās nodrošināties pret citu raganu burvības spēku. Tā savā mājā un lopu kūtī ragana savilka un samudžināja diegus, kur citām raganām pakārties, savu matu (cerēdama, ka tas būs stiprāks par svešās raganas matu) lika govs saitē, laižot to ganībās.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.

Zāļu diena

Diena priekš Jāņiem jau no veciem laikiem ir turēta īpašā ievērībā, saukta par Zāļu dienu, kad mājas ārstniecībai ievāca tējas, raka saknītes, gan arī saplūca, pat sapļāva zāles lopu kaitēm. Šajā dienā ievāktām zālēm un saknēm piedēvēja sevišķi dziedniecībai noderīgas īpašības.
Zāļu dienā plūkot zāļu vērtība tika saistīta ar saulgriežiem, kad saule, uzkāpusi zenītā visaugstāk, sāka atkal slīdēt zemāk. Līdz ar to ziedi bija padoti vītumam, bet tēju un zāļu ievākšanai bija jānotiek, iekām iestājās vītuma laiks.
No dažām dziesmām var pat vērot, ka Zāļu dienā ziedi it kā bijuši plūcami pašas plūkšanas dēļ, ka pašai plūkšanai ir maģiska nozīme.
Saplūktos ārstniecībai noderīgos ziedus nolika ēnā žāvēt. Jāņuzāles otrā dienā salika uz kārtīm ēku paspārnēs, nesa istabas augšā, gan arī salika klētspriekšā, bet Jāņu vainagus pakāra pie sienas.
Ziemā, pavasarī, kad atnesās govis, tām deva jāņuzāles tūliņ pirmajā barības došanas reizē. Tāpat, ja kāda govs saslima, no Zāļu dienā plūktām zālēm tika saplaucēta tēja un līdz ar vārdiem: "Aizeji, kaite rūkdama, dūkdama, atnāc, veselība, dziedādama!" dota slimajai govij iedzert.
Arī bērnus ieteic mazgāt jāņuzāļu sulā, tad tie būs vienmēr veseli. sevišķi izlasītas puķes glabā ziemai - tējai.
Bija jāzina arī zāļu plūcamais laiks, kas atsevišķiem augiem bija dažāds: dažas plūcamas pusdienā, citas Jāņu vakarā, vēl citas Jāņu rītā - rasā. Jāņu dienā plūktās vairs nav ar ārstniecisko spēku:

lai arī tautas ārstniecības līdzekļa - jāņuzāļu - galvenais iedarbības spēks slēpjas cilvēku pašsuģestijā, tad tomēr šo zāļu starpā bija arī tādas, kurās atrodamas aktīvas dziednieciskas vielas - kā buldurenes (baldriāns), rubatenes, deviņvīru spēks, retējumi u.c.
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.

Jāņuzāles, ko plūc Jāņu vakarā, t.s. Zāļudienā, pēc tautas ticējumiem ir visderīgākās ārstniecībai, tāpat arī tās, ko nes līgotāju sētās, ir pat zāļu vietā lietotas. Jāņu zāles sasviež istabā un uz tām guļ Jāņu naktī. Jāņu dienā tās paliek visu dienu istabā, ko neslauka, lai neizslaucītu svētību. Meijas uzglabā līdz nākošiem Jāņiem: rudenī apsprauž ap lauku, lai putni neēd sējumus, liek šķūņos uz grīdas, lai nav peļu. Jāņu zāles izkaltē un uzglabā; tās dod ziemā govīm, kad teļi atnāk, dzērienā, tāpat vaiņagus. Bērnus ieteic mazgāt Jāņu zāļu sulā, tad tie būs vienmēr veseli: tāpat sevišķi izlasītas puķes glabā ziemā tējai. Arī vaiņagus uzglabā: ja govis aizburtas, tās mazgā ar Jāņu vaiņagiem. Līgojot pie laidara, Jāņu zāles sviež tieši laidarā; Jāņu rītā plūc ar rasu zināmas zāles un dod govīm ziemā, lai būtu dzeltens piens. Ja govis Jāņu vakarā nāk mājā ar zāļu kušķi mutē, būs telītes un daudz piena, nebūs viņām ziemā bads. Jāņu zāles plūc noteiktā laikā; tās derīgas tikai tad, ja tās plūc otrā rītā, kad saulīte uzlēkusi. Jāņu zāles šajā laikā ļauj plūkt visur; kas to liedz, to uzskata par ļaunu cilvēku, par burvi. Vaiņagiem, ar ko zīlē par nākamo, ir vēl īpaši noteikumi. Tie jāpin no 3x9 puķēm vai zālēm, pats vaiņags jāpin uz krustcelēm pašā pusdienā, Jāņu vakarā vai pusnaktī, pie tam nedrīkst runāt un skatīties atpakaļ. Parastās Jāņu zāles ir ļoti dažādas. Bez tam arī dažās tautas dziesmās tās ir specificētas: meitām parasti puķes un ziedošas zāles, puišiem rupjas, asas un dzēlīgas, veciem cilvēkiem īstās Jāņu zāles: papardītes, vībotnītes. Kopā ar papardi vībotnīte ir burvības zāles no seniem laikiem un gandrīz visām tautām.
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.

Sētas pušķošana

Kad jāņuzāles pietiekoši salasītas, vainagi nopīti, ka visiem pietika, ar zaļumu nastām apkrāvušies, mājas ļaudis atgriezās sētā, un varēja sākties sētas pušķošana. Visa mājas iedzīve bija pienācīgi uzposta: celiņi noslaucīti, darba drēbes novietotas ratnīcā, lai viss būtu tīrāks un spodrāks nekā parasti.
Vispirms appušķoja vārtus. Pie vārtu stabiem piesēja sērmūkšļa, ozola vai arī bērzu meijas. Par meijām sauca nocirstus veselus jaunaudžu kokus līdz ar trīs četru metri garumā. Kā pie vārtiem, tā arī pie visām ejamām durvīm piestiprināja meijas - gan pie klētīm, kūtīm, gan istabā. Vēl istabā visos stūros salika pa kuplai meijai un arī piestiprināja pie gultu galvgaļiem un kājgaļiem. Aiz griestu sijām aizbāza lauztus ozolu, sērmūkšļu un liepu zarus. Ēku jumtu cekulus tāpat izpušķoja zaļiem zariem. Puķu traukos šai dienā iederas visi ziedi, jo "visa laba jāņu zāle". Sevišķi grezni izskatās baltās pīpenes, kas ap Jāņu laiku zied visās ceļmalās, lauku ežmalās, sarkanais āboliņš vēl vairāk pastiprina šo ziedu skaistumu kopā ar smilgām un medulenēm. Skaisti izskatās kalmes kopā ar kādiem pļavu ziediem. Visvairāk Jāņu dienas īstākai izjūtai, noskaņas radīšanai un telpas greznošanai vēlamas lauku puķes. Tās ar savām daudzējādām smaržām un ziedu dažādību dod vairāk mistiska reibuma. Jāņu naktī ņemdams palīgos ziedošo dabu, latvietis apmierināja kaut uz īsu laiciņu savas krāšņuma alkas.
Pa klēpim sērmūkšļa zaru ienesa dārzā un sasprauda pa dobēm, arī ap dārza sētu. Tāpat apmeijoja laukus, kur auga labība un lini. Kad cienasta galds bija saklāts, saimniece, dažā vietā arī saimnieks, paņēma sērmūkšļa, ozola zarus un mājinieki dziedādami, līgodami apstaigāja laukus un iesprauda pa zaļuma zaram. Sevišķi rūpīgi tika pušķots govju laidars. Tur starp sērmūkšļiem lika arī dadžus un ērkšķus - raganu atbaidīšanai.
Zaļumus izspraužot un pušķojot, centās izveidot apli: meiju augšgalus saistīja loka līnijā. Arī meiju apspraušana ap dārzu, lauku, pļavu un kūti nozīmēja apļa novilkšanu - tā bija šķietama, maģiska līnija, kam bija atvairīt katru uzbrūkošu ļaunumu.
Zāļu dienā sacirstās meijas un zarus pēc Jāņiem sasēja pirtsslotās, pietika, ko pēties, visu gadu.
Tāpat kā Jāņiem, arī Zāļu dienai bija savdabīgas latviskas paražas, ko katru gadu noteikti ievēroja.
Senkēviča Biruta Jāņi - vasaras saulgrieži.- Rīga, 1992.

Ļaunuma atvairīšana

Pīlādzis kā līdzeklis pret nelabiem gariem, velniem un raganām ir ļoti pazīstams arī citām tautām. Ar to Jāņu vakarā apsprauž kūts durvis, lai ļaunais gars neiet iekšā. Pīlādzis jāvelk aiz galotnes no meža, ar to jāizslauka kūts griesti un kakti, tad lopi visu gadu būs veseli; kūtī noliek pīlādža zarus vai meijas, sevišķi, lai lopus nemocītu lietuvēns, aizsprauž arī aiz kūts griestiem, aiz spāres pret kūts durvīm (lai raganas atduŗas). Kad govis pārdzen, aiz vārtiem un kūts durvīm ieduŗ pīlādža zarus zemē, lai raganas lopus nenobuŗ. Pīlādzi velk mājās aiz galotnes pa sētu, tad neienāk raganas un zagļi; ar to apsprauž istabas, lai velns neapstāj, tāpat apsprauž vārtus un gultas galus. Klētī, kur guļ, pakaŗ pīlādža zaru ar lapām uz leju, lai raganai sāp acis, kad tā skatās caur durvju atslēgu un pavedina puišus un meitas. Pīlādža zarus, tāpat dadžus sprauž ap visiem laukiem, lai kupla labība. Ar pīlādža rungu var sist velnus, raganas, spīganas u.c.; tā jāgriež Jāņu naktī, tāpat arī pīlādža zari, jo virsotnes tiem Jāņu rītā pirms saules lēkta nolauž, apgraiza, apzelē, nokož velns, nelabais vai raganas jādelējot, lai viņas ar tām nevarētu pērt. Pīlādža zariem jāstāv istabā, kamēr lapas nokaltušas, tad tie jānobrauka, turot aiz galotnes un braukot uz resgali, jāsalauž 9 gabalos; tos izmētā krustām šķērsām pa istabu un pēc laika iebāž gultas maisos. Tad ļaunums nenāk istabā. Ar apses meitu jāatspiež kūts durvis un jāuzliek akmens uz loga, tad raganas nekā nevar darīt. Retumis pieminēts arī kadiķis pie kūts durvīm pret raganām, domājams, aso adatu dēļ, tāpat arī ērkšķis. Pret raganām pie kūts durvīm, vārtiem, kūtī liek arī asos dadžus, nātres, gušņas, lai ragana netiek iekšā, noduŗas, saduŗas, atduŗas, izbada acis, sadedzina seju, sapinas un lopus nenobuŗ; liek arī izkapti, lai tā pārgriež kājas; silē duŗ adatas; pieminēti arī citi asi augi, kā ābeles zari, cūkābele, vilkābele. Arī jumtu sarga, apsprauž adatām, sviež dadžus uz kūts jumta, lai raganas skrejot noduŗas: nātres kaisa sētsvidū, lai raganas nestaigā, liek pie pagraba durvīm un uz piena spainīšiem, lai raganas netiek pie piena. Palīdz arī apgāztas ecēšas un lietuvēna krusts.
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.

Ganāmpulku pārdzīšana mājās

Kad saules stari apspīdēja mežu galus, māju ļaudis bija darbiem metuši mieru, arī gani bija savus ganāmpulkus atdzinuši gatves galā un gaidīja saimnieces aicinājumam laist lopus sētā. Puiši vēl sagādāja dedzināmo jāņugunīm, apkopa kūtī zirgus un tad devās uz pirti mazgāties.
Kamēr puiši darīja savus darbus, saimniece sauca mājas ganus, lai meitas laikā izslauktu govis un apkoptu lopus.
Ganāmpulka pārdzīšana Jāņu vakarā bija svinīgs bridis. Lopu laidara vārti bija pušķoti ar zaļumu vītnēm un meijām. Arī ik govij gans bija ap kaklu aplicis bērzu, ozolu vai puķu vainagus. Zemgalē dažās vietās, kā Bauskas apkārtnē, vainagu vietā apsējuši ar lopu kakliem dažādus lapukoku zarus, visvairāk gan bērzu zarus. Pušķošana ar vainagiem tomēr bija vairāk izplatīta. Ja vainagā bija ievītas dzeltenas puķes, tad govij bija dot dzeltenāku, krējumotu pienu. Lopus mājās dzīdami, gani līgoja.
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.

Jāņubērni

Kad māju ļaudis bija savas druvas un iedzīvi aplīgojuši, tie gaidīja ierodamies jāņubērnus. Katrs, kas Jāņu vakarā atnāca no citām mājām, bija jācienā ar Jāņu sieru un alu. Jāņubērniem atkal no savas puses jāvēl laimes kā Jāņatēvam, tā Jāņamātei: labu ražas briedumu un labu veselību. Saulei atstājot augstāko vietu debesu lokā, atstājot vasaras saulgriežus, sākās augļu brieduma laiks, kur vajadzēja cilvēkam nākt palīgā ar dažādām izdarībām, veicinot ziedu pārvēršanos augļos. Viena no šādām darbībām bija jāņuzāļu sanešana sētā, kūtī un istabā, jo Jāņu naktī atveras zeme ar savām bagātībām, ar savu lielo veģetatīvo spēku, kas nes briedumu dzīvajai radībai un augiem. Tādēļ īsta jāņubērna pienākums bija nākt ar jāņuzālēm.
Jo lielāks pulks jāņubērnu nāca, jo vairāk tie šķiet ienesam mājā labumu. Tālu ceļu nākušo jāņubērnu zāles un darbība skaitījās vissvētīgākās. Vispār ticēja, ka jāņubērni ienes mājās spēkus, kas rosina un veicina auglību, un tādēļ Jāņu vakarā tos labprāt gaidīja ik sētā.
Līgotāju baram - jāņubērniem - pa priekšu gāja dziedātāja - dziesmu teicēja. Jāņubērnu barā tā bija svarīgākā persona - barvede. Viņa zināja un izsauca katrā brīdī un apstākļos vajadzīgās dziesmas. Ar dziesmu vārdiem notika visa sarunāšanās - paskaidrojumi, jautājumi un atbildes. Bijušas pat tādas dziedātājas, ka visu nakti varējušas dziesmas teikt, un tad vēl palikušas neizteiktas.

Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.

Zīlēšana

Burvestību, noslēpumu un mīlestības aicinājuma pilnā Jāņu nakts bija arī īstā reize nākotnes zilēšanai. Neskaitāmas ir Jāņu nakts burvestības, kam sevišķi nodevās meitas.
Nākotnes un līgavaiņa zilēšana sākās jau Jāņu vakarā, vainagus vijot: meitas meta vainagus pa pāriem ūdenī - kurai meitai vainagu pāris stāv kopā, tā to gadu apprecēsies. Vai arī meita nopin trīs vainagus, vienu sev, divus pārējos nozīmē kādiem noskatītiem puišiem; ja meitas vainags ūdenī sastopas ar vienu no abiem pārējiem vainagiem, tas puisis meitu precēs. Vainagus metot ūdenī, zīlēja arī mūža ilgumu - ja vainags nenogrima, tas nozīmēja, ka vismaz vienu gadu vēl dzīvos.
Vēl parastāks nākotnes zīlēšanas veids bija vainagus mest kokā. Cik reižu vainags nokrīt, tik gadu vēl jāgaida uz precinieku. Lai vainagam būtu lielāks maģiskais spēks, tā vīšanai dažādi noteikumi: vajadzīgas septiņas puķes, deviņas puķes, ziedi ņemami no trim laukiem utt.
Ar vainagu vai citu zāli ar maģisku spēku (papardi, jānīšiem u.c.) pagalvī gāja arī gulēt - sapnī tad varēja ieraudzīt nākamo precinieku.
Arī jāņtārpiņam piedēvēts burvības spēks - tas vairo gan mantu, gan mīlestību. Puiša "pieburšanai" jānoķer jāņtārpiņš un jāieliek iecerētajam puisim kabatā.
Ar zīlēšanu nodarbojās arī puiši, kaut gan retāk nekā meitas. Jāņu naktī tīrumā sapina divas saujas augošu rudzu vārpu - ja no rīta tās pašas bija attinušās vaļā, to gadu apprecēsies. Lai uzzinātu, vai iecerētā meita mīl, bija jāsien neskatoties kopā smilgu galotnes un resgaļi - ja iznāca aplis, tas nozīmēja mīlestību.
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.

Jāņuguns

Jāņu svinību neatņemam sastāvdaļa ir jāņugunis, kas deg no kalna uz kalnu un it kā aizstāj sauli tās īsās prombūtnes laikā, tā nodrošinot vismaz reizi gadā gaismas pilnīgu uzvaru pār tumsu. Arī cilvēkiem jāpaliek nomodā līdz saules lēktam, neļaujot apziņai pazust miega tumsā, kā tas parasti naktī notiek. Jauni pāri lec pār ugunskuru, lai nākamajā gadā būtu veselība (vārda visplašākajā nozīmē). Jāņugunīm ir arī nenoliedzama radniecība ar upurugunīm, kuras vēdās un hinduismā ieņem svarīgu vietu un caur kurām divsejainais dievs Agni kā vidutājs uznes dieviem cilvēku lūgšanas.
Papardes zieds, kas ar lielu troksni izplaukst kā degoša liesma Jāņu nakts pusnaktī, ir sens priekšstats, kas apvieno saulgriežu nakts maģijas, auglības un uguns simboliku. Nesenos laikos tas tautas izpratnē prātvēderīgi vienkāršots un stipri degradējies, taču tautas ticējumi norāda, kas savā dziļākajā būtībā tas simbolizē iniciātisku apziņas apgaismību, kas pieejama tikai pēc rituālas, individuālas pārbaudes (resp. - iniciācijas). Kandidāta, kas to grib redzēt un iegūt, vienam jāiet tumšā meža biezoknī, jāieslēdz sevi burvju lokā un pacietīgi jāgaida, neļaujot nekam sevi iztraucēt. Pusnaktī visādi ķēmi un mošķi nāks to apdraudēt un mēģināt izbaidīt no burvju apļa aizsarga (gluži kā tas notika, Budam sēdot zem bodhi koka). Tas, kurš pārbaudi iztur un burvju ziedu saņem mutautiņā, iegūs laimi, bagātību un dažādas pārdabiskas spējas.
Jāņu rituālus var iztulkot kā vedinām jāņubērnus izjust unpārdzīvot dabas tuvumu, izjust un uzņemt sevī dabā briestošos dzīvības un auglības spēkus. Jāņu nakts aicina un veicina cilvēka un dabas saplūšanu, atgādinot cilvēciskās būtības bioloģisko pusi, bet pāri tai - cilvēka iekļaušanos Visuma kopībā. Rituālās līgodziesmas, kas tikai Jāņu naktī dziedamas, atbilst hinduistu un budistu mantrām un bhādžāniem. Daudzās ferātas, gari vilktās notis "līgo" piedziedājumā, rada fiziski sajūtamu siltumu (sanskritā - tapas) Saules pinumā un citos autonomās nervu sistēmas centros un caur tiem iespaido psihiskoscentrus (čakras jeb psihiskās enerģijas "riteņus"). Ar līgodziesmu vibrācijām latvietis izskaloja no savas dvēseles ikdienas rūpes un bēdas un ieskaņoja savu īpašo noti Visuma apļu harmonijās.
Vīķe-Freiberga Vaira Dzintara kalnā.- Rīga, 1993

Visvairāk izplatītā tradīcija ir jāņuguns dedzināšana. To parasti dedzināja kāda augstāka kalna galā, lai liesmas apspīdētu plašu apkārtni, ietekmētu laukos auglību un pasargātu no visādiem ļaunumiem un slimībām. Ja kāds bija slims, tad to nesa pie jāņuguns, lai arī vārgo apspīdētu dzīvinātājas liesmas. Dažās vietās (Zemgalē) jaunieši aizdedzināja lāpas un skrēja pa laukiem, vicinādami tās kā auglības un aizsardzības simbolu, bet reizē arī kā dabas spēku zīmi, kura ietver sevī gaismu un dzīvību.
Jāņugunis Jāņu vakarā sāka aizdegt tikai pēc saules rieta, kad bija jau labi satumsis. Uguņošana notika dažādā veidā, bet galvenā tomēr bija uguns, ko pacēla kārts galā. Šīs uguns iededzināšanai kārts galā bija piestiprināts kāds vecs ratu ritenis, katls, darvas muca, spainis, muciņa vai kas tamlīdzīgs. Gaisā paceltai ugunij - kā kurā vietā - bija dažādi nosaukumi: jāņuguns, pundele, pūdele, jāņulampa, ragana. Dažās vietās dziesmas min arī sveci vai lukturi. (..)
Pūdeļu dedzināmais materiāls bija sveķaina malka, bērzu tāsis, kas ilgi sprakšķēdamas dega. Daži veci ļaudis Kurzemē atceras, ka ugunij vēl klāt lika vecas slotas, lupatas, ar darvu sasmērētas pastalas, lai tā taisītu lielus dūmus, jo tie iztīrot gaisu no ļauniem gariem un slimībām. Lauki, kas tika pārklāti ar dūmiem, tajā gadā dodot labu ražu.
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.

Latviešu gadskārtas svinību neatņemama sastāvdaļa ir uguns, kuras dedzināšana ir daļa no svinību rituāla. Uguns svinību laikos kurināta pavardā, dedzināta laukā ugunskurā vai pacelta augstu gaisā kārts galā kalna virsotnē, kā to mēdz darīt Jāņos. Uguns nozīme ir trejāda: 1) ugunij gan svinībās, gan ikdienā ir vajadzības nozīme, jo to lieto ēdiena gatavošanai, tā dod siltumu un gaišumu, 2) uguns piešķir svinībām sevišķu greznumu, un 3) uguns simbolizē labā uzvaru pār ļauno, gaismas uzvaru pār tumsu.
Šīs trīs uguns nozīmes labi saskatāmas ziemassvētkos, kad, bluķi sadedzinot, rada siltumu un svētku greznumu, bet simboliski līdzi bluķim sadeg arī visas pagājušā gada nelaimes. Arī vasaras saulgriežos Jāņos augsti paceltā uguns simbolizē Saules uzkāpšanu zenītā, gaismas pilnīgo uzvaru par tumsu, bet blakus šai nozīmei stabu galos degošās muciņas un kalnu virsotnēs sakurtie ugunskuri piešķir Jāņu naktij sevišķu spožumu, dodot arī Jāņu bērniem iespēju sasildīties.

Jāņuguni dedzina katrā sētā jau iepriekš izraudzītā un sagatavotā vietā, parasti augstienē vai kalna galā. Jāņuguns, kas paceltā pāri līgotāju galvām, ir kārts galā piestiprināta muciņa ar darvu vai sveķainu malku.

Jāņuguns var būt arī zemē sakurts ugunskurs. Jāņos lietoti abi veidi. Degoša muciņa kārts galā daudz krāšņāka, apgaismo plašāku apkārtni, ir tālāk redzama, bet tās degšanas laiks ir īsāks. Toties ugunskurs, ko var papildināt ar jaunu malku, deg visu nakti.

Jāņuguns aizdedzināšana ir saimnieka uzdevums. Kārts galā piestiprināto muciņu aizdedzina ar salmu grīstes palīdzību, kas piesieta pie muciņas un sniedzas līdz zemei. Salmu grīstei pielaistā uguns kāpj pa to uz augšu un aizdedzina mucā ielikto darvu vai sveķaino malku. Šādu kārts galā degošu mucu sauc par pūdeli.

Kad saule nogājusi, apkārtnē viena pēc otras iedegas jāņugunis. Tās ietin dabu un cilvēkus teiksmainā gaismā un kopā ar Jāņu bērnu dziedāšanu rada burvību noskaņu, kas tik raksturīga Jāņu naktij.

Jāņu kalnā pie uguns norisinās visas Jāņu nakts nodarbības: līgošana, dejas, rotaļas un apdziedāšanās.
Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi.- Rīga, 1992.

Papardes zieds

Viena no skaistākajām Jāņu nakts tradīcijām ir papardes zieda meklēšana. Šis zieds uzzied tikai Jāņu naktī ap pusnakti un zied arī tikai īsu brīdi. Ziedi ir gan sudraba, gan zelta, gan arī dimanta:

Neskaitāmas tautas tradicijas vēsta par šo teiksmaino ziedu, tāpat arī neskaitāmi ļaužu pulki ir devušies šo ziedu meklēt, nebaidīdamies no briesmām, kas draud šī zieda meklēšanā. Un ja arī šis zieds nav sameklējams, taču paliek skaista atmiņa par šo mistisko ceļojumu labklājības un svētības iegūšanā. Papardes ziedus cilvēkiem grūti sameklēt:

Papardes ziedu meklētāji tic, ka veļiem iespējams iegūt šos ziedus:

Ja nu papardes ziedus tik grūti uzmeklēt, tad arī ap tiem vijas daudz teiksmainu nostāstu un ticējumu . papardes ziediem piedēvē brīnišķīgu spēku. Ja kādam laimējas papardes ziedu iegūt, tam piepildās viss, ko viņš vēlas. Tas zina arī visus pagātnes un nākotnes noslēpumus. Ja papardes ziedu ieliek apavos, tad var iet kur vien grib, neviens to nedzird. Tad var ņemt arī ko patīk, neviens to neredz. Pat tālus cilvēkus tad var atsaukt.
Kādi tad nu ir līdzekļi papardes zieda iegūšanai? Tautas ticējumi par to stāsta:
Jāņu nakti iet uz mežu, apvelk ar dzelzs nūjiņu trīs riņķus ap papardi un pats nostājas tuvu pie papardes, šo riņķu vidū. Pēc tam papardi pārklāj ar melnu zīda drēbi. Īsi pirms pusnakts ap papardi salasās velni, raganas, pūķi un taisa troksni, gribēdami tikt riņķu vidū un aizdzīt projām nelūgto viesi, lai neviens nedabūtu papardes ziedu. Uz tiem nav jāskatās, bet gan cieši uz papardes ziedu. Tieši pusnaktī jānoņem zīda drēbe un skatoties uz papardi jāmet nelabajiem gariem virsū. Tie aizbēg projām, un tai pašā laikā parādās brīnišķīgais papardes zieds. (LFK 504, 67 - Secē)
Lai redzētu papardes ziedu, tad Jāņu naktī, tieši pusnaktī iet mežā, kur aug papardes. Zem papardes krūma paklāj mutautiņu. Tad no papardes lapām uz mutautiņa birst sudraba ziediņi. Pašam cilvēkam cieši jāskatās uz mutautiņu, kur birs papardes ziedi. Visapkārt kauks dažādi zvēri un šņāks čūskas. Ja cilvēks uz tiem paskatās, tad tas drīz mirs. Pēc pusnakts jāizrauj ziedošā paparde no zemes. Uz saknes var redzēt līgavas vai līgavaiņa vārdu. (LFK 466, 48 - Bātē)
Līdeks Osvalds Latviešu svētki.- Rīga, 1940.

Papardes zieda meklēšana ir viena no Jāņu nakts skaistākām paražām, ap kuŗu saistās daudzas tautas tradīcijas tāpat kā daudzi gājuši papardes ziedu meklēt, nebaidīdamies ne no kādām briesmām. Kuŗš iegūst papardes ziedu, tas zina visus pagātnes un nākotnes noslēpumus (1400, 26489 Brīvā Zeme 1936, 138). Šeit, kā arī dažos citos gadījumos, jāaizrāda, ka ziedu meklēšana pieder jau zīlēšanai. Papardes zieda ieraudzīšana ir uz laimi. Kas ierauga Jāņa nakti pulksten 12 papardes ziedam, tas būs laimīgs (17, 1953, 208 Rūjiena). Jāņu nakti jāizrauj paparde ar visu sakni un jānogriež saknes galiņš; tur varēs redzēt nākamā vīra vai sievas vārdu (230, 210 Okte). Jāņu naktī pulksten 12-os vajag aiziet uz mežu, tādā vietā, kur ir papardes. Paklāj zem paparžu krūma mutautiņu, tad no vienas lapas birs zemē sidrabiņa ziediņi; pašam cilvēkam vajag skatīties uz mutautiņu, kur birst papardes ziedi. Un viņam apkārt kauks visādi zvēri un čūskas. Ja cilvēks paskatās uz tiem zvēriem, tad viņš nomirst, ja tas var pavadīt pusnakts laiku, tad tam vajag izraut to lapu no zemes, kuŗai ir nobiruši sidraba ziediņi. Uz to saknīti var redzēt līgavas vai līgavaiņa vārdu, tad tas cilvēka vārds, ko redz uz saknītes, piepildoties, tad tas (jeb tā) braucot precībās pēc nedēļas jeb mēneša (466, 48 Lp Bāte). Zāļu dienā pusdienas laikā pulksten divpadsmitos jāiet tā, ka neviens to nezina, zāļu dienas vakarā pulksten divpadsmitos jāiet uz klēti, jāpaņem saknes un ejot pa pagalmu jāpārgriež, tad iekš saknes varēšot redzēt sava mīļā vai mīļākā vārdu un uzvārdu (72, 678 Md Cesvaine).
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.

Jāņu nakts īsums

Saules dainās ļoti uzsvērta ir Jāņu nakts pati galvenā īpatnība - tās īsums- kas aprakstīts dažādās variācijās dziesmās no visām Latvijas malām. Tādējādi skaidri izcelta Jāņu nozīmes saistība ar saules goda ciklu un ar vasaras saulgriežiem (kas citos kontekstos - kā kristīgā teoloģijā- paliktu bez mazākās intereses un nozīmes):

Īsa, īsa Jāņu nakts,
Gan var sēdus nosēdēt;
Vienu malu saule riet,
Jau otrā gaisma aust.

Līgotāji, līgotāji,
Nava gara Jāņu nakts:
Vienā pusē saule gāja,
Otrā pusē gaisma ausa.

Kā redzams no šiem diviem piemēriem, to pašu domu dainas var izteikt, vai nu tieši - ka nakts ir īsa, vai ar tās vārdisko pretstatu - ka tā nav gara, vi, kā kādā Latgales dziesmā, ka tā ir "negara" ("Nagara Jōņa naksneņa:/ Te satumsa, te izausa"). Cita dziesma vēl tekstuāli uzsver to, ka Jāņu nakts ir pati īsākā no visām, kas, protams, attiecas tikai uz īsto astronomisko saulgriežu nakti (ap 20.vai 21.jūniju), ne uz vēlāk pieņemto 24.jūniju:

Ja gadījumā līgotāji sāktu izrādīt kādas noguruma pazīmes, tad tiem tiek atgādināts, cik Jāņu nakts būtībā ir īsa. Latvijas platuma grādos tik tiešām rieta blāzma labi ja ir pilnīgi izdzisusi, kad pēc ļoti īsa tumsas posma jau sāk gaišoties nākamās dienas rītausma. Sekojošā līgotnē tuvību saules rieta un lēkta starpā vēl pasvītro skaniskā vārdu spēle starp prievārdiem ne un no, kā arī vakara rietēšanu un nākamā rīta rotāšanu, pie kuras vēl atgriezīsimies mazliet vēlāk:

To pašu domu izteicot ar pretējiem vārdiem, resp., apgalvojot, ka Jāņu nakts nav gara, lieti noder divrindu formula Kas to teicas, tas meloja dažādos variantos, kam tad seko aplamais apgalvojums:

Daudzās Jāņu dziesmas, kas uzsver Jāņu nakts īsumu, tātad nepārprotami un tekstuāli izceļ šo svētku būtisko saistību ar vasaras saulgriežiem. Kā jau to redzējām kādā agrākā piemērā, vairākas no tām vēl atgādina par auglības rituāliem, kas šai īsākajā naktī paveicami, ieskaitot gan pašiem savu lauku, gan kaimiņsētu apstaigāšanu:

Vīķe-Freiberga Vaira Trejādas saules. Hronoloģiskā saule.- Rīga, 1999.

Saules rotāšanās

Jāņu rīta saules rotāšanās ir aprakstīta ļoti gleznaini, kur saulīte laistās trīs teiksmainās varavīksnes krāsās - zilā, zaļā un sarkanā, vai arī, mazliet bojātos tekstos, tikai pirmās divās. Gadās arī daļēji sajaukumi ar dainām tradicionālo metālisko krāsu trijotni, kā sekojošā Suntažu līgotnē, kur zilā un zaļā krāsa kombinējas ar metālisko sudrabu kā trešo. Vienkāršākas dziesmas, kur Jāņu rīta saule lec tikai sudrabota, sastopamas tikai izņēmuma kārtā:

Citās šī motīva versijā nomodā palikšanas gala mērķis ir redzēt uzlecam trīs mistiskas saulītes uzreiz. Tās attēlotas kā svētības un auglības nesējas, it īpaši graudaugiem kā seno latviešu pamata iztikas vielām. Viena saulīte gādās par rudziem, kas dos maizi, otra par miežiem, no kā darīt alu, ko pie maizes piedzert, kamēr trešā, no tīra sudrabiņa, būtu vispārējai laimei:

Citās versijās teiksmainā trīs sauļu uzlekšana Jāņu rītā aprakstīta "liriskā es" tiešā pārdzīvojuma un piedzīvojuma formā. Vārdos neizteikta te paliek saprotamā doma, ka dziedātājs ir tīšām palicis nomodā, lai būtu liecinieks šim Jāņu rīta brīnumam. Varbūt vēl vairāk - saules dalītā svētība, iespējams, var tā īsti iedarboties un atstāt savu iespaidu uz zemi tikai tad, ja īstajā brīdī cilvēks apzināti to satver un uztver ar cieņas pilnu gatavību un uzmanību. Kā redzams no sekojošām divām radniecīgām versijām, Jāņu saules dalīto auglības svētību var tikpat labi aprakstīt, vai nu tiešos vārdos pieminot galvenās graudaugu ražas (ieskaitot apīņus, kas līdz ar miežiem tiek lietoti alus darināšanā), vai atkal izmantojot trīs tradicionālās dainu metālu krāsas - zelta, vara un sudraba - kā bagātības un auglības simbolus:

Vīķe-Freiberga Vaira Trejādas saules. Hronoloģiskā saule.- Rīga, 1999.

Jānis

Jānis pats ir sarežģīts tēls, un par tā būtību ir izteiktas visdažādākās hipotēzes. J.Jansons (1926) Jāni saistījis gan ar sengrieķu Dionīzu, gan ar frīģiešu Adonisu vai Attisu, bet H.Biezais šo saistību ļoti kategoriski noraidījis kā nepamatotu, uzskatot to kā nekritisku salīdzinošās metodes pielietošanas rezultātu. Visiem šiem tēliem, sākot jau ar seno babiloniešu Tammūzu un tā priekšteci - sumēru Dumuzi (burtiski - "uzticīgais dēls"), tomēr ir nenoliedzama radniecība izpildīto funkciju ziņā. It sevišķi Adoniss, ko, kā tiek uzskatīts, sengrieķi pārņēmuši no feniķiešiem (no Adoni "mans kungs"), līdzīgi latviešu Jānim atnāk reiz pa gadskārtu tieši ziedu laiciņā un pēc tam - tāpat kā sengrieķu Persefone - dodas atpakaļ pazemes valstībā.
Ļoti bieži tiek uzsvērta Jāņu dienas saistība ar kristīgo kalendāru, nereti tādā veidā it kā mēģinot mazināt Jāņu kā ļoti senu un simboliski savdabīgu svētku autentiskumu. Modernos laikos, kā katram zināms, Jāņu diena sakrīt ar Sv. Jānim Kristītājam veltīto kalendāra dienu 24.jūnijā. tas tomēr vēl nenozīmē, kas Jāņi būtu jel mazākā mērā kādi kristīgie svētki vai - ka radušies kristīgā kalendāra iespaidā. Situācija faktiski ir pilnīgi otrāda. Vēsturiskais kristīgās baznīcas lēmums Sv. Jāņa Kristītāja dienu svinēt 24.jānijā, tūliņ pēc vasaras saulgriežiem, nebija nekāda nejaušība, bet kalpoja dieviem atsevišķiem nolūkiem. Vispirms, radot blakus senajiem, visā Eiropā izplatītajiem saulgriežu svētkiem jaunus, baznīcas atzītus svētkus, nebija tik daudz jācīnās, lai senās svinēšanas paražas pilnīgi iznīcinātu, bet bija tiki tās jāievada jaunā, ideoloģiski sev vēlamākās gultnēs. Jāatceras arī, ka Kristus dzimšanas dienai bija izraudzīts 25.decembris, arī tāpat, tūliņ aiz saulgriežiem. Šis datums kristīgajiem Ziemassvētkiem tika izvēlēts, lai konkurētu ar tai laikā Romas impērijā ārkārtīgi populāro Mitras kultu, jo ziemas saulgriežos tolaik svinēja Mitras kā gaismas dieva atdzimšanas svētkus. Sv. Jānim Kristītājam baznīcas kalendārā ierādītais datums sešus mēnešus pirms Kristus dzimšanas svētkiem tika pamatos ar atsauksmi uz Lūkas evaņģēliju, kur minēts, ka Jānis Kristītājs bijis pusgadu vecāks par Jēzu. Bez tam tas simboliski pasvītroja Sv. Jāņa Kristītāja lomu, kas bija nācis, kā pats teica, Jēzum "sataisīt ceļu".(..)
Latviešu Jāņu Jānī nav iespējams saskatīt pat bālāko Sv. Jāņa Kristītāja kā tēla atspulgu, tāpat kā nav iespējams latviešu Jāņu tradīcijās saskatīt kaut vismazāko ēnu no Jānim Kristītājam veltītā kulta. Tāpat dainās nav absolūti itin nekādu liecību par jebko pat attāli līdzīgu Sv. Jāņa kā mitoloģiska tēla "sinkrētiskai sakausēšanai" ar mitoloģisko Sauli. Citādi tas ir bijis dažās katoļu zemēs, sevišķi Kvebekā, kur Jānis Kristītājs ir svētais patrons. Tur vēl nedaudzus gadus atpakaļ Jāņu dienā notika parādes un procesijas, ko ievadīja rati ar Jāņa Kristītāja tēlu kā jērādā drapētu mazu puisīti ar cirtainiem blondiem matiem, ar mazu jēriņu pie kājām. Savā laikā kādam pat bija ienākusi prātā doma nabaga bērnu vienā tādā parādē nokrāsot ar zelta krāsu, lai tas līdzinātos statujām Kvebekas baznīcu priekšā (ar sagaidāmiem traģiskiem rezultātiem), tā attēlojot ne tikai Jāni Kristītāju kā bērnu, bet arī viņa apzeltīto statuju! Salīdzinājumā ar šādām zemēm, kur Jāņu svinēšanai izmantoti un pielāgoti kristīgā kulta vai svēto rakstu elementi, jo vairāk izceļas latvisko Jāņu kā svētku savdabīgais un senatnīgais raksturs.
Vīķe-Freiberga Vaira Trejādas saules. Hronoloģiskā saule.- Rīga, 1999.

Vasaras saulgriežu cilvēkojumu, teiksmaino Dievadēlu Jāni dainas izceļ kā cēlu un dižu tēlu. Apraksti par Jāņa izskatu, apģērbu, dzīves vietu un darbību sakrīt ar apstākļiem cilvēku dzīvē, bet Jānim viss ir greznāks, krāšņāks, varenāks un bagātāks, ieskaitot viņa augumu.

Viņa tērps ir grezns: zila samta un zelta svārki, sudraba kamzoļi, zelta pieši, zelta josta, sudraba zobens, pelēks mētelis. Jāņa platā cepure ir zilā krāsā, un tā viegli iedomājama kā debess, kas pārsedz visu pasauli.

Dainās krāšņi attēlota Jāņa sēta, kur viņš ir saimnieks. Tā atrodas Jāņa kalnā un ir iekārtota līdzīgi ļaužu sētām, bet arī tur viss ir greznāks un bagātāks. Dainas to nosauc par pili. Ēkas celtas no ozola koka ar vaŗa grīdām. Pagalmam ir trīs vārti, istabā viss mirdz zeltā un sudrabā. Sētai apkārt dārzi, kalna galā aug liepa.

Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi.- Rīga, 1992.

Starp saules dainām ir pārsteidzoši maz Jāņu dziesmu pa mitoloģisko Sauli, kaut ir īsumā pieminēti vairāki motīvi, ko varētu uzskatīt par mitoloģiskiem. Dažu šo motīvu nozīme sen jau kā tautā ir vainu izzudusi pavisam, vai kļuvusi stipri neskaidra. Viens tāds ir par Jāņa brēkšanu, slīkšanu jeb iekrišanu ūdenī:

Līdzīgos motīvos rietošā saule vai Saules meita ir tā, kas iegrimst vai noslīkst jūrā, vai upē, un varētu būt, ka Jānis te šai ziņā pielīdzināts saulei. Kliegšana un brēkšana ir formula, kas saistīta arī ar citiem mītiskiem tēliem. Citur dainās, piemēram, Laima ir tā, kas kliedz un brēc, redzot, ka liktenis kādam cilvēkam grasās uzņemt ļoti nelabvēlīgu pagriezienu. Kā to vēl redzēsim pie karstās saules dziesmām, arī izkaltēšana saulītē var saistīties ar cilvēka likteni, - tā apzīmē laimi un izdošanos, pretstatā iekrišanai ūdenī, kas tad simbolizē nelaimi un pārestības. Grūti saskatīt, ko tieši šie motīvi varētu nozīmēt sakarā ar Jāni un Jāņu svinēšanu, ja nu vienīgi ar to ir vienkārši uzsvērta vajadzība puišiem un meitām Jāņus noteikti svinēt. Ir, protams, vairākas Jāņu nakts paražas un ticējumi, kas saistās ar ūdeni, kā, jau piemēram: jauni ļaudis Jāņu vakarā ūdenī mēdzot zīlēt savu nākamo, ar ko laikam domāta pazīstamā zīlēšana ar vaiņagu iemešanu straumē, bet tas atkal šķiet pavisam cits domu virziens. H.Biezais šim motīvam vispār nekādu dziļāku nozīmi nemeklē, pieņemot to tikai kā izteiksmes veidu, kā paust vēlēšanos, lai Jānis būtu pats klāt vai ierastos Jāņu svinēšanā.
Vīķe-Freiberga Vaira Trejādas saules. Hronoloģiskā saule.- Rīga, 1999.

Jānis galvenokārt ir veģetālās auglības dievība, kas personificē dabas gadskārtējo atdzimšanu pēc garās ziemeļu ziemas. Šai ziņā tam ir daudz līdzinieku salīdzinošajā mitoloģijā: frīģiešu Atis, feniķiešu Adonīds, daļēji sengrieķu Dionīss un arī ēģiptiešu Ozīriss. Cikliskā atmoda pēc ziemas stinguma (vai - dienvidu zemēs - pēc ilgāka sausuma perioda) visuzkrītošāk parādās augu valstī, no kuras savukārt ir atkarīgi visi dzīvnieki. Tāpēc Jānis parasti ir zaļu lapu un zāles vedējs:

Zaļumu plaukšana saistās ar lietu, kas Jāņos ir tik raksturīga parādība, ka radījusi sakāmvārdu "Līst kā pa Jāņiem". Zaļumi nodrošina govīm barību un līdz ar to cilvēkiem pienu. Jāņubērni, kas staigā no sētas sētā, jāņuzāles kaisīdami, druvas un mājas aplīgodami un nezāles izmīdami, atdarina pašu Jāni kā zaļumu, auglības un svētības nesēju. Mājas saimniekam jādod alus jāņubērniem, lai tam augtu mieži tīrumā; Jānim vispār ir īpaša saistība ar graudaugu auglību:

Jāņumātei jāmielo jāņubērni ar sieru, lai aug govis laidarā. Zāļu vakara sakrālais kopmielasts ir Jānim domāts upuris, ko dievības vietā pieņem viņa celebranti. Jānim par godu devīgu roku tiek dalītas tieši tās dāvanas, ko no Jāņa nākamajā gadā atkal sagaida. Miežu alus, kas Jāņos jādarina un ko dzer visa svētku draudze tādā kā Svētajā vakarēdienā, ir no cietiem graudiem darināts šķidrums, kas pārstāv kopto lauku un graudaugu ražīgumu. Siers, ko pasnieda jāņumāte, no šķidruma darināta cieta barība, pārstāv dabisko pļavu un no tām atkarīgo mājlopu auglību. Jāņu mielasts tātad reizē simbolizē dabas auglības dubulto - veģetālo un dzīvniecisko aspektu un arī uzsver transformācijas, caur kurām cilvēka kultūra pārveido dabas dotās pārtikas izejvielas. Vadoties pēc simpātiskās maģijas principiem, ļaudis Jāņu nakti nedrīkst gulēt, lai viņiem līdzīgi veldrē vai veldē (tas ir - guļus) nesakristu mieži, rudzi, pūri (kvieši), auzas vai lini. Paliekot visu nakti kājās, jāņubērni liek arī labībai palikt stāvus līdz pļaujas laikam:

Vīķe-Freiberga Vaira Dzintara kalnā.- Rīga, 1993

Jāņi E.Virzas "Straumēnos"

Jāņus Straumēnos svētīja ar sevišķu greznumu, jo pats saimnieks bij Jānis, un tāpēc tajos netaupīja nekādu mantu, lai pēc tam vēl ilgi šos svētkus varētu atminēt. Arī pašam saimniekam tie sagādāja vislielāko prieku, jo viņš spēja kaut ko iztērēt, mielodamies ar saviem draugiem un saimi. Un arī tāpēc šie svētki visiem patika, ka ap šo laiku lauku darbi it kā pārtrūka un ļaudis taisījās no laukiem un pļavām ņemt atpakaļ, ko viņi kādreiz tiem bij devuši.
Jāņu sestdienā darbi Straumēnos izbeidzās jau ap pusdienas lauku, un puiši, sakāpuši zirgiem mugurās, aizjāja tos uz upi peldināt. Paši, kaili tiem mugurā sēdēdami, viņi līkumoja pa ūdeni, un zirgi aiz patikšanas sprauslāja, kamēr ūdens no viņu spalvām izskaloja visus vasaras putekļus un sviedrus. Izkāpuši malā, viņi, brūni un melni, līdzinājās tiem kumeļiem, ar kuriem Jānis apbrauc Zemgales druvas.
Straumēnu saimniece jau sen uz šo dienu bij gatavojusies, un pagrabs tagad atvēra savas durvis vaļā līdz galam. Dzeltenus kā rudens saule viņa nesa uz klēti balto dvieļos ietītus apaļos Jāņu sierus, sviesta pilnās bļodiņas un cieti nožāvētus šķiņķus. Lieli ozola zari klētī jau iepriekš bij novietoti, un pāri gultu baltajiem pagalvjiem tie plēta savas robainās lapas, kas, pašas tumši zaļas, pilnīgi sakusa ar klēts krēslu, un tikai no svaiguma, ko tās izdvašoja, varēja manīt, ka tās tur dzīvo. Sietiņā sabērtus, vēl kūpošus, tikko no krāsns izvilktus, pārsprāgušiem sāniem, no kuriem spiedās ārā čurkstoši speķa gabaliņi, atnesa pīrāgus un sakrāva šķīvjos uz galda. Tur jau stāvēja degvīns brūnās māla krūkās kopā ar ozola koka alus kannām, ko vectēvs senlaikus bij darinājis. Vienā klēts kaktā ozola zaru pakrēslī uz maza galdiņa stāvēja koka stīpām sastīpota pusmuca alus ar krānu apakšā, lai viegli varētu izlaist ārā vecos galvu dumpotājus - miezi un apini, kuriem abiem patikās dancotāji vīri. Vēl uz galda pudelēs bij redzams sacukurots šņabis, kam bij ķimeņu vai kādu ogu garža, kas, liets glāzēs, tecēja biezs kā tikko no šūnām izsviests medus. To saimnieks pats pērno vasaru bij gatavojis - karsēdams un tecinādams, līdz, aizvākotajās pudelēs mēnešiem ilgi saulē stāvēdams, tas bij noziedējis un ienācies līdzīgi auglim.
Ap klēts durvju stenderēm bija apvīti kupli ozola vaiņagi, karādamies uz pirms daudziem gadiem iesistām naglām, un turpat klēts priekšā vecākās sievas, mauriņā nosēdušās, vija vēl citus. Skaidienā Janka rīkojās ar trim vecām ratu rumbām, piedzīdams tās pilnas sveķainas malkas, kas šim gadījumam tika krāta jau no ziemas. Visam vajadzēja būt gatavam jau pie laika, jo ciemiņi Jāņu sestdienā mēdza ierasties jau ap palaunadzi.
Pirmais sētvidū ienāca Straumēnu tuvākais kaimiņš - Puravelnu saimnieks, liels, plecīgs vīrs ar garkātainu pīpi zobos. Basās kājās viņš bij uzvilcis koka tupeles, bet svārki un krekls viņam bij vaļā, tā ka bij redzams viņa izvelvētās, brūni nodegušās krūtis, virs kurām muskuļi kustējās kā virves.(..)
Puravelns ar Straumēnu tikko bij iztukšojuši trešo glāzi, kad sētvidū ieripoja trīs zaļi krāsotas atsperu ores, katra ar pāris zirgu priekšā. Pirmā orē sēdēja kaimiņu pagasta Bitenieku saimnieks ar savu saimnieci - lielākais zirgu mīļotājs visā apgabalā. Kad uz lielceļa redzēja joņojam putekļu mākonīti, tad katrs zināja, ka tur brauc Bitenieks. Reiz pat viņš bij ar saviem meļņiem iebraucis baznīcas priekšnamā, izlikdamies, it kā zirgus nav varējis noturēt. Bitenieks bij lielīgs spēcīgas dabas cilvēks, kas mīlēja apstāties pie visiem krogiem, izmaksāt citiem šņabi un alu un tad atkal doties tālāk.
Otrs, Biļļu saimnieks, bij garš, melnsejains vīrs, kurš mīlēja stāstīt, ka viņš cēlies no turkiem. Viņš gan saimniecības ziņā stāvēja pakaļ pārējiem saimniekiem, jo prāts tam nesās uz pavisam citām lietām. Viņš mīlēja klausīties un zināt. Vai nu pilsētā, vai citur viņš meklēja satikšanos ar dažādiem ļaudīm, par visu tos izjautādamas, un tāpēc viņa atmiņā, no kuras nekas neizzuda, bija sakrājušies nebeidzami nostāsti par kariem, ģenerāļiem, valdniekiem un senajiem Kurzemes lielkungiem. Visvairāk viņam tikās dzert draugu starpā, sarunā iejaucot savus nostāstus, ko viņš mīlēja stāstīt, šurp turp pa istabu staigādams, ar īkšķi piebakstīdams savā īsajā pīpītē.
Dauknu saimnieks iebrauca pēdējais, jo viņš arī bij cienījamākais no visiem Straumēna draugiem. Tas bija gara auguma plecīgs, drusku uz priekšu salīcis cilvēks ar ūsām, kas tam bij nošļukušas lejup kā poļu muižniekam. Viņa iesirmie, galvas vidū šķirtie mati tam nokārās gari pār pleciem. Šis vīrs bij ar drusku augstprātīgu raksturu, nevienu sevišķi nemīlēja, bet viņa runā labprāt visi mīlēja klausīties. Viņš sprieda rāmi un, nemaz necenzdamies, panāca valdīšanu pār visiem pārējiem.
Tā šie ciemiņi sabrauca Straumēnu Jāņa pagalmā: vīrieši ar pudelēm kabatās, bet sievietes ar lakatiņos iesietiem sieriem, ko viņi visu ar dažādiem novēlējumiem nodeva saimniekam un saimniecei. Sētvidus tūlīt pieplūda pilns ar valodām, un, nopurinājuši putekļus no mēteļiem, viesi devās uz Jāņu klēti. Pa ceļam viņi apstājās, apskatīja viens otru, jo nebij kopā bijuši kopš Ziemassvētkiem. Sejas viņiem bij brūnas nodegušas, un, būdami pazīstami jau no jaunām dienām, viņi necentās izlikties par tādiem, kādi viņi nebij. (..)
Mājās pa tam bij sabraukuši vēl citi ciemiņi, un visi devās no klēts ārā tos sagaidīt. Sētvidus tagad bij pilns ļaužu. Te bij saimnieki pelēkās un melnās vadmalas drēbēs un saimnieces kupliem svārkiem un aubēm galvās - visus tos darbs un auglīgā zeme bija padarījuši turīgus. Lielupe, kas ar savu velgo dvašu appūta viņu laukus vasarās un aplēja ar mālainiem ūdeņiem pavasaros, bij viņu barotāja, un tikpat lēni, kā tā tecēja uz jūru, viņi tecēja caur dzīvi, jo druvu smagums, ar ko viņi bij saauguši, padarīja to soļus nesteidzīgus. Saule pašlaik taisījās uz laišanos - un putekļi bij sarkani virs mājā skrejoša ganāmpulka. Govis, šaurajā gatuves ceļā saspiestas kopā, sasitās ragiem, spīguļodamas savām gludajām mugurām. Viņas visas bij ar spēcīgiem tesmeņiem un, garām skriedamas, apdvesa ciemiņus ar piena smaržu. Meitas šovakar tika ar govīm ātri galā un saģērbušās pievienojās pārējiem ļaudīm, kuri visi jau bij ar ozola vaiņagiem galvās. Viss pulks, skaņi līgodams, devās uz kalnu aiz mājas, kur vīri pašlaik beidza uzdzīt kārts galos sveķainas malkas pilnās rumbas. Straumēns pats tām pielaida uguni, un, kad tās uzcēlās augšā, sarkanas un dūmainas triju pūčku liesmas kāpa taisni pret debesīm. Tagad līgo dziesmas atskanēja vēl skaņāki. Tāpat kā arklus vai citus darba rīkus pavasaros izrāva no šķūņiem vai klētīm, lai tie iesāktu savu kalpošanu, arī šīs dziesmas, visu gadu gulējušas atmiņās, šo nakti izrāva no atmiņu vācelēm, un, zāļu un druvu gara radītas, tās noskanēja viņām pāri. Pūčkas pacēlās arī pie citām mājām, to ugunis mirdzēja vai nu pāri, vai cauri birzīm, un drīz viss klajums laistījās liesmās, kas apspīdēja rudzu, kviešu, auzu un miežu laukus. Šie spīdumi izbaidīja griezes, un, brīdi klusu raudzīdamās tajos no labības biezokņiem, tās ātrām kājām aizskrēja pašā lauku vidu, iesākdamas tur no jauna savus grūtsirdīgos brēcienus. Pamale tagad bij ne tikvien uguņu, bet arī dziesmu pilna: dziesmas skanēja no visām mājām un visiem apvāršņiem.
Pie Straumēnu pūčkām atnestā alus muciņa jau bij pa pusei iztukšota - un dziesmas un valodas jaucās juku jukām. Puravelnu saimniekam ne tikvien bārda, bet arī vaiņaga lapas bij aplietas putām, un resns, ar savām kailajām krūtīm viņš izskatījās līdzīgs pašam Jāņu dievam, kas tagad malu malās ļaudis bij sadumpojis uz tik līksmu jautrību. Viena no pūčkām jau bija beigusi degt, bet tās vietā atnesa citu, un Kārlis, kam miestiņš bij iedvesis lielu dūšu, taisījās to pacelt zibeņa pāršķeltajā lielā bērzā, kas vēl zaļoja, kaut gan tam miza gandrīz līdz pusei bij norauta. Pakāpies zaros, viņš uzsēja ar vēdera siksnu pūčku sev uz muguras un rāpās augšā. Visi Straumēnu ciemiņi sagāja ap bērzu gavilēdami, dziedādami un trokšņodami sekoja Kārlim. Kārlis uz brīdi pilnīgi pazuda skatītājiem, un viņu ieraudzīja tikai tad, kad iededzinātā pūčka pacēlās lēnām pār bērza galotni. Drīz vien tā izlīda virs bērza visā garumā; kārti Kārlis stipri piesēja galotnei. Lai gan vēja pavisam nebija, pūčkas liesma šinī augstumā noliecās uz vienu pusi, un, tā kā, sevišķi no tālienes, kārts nemaz nebija redzama, tad pūčkas uguns likās gaisā karājamies līdzīgi milzīgai zvaigznei.
Kārlim zemē nokāpjot, to sagaidīja priecīgi kliedzieni un slavinājumi, un viņam uz vietas bij jādzer vesela krūze alus, bet vecais Janka, piegājis viņam klāt, sacīj:
"Ja es būtu pie naudas, būtu derējis uz vesela pusstopa, ka tu to pūčku neuznesīsi." (..)
Pūčka bij izdegusi, un pagales krita lejup, piebērdamas bērzu dzirkstelēm. Kārts ar sarkani nokaitētām dzelzīm palikās augšā, un līgotāji devās uz klēti, kur sākās patiesa Jāņu maltīte. No krāsns tikko izvilktu un bļodās saliktu atnesa jēra gaļu biezā krējuma mērcē ar sīpoliem brūni apceptiem kartupeļiem un taukos čurkstošas cūku ribas. Tasītēs bij sakrauts brūkleņu ievārījums un gurķīši, kas, skābēti vēl rudenī, līdz šim bij uzglabājušies cieti. Šķērsām pāri galdam gulēja liela, cepta līdaka, kura, to ķerot, Kārli ar astes sitienu bij gandrīz no kājām nogāzusi. Tagad Straumēnu saimnieks taisīja vaļā savas zāļu šņabja pudeles, un katram, kas šādas glāzes tukšoja, likās, ka viņš norij uz dibenu smaržīgu uguni. Tā kā lampas gaisma bij pārāk vāja, tad no istabas atnesa skalus, kas dega, kūpēdami un garas ogles griezdami, un to gaismā dega, kūpēdami un garas ogles griezdami, un to gaismā ozola zari izskatījās vēl zaļāki. (..)
Šur tur pie mājām vēl bija redzamas degam dažas vēlas pūčkas - sarkanas rīta bālajā gaismā. Pēdējās degošās malkas pagales krita no tām lejup, un gaisā palika stāvam tikai melni apdegušas kārtis. Līgotāji bija apklusuši, un vienīgi šļokas rasas pilnajās pļavās liecināja par viņu gaitām. Krustām un šķērsām tās stiepās no mājas uz māju kā zaļas grīdsegas, aizmirstas saritināt, gājienam kaut kur pazūdot.
Straumēnu puiši bij sajūguši un izbraukuši sētsvidū ciemiņu zirgus, kuri, visu nakti atpūtušies un ēduši, bija grūti uz vietas noturami. Jau trešo reizi atvadoties, aizbraucēji un palicēji sadevās rokām, un tikai tad, kad bij iztukšotas pēdējās glāzes, viesi sasēdās ratos tāpat ar visiem vaiņagiem galvās. Zirgi uz reizi iesāka skriet rikšiem, un Straumēnu ļaudis vēl ilgi klausījās pie ilkšu galiem piesieto zvanu skanēšanā, un likās, ka tur pats Jānis noreibis, izgavilējies, dodas atpakaļ uz savām aizsaules mājām.

Virza Edvarts Straumēni.- Rīga, 1989.

Jāņi J.Jaunsudrabiņa "Baltajā grāmatā"

Tas bija savāds vakars un pavisam savāda nakts. Visos pakalnos spīdēja ugunis, visās malās skanēja dziesmas un bij dzirdama skaļa taurēšana. Mēs atradām vecu deguta spannīti, piebāzām to pilnu ar tāsīm, ar naglām piedzinām garas kārts galā un tad stiepām kalnā. Tāsis aizdedzinājuši, mēs kaŗti uzslējām stāvus un piesējām pie iepriekš zemē iedzīta mieta. Tāsis dega čurkstēdamas. Ar degutu apķepušais spannītis sakarsa un sāka degt. Uguns kļuva aizvien lielāka un straujāka. Deguts kusa un pilēja zemē lielām pilēm. Piles dega ar zilu uguni un krizdamas rūca kā sirseņi.
Ap uguni sapulcējās visi mājas ļaudis un līgoja bez mitēšanās. Man bija liels brīnums, ka tik daudz dziesmu varēja ietilpt manas vecmātes galvā; viņa teica un teica, bet dziesmu nekad nepietrūka.
Jāņiem tika brūvēts alus, un nu staigāja no mutes uz muti liela, zaļa māla krūze, putām pārsegta, rūgteni smaržīga dzēriena pilna. Mēs dzērām, norēcāmies, kā nākas, un uzkodām mīkstu sieru, kuru izdalīja saimniece no balta linu priekšauta.
Turpat mums stāvot un līgojot, atskanēja olnīcā spēcīgas svešas balsis. Mēs vērsāmies turpu un redzējām, ka nāk vesels pulks kaimiņu ļaužu lieliem klēpjiem jāņuzāļu. Līgoja nācēji, bet mēs arī neapklusām, līdz tad abas puses bij tik tuvu kopā, ka sāka meldiņš jukt. Tad nācēji stiepa rokas labvakaram. Savas jāņuzāles viņi krāva saimniecei klēpī un vaiņagus lika saimniekam galvā. Arī saimnieku Jancis stāvēja kā tīrais puķu klēpis. Un ak tavu laimi! - Viena meita uzlika man arī vaiņagu galvā.
"Jānīts nāca par gadskārtu," viņa teica.
Man priekš acīm nokārās kuplas smilgas, un es nekā vairs nevarēju redzēt. Bet smaržoja tik labi, un prieks par to, ka esmu ievērots, lika man lēkāt un līgot. Es dauzījos starp lielajiem kā negudrs.
No mūsmājām līgotāji gāja atkal tālāk. Viņiem piebiedrojās mūsu puiši un meitas. Arī mēs ar saimnieku Janci taisījāmies līdz, bet mūs nelaida. - Ko nu dauzīšoties cauru nakti!
"Nu, bet tad mēs vismaz gaidīsim rīta, gulēt negājuši, lai redzam, kā saulīte roto," Jancis teica.
"Jā, kā saulīte roto..." es piekritu.
Lielie nosmējās par mūsu valodu un teica, ka cūka gan ragus gribot, bet kaza nedod. Saule sen jau būšot izrotojusies, kad mēs līdīšot no migas.
Nu, tāda zobošanās šoreiz nebija vis vietā. - Mēs apsēdāmies abi ar Janci istabas galā uz soliņa un apņēmāmies gaidīt. Māte mani pavilka aiz rokas, bet, kad es teicu, ka gribu palikt pie Janča, tad viņa arī pameta mani. - Nu mēs sēdējām tur divi vien nakts sārtumā, kas nāca no nedziestošās vakara blāzmas. Tālumā vēl bija dzirdama līgošana, kaut gan ugunis nekur vairs nedega. Mēs šo to runājām un mēģinājām arī paklusām līgot, bet mums nekas neveicās. Brīžam, kad līgošana tālumā mitējās, mums kļuva pavisam baigi, tik liels bij klusums. Es redzēju, ka Jancis plaši ieplēta muti un nožāvājās. Un tai pat acumirklī arī man vajadzēja slaidi nožāvāties.
"Va dzi," Jancis teica, "tā mēs te vēl aizmigsim."
"Iesim labāk gulēt," es atbildēju.
"To nu gan ne! Tad jau rītā par mums tā smiesies, ka padvīgas ne peles alā nedabūsim. Nē - es zinu labu līdzekli: iesim uz laidaru un sēdīsimies katrs uz sava stubura. Kad sēdēšana nebūs tik droša, tad miegs nenāks."
Laidara sētas stuburi bij diezgan resni, un apakšā bij tikko kaisīti salmi. Mēs uztrausāmies katrs uz sava staba un raudzījāmies blāzmā, kura jau sāka mesties spilgtāka. Miegs bij pārgājis. Jancis sita ar dūrēm sev pa ceļiem un dziedāja:
"Sit, Jānīti, vara bungas, līgo, līgo!
Vārtu staba galiņā, līgo!"
Bet man tik augstu sāka reibt galva. Bija arī tā kā vēsi es tāpēc kāpu zemē. Es labāk gāju un apsēdos uz trepītēm, kuras bija pieslietas pie cūkklēviņa augšas. Tur es vismaz varēju vēl ar rokām pieķerties un arī ar kājām atsperties...
Kļuva aizvien gaišāks; bet līdz ar to arī miegs nāca atkal virsū kā mākonis. Es brīžam satrūkos vien, kad galva nosvērās uz sāniem. Beidzot man kļuva pavisam silti un tīkami. Man liekas pat, ka es redzēju sauli viņas viskrāšņākajā rotā. Viņa patlaban lēca. Atlašu bērzu galotnes pārstiepās kā ar daudzkrāsainu mirdzumu. Un tad saulīte sāka rotot. Viņa nāca kā smaidīga māmiņa pa celīti tur no zirgudārza, un viņas platā vilnāne bij kvēlojoši zaļa. Tad viņa to vilnāni nometa pļavā un mirdzēja zila. Zilo vilnāni viņa uzsvieda gaisā un kļuva dzeltena, tad sarkana, tad balta kā mēness.
"Janci," viņa, klātu pienākusi, teica un aizskaŗa manus matus. "Janci!"
Es uztrūkos. Kas tad te? Tā taču bija mana māte! Un es gulēju laidara salmos zem trepītēm cūkklēviņa galā. Saule bija augstu. - Ar kauna pilnām acīm es gāju mātei pakaļ uz aku mazgāties.
Bet Jancim, kurš bij par mani labi vien lielāks, nebij nemaz gaišāk gājis. Arī viņš bij novēlies no sava sēdekļa un, ieraudzījis, ka manis vairs uz trepītēm nav, līdis klētī gulēt. No turienes viņš iznāca tikai ap pusdienas lauku.
Jaunsudrabiņš Jānis Baltā grāmata.- Kopoti raksti III sējums/ Rīga, 1981.

Uz sākumu!