(Ancelāne A. Ievadam. Latviešu tautas teikas. Izcelšanās teikas. R., 1991.)
(..)Teikas ir viens no plašākajiem un nozīmīgākajiem vēstītājas folkloras žanriem. Lielai teiku daļai ir senas saknes un sarežģīta vēsture. Tās izaugušas no sava laika cilvēku tieksmes un praktiskas nepieciešamības izzināt, izprast un arī izskaidrot apkārtējās pasaules norises, rast atbildi uz neskaitāmajiem neizprotamajiem jautājumiem, kas ar tām saistās. Izziņas tieksme ir teikām raksturīga, specifiska iezīme, iegūtās atziņas te arvienu apvītas ar tautas iztēli. Teikas ir nesaistītā valodā radīti tautas poētiskas daiļrades sacerējumi, kas atbilstoši sava laika cilvēku zināšanām un uzskatiem pauž viņu atziņas par dabas un sabiedrības parādībām. Tādā kārtā var apgalvot, ka teikas ir pasaules izpratnes vēsturiskās attīstības atspoguļotājas.
Liela daļa teiku ir saistīta ar kādu noteiktu vietu, laiku, vēstī par kādu konkrētu personu vai notikumu, dzīvas vai nedzīvās dabas objektu. Teikās atspoguļojas dzimtās zemes daba, sava laika tradīcijas, dzīves veids un ar to saistītie ticējumi. Pasaules izpratne latviešu teikās atklājas ciešā sakarā ar bagātu, plašu tautas dzīves un darba atainojumu. Tas viss piešķir tām spilgtu nacionālu kolorītu, ir pamats tam, ka visus savas aktīvās funkcionēšanas gadsimtus teikām tautas uztverē piemitis ticamības raksturs. Daļā teiku pats stāstītājs apliecina, ka tā nav izdoma, bet vēstījums balstās vai nu uz paša, vai kāda cita teicēja pieredzēto. Teikas glabā daudzu paaudžu iepludināto informāciju. Gadsimtu gaitā dziļas pēdas teikas atstājuši daudzi seni primitīvi uzskati. To elementus atbilstoši savam laikmetam jaunākā izpratnē un uztverē teikas nes līdzi visā attīstības gaitā līdz pat nesenai pagātnei.
Teikām, kas izaugušas uz senu ticējumu vai ieražu pamata, ar laiku zaudē ticību, tās rada pārdomas, un pat gados veci cilvēki sāk tās apcerēt kritiski, cenšoties rast reālāku, īstenībai atbilstošāku skaidrojumu. Tā, piemēram, ļoti plaši izplatītajās teikās par zemē apraktu naudu, kur stāstīts, ka tā naktī spīdot zilās ugunīs, 80 g. v. teicējs Jēkabs Mūrnieks 1968. gadā izsakās:
"Tēvatēvs stāstīja, ka Cesvainē Karātavu kalnā esot aprakta zelta nauda pie divām mežābelēm. Zviedru armija, kad vajadzējis aiziet, esot aprakusi šo zeltu. Naktīs nauda esot liesmojusi. Vecaistēvs pats redzējis. Es gan domāju, ka tur fosfors meta uguņus. Vai tad tur mazums cilvēku kārti? Kaulu pilna zeme. Kaulos fosfors. Tas tad arī tumsā spīd" (1985, 894).
Tomēr visumā latviešu zemnieku darba dzīve, parādību un notikumu izpratne teikās atklājas feodālo zemnieku skatījumā. Viņu dzīvē teikām bijusi svarīga nozīme. Par to jau liecina pats bagātais materiālu klāsts, [1] kas sistemātiski sākts vākt tikai kopš pagājušā gadsimta pēdējā ceturkšņa, par to liecina tās teikas, ko vēl mūsdienās atmiņā glabā labākie folkloras zinātāji. Vecākie folkloras teicēji atceras, ka senāk tās stāstītas vai par katru kalnu, ezeru, upi, par katru lielāku akmeni, par vēsturiskām vietām un notikumiem, ar ko tik bagāta mūsu zeme. Katra teika ietver sevī kādu nozīmīgu informāciju, tādēļ arī vienmēr atzīts, ka tās nekad nav stāstītas izklaidēšanās nolūkos. To galvenais uzdevums bija saglabāt un atdot tautai paaudžu atmiņā uzkrātās, par patiesām atzītās zināšanas, uzskatus. Teikas klausītājus rosināja domāt, vērtēt dzirdēto. Tām sevišķi liela nozīme bija laikā, kad nebija pieejami citi informācijas avoti. To dažkārt ļoti atzinīgi novērtē arī teiku zinātāji, atzīstot, ka "tās bija prieks bērniem tas pats, kas tagad visādas ģeogrāfijas" (1965, 2130).
Senāk teikas visbiežāk stāstītas garajos ziemas vakaros, kad zemnieku sētā pie skalu uguns mājas ļaudis strādājuši dažādus darbus; vīri tās labprāt stāstījuši pieguļā, dzirnavās, kad ilgāk bijusi jāgaida sava kārta malšanā, stāstījuši dažādu darbu starplaikos. Paslepen stāstītas pret kungiem vērstas teikas. Materiālu pierakstos atrodam norādes, ka tādas ilgajos tautas apspiestības gadsimtos dzīvojušas plašās zemnieku masās. Šīs teikas pauda naidu pret zemnieku izkalpinātājiem, modināja brīvības ilgas, rosināja paļāvību saviem spēkiem. Tādēļ kungi pret tām cīnījās un sodīja stāstītājus.
Atklāsmes dziņa, kas izpaužas teikās, arī tieksme izskaidrot stāstīto, ļauj te saskatīt sava laika zinātniskās domāšanas attīstības pakāpi, zināmā mērā atzīt tās par dažādu mūsdienu zinātnes nozaru aizsācējām; te varam atrast vēstures, dabaszinātņu, ģeogrāfijas u. c. asnus. Teikās atainotajiem faktiem daudzkārt ir zināms pamats, un teiku, kuru izcelšanās avots ir senas, kādreiz bijušas realitātes, var atrast daudz. Tautas iztēle, latviešu folkloras tradicionālie fantastikas elementi, kas apvij vēstījuma kodolu, it kā aizēno un noslēpj te saglabāto patiesības atblāzmu, tomēr, zinātniekiem ejot pa teiku pēdām, atsedzas senas dabas norises un patiesi tautas dzīves notikumi, arī šķietamā izdoma izrādās par īstenību. Pierādījumus kādreizējai realitātei palīdz atklāt dažādas mūsdienu zinātnes nozares -vēsture, ģeoloģija, hidroarheoloģija u. c. Vēsturē rodam pamatojumu daudzām teikām par mūsu zemes vēsturiskajām vietām un notikumiem, vēsturiskām personām; hidroarheologi, balstoties uz teikās atrodamajām norādēm par ezeros nogrimušām mājām vai pilīm, atklājuši vairākas klāstu mītnes Latvijas ezeros, teikas izmantojuši arī ģeologi, skaidrojot mūsu kalnu, akmeņu, krāču izcelšanos u. tml.
Teiku liela daļa ir apjomā īss, koncentrētā formā ietverts vēstījums ar ierobežotu personāžu un vienkāršu, nesazarotu sižetisko līniju. Nav tomēr izveidojušās stingri noteiktas kompozicionālas likumības. Teika parasti aprobežojas ar kāda notikuma vienas epizodes izklāstu, ar sižeta viena galvenā motīva risinājumu. Informācija teikās tiek pausta lakoniski, ar skopiem izteiksmes līdzekļiem, vienkāršā ikdienas sarunu valodā.
"Dievam bijis smuks sunītis, tas viņam vienmēr līdz skraidījis. Velnam arī iepaticies tas suns un -neko vairāk -iztaisījis tādu pašu no māliem..." (LPT XIII, 164,2).
Vēstījums parasti sākas bez kāda ievada un nobeigumā īsi tiek formulēta iegūtā atziņa, ka no tā laika vai vēl šo dienu ir tā, kā teikā stāstīts.
Laika gaitā teiku valoda, stils arvien mainās, pārveidojas. Mākslinieciskā stila veidošanā liela nozīme ir katram atsevišķam teikas stāstītājam. Labs teicējs teikā ietverto informāciju padara krāsaināku, tēlainu, pilnu atjautas. Viena un tā pati tematika tādējādi iegūst pilnīgi atšķirīgu raksturu, piemēram:
"Velnam reiz uznācis garš laiks. Domājis, dūzojis: darīt šo, darīt to; nekā, dūša tāda kā savītusi. Ieraudzījis suni. Ak tu izputējis, kas Dievam par smuku roku darbu! Pag, pag! Šis ar provēšot izradīt kukaini. Paņēmis sētiņas mietu, tur būšot muguras kauls..." (LPT XIII, 164, 4).
Tādā veidā teikās skan tieši dzīvā tautas valoda, to bagātina tautas valodā iesakņojušies dažādi izteicieni, salīdzinājumi (vīrs purvā nogrimis, ka ne gailis vairs tam pakaļ nedziedājis; tam kā zvīņas nokritušas no acīm; meita preciniekus visus palaiž pa diegu; ragana lādējusies tā, ka pa skursteni vairs pat dūmi negājuši; ezers nāk šņākdams un krākdams kā pats nelabais u. tml.), sadzīves ieražu aprakstu detaļas u. c. Vēstījumā sastopami citu folkloras žanru paraugi, piemēram, sakāmvārdi, kas vēl it kā pastiprina teikā iegūto atziņu, rezumē un noformulē to: šuj ko šūdams, aizmet mezglu, dari ko darīdams, apdomā galu; kas daudz grib, tam maz tiek u. tml.
Sastopamas arī teikas, kur vēstījums daļēji izteikts latviešu klasisko tautasdziesmu formā:
"Lubāns nāk, Lubāns nāk,
Nāk pār kalniem, nāk pār lejām.
Nāc, Lubāni, šai vietā,
Teitan mīksta guļas vieta!"
(553, 1481).
Jaunākā laikā nereti teikās redzam tendenci pagarināt tekstu, stāstījumu izvērst plašāk. To panāk, teikām pievienojot tādas detaļas, kam nav cieša sakara ar vēstījuma kodolu; tā, piemēram, teikās nereti sastopams ievads. Tas var būt īss situācijas apraksts vai teikas priekšmeta raksturojums, kas ļauj konkrētāk uztvert vēstījuma saturu.
Tā, piemēram, teikā par Krīgaļu Velna akmeni ievadā gūstam spilgtu priekšstatu par akmens milzu apmēriem, atrašanās vietu un tā pašreizējo stāvokli:
"Netālu no Krīgaļu dzirnavām Margupes malā atradās tā sauktais Velna akmens. Tagad gan no tā maz kas palicis pāri, tas saspridzināts priekš dzirnavu būves. No šī akmeņa pieticis priekš lielajām Krīgaļu dzirnavām: aizvesti vairāk kā simts vezumi. Tagad akmeņa vietā ir liela, ar ūdeni pilna bedre. Tomēr visu akmeni nav varējuši saspridzināt. Dzird, ka zemē vēl šis akmens esot ap asi dziļi vai vēl vairāk. Tikai paša virsa izlietota priekš dzirnavu sienām, un tomēr pieticis. -Kā šis akmens izcēlies? Nu tā..." (738, 11).
Šāds ievads, kur objekta raksturojumā ievīti pārspīlējumi vai tml. mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, raisa klausītāju interesi, mobilizē uzmanību un palīdz spilgtāk uztvert teikas sižetu. Ievadā nereti sastopams bagātīgs attiecīgā laikmeta etnogrāfisku un sadzīves detaļu attēlojums, dabas ainu apraksts. Atkarībā no teicēja prasmes vērpt episku stāstījumu, ievads reizēm izvērsts plašāks nekā pats teikas kodols. Ievads nav būtiska un nemainīga teikas sastāvdaļa, tam nav sakara ar sižeta virzību, un dažkārt teicējs var no tā pilnīgi atteikties, stāstot to pašu teiku citā sakarā. Tomēr te atspoguļotās konkrētā novada ieražas, darba veidi piešķir teikām lielāku ticamību, ietver stāstītāja simpātijas vai naidu, rosina arī klausītāju dzīvāk uztvert notikumus. Parasti starp ievadu un teikas vēstījumu vērojama nesaskaņa laika ziņā, kas liecina par tā jaunāku cilmi un vēlāku pievienojumu teikai.
Arī teiku nobeigums reizēm izvērsts plašāks. Tā, piemēram, teicējs, it kā paverot ieskatu personāža tālākas gaitās, neapmierinās ar īso konstatējumu, ka nabaga ganiņš iegūst apslēpto naudu, bet gluži reālistiski vēstī par viņa tālākajām gaitām: "Vecāku mājās par to naudu uzcēla glaunas pilis, un tā viņi laimīgi dzīvo vēl šo baltu dienu, ja vakar nav tik nomiruši vien." Sastopamas arī teikas ar humoristiska rakstura nobeigumu: kāds ganiņš,_ kas nejauši ieguvis naudu, uzaudzis rīko sev lielas kazas, kur "salūdza visus savus draugus. Un es arī kā draugs tur biju, pienu, medu dzēru, pār lūpām tecēja, mutē netika."
Līdzīgi nobeigumi raksturīgi brīnumu pasakām, teikās tie sastopami samērā reti. Šādas kompozicionālas izmaiņas tekstā veidojas sakarā ar teiku senas sabiedriskas nozīmes pakāpenisku samazināšanos jaunāka laika, kad tas sāk uztvert kā fantastisku izdomu, līdzīgu pasakai.
Visumā teikas robežojas ar citiem vēstītājas folkloras žanriem, galvenokārt pasakām. Teikās un pasakās bieži darbojas vieni un tie paši teiksmainie personāži, arī notikumi nereti saistās ar noteiktu vietu un laiku. Satura un līdzīga etioloģiska rakstura skaidrojuma ziņā ar teikām cieši saskaras dažas dzīvnieku pasaku grupas, kur stāstīts par dažādu zvēru un putnu izskata un valodas rašanos (kā zaķim cēlušās garas ausis un pārplīsušas lūpas, kādēļ suns ar kaķi ienaidā, kā putni iemācījušies savas dziesmas u. tml.).
Teikām līdzīgi sižeti sastopami arī leģendās, populārākie no tiem tāpat kā pasakās ir ar etioloģisku raksturu. Atšķirībā no citiem vēstītājas folkloras žanriem leģendās darbojošās personas ir Bībeles svēto tēli. Leģendas, tāpat kā teikas, izskaidro dzīvo radību un stādu īpašību, raksturīgu iezīmju izveidošanos. Populārajā teikā par to, kādēļ apsei trīc lapas, stāstīts: reiz kara laikā kāda sieva ar mazu bērniņu gribējusi paslēpties zem apses, bet tā nav laidusi. Sieva apsi nolādējusi, lai tā drebot tāpat, kā šī bailēs esot drebējusi; savukārt leģendā atšķirībā no teikas zem apses mēģinājis paslēpties Pestītājs, kad to bendes gribējuši saņemt. Teikās nereti sastopami tādi kristīgo kulta elementi kā krusta nešana, baušļi, sprediķis, mišas, tur darbojas baznīckungi, popi u. tml., kas arī it kā tuvina teikas un leģendas.
Savukārt vēstītājā folklorā mazāk izplatīts žanrs - nostāsti -, kad to vēstījuma reālais kodols ar laiku zaudē konkrētību un savijas ar tautas fantāziju, izdomu, reizēm kļūst par jaunu teiku pirmsākumiem.
Starp šiem žanriem praktiski ir grūti novilkt stingru robežu, un priekšpadomju laika publicējumos nereti tie netiek nošķirti. [2]
Salīdzinājumā ar citiem plašākajiem folkloras žanriem teikas latviešu folkloristikā maz pētītas. Arī starptautiskajā folkloristikā tām piegriezta maza vērība. Ne vienmēr tas pietiekami norobežotas no citiem vēstītājas folkloras žanriem, bieži neskaidrības arī terminoloģijā, nav izcelta teiku specifika, to raksturīgākās iezīmes. Plaša starptautiska interese par teiku izpētes jautājumiem izraisījusies kopš 60. gadiem. To radīja praktiska nepieciešamība izveidot vienotu teiku klasifikācijas sistēmu, kāda jau ir A. Arnes un S. Tompsona starptautiskais pasaku tipu rādītājs "The Types of the Folktale" (1961. g.), kas noderētu teiku salīdzināmai izpētei un arī sniegtu pārskatu par visu teiku materiālu. Sakarā ar to ir sarīkoti divi kongresi - Antverpenē (1962. g.) un Budapeštā (1963. g.), līdzīgi jautājumi apspriesti arī Maskavā Starptautiskajā antropologu un etnogrāfu kongresā (1964. g.).[3] Balstoties uz konkrēta nacionāla materiāla, ir sagatavota vesela virkne teikām veltītu rādītāju; tie tomēr neaptver visus žanra paveidus. Līdz šim trūkst plašu visaptverošu tautas teiku publicējumu.
Latviešu tautas teikām, aptverot visus bagātos savākumus, kas glabājas ZA Valodas un literatūras institūta Folkloras daļas zinātniskajos fondos, ir izveidots katalogs; še tās kārtotas pēc satura latviešu folkloristikā pieņemtajās grupās.
[1] ZA Valodas un literatūras institūta Folkloras daļas zinātniskajos fondos glabājas pāri par 57000 teiku.
[2] Sk.: Ambainis O. Pārskats par latviešu vēstītājas folkloras vākšanu un publicēšanu // LPSR ZA Vēstis. -1957. -6. nr. -12.-24. lpp.
[3] Азбелев С. Н. Проблемы международной систематизации преданий и легенд // Специфика фольклорных жанров, Русский фольклор. -М.; Л.-1966.-С. 176-195.
(Šis materiāls ir ļoti labs un vērtīgs, turklāt gandrīz vienīgais, kas rakstīts par šo tēmu, taču ņemiet vērā, ka tas rakstīts pirms Latvijas neatkarības iegūšanas.)
(Ancelāne A. Ievadam. Latviešu tautas teikas. Vēsturiskās teikas. R., 1988.)
Vēsturiskajās teikās atainojas reāli tautas pagātnes notikumi, vēsturiskās patiesības galvenās līnijas. Tās stāsta par vēsturiskām vietām, ar kurām tik bagāta ir mūsu zeme, par vēsturiskiem notikumiem un personām. Tās vēstī par cilvēku apmetnēm - mūsu senču senajiem pilskalniem, par feodālo iebrucēju celtajām pilīm, par pilsētām, ciemiem, mūsu zemei pāri gājušajiem senajiem kariem, par latviešu zemnieku moku un ciešanu pilno dzīvi nežēlīgo kungu - svešo iebrucēju kalpībā, augošo pretestību pret tiem. Visiem šiem vēstījumiem tiek piedēvēta vēsturiska ticamība, kaut gan nereti vēsturiskās patiesības atbalsojums te visai vājš. Šīs teikas nav vēsturisku faktu reģistrācija, bet vēstī par to, kas tautas atmiņā atstājis visdziļākās pēdas. Reāli tvertie fakti, sadzīves ainu patiesīgums šais teikās bieži savijas ar tautas iztēli, dažkārt gadsimtu gaitā tautas atmiņā saglabājušies seni notikumi ar lokālu raksturu tiek vispārināti, saistīti ar dažādām vietām, laiku un personām.
Vēsturiskās teikas rodas noteiktās vietās, atspoguļojot ar šo vietu saistītos notikumus. Atkarībā no vēsturiskiem apstākļiem, kad latviešu zemniekiem bija ierobežota pārvietošanās uz citu novadu, ierobežota bija arī šo teiku izplatība. Vispārpazīstamas tās kļuva vēlākos gadsimtos, kad ar iespiestu vārdu dažādi vēsturisko teiku tipi ieguva tālu izplati. Tā, piemēram, teikas par vācu bruņinieku pilīm, kuras, spītējot laikam, saglabājušās nenopostītas līdz pat mūsu dienām, kā Dundagu, Ēdoli, Jaunpili u. c., kļuva pazīstamas un cirkulēja visos Latvijas novados.
Plaši vēsturiskajās teikās ietvērušās atziņas un spriedumi par dažādām sabiedriskās dzīves parādībām, tie izteikti, vērtējot konkrētus notikumus, atsevišķu personu vai sociālu grupu savstarpējās attieksmes. Tie ir feodālo zemnieku Daudzu paaudžu ilgā vēsturiskās attīstības gaitā ir strādājušies ētiskie kritēriji, tautas gudrība, kas izpaužas kā morālas prasības un apliecina tautas garīgo spēku. Teikās apstiprināta šo uzskatu nozīme dzīve, te atklājas feodālā zemnieka ētiskais ideāls, saskatāms gan tas, pēc kā viņš tiecās, kā arī tas, pret ko vērsās. Morālās atziņas par labu un ļaunu, līdzcietību un cietsirdību teikās nav paustas kā abstraktas sastingušas dogmas, bet ieguvušas konkrētu saturu, saistītas ar konkrētiem apstākļiem.
Teikās peļamo īpašību nesēji parasti ir bagātie, kam ir vara un kas to bieži izlieto nežēlīgā kārtā. Te spilgtākais pārstāvis ir feodālais kungs - nežēlīgs, varmācīgs tautas apspiedējs. Teikās, kuru cilme saistāma ar jaunāku laiku, kad latviešu zemniecība vairs nebija viengabala sociāla masa, redzam arī šķiriski noslāņojušās zemniecības pārstāvi - saimnieku. Bagātais naktī nedod patvērumu vecītim, tā pārkāpjot seno viesmīlības likumu, bet nabagji atraitne dalās ar viņu savā nabadzībā. Teikas parāda, kādas sekas izraisa šo normu neievērošana: apstiprinās atziņa, ka labs darbs tiek atalgots, slikts nosodīts.
Kā pretspars nežēlībai, cietsirdībai feodālā zemnieka morālajos uzskatos blakus līdzjūtībai vietu ieņem arī naids, spīvs naids pret ļaunuma nesēju. Teikās tas spilgti atspoguļojas attieksmē pret feodālo kungu un viņa dienderiem, kuri veido vienu no šo teiku satura pamatlīnijām.
Teikās - un vispār latviešu folklorā - ietvertas sūrās dzīves nomāktā feodālā latviešu zemnieka ilgas pēc sociālas taisnības un neatkarības kā pretstata dzīves īstenībai - nabadzībai, morālajiem pazemojumiem. Te redzam nelokāmu optimismu, gaišu ticību, ka labais uzvarēs ļauno, taisnība gūs pārsvaru, grūtdieņi novels smagās dzīves nastas. Šīs ilgas teikās konkretizējas; te dzīves grūtdieņiem - bārenītei, cūkganiņam, nabaga jaunavai vai atraitnei, muižas klaušiniekam vai kalpa puisim - tiek piešķirtas balvas, kas citiem nedodas rokās. Tās pirmām kārtām ir dzīvē un darbā visnepieciešamākās lietas: bārenīte iegūst dzirkles, muižas klaušinieks kviešus, cūkganiņš vai kalpa puisis naudu.
Sabiedriskās dzīves parādību vērtējumos tomēr bieži saskatāma vēsturiski noteikta uzskatu ierobežotība, dzīves attīstības gaitas vienkāršota izpratne. Feodālisma apstākļos latviešu tautai bija ņemtas tiesības pašai lemt un veidot savu dzīvi, tādēļ teikās bieži atbalsojas ticība pārdabisku būtņu palīdzībai sabiedriskās dzīves norišu kārtošanā. Neuzticoties saviem spēkiem, ir jārēķinās it kā ar viņu gribu, viņu lēmumu, nevis ar reālās dzīves un cilvēku sabiedrības prasībām.
Teikas rāda, ka tautas atmiņa iesniedzas ļoti tālā pagātnē, pat laikā vēl pirms vācu krustnešu iebrukuma mūsu zemē. Tā, piemēram, ir pazīstamas teikas par kādreizējo (tagad norakto) Ķentes pilskalnu Ogres rajonā, kur ļaudis dzīvoja tikai līdz 9. gadsimtam, par Mūku kalnu, kas bija apdzīvots līdz 10. gadsimtam, un daudzas citas. Bet vairākums vēsturisko teiku saistītas ar feodālo attiecību perioda pēdējiem gadsimtiem. Tas latviešu tautas dzīvē bija visdrūmākais laiks. Zemnieku liktenis bija pilnīgi atkarīgs no muižnieku patvaļas. Ar šo laiku saistāma to teiku cilme, kuras iezīmē asu naidu pret feodālo kungu varu, liecina par apspiestās tautas ciešanām. Tās ir teikas ar skaidru sociālu tendenci, kas ne tikvien rāda latviešu feodālā zemnieka sabiedrisko parādību izpratni un vērtējumu, bet kam bija arī liela nozīme kā tautas pasaules uzskata veidotājām. Vissmagākajos apspiestības apstākļos tās kāpināja spēka apziņu, iedvesa cerības labākai nākotnei.
Plašu un nozīmīgu ciklu veido teikas par nogrimušām pilīm, pilsētām, baznīcām. Sevišķi daudz teiku vēstī par pilskalnos nogrimušām pilīm un baznīcām. Vācu iebrucēji 13. gadsimtā ieņēma un nopostīja senlatviešu pilis un upurvietas, bet tauta cauri gadsimtiem saglabā tālas atmiņas par tām. Teikas stāsta, ka pilis nogrimušas kalnos, nogrimušas ar visiem iedzīvotājiem un mantām, ar pils aizstāvjiem kareivjiem.
Pilskalni ar teikām apvīti visos Latvijas kultūrvēsturiskajos novados. Par dažiem no tiem teikas ir saturā daudzveidīgas, par citiem teicēju atmiņā saglabāti tikai fragmenti, bet daudz ir arī tādu, par kurām teikas klusē. Pēc vēsturnieku atzinuma, mums ir pāri par 400 pilskalnu. Teikas ne vienmēr vēsturiski pareizi norāda uz pilskalnu atrašanās vietām un to nosaukumiem. Taču dažkārt gadās arī tā, ka teikas pa aizaugušām takām pieved pie dažiem vēl neapzinātiem pilskalniem. Vēstures gaitā pilskalnu nosaukumi var būt mainījušies atkarībā no to vēlākās funkcijas, piemēram, kam tos izmantoja svešie iebrucēji. Tā senais Jaunpils pilskalns nosaukts par Karātavkalnu, jo vēlākā periodā - pēc senās pils nopostīšanas - tur bija ierīkota zemnieku soda vieta. Jauns nosaukums varēja rasties arī sakarā ar vēlākiem kara notikumiem. Teikas bieži vien vēstī, ka pilskalnus sabēruši karavīri, nesot zemi cepurēs vai mēteļa stūros. Iespējams, ka te saglabājušās senas atmiņas par pilskalnu terašu veidošanu, piemērojot tos pilu celšanai. Pilskalna nosaukums nereti tiek piedēvēts vietām, par kurām trūkst noteiktu pierādījumu, ka tur ilgāku laiku būtu dzīvojuši cilvēki. Tāpat par pilskalniem sauktas arī vācu ordeņa bruņinieku akmens piļu vietas, jo bieži viņu pilis celtas nopostīto seno latviešu piļu vietās.
Bieži vien, plašāk neizvēršot stāstījumu, ir tikai pieminēts, ka kalnā bijusi pils, ka kalna galā vēl ilgi varēts redzēt bedri, it kā senā skursteņa vietu. Tur ielaista pīle pēc kāda laika izpeldējusi ezerā pie pilskalna. Arī kādi drošinieki iesieti virvē un nolaisti lejā, lai redzētu, kas tur atrodas, bet, uzvilkti augšā, tie nespējuši nekā pastāstīt, jo kļuvuši akli vai mēmi, vienīgi ganuzēns atgriežas virszemē ar pilnu cepuri zelta naudas.
Teikās minēti dažādi iemesli, kādēļ pils nogrimusi. Nereti tas notiek cīņā pret ienaidnieka pārspēku: Buses (Matkules) pils nogrimst, kad kaujā kritis pils valdnieks, Sērenes pils - kad visi pils un apkārtnes iedzīvotāji krituši cīņā, senā Jaunpils - kad vācu iebrucēji ar savu zirgu pakaviem izbradājuši visus tīrumus un apsēduši pili. Pils nogrimst arī par kādu ētiska rakstura pārkāpumu; ceļinieks nolād pili, ja viņam naktī neatver vārtus un nedod pajumti (šai teikā saglabājusies sena ticība vārda maģijai - lāsts piepildās), pils nogrimst ļaužu naida un nesaticības dēļ ("kad ļaunums sakrājies tik liels, ka zeme to vairs nespēj panest") u. tml.
Teikas stāsta, ka nogrimušajās pilīs rit tāda pati dzīve kā virs zemes: tur ļaudis pļavā vāc sienu, tur līgo, gaidot Jāņu dienu. Reizēm virszemes iedzīvotāji sastopas ar nogrimušās pils ļaudīm: kāds no viņiem parādās virszemē, lai palīdzētu grūtdieņiem - dod ēst izsalkušam ganiņam, uzdāvina dzirkles bārenītei vai muižas klaušiniecei, no zemnieka nopērk pārdošanai vesto labību, lai viņam būtu nauda, ko samaksāt kungam renti. Trikātas pilskalnā no kāda cauruma pat izbirst nauda, ko salasa ganīte, un kvieši - klaušiniekam, kas aizved vairākus vezumus. Dažiem virszemes iedzīvotājiem arī izdodas pa nejauši ieraudzītiem vārtiem iekļūt pazemes pilī. Tie var tur ierasties pat vairākkārt, bet, ja pārkāpj kādu noteikumu, tad vārti aizkrīt un ieeja pazūd.
Lielā daļā teiku ietverta ticība, ka nogrimusī pils var uzcelties. Ir tikai jāuzmin tās vārds vai arī jāizpilda kāds cits noteikts uzdevums. Šeit senā ticība vārda maģijai bieži savijusies ar valdošās kristīgās reliģijas mācībām; pils uzcelsies, ja tai apies trīs reizes apkārt un dziedās kādu garīgu dziesmu (parasti "Ak Jeruzaleme, modies!"). Latgales teikās kātoju baznīcas dogmu ietekmē burvju līdzeklis pils uzcelšanai ir katoļu lūgšanas kreiles u. c. ar baznīcas rituālu saistīti priekšmeti, kas atnesami pie pils noteiktā laikā un vietā. Noteikto uzdevumu līdz galam izpildīt arvien kavē dažādi neparedzēti apstākļi, un pils, pacēlusies līdz pusei, atkal nogrimst. Kuplajā vēsturisko teiku klāstā par pils vārda uzminēšanu izdalās vienīgi daudzos variantos pazīstamā teika par nogrimušo Dundagas pili. Tās vārdu uzmin cūkgans, kas, nonācis nogrimušajā pilī, izrunā pakaļ zvanu skaņās saklausāmo vārdu "dun-dag". "Līdzko viņš to bij izteicis, tā pils pacēlusēs kalnā, ļaudis atdzīvojušies un ganuzēns dabūjis princesi." (17, 196, 144)
Motīvs par pils uzcelšanos jaunākā laika teikās (sākot ar pagājušā gadsimta nacionālās atmodas laikmetu) ieguvis simbolisku nozīmi - nogrimusī pils tiek iztulkota kā tautas zaudētā brīvība, kas atgūstāma, lai tauta brīvi varētu pati veidot savu dzīvi. Šis motīvs ieskanas, piemēram, teikā par Jaunpili: ja kāds uzminētu vecās, senlatviešu pilskalnā nogrimušās pils vārdu, tad tā izceltos no kalna ar visiem ļaudīm, bet jaunā, ordeņa celtā pils pazustu no zemes virsas.
Drūmas ainas latviešu tautas likteņos paver teikas, kas vēstī par feodāļu celtajām pilīm, muižām un baznīcām. To varenība un skaistums sasniegts ar neskaitāmiem latviešu tautas upuriem. Piļu celšanas darbos dzīti ne tikvien vīrieši, bet arī sirmgalvji, sievietes un bērni. Teikas vēstī, ka pat Velns nav varējis noskatīties cilvēku mokās un gājis tiem palīgā - aizpūtis ķieģeļus no cepļa uz kalnu, un pipkas, ar ko sisti darbinieki, sākušas dancot pa pašu darba devēju mugurām. Latviešu dzimtcilvēki bija spiesti celt piļu pagrabos moku kambarus, kur vēlāk viņus pašus moka un spīdzina. Vai par katras pils pagrabu teikas arī vēstī, ka tur apslēptas milzu bagātības, ko sargā čūskas vai briesmīgi suņi.
Šai teiku ciklā populārs ir sižets par sākotnēju neveiksmi celtniecībā: ko pa dienu uzceļ, tas naktī sabrūk vai tiek nojaukts. Teikas glabā drausmīgas liecības par dzīvu cilvēku iemūrēšanu vācu feodāļu piļu, baznīcu, muižu vai svarīgu ēku mūros kā ziedojumu iedomātām pārdabiskām būtnēm, lai tās netraucētu darbu un tas labāk veiktos, lai celtne būtu stipra un nesabruktu. To, ka nepieciešams upuris, pasaka kāds vecītis, par to lemj arī kungi, priesteri un meistari. Visbiežāk šī cilvēka ziedošana saistās ar baznīcas celšanu. Šeit upuri parasti izraugās ar viltu, neizpaužot patieso nolūku, bet vaicājot, kas grib glabāt baznīcas atslēgas. Baznīcai tad piešķir iemūrētā vīrieša vai sievietes vārdu. Biežāk nolemj iemūrēt celtnē to, kas no rīta pirmais atnāks vai ies garām cēlējiem. Retumis cilvēka vietā par upuri tiek izraudzīta kāda cita dzīva radība: piemēram, Bauskas pilī iemūrēts suns. Ieražai, kas balstās uz ticējumiem par upura nepieciešamību celtniecībā, ir ļoti sena cilme, tā atspoguļota visu Eiropas tautu folklorā. Pēc teiku liecībām, mūsu zemē šī bezjēdzīgās cilvēku iznīcināšanas ieraža, feodālo kungu balstīta, saglabājusies ilgi.
Piļu un baznīcu celtniecība teikās saistīta vēl ar kādu vardarbību. Ir teikas par īpaši skaistu piļu cēlēju, meistaru nonāvēšanu pēc pabeigta darba, lai tikpat skaista pils netiktu uzcelta citam kungam. Teikās par Lestenes, Dundagas un Annasmuižas baznīcu brīnišķīgajām ērģelēm, savukārt, uzzinām, ka ērģeļu meistaram kungs pēc tam liek izdurt acis, lai līdzīgas ērģeles neuzbūvētu vēl citur. (..)
Ir teikas, kas stāsta par atsevišķu pazīstamu muižnieku dzimtu vairākām paaudzēm, no kurām arvien kāds bijis tautā pazīstams ar savu cietsirdību un nežēlību. Tādi ir baroni Rekes, Jaunpils muižas īpašnieki. Viens no pēdējiem baroniem tautā saukts par Velna Reķi, jo zemnieki bijuši pārliecināti, ka tas biedrojas ar pašu Velnu. Pēc nāves viņš cēlies augšā, staigājis apkārt un biedējis ļaudis, līdz viņa zārks sastīpots ar dzelzs stīpām. Kādam no Rekem piemitusi spēja jāt pa ūdens virsu, un viņam varējuši sekot visi viņa karavīri. Pēc uzvaras kaujā ar zviedriem Matīss Reke zviedru gūstekņus nokalpinājis vissmagākajos darbos, tad sadzinis tos kādā šķūnī, dzīvus sadedzinājis un, dzirdēdams cilvēku kliedzienus, priecājies: "Dzi, kā manas peles pīkst!" Arī pati Jaunpils, kas celta Livonijas ordeņa laikā 14. gadsimtā, ar saviem apakšzemes inkvizīcijas pagrabiem stāsta par tām mocībām, kas bija jāpārcieš te ieslodzītajiem.
Īpaši smaga dzīve zemniekiem bija 17. un 18. gadsimtā. Ar šo laiku var saistīt lielu daļu teiku, kas vēstī par viņu ciešanām apspiedēju pakļautībā. Dzimtcilvēks bija pazemots līdz dzīvnieka stāvoklim. Pēc neveiksmīgām medībām kungi uzjautrinājušies, šaudami uz zemniekiem, kam pavēlējuši iekāpt kokos. "Kad cilvēkam dod varu pār citiem, tad viņš paliek nežēlīgs bez mēra," stāstot teikas par kungiem, secina kāds gados vecs teicējs. Bet kāda vecmāmiņa, stāstot spoku stāstus saviem mazbērniem, saka: "Redziet, bērni, tie senie kungi tos cilvēkus mocīja, tāpēc viņiem pēc nāves kapā nebija miera un viņiem vajadzēja pa pasauli apkārt dauzīties." Šie izteikumi pierakstīti nesenā pagātnē - pirms pārdesmit gadiem. Tie rāda, ka senākajās paaudzēs pārdzīvotie pazemojumi saglabājuši atbalsis sirdī vēl mūsu dienās.
Daudz ir teiku, kurās feodālais kungs pielīdzināts visu ļauno spēku iemiesojumam - Velnam. Kungs brauc uz elli, dzīro tur naktīs kopā ar velniem, kaulējas par cilvēku dvēselēm. Savukārt, Velns attēlots ārēji līdzīgs kungam - vācietim. Vēlāk Velns kļūst par nežēlīgā kunga sodītāju, jo kungs izrādās vēl ļaunāks par Velnu. (..)
Vēsture liecina par ilgiem un postošiem feodāliem kariem, kas plosījušies mūsu zemē. Plašs teiku cikls - pa senu karu ceļiem - spilgti ataino konkrētu karu epizodes, saista tās ar noteiktām vietām Latvijas laukos, vēstī par cīņām pie piļu mūriem un pilsētās. Kara norises parasti saistītas ar reālu vēsturisku personu rīcību. Galvenajās līnijās saglabājot vēsturisku pamatojumu, teikās atainotie fakti ne vienmēr ir precīzi, gadu gaitā tie savijusies, saplūduši ar citā laikā un vietā notikušām cīņām. Tautas iztēle atsevišķām kara norisēm piešķīrusi fantastisku raksturu, kā galvenā personāža pretiniekus vai līdzgaitniekus iesaistot arī pārdabiskas būtnes - raganas, velnus. Vairums teiku saistītas ar kara notikumiem 17.un 18. gadsimtā. Visdziļākās pēdas tautas atmiņā atstājis lielais Ziemeļu karš (1700-1721).
Teikās kā kauju pretinieki minēti gan vācieši, gan zviedri, poļi, franči un krievi. Nedaudzās teikās saglabājies arī atspulgs par igauņu, leišu un latviešu cilšu savstarpējiem uzbrukumiem un cīņām; šos notikumus varētu saistīt ar 13. vai 14. gadsimtu. Ir emocionāli attēlotas daudzu nežēlīgu cīņu epizodes, kur karotāju asinis plūst līdz pat zirgu iemauktiem, tās sakrājas un satek ezeros vai izgrauž asins upju gultnes. Sakarā ar kariem ir radušies daudzi vietu nosaukumi: Asins ieleja, Sarkanpalte, Asiņezers, Asins upe u. tml. Teikas ataino tautas simpātijas vai naidu pret dažādām karotāju pusēm: tās stāsta par drošsirdīgu pretošanos nežēlīgajiem, varmācīgajiem iebrucējiem.
Vairākās teikās ir atspoguļota vietējo zemnieku varonība, apbrīnojama gudrība un atjauta, prasme savlaicīgi rīkoties, lai ne tikvien paglābtos no bojāejas, bet arī iznīcinātu ienaidnieku. Šī cikla teikās diezgan bieži pieminēts Krievijas cars Pēteris I. Cars rādīts kā drosmīgs un atjautīgs cīnītājs, īpaši cīņās par Rīgu, kad viņa varonīgā rīcība to pasargājusi no izpostīšanas. Vēl tagad Ļeņina ielā pie 20. nama trešā stāva loga redzams piesists pakavs, ar kuru saista teiku par Pēteri I (1985, 1087).
Pretstatā tam zviedru karalis Kārlis IX teikās parādās nožēlojamās situācijās, atšķirts no saviem kareivjiem, gandrīz krīt gūstā. Populāras ir teikas par zviedru karaļa otrādi stādītiem kokiem, zīlējot atgriešanos.
Sakarā ar karu norisēm daudz ir teiku par Tempļa, Tanīsa un Griskas kalniem, ko esot sanesuši karavīri ar cepurēm vai mēteļa stūriem; no šiem kalniem apšaudītas pretinieku nocietinātās pilis. Līdzīgā kārtā apbērti arī kaujās kritušie karavīri.
Karš ar tā pavadoņiem badu un mēri bija dziļa katastrofa, kas tautas posta dzīvi padarīja vēl smagāku.
Daudzas teikas vēstī par apraktām vai ūdenī nogremdētām kara kasēm, ko noslēpis bēgošs karaspēks. Ilgi šādas teikas mulsinājušas un urdījušas mantas tīkotājus rakt un meklēt bagātības laimi norādītajās vietās.
Teikas par pilsētām vēstī par to celšanu, nosaukumu rašanos, kā arī paver ainas to vēsturiskās attīstības gaitā. Daudzveidīga tematika ir teikām par Rīgu, kas mūsu dienās izaugusi par lielu kultūras un ekonomikas centru. Motīvs par Rīgas tālāku attīstību savdabīgi ietvēries veselā rindā teiku.
Teikas veltītas ne vien Rīgai, bet arī citām pilsētām.
Savukārt, teikas par konkrētiem ciemiem, muižām, pagastiem un mājām skaidro to toponīmu rašanos. To pamatā Ir ģeogrāfiska rakstura vietu īpatnības, kā arī konkrēti vēsturiski notikumi.
(Ancelāne A. Ievadam. Latviešu tautas teikas. Izcelšanās teikas. R., 1991.)
Plaša un tematiski daudzveidīga latviešu tautas teiku grupa ir izcelšanās teikas. Šo teiku izziņas lokā nokļuvusi visa apkārtējā pasaule -Visums: debess ar tās spīdekļiem, zeme un tās reljefs, nedzīvā un dzīvā daba, arī cilvēks un viņa dzīve. Balstoties uz sava laika cilvēku ierobežotajām zināšanām par pasauli, še skaidrota minēto objektu izcelšanās, atklāti cēloņi, kas noteikuši tiem raksturīgo iezīmju izveidošanos. Šai grupā ietilpstošo teiku sižetu cilme ir dažāda; daudzas teikas radušās uz senu ticējumu pamata un to saknes ietiecas ļoti tālā pagātnē, pat pirmatnējās kopienas iekārtā. Tās saglabājušas šā senā laikmeta animisma un totēmisma uzskatu atblāzmu. Nereti skaidrojumus teikās ietekmējušas arī kristīgās reliģijas mācības, tomēr visbiežāk tie savijusies ar atziņām, kas pamatotas uz paša teicēja pieredzi praktiskajā darba dzīvē, uz konkrētiem novērojumiem apkārtējā pasaulē, balstās uz analoģijām feodālajam latviešu zemniekam pazīstamajā ikdienas darba dzīvē.
Izcelšanās teikās spilgti tiek apliecināta latviešu zemnieka svarīgākā atziņa, ka visa esošā pamatā ir darbs, tas ir visu vērtību radītājs un mērs. Darba rezultātā radusies zeme, visa apkārtējā pasaule. Darbā dzīvās dabas pārstāvji ieguvuši savas raksturīgākās ārējās iezīmes un īpašības. Tautas uzskati par darbu te saistīti ar čakluma cildināšanu un slinkuma nosodīšanu. Vērtējot cilvēka attieksmi pret darbu, teikās pausta atziņa, ka ikviens darbs veicams rūpīgi, godīgi, ka katram ir ne tikvien jāstrādā, bet arī jācienī tas, kas iegūts darbā. Konkrētu saturu saistībā ar atbilstošiem apstākļiem šais teikās ieguvuši latviešu zemnieka darba dzīvē izveidojušies ētiskie kritēriji, kas ietver galvenās vispārcilvēciskās morāles normas. Tās tautā iedibinājušās ilgā vēsturiskās attīstības gaitā cīņā pret ļaunumu un netaisnību. Šo morāles normu pārkāpēji teikās saņem sodu, ļauna darītāji iet bojā, lai varētu dzīvot labais.
Visā izcelšanās teiku grupā galvenās darbojošās būtnes ir personificētie dabas spēki -Dievs un Velns. Teikas vēstī par viņu darbību un savstarpējām attiecībām. Vairumā šo teiku Dievu un Velnu redzam kā kopīga darba veicējus; rezultātā izveidojas Visums, zeme, dzīvā un nedzīvā daba.
Šīs mitoloģiskās būtnes teikās nav abstraktas, bet iemiesotas konkrētos tēlos. Sākotnēji tās tomēr ir visai nenoteiktas būtnes, kā Dieva, tā Velna ārējais veidols raksturots skopi, neskaidri. Vēlāk tās iegūst cilvēka vai kāda dzīvnieka izskatu, apvienojot reālistiskus vaibstus ar fantastiskiem.
Dievu mēs ieraugām līdzīgu latviešu pasakās sastopamajam sirmajam vecītim ar latviešu zemnieka vaibstiem. Pēc pasaules radīšanas Dievs pa to staigā un kārto zemes lietas, cenšas gan cilvēkiem, gan zvēriem palīdzēt ar savu padomu. Dievs parādās arī kā sociālās taisnības nesējs -palīdz nabadzīgam, bet līdzcietīgam zemniekam, trūcīgai atraitnei, turpretī soda cietsirdīgos, bagātos. Līdzīgi Laimes mātei, Dievs lemj arī cilvēka mūžu. Teikās Dievs ir gudrs, prasmīgs rīkotājs, viņš attēlots arī kā dažādu zemes darbu darītājs -Dievs ar, sēj, pļauj un, šais zemnieka darbos sacenšoties ar Velnu, viņš arvienu uzvar, dažkārt pielietojot arī viltu. Ar viltu, apmānot naivo Velnu, Dievs atgūst Velna paslēpto uguni, iegūst Velna lopus, labākos darbarīkus un atdod tos cilvēkam.
Velns ir viens no populārākajiem tēliem latviešu vēstītājā folklorā. Izcelšanās teikās sākotnēji ir uzsvērts viņa milzīgais spēks un augums, spēja veikt pārdabiskus, cilvēkam neiedomājamus darbus. Viņš var nest lielus akmeņus, smilšu klēpjus, kuriem izbirstot izveidojās vesels kalns. Šis Velns dzīvo purvos, akačos, vecās rijās. Viņš nav ļauns, bet priecājas, ja var piemuļķot cilvēkus, ir naivs un arī pats viegli piemuļķojams.
Velnu teikās redzam arī ļaunu, tādu, kas apzināti traucē Dieva darbu, cenšas dažādi kaitēt cilvēkiem: sviež milzīgus akmeņus upēs strūgu ceļā, lai salauztu strūgas, samet akmeņus pļavās, lai pļāvēji sabojātu izkaptis, mēģina aiz-dambēt upi, lai apslīcinātu cilvēkus. Šķiet, šāda tipa teikās varam pamanīt jaunāka laika kristīgās baznīcas ideoloģijas ietekmē radušos uzskatus par Dievu un Velnu kā labā un ļaunā pretstatiem. Visi nedzīvās un dzīvās dabas objekti sākumā parādās ideāli, pilnīgi, labi, tikai ļaunā spēka -Velna -rīcības rezultātā tie iegūst pilnīgi
pretējas iezīmes. Šis Velns bēg no krusta, tēvreizes, garīgu dziesmu dziedāšanas, pazūd, kad piesauc Dievu. Viņš baidās no gaiļa dziesmas, tādēļ savu sākto darbu nekad nepabeidz, jo viņu aizdzied gailis.
Nedaudzās teikās kā varena spēka apveltīta būtne parādās arī Milzis.
Izcelšanās teikās Velna darbība cieši savijusies ar Dievu. Dievs ir radītājs, organizētājs, pavēlētājs. Teikās dažkārt runāts par Velnu kā Dieva kalpu vai sulaini, kas dara visu, ko pavēl Dievs. Bet darbā Velns nereti, pašam negribot, vienīgi ziņkārības dzīts, posta un pārveido Dieva radīto.
Teiku cikls par dabas spēkiem un parādībām nav plašs. Šo teiku liela daļa gan tematiski, gan tematikas risinājumā saskaras ar mitoloģiskajām teikām, tādā kārtā atbalsojot uzskatus, kuru cilme saistāma ar tālu senatni. Mūsu dienās šāda rakstura teikas folkloras zinātāju atmiņā gandrīz vairs nav saglabājušās, to pieraksti iegūti galvenokārt pagājušā gadsimta pēdējo gadu desmitos. Teikās redzam mēģinājumus izskaidrot Visuma veidošanos, dabas spēku rašanos un to savstarpējo saistību. Visas dabas parādības ir personificētas, t. i., tās tiek uzskatītas par dzīvām cilvēciskām būtnēm. Galvenās no tām -Saule, Mēness, zvaigznes -attēlotas ģimeniskā plāksnē un to attiecības līdzīgas cilvēku sadzīves attiecībām.
Mēness, tā dažādie grieži -augošs, jauns, pilns un vecs Mēness -ir izraisījis dzīvu interesi, tādēļ arī, šķiet, teiku par Mēnesi ir daudz. Bieži vien šo teiku pamatā ir seni ticējumi, kas pauž bailes sadusmot par dzīvām būtnēm uzskatītās dabas parādības. Tur ir daudz aizliegumu un izturēšanās noteikumu, kas nosaka cilvēku rīcību dažādās situācijās. Tie savijusies ar tautas ētiskajiem un estētiskajiem uzskatiem. Te nosodīts slinkums, paviršs darbs, neestētiska izturēšanās. Šo nosodījumu teikās saņem gan vecs, gan jauns: slinka meita ar ūdens nēšiem, kas slinkuma dēļ lamā Mēnesi, ka tas rāda gaismu; meita, kas, izsmiedama Mēnesi, pagriež tam savu pliko muguru, lieloties, ka tā skaistāka par Mēnesi; zēns un vecs vecītis, kas mēda Mēnesi. Visus šos cilvēkus Mēness uzrauj pie sevis, kur tiem jāpaliek uz mūžu.
Nozīmīga būtne teikās ir Pērkons, arī ar viņu saistās daudz aizliegumu un noteikumu, kā izturēties pērkona negaisa laikā. Ar zibeni Pērkons soda nepaklausīgos. Pērkons cīnās ar Velnu, vajā to un, lai kur Velns mēģinātu slēpties, lai kā pārvērsties, beigās to nosper. Sastopamas arī teikas, kur Pērkona vietā ir Dievs.
Cilvēciskota, apdvēseļota teikās ir uguns. Tā iesākumā bijusi tikai Velnam, kas to glabājis no visiem noslēptu. Dievs sūtījis cilvēku izzināt Velna noslēpumu, tā ieguvis uguni un nodevis to cilvēkiem.
Ir vesela virkne teiku, kas balstās uz seniem, ar uguni saistītiem ticējumiem un ieražām. Te, iespējams, var saskatīt arī kādreizējā uguns kulta atliekas. Senāk, kad vēl nepazina vienkāršus uguns ieguves paņēmienus, tā bija rūpīgi jāglabā, lai neizdzistu. No dzīves nepieciešamības izauga ieraža vakarā rūpīgi apraust kvēlojošas ogles ar pelniem, lai tās saglabātu līdz rītam.
Teikas par zemi, tās izcelšanos un virsmas izveidošanos veido plašāko izcelšanās teiku ciklu. Tas ir bagāts un nozīmīgs gan teiku variantu ziņā, gan arī ar daudzveidīgo tematiku.
Zemes radīšanā redzam Dievu un Velnu kā kopīga darba darītājus. Dievs še ir gudrs, prasmīgs darba organizētājs, kas izmanto Velnu par palīgu iecerētā darba veikšanā. Zeme rodas gluda, līdzena, bet tieši Velna neparedzētās rīcības dēļ zemē izveidojas okeāni un jūras, kalni un lejas, tas nelīdzenais reljefs, kādu mēs to pazīstam. Bet Velns mēdz arī apzināti aktīvi pārveidot zemes reljefu.
Daudz ir teiku par lieliem, milzīga apmēra akmeņiem, par dažādām it kā iespiestām zīmēm, t. s. Velna pēdām uz tiem, stāstīts par akmeņu gubām -sanesumiem, t. s. Velna klēpjiem gan upēs un ezeros, gan arī tīrumos un purvos. Katra no šīm teikām saistās ar kādu noteiktu vietu, stāsta par kādu noteiktu akmeni vai akmeņu sanesumu. Varam domāt, ka tālākā pagātnē šāda rakstura teiku būs bijis daudz vairāk, jo līdz ar tīrumu paplašināšanu un ēku celtniecību dažs labs teikām apvīts akmens būs iegūlis jaunu ēku pamatos vai mūros. Un līdz ar akmeni pamazām aizmirsās arī teika. To apstiprina teiku pierakstiem pievienotās teicēju piezīmes. Teikās gan milzu akmeņus, gan akmeņu klēpjus nes un izsvaida Velns, kam skauž cilvēku darba panākumi. Velns savu darbu parasti nepabeidz, jo to iztraucē gaiļa dziedāšana; skrienot prom, Velns atstāj savas "pēdas" uz akmeņiem vai arī iemītas bedres tīrumos.
Akmeņiem ar dažādiem iedobumiem un "pēdām", kā arī "Velna klēpjiem" savu uzmanību pievērsuši arheologi, atklājot šo pieminekļu seno nozīmi.
Blakus Velnam kā zemes reljefa pārveidotājam retumis sastopams arī Milzis un Dievs. Teikās par kalniem, it īpaši par Kangaru kalnu izcelšanos, galvenokārt darbojas Milzis. Tautas fantāzija asprātīgi ir atrisinājusi savdabīgo Kangaru kalnu izcelšanos: šaurā kalnu pauguru rinda cauri purviem tiešām, šķiet, radusies, pārdabiskam Milzim soļojot ar varenu smilšu maisu pār plecu, turot maisa vaļējo galu uz leju. Milzis uzbēris sev arī guļasvietu -gultas kalnu, kas īsti pēc gultas izskatoties. Citos šīs teikas variantos minēts Dievs un vienā variantā pat gluži reāls tēls -saimnieks. Daudz ir teiku, kur skaidrota dažādo kalnu nosaukumu rašanās; sakarā ar Velnam piedēvēto darbību, virkne kalnu nosaukta Velna vārdā; nereti nosaukums saistās ar kādu konkrētu notikumu: Mikatiņas kalnā pazudis kāds zēns, vārdā Miķelītis, Lapsu kalnā bijis daudz lapsu, Sīmaņa kalnā apglabāts liels vīrs Sīmanis u. tml. Bieži teikas vēstī par kalnos apraktu naudu, tādēļ ir daudz Naudas kalnu un Sudraba kalniņu. Savdabīgas ir teikas par kalnos atrastu sāli, no kā kalni ieguvuši Sāls kalniņa nosaukumu.
Ar tautas iztēli bagātīgi apveltītas teikas par alām, bedrēm, purviem un dūkstīm. Te redzam vēl cilvēka roku neskartu un nepārveidotu dabu, un līdzās Velnam sastopam arī cilvēkam labvēlīgas mītiskas būtnes -Māru, Laimu, svētmeitas. Alās patvērumu rod ne tikvien Velns, te mitinās arī burvji, laupītāji. Bet teikās alas redzam arī kā slēptuves, ko cilvēki izmanto kara un nemiera gadījumos. Teiku nosaukumi atspoguļo to izmantošanas daudzveidību. Teikas par purviem daļēji savijas ar teikām par ezeriem: tas ir teikas par aizaugušiem ezeriem, kas radījuši ilūziju, ka ezers pārvietojies uz citu vietu.
Ļoti plašs ir izcelšanās teiku klāsts par mūsu zemes ūdeņiem. Arī šeit saglabājušies seni, primitīvi priekšstati, kuros redzam cenšanos izprast un izskaidrot ūdeņu izcelšanos, raksturīgāko iezīmju izveidošanos, nosaukuma rašanos. Līdztekus te atspoguļojas rūpīgi dabas vērojumi, praktiskā pieredzē pamatotas zināšanas, tautas sava laika ētiskie un estētiskie uzskati.
Daudzveidīgs teikās ir skaidrojums par upju izcelšanos. Populāras un mūsdienās vai katram bērnam pazīstamas ir teikas par Daugavas rakšanu. Mūsu varenākā upe Daugava ir radusies visas dzīvās radības -zvēru, putnu,
zivju u. c. -kopīgā, pēc Dieva ierosmes veiktā darba rezultātā. Dievs izraktajā gravā ar zelta kausu ielējis ūdeni, norādījis, uz kuru pusi tam tecēt, un nosaucis jauno upi par Daugavu. Upes cēlušās arī Velna vai Milža darbības rezultātā: Velnam, bailēs bēgot, kāja aizķērušies un, velkoties pa zemi, izdzinusi dziļu vagu, kas pieplūduši ar ūdeni. Tā cēlusies Liedēs upe, bet Džūkstes upīte ietecējuši milzīga ozola saknes vietā, ko izrāvis Milzis. Gauja līču loču tek lapsas pēdās. Kādiem līkumiem lapsa skrējusi, tādiem Gauja pakaļ -strauja, nepastāvīga. Citā teikā Gauja tāpat kā Ogre esot sākusi tecēt no nozāģētas liepas celma. Pērse un Arona radušās no meitenes asarām. Katrā teikā par upēm ir mēģināts ievīt kādu interesantu motīvu, kas raksturotu attiecīgo objektu.
Upes satiksmei bīstamas padarīja krāces, zemūdens akmeņi, atvari, tādēļ plašā teiku grupā runāts tieši par šo šķēršļu rašanos. Kā vaininieks vienmēr minēts Velns. Motīvs par sēkļiem, krācēm un atvariem, ko radījis cilvēkam naidīgais nenovīdīgais spēks -Velns -, piesaistīts daudzām teikām par upēm un upītēm, kuru tecējumu traucē smilšu vai akmens sanesumi, -tāda ir Daugava, Gauja, Salaca, Azanda, Laucese u. c.; tā skaidrota arī Kuldīgas rumbas izcelšanās Ventā. Sevišķi Velns centies kaitēt Daugavas ceļā plostniekiem un strūdziniekiem, radījis bīstamas krāces, uz milzīgiem akmeņiem gribējis salauzt strūgas. Lieli akmeņi Daugavā bijuši t. s. Sīmaņa akmens iepretim Jersikai, Ārņu akmens netālu no Ķeguma, akmens, saukts par Zirgu, Doles salas lejasgalā un daudzi citi.
Saistošas ir teikas par Gauju. Ar savu straujo līču loču tecējumu pa Latvijas skaistākajām vietām tā bagātīgi rosinājusi iztēli. Gauja attēlota kā dzīva būtne, antropomorfizēta, ieguvusi cilvēciskas īpašības, reizēm ne visai pievilcīgas. Gauja dēvēta par viltīgu, jo savos atvaros ne reizi vien ievilinājusi dažu labu peldētāju. Būdama arī pārgalvīga, tā pretēji citām upēm, kas visas tek pa saulei uz jūru, sākusi ceļu pret sauli. Skaudībā citas upes Gaujai izdūrušas acis, lai tā neredzētu ceļu, arī Velns ar akmeņu klēpjiem un atvariem un Dievs pagriezis Gaujai ceļu pa saulei.
Asprātīgi teikās attēlots Gaujas un Tirzas tecēšanas ceļš. Gauja un Tirza teikās dēvētas par māsām, bet viņu starpā ne vienmēr ir vienprātība. Abas nolemj no rīta reizē steigties uz jūru. Bet Tirza, māsu neuzmodinājusi, aizsteidzas pirmā. Ceļu nezinādama, tā nomaldās un pagurst.
Pie Lejasciema to panāk Gauja, ņem savā klēpī un tad kopā ar Tirzu pagriežas uz Jūras pusi.
Ļoti daudz ir teiku par mūsu zemes ezeriem. Par lielākajiem no tiem -Burtnieku, Lubānu, Alūksnes ezeru -teiku ir simtiem, un tās pazīstamas visā republikā.
Līdzīgi teikām par upēm, arī ezeru izcelšanās skaidrota ar Dieva, Velna vai arī milžu rīcību: Velns saplēš Dieva pērli, no tās iztek ūdens, kas applūdina visu zemi. Dievs vienu daļu sasmeļ, bet no pārējā satek ezeri. Velns krītot izsit lielu bedri, tur satek ūdens, un tā rodas Tukuma ezers. Šāda rakstura teiku tomēr nav daudz. Pazīstamāks ir reālistisks ezeru izcelšanās skaidrojums bez mītisko būtņu līdzdalības: zēns, rokot dārzam melnzemi, uzduras akmenim, kad to noveļ, sāk plūst ūdens. Tā cēlies Timbas ezers. Arī Melnezers satecējis no ūdens strūklas, kas sākusies no akmens apakšas. Liliju ezers, tagadējais Zvanezers izplūst no arāja izartām vagām pļavā; dīķa rakšanas laikā no zemes sāk gāzties ūdens -tā rodas Cirma ezers; zeme piepeši pārdalās, ar lielu spēku sāk gāzties ūdens -tā rodas Vabaļu ezers u. tml. Šai tematikai ļoti līdzīgas teikas par ezeru izcelšanos sastopamas arī lietuviešu folklorā. Lietuviešu zinātnieks A. Seibutis [4] dažus šādu teiku tipus aplūko paleoģeogrāfiskā interpretācijā. Autors atzīst, ka teikās sastopami elementi, kas ir īsti liecinieki par ģeogrāfisko apstākļu izmaiņām, un tie saglabā šo tālo notikumu patiesas atbalsis.
Daudz ir teiku, kas vēstī, ka ezers cēlies nogrimušas muižas, pils vai mājas vietā. Parasti šie sižeti saistīti ar sociāliem motīviem: ezers rodas kā sods par savulaik tautā nostiprinājušos ieražu, ētisko uzskatu, morāles normu ignorēšanu. Ezers pārklāj netaisna vai varmācīga kunga muižu, pili, kuras ļaudis neievēro seno viesmīlības tikumu, skopa un nenovīdīga brāļa sētu u. tml. Teikās dažkārt minēti pat gadi, kad vēl varējuši redzēt apslīkušo māju jumtus ezera dibenā, pie rijas pieslietos arklus, baļķī iecirstu cirvi. Reiz zvejnieki, ezerā zvejojot, atraduši čaukstures, ar kurām, kāzu baltmaizi cepot, čauksturēta krāsns...
Motīvs par ezeros apslīcinātām mājām, par nejauši no ezera izskalotām ūdenī ilgi gulējušām lietām ir saistījis hidroarheologu uzmanību un licis pārbaudīt še kādreiz sen apslēpto patiesību. Balstoties uz šāda rakstura teikās
atrodamajām norādēm, hidroarheologi ir atklājuši jau vairākos mūsu ezeros klāstu mītnes.[5] Tās vērtētas kā pieminekļi, kas iesniedzas mūsu ēras 1. g. t. Šīs teikas rāda tautas atmiņas noturību gadu simteņiem tālā pagātnē.
Pētījot mūsu ezeru izcelšanos, izzušanu un apstākļus, kas ietekmē ezeru attīstību, M. Leinerte apzinājusi bagātīgu folkloras materiālu par ezeriem.[6] Autore atzīst, ka "teikas iegūst vērā ņemamu pārliecinošu un suģestējošu spēku .. pats būtiskākais teikās un īstenībā sakrīt".
Interesanti un pamatoti ir arī ģeologu skaidrojumi par mūsu kalnu, akmeņu, krāču, upju izcelšanos, balstoties uz daudzām latviešu teikām. No ģeoloģijas viedokļa diezin vai var šaubīties, ka ikvienas (pētījumā izmantotās) teikas pamatā ir ar spilgtiem folkloras tēliem izpušķota patiesība, vienīgi saīsināts šo dabisko un, protams, ļoti ilgo notikumu laiks.[7] Tādā kārtā šīs teikas par ezeriem sniedz bagātu izziņas materiālu vēsturniekiem, arheologiem, ģeologiem tautas pagātnes pētīšanai, dabas procesu izpratnei.
Plaša ir teiku grupa, kur stāstīts par ezeru lidošanu, pārvietošanos mākonī uz citu vietu. Tie ir aizaugoši ezeri, kas teikās aizlido un atstāj aiz sevis purvu. Ezers var nolaisties, ja kāds atmin viņa vārdu; šīs teikas saglabā ticību vārda spēkam. Tas parasti notiek nejauši: vardu uzmin mazs bērns, kas vēl pat runāt neprot, un, viņam izsaucoties: "Gaura, gaura!" -zemē nokrīt Gauratas ezers; gane, dzenot govi Kaņu, ir uzminējusi ezera Kaņiera vārdu; bērnam saucot suni Veiķi, zemē nokrīt Veiķenieku ezers, bet burvis, izsakot vārdus: "Man burt nieks," ir uzminējis Burtnieka vārdu. Ezers kā melns mākonis nokrīt zemē, noslīcinot baznīcas, mājas, pilis, cilvēkus un dzīvniekus, pārklājot ar ūdeni, tīrumus un pļavas. Izglābjas vienīgi tie, kas atmin ezera vārdu.
Ezeru lidošanu teicēji pasniedz kā ticamu, patiesu notikumu, piemetinot, ka par to stāstījusi māte un tai atkal mātesmāte. Pa gaisu lidojusi vesela jūra, zivis birušas zemē, varējuši pielasīt pilnus kurvjus un pa zivju ceļu noiet līdz ezera jaunajai vietai.
Teikās minēti dažādi cēloņi, kas bijuši pamatā ezeru vietas maiņai: ezeram pacelties pavēl Dievs, sodot par to, ka tas paņēmis daudzu cilvēku dzīvību; ezeram nepatīk sava vieta, tā ir pārāk nomaļus; citreiz vieta ir celmaina un spiež ezeram sānus; ezeru kaitina zēni, saukādami neglītā vārdā; ezers jaunajā vietā grib iegūt citu vārdu; ezers aiziet arī tāpēc, ka nevar paciest ļaužu mocīšanu grūtos darbos caurām dienām, caurām naktīm u. tml.
Apstākli un darbības vide ezeru teikās notēlota reālistiski: izdzinējs kungs jau saulei lecot sūta savus kalpus pie darba, ganiņš ganīdams lāpa saimnieka pastalas un, lietum nākot, steidz savu ganāmpulku dzīt mājās, karstā vasaras dienā ļaudis pļavā grābj sienu, sētā sieva lasa ogas no gružiem, meitas velējas vai mājā šuj kreklus utt. -tās ir ikdienas darba ainas lauku sētā vai tīrumā, ko pārtrauc ezera lidojums. Poetizētā skatījumā parādīta lidojošā ezera tuvošanās: balts putniņš, jātnieks vai balss mākonī brīdina ļaudis, lai glābjas, mākonis tuvojas šņākdams, krākdams un, kad izsaukts tā vārds, uzgāžas mājām, ļaudīm.
Gan ezeru, gan arī upju teikās mākslinieciskais tēls radīts ar personifikācijas, antropomorfizācijas palīdzību; gan ezeri, gan arī upes tēlotas kā dzīvas būtnes, to rīcībā saskatāmas cilvēka rakstura iezīmes: Saukas ezers pirms celšanās gaisā paēd brokastis, bet steidzoties aizmirst paņemt savus šķīvjus; Lielauces ezers varējis pacelties vienīgi tad, kad ar abām kājām stingri atspēries zemē, bet Lubāns, projām skrienot, nobirdinājis trīs asaras -un tur izcēlušies trīs mazi ezeriņi. Ezeri savā starpā ķildojas, cits citu skauž: Saukas ezers saķildojies ar Dumbli, kuram vairāk ūdens; Alauksts un Inesis, gaisā strīdoties, viens otram iesituši pļaukas, no kā cēlušās šo ezeru salas u. tml. Sazarojušās ir teikas par avotiem. Lielāko tiesu tās saistītas ar t. s. veselības jeb dzīvības avotiņiem. Tēlaini teikas vēstī par šo avotiņu izcelšanos, to dziednieciskajām īpašībām. Dažās teikās par avotu dziednieciskajām spējām rūpējas Laima: pie Bolēniem Laima reiz nesusi krūzē veselības ūdeni. Viņai ejot pār gravu, no krūzes izlijusi lāse ūdens. Tai vietā radies avots ar veselīgu ūdeni. Citā teikā Laima -cilvēka likteņa lēmēja latviešu folklorā -raudājusi par cilvēkiem, kam viņa vēlējusi labu mūžu un veselību, bet tagad daudzi slimojot. Tad Dievs licis izplūst avotam un tā ūdenim tecēt pa Laimas asaru ceļu. Avota ūdenim Dievs piešķīris dziedinošas spējas, lai tanī varētu izārstēt visas slimības un Laimai nekad vairs nebūtu jāraud.
Teikās par veselības avotiņiem atspoguļojas novērojumos un praktiskajā pieredzē gūtās zināšanas. Avotiņu apkārtnē dzīvojošie ļaudis jau sen bija izzinājuši avotiņu dziednieciskās īpašības un to ūdeni izmantoja veselības atgūšanai. Uzskatīts, ka ūdens dziednieciskais spēks ir lielāks, ja ūdeni izmanto kādā noteiktā laikā; tā, piemēram, ar Tirzas dzīvības avotiņa ūdeni dažādas slimības varot izdziedināt labāk tad, ja tā ūdeni smeļot un lietojot Jāņu vakarā; Koku pagasta Pabrenču avotiņā gājuši mazgāties Māras dienas rītā pirms saules lēkta. Ir bijuši veselības avotiņi, kas pazīstami plašā apkārtnē; arī teikas par tiem izplatījušās jo tālu, piemēram, par Valmieras Zilākalna avotiņu, par Tirzas dzīvības avotiņu, Eglūnas veselības avotiņu utt. Cilvēku ticība avotiņu ūdenim bijusi ļoti liela; pateicībā par ārstēšanos ļaudis avotiņā metuši ziedus -naudu, dzīparu galus, drēbes, pat maizi, olas. Šie avoti turēti par svētiem, tādēļ arī attieksmei pret tiem bija jābūt godbijīgai, saudzīgai, citādi avoti zaudējuši savu dziedniecisko spēku vai arī pavisam izsīkuši.
Tā, piemēram, Embotes Krusta kalna veselības avotiņā, kura ūdeni izmantojuši cilvēki savu slimību, it sevišķi acu, ārstēšanā, kāds vīrs izmazgājis acis savam neredzīgajam sunim. Avotiņam tas nepaticis; suns gan kļuvis redzīgs, bet avotiņš aizceļojis uz citu vietu. Valmieras Zilākalna avotiņš izzudis, kad sievas tur sākušas mazgāt savu bērnu netīrās drēbītes vai arī pašus bērnus, lai tie, lieli izauguši, būtu stipri un veseli.
Teikas stāsta, ka sodu saņēmuši cilvēki, kas mēģinājuši kaitēt avotam vai izturējušies pret to negodīgi. Tā, piemēram, Tirzas kungs licis dzīvības avotiņu aizmest, lai atturētu ļaudis no tā apmeklēšanas. Bet, tikko tas bijis izdarīts, kungs kļuvis akls; kad avotiņu atrakuši, arī kungs atguvis redzi. Redzi zaudējis arī zēns, kas izņēmis no avotiņa ziedam mestu kapeiku, un atguvis to tikai tad, kad kapeika atlikta atpakaļ. Kad Alūksnes Plūmju kalna avotiņā kāds izņēmis slimnieku saliktās drēbes, viņš turpat nokritis zemē un nomiris.
Teikās minēti arī sāls avoti, kuru ūdens ticis lietots sāls vietā; reiz kāds mantkārīgs cilvēks ļaudīm ūdeni ļāvis ņemt tikai pret samaksu -un avots izsīcis.
Populāras ir teikas par naudas avotiem; tur nogremdētās naudas mucas vai šķirstus var izvilkt tikai tad, ja izpilda kādu noteikumu. Daudz līdzīgu teiku ir par naudu upēs un ezeros.
Jūra teikās attēlota maz. Interesantākās un populārākās teikas saistītas ar Kolkasragu un tā tuvumā jūras krastā sanestajām smilšu un akmeņu kaudzēm. Te darbojies Velns. Viņš reiz nodomājis Rīgas līci atšķirt no Baltijas jūras ar dambi, iedomājies arī jūru no Kolkasraga līdz Roņu salai aizbērt ar smiltīm, bet viņa darbu arvien pārtraukusi gaiļa dziesma. Vairākās teikās stāstīts arī, ka kādreiz jūra sniegusies daudz dziļāk nekā tā ir tagad, -Alsungas un Zlēku pagasta robežās lielā purvainā Lieknes pļava agrāk esot bijusi jūras dibens.
Teikas par ūdeņiem visā latviešu tautas izcelšanās teiku klāstā izceļas ar poētiskumu, satura daudzveidību. Pasaule un daba še skatīta ar dziļu interesi, sirsnību. Tās atklāj sava novada dabas skaistumu, atspoguļo cilvēka darbu, dzīves veidu, sabiedriskās attiecības.
Izcelšanās teiku ciklā par dzīvo radību, tās īpatnībām skaidrota latviešu zemniekam pazīstamo dzīvnieku un augu rašanās, raksturīgo pazīmju izveidošanās cēloņi. Skaidrojumi bieži balstās uz analoģijām un vērojumiem zemnieku ikdienas dzīvē. Līdzās Dieva nolikumam -dabas apstākļiem -te nereti iezīmju izveidošanās cēloņi parādās kā cilvēku vai dzīvnieku pašu rīcības sekas. Te ievijas arī seni ticējumi un uzskati ar nesenai pagātnei raksturīgu dzīves atainojumu. Tāpat kā iepriekšējos teiku ciklos, arī te redzama Dieva un Velna darbošanās; Velns še ir ļauns, viņš apzināti traucē un bojā Dieva darbu.
Teikas par cilvēku skaidro tā izcelšanos, cilvēka rakstura īpašību izveidošanos. Cilvēka radīšanā saduras divi mītiski spēki -Dievs un Velns. Dievs rada cilvēku labu, Velns tam pieliek otru pusi ar vēlējumu ļaunu darīt, ļaunu redzēt un dzirdēt. Tādēļ arī cilvēks ir ne tikai labs, bet viņā parādās arī sliktas īpašības; teikās cilvēks tomēr seko Dievam, ne Velnam.
Teikās skaidrota arī cilvēku izplatīšanās pa visu pasauli, tautu un valodu rašanās. Šādas tematikas teiku tomēr ir maz. Vairums teiku risina ar lauku cilvēku ikdienas dzīvi saistītus jautājumus: kā cilvēks mācījies šūt apģērbu un taisīt apavus, kā gatavojis ēdienu, audzinājis bērnus u. tml. Meklēti cēloņi, kādēļ pienā daudz sūkalu, kādēļ putras tik vien, cik ūdens, kādēļ alum vajag vairāk ūdens nekā iznāk alus u. tml. Teikas vēstī, ka agrāk viss ir bijis citādi, labāk, un izmaiņas ir paša cilvēka nosodāmas rīcības sekas: pienā daudz sūkalu ir sievas melu dēļ, putra novārās saimnieces skopuma dēļ u. tml. Cilvēka
melī, skopulība vai pretstatā -nevērīga izšķērdība bijusi par cēloni arī dzīves labklājības zudumam: cilvēks neprātis cienīt savā darba augļus -maizi, ar maizes riecienu noslaucījis netīru galdu vai notīrījis bērnu. Teikas skar arī cilvēku savstarpējās attiecības: vecāku cienīšanu, savstarpējās paļas, naidu. Tās cenšas rast pamatojumu ar cilvēka mūžu saistītiem jautājumiem: kādēļ bērni tik ilgi neiet kājām, kādēļ cilvēks vairs nezina savu miršanas dienu u. tml. Teikas vēstī, ka agrāk cilvēks zinājis savu miršanas dienu, bet tad viņš kļuvis nenovīdīgs, visu, ko bija uzcēlis, ārdījis nost, jo negribējis sava darba augļus atstāt citiem: bērns tik ilgi jāauklē tādēļ, ka mātes savus bērnus senāk pārāk lutinājušas. Teikās visus šos cilvēka dzīves jautājumus kārto Dievs, reizē pamācot vai arī peļot un cildinot.
Līdzīgi tautasdziesmām, arī teikās cilvēka mūža gaitas lemj Dievs un Laima, viņi nosaka cilvēka mūža garumu. Ar Dieva nolikumu arī cēlušās ļaužu kārtas -kungi, saimnieki un kalpi, kam katram cits dzīves ceļš.
Velns šais teikās parādās maz, bet arvienu, lai kaitētu cilvēkiem: Velns izgudrojis brandvīnu un tabaku, mācījis cilvēkiem šīs nāvīgās vielas lietot, lai tie ātrāk nomirtu.
Teikās par mājdzīvniekiem ietverti visi galvenie latviešu zemnieku sētas mājlopi un citi dzīvnieki. Dzīvniekiem teikās piešķirts cilvēka prāts, viņi darbojas, runā, domā līdzīgi cilvēkiem un cilvēki saprot viņu valodu. Populāras ir teikas par zirgu sarunām Jaungada naktī, tās izveidojušās uz seno ticējumu pamata par nākotnes zīlēšanu. Sarunājas arī govis, un ar laiku šīs teikas nav vairs saistītas tikai ar Jaungada nakti.
Tāpat kā iepriekšējās teikās, arī šeit darbojas Dievs un Velns. Dievs soda par izdarītiem pārkāpumiem, un sekas ir dzīvnieku pašu rīcības pelnītas: Dievs atņem dzīvniekiem valodu par cilvēka nogalināšanu, kā zirgu, tā vērsi soda par slinkumu un nepaklausību u. tml.
Dievu še redzam kā labu lopkopi un zemkopi: viņš ceļ lopu kūtis, gana govis un aitas, ar zemi, cērp aitām vilnu, lai austu drānas. Velns visu noskatās un cenšas darīt tāpat, bet nekas neizdodas. Dievs iztaisa govi, papus mutē un lopiņš uzreiz kļūst dzīvs; Velns taisa pakaļ, bet viņa radītajam lopam nav dzīvības, to var iedot tikai Dievs.
Populāras ir teikas par to, kā govīm radušies ragi un šķelti nagi. Senāk govis piederējušas Velnam, bet viņš tās nekopis, arī noganījis Dieva tīrumus. Nu Dievs ar viltu
un gudrību tās ieguvis sev, un, lai Velns tās nepazītu, iešķēlis govīm nagus un iedzinis ragus. Govis Dievs atdevis cilvēkiem.
Teikās izvirzīts jautājums, kādēļ dažiem dzīvniekiem, piemēram, sunim, jāstrādā grūts darbs: jāgana lopi, jāsargā māja, bet daži, piemēram, kaķis, var dzīvot nestrādājot. Jautājuma risinājumā asprātīgi šķetināta kaķa un suņa nesaticība.
Teikās par meža dzīvniekiem, kukaiņiem, zivīm ietveras daudzveidīga tematika. Galvenā vērība te veltīta meža dzīvniekiem; to īpašības un darbošanās skaidrota, pamatojoties uz savām zināšanām un novērojumiem. Arī te sastopamies ar Dieva un Velna tēliem, viņu rīcību, kuras rezultātā radusies viena vai otra dzīvnieka iezīme. Visvairāk teikās pieminēts vilks un zaķis, mazāk lācis, lapsa u. c. Tālākā pagātnē, kad mūsu zemi vēl klāja biezi meži, vilks būs darījis daudz raižu un zaudējumu ganāmpulkiem, tādēļ arī viņam veltīta tāda vērība. Teikas vilku dēvē par Velna roku darbu, vilks ir ļauns un plēsīgs dzīvnieks. Teikas cenšas izskaidrot, kādēļ vilkam ir stīvs mugurkauls, kādēļ viņam melns purns, spīdīgas acis. Senos laikos Dievs radījis suni; arī Velns grib iegūt tādu pašu kustoni. Viņš taisa to no māliem un par mugurkaulu ieliek sētas mietu. Velnam iznāk nevis suns, bet vilks ar stīvu mugurkaulu. Bet melnais purns radies no apdeguma, kad nikna saimniece tam rīklē iesviedusi sakarsētu akmeni; acis kļuvušas spīdīgas, kad kāds zemnieks vilkam pie pašām acīm uzšķīlis šķiltavas.
Par lāci teikas stāsta, ka tas cēlies no cilvēkiem. Te varam saskatīt senas atmiņas par totēmismu; šādu teiku saknes ietiecas tai tālajā senatnē, kad cilvēks zvērus uzlūkoja vel par saviem ciltstēviem.
Populāras ar savu asprātīgo skaidrojumu ir teikas par zaķi. Šo teiku risinājums ir tuvs pasakām, tādēļ arī šīs teikas nereti ievietotas pasaku izdevumos. Zaķis esot bijis Dieva zirgs, bet Velns aris ar īstu zirgu. Ar viltu Dievs panācis, ka Velns iemijis zaķi sev. Bet aršana nav vedusies, viņš dusmās sapinis zaķi un palaidis ganīties. Kopš tā laika zaķis lec kā sapīts. Lūpa zaķim pārplīsusi no lielas smiešanās, ka tik daudzi dzīvnieki no viņa bīstas, vai arī to pārkodis vēzis, atmaksādams par zaķa ziņkārību.
Teikas mēģina izskaidrot arī pārējo dažādo dzīvnieku, kukaiņu un zivju raksturīgo iezīmju rašanos, dabu. Dzīvnieku teikās ir ievīta atziņa, ka visām dzīvām būtnēm ir jāstrādā. Raksturīgas pazīmes, daba, ko ieguvuši dzīvnieki, radušās sakarā ar darbu, vai nu to izpildot, vai arī no tā izvairoties, kā tas attēlots teikā par Daugavas rakšanu; kopīgā darbā tur piedalās gan zvēri, gan putni, gan zivis. Dievs vērtē katra laba strādātāja padarīto un par piemiņu atstāj to izskatu, kāds tam radies strādājot, bet par sliktu darbu vai slinkošanu soda.
Daudzkārt teikās sastopami reālistiski skaidrojumi, kur asprātīgi izmantota pieredze praktiskajā darbā un vērojumi ikdienas dzīvē: zinot, ka sasituma vai lauzuma vietā izceļas kūkums, teikas stāsta, ka kupris vardes mugurā izcēlies no tā, ka stārķis to dusmās pārsitis ar savu knābi; skudrai tievs vidus no tā laika, kad tā pārstiepusies, nesot smagumu, kas divreiz lielāks par pašu.
Teikās ir ietverts liels putnu skaits, tādēļ apbrīnojama ir cenšanās un prasme katram pārstāvim saskatīt un izcelt raksturīgāko pazīmi. Vairākās teikās par putniem saglabājušies seni totēmiski uzskati par cilvēku un putnu tuviem sakariem. Par dažiem putniem teikas vēstī, ka tie cēlušies no cilvēkiem: par lakstīgalu pārvērtusies pamātes nicinātā pameita, par dzeguzi -jauna sieva, par ķīvīti atraitnes meitiņa, un meitenes skaistās bizītes ir ķīvītei uz galvas kā divi cekuliņi.
Daudz putnu teiku mēģina skaidrot neizprotamus vērojumus no putnu dzīves: kādēļ balodis neprot labu ligzdu vīt, kādēļ bezdelīga ligzdo pie cilvēku mājokļiem, kādēļ sloka skrien tikai pa nakti, kādēļ daži putni ziemu paliek tepat, bet citi aizlido u. tml. Šo teiku tematikā ietverts dažādu negatīvu cilvēka rakstura īpašību nopēlums. Teikās par balodi nosodīta paviršība, par vālodzi -slinkums, par zvirbuli -viltība u. tml.
Šā cikla teiku vidū skaistākās un arī populārākās ir teikas par to, kā putni dziedāt mācījušies. Teikas cenšas izskaidrot putnu dziesmu skaņas cilvēkiem saprotamos vārdos. Šais teikās daudz izdomas, prieka, asprātības, kas balstās uz dziļu šo putnu dziesmu pazīšanu. Nereti dziesmu skaņu atveidojumi ietērpti ritmā.
Teiku skaits par kokiem nav liels. Tiem galvenokārt veltītas tautasdziesmas. Kokiem senāk piedēvētas cilvēciskas īpašības, tie esot runājuši tāpat kā cilvēki. Bet tad bijis posts -cilvēki nevarējuši malku dabūt, bērni saluši, nebijis no kā gatavot darbarīkus. Un, kad nu cilvēks kokus cirtis, tie sarunājuši un cilvēku nosituši. Tad Dievs atņēmis kokiem valodu. Zarus kokiem iedzinis Velns, lai galdnieki strādādami viņu pieminētu.
Meklēti arī cēloņi, kas kokiem radījuši atšķirīgas pazīmes: kādēļ bērzam balta miza, kādēļ priede un egle mūžīgi zaļas, kāpēc ozolam robainas lapas u. tml. Parasti skaidrojumi saistās ar Dieva vai Velna darbību.
Tāpat kā teikās par dzīvniekiem un putniem, cilvēki varējuši pārvērsties arī par kokiem: tā bērzs ir zēns, kas reiz izskrējis ārā baltā krekliņā, bet meitas pārvērtušās par liepām.
Teikās par labību un citiem augiem skarti tikai atsevišķi augu pārstāvji. Galvenā tematika saistīta ar rudziem, to raksturīgo pazīmju izveidošanos. Še risinājums pamatots ar cilvēku attieksmi pret darbu, par čaklumu un slinkumu, tā sekām.
Šā teiku cikla vidū populārākā ir teika par pupu, kā tai radusies galā melna vīlīte. Puķu vidū izceļas neaizmirstulīte ar stāstu par to, kā tā ieguvusi savu vārdu.
[4] Сейбутис А. А. Палеогеография, топонимика и этногенез // Изв. АН СССР. Сер. географическая. -1974, № 6, с. 40-53.
[5] Apals J. Klāstu mītnes//Latvijas PSR ZA Vēstis. -1965. -5. nr.
[6] Leinerte M. Ezeri deg! -R.: Zinātne. -1988. -94 lpp.
[7] Afanasjevs B. No teikas līdz ģeoloģijai // Zinātne un Tehnika. -1978. -2. nr.