Kāds kalējs bijis liels dzērājs. Reiz tas apdzēris visu, kas tam bijis un tad gulējis to nakti maigi jo maigi. Bet no rīta sirds sākuse nabadziņam nedarbus pārmest; viņš uzmeties uz žoga un raudājis un raudājis gaužas asaras. Pienācis Velns.
"Ko raudi, kalēj?" Velns tūliņ uzprasījis.
"Ja, kā neraudat; vakar apdzēru savā trakumā visu mantu."
"Eij, muļķī, eij! Mantu atkal nopelnīsi un, ja tev tiktu vien, par dzērieniem es gādāšu."
"Eij ar saviem dzērieniem, kur nācis! Esmu izdzēries diezgan - tagad pietiek."
"Tata lops! Negrib ne to ņemt, kas par velti ienāk. Neesi nelga; šē tev šis kausiņš; līdz to pieliksi pie mutes, tūliņ tecēs gārdākie dzērieni mutē. Kas tad atkal spiež tev vien dzert: ja negribās, pacienā citus."
"Eij, eij, tu joko."
"Joko! kas tā par ruņu; še paraugi, tad redzēsi."
Kalējs pielicis kausiņu pie mutes.
"Bij gan gārds!"
"Tebe nu!" Velns smējies. "Tik viena lieta, kalēj: divdesmit piecus gadus vari šo kausiņu lietāt, bet tad tu nāksi pie manis dāvanu atkalpot. Vaj dzirdēji?"
"Dzirdēju!"
Tā palicis. Kalējs dzīvojis visus tos gadus bez bēdām; tik beidzamajā gadā sācis arvienu guģēties: "Kaut labāk nebūtu ne ņēmis kausiņu! Kas tikpat atliek: dzērienus visādus gan zīdu kā dēle, bet tomēr alga nelāga: jāiet pie Velna."
Bet nu gadījies, ka Dievam, pa zemes virsu staigājot, salūzuse nūja. Dievs apjautājies pēc kalēja. Viņam ticis parādīts šis pats kalējs. Dievs iegājis pie kalēja un teicis, lai sakarot pārlauzto nūju. Kalējs iešāvis vienu kausiņu no velna dzērieniem, nopļakšķinājis muti un tad, kausiņu pie lakts nolikdams, atbildējis: "Dodi šurp nūju - sakalšu ar!"
Viens divi bijis gatavs. Bet Dievs, labi redzēdams, ka kalējs viņu nepazīst, gribējis viņu pārbaudīt; viņš sācis žēloties: "Nuja, sakali gan, bet viena nelaime: man nav neka ko maksāt."
"Ak tu manu dieniņu!" kalējs iesaucies, "un ja tev ar būtu ko maksāt, ir tad es neņemtu par tik niecīgu darbu maksas. Tādas lietas iet pie manis par velti."
"Kā redzu, tev laba sirds, kalēj."
"Varbūt gan," kalējs atbildējis un tad iešāvis pa otram lāgam no sava kausiņa, pie kam vēl neaizmirsis ir Dievam vienu malku piedāvāt. Bet Dievs atkratījies, sacīdams: "Lai paliek. Vaj nevari labāk pateikt, kur tādi kausiņi dabūjami, kuŗos dzērieni paši no sevis gadās?"
"Kur dabūjami! - pie Velna. Tomēr nevēlētu vis tev ar Velnu ielaisties. Tu nezini, cik man sirds sāp, ka ielaidos. Divdesmit piecos gados bij dzert pa pilnam, bet re, citu gadu man jāiet gribot negribot par to pie Velna kalpot. Ak, kaut jele kāds gadītos, kas mani no Velna nagiem atpestītu!"
"Klausies, man arī ar Velnu tāds vecu vecais ienaids; gribu viņu rokā dabūt, bet viņš, neģēlis, pārlieku manīgs: izmūk arvienu. Tev, kalēj, laba sirds; man žēl, ka esi iestidzis Velna nagos, tādēļ došu labu padomu. Ja Velns citu gadu atsūta tev pakaļ, tad pasniedzi atnācējam šo tavu kausiņu, sacīdams: "Kausiņ, turi ciet!" Kausiņš nelaidīs to vaļam: viņam būs jāstāv kā stabam tur, kur kausiņš nolikts. Ja Velns sūta citu pakaļ, tad saki uz savu laktu: "Lakta, turi ciet!" Lakta nelaidīs vaļam. Bet ja Velns pats atnāktu tev pakaļ, tad raugi viņu aizkrāpt pie šīs ābeles tur durvju priekšā un saki: "Ābele, turi ciet!" Velns tūliņ pakārsies ābeles zaros un netiks vaļam. Un tad vēl: ja visu tā izdari, tad nāci man debesīs pateikt, kā ar Velnu izgājis."
"Ja, kas tad tu tāds esi, ka pavēli man debesīs kāpt? Un saki, kā lai debesīs uzkāpju?" kalējs jautājis.
"Esmu Dievs. Un debesīs vari viegli tikt: paņemi cepuri, uzlieci maikstes galā, bīdi maiksti uz augšu un sauci: "Kur cepure, tur es!" Tūdaļ uznāksi debesīs kā tauriņš."
To sakot, Dievs pazudis.
Otrā gadā Velns aizsūtījis savu kalpu pēc kalēja. Velna kalps atnācis un uzsaucis: "Kalēj, tev jānāk man tūliņ līdz!"
"Ūja! ūja! papriekš iedzersim, tad jau gan aiziesim."
Kalējs iemetis no kausiņa pa priekšu un tad sniedzis Velna kalpam. Šis sagrābis kausiņu, izdzēris un licis uz laktu, bet tai pašā acumirklī kalējs iesaucies: "Kausiņ, turi ciet!"
Velna kalps palicis kā stabs pie kausiņa un nevarējis ne no vietas atkustēties. To redzēdams kalējs nodedzinājis karstu dzelzi, ieņēmis lūškās un sācis Velna kalpu spīdzināt, sacīdams: "Ja neatlaidīsi vēl mani uz divdesmit pieciem gadiem brīvu, tad sadedzināšu tevi lupatās!"
Neko darīt - bijis jāpieliek vēl divdesmit pieci gadi klāt.
Pēc otriem divdesmit pieciem gadiem Velns sūtījis citu kalpu kalējam pakaļ. Tas atnācis un uzbļāvis bārgi jo bārgi: "Kalēj, tev jānāk man līdz!"
"Ūja! ūja! apsēdies jele mazu lietu uz laktu, atpūties, tad jau gan aiziesim." Velna kalps apsēdies, bet kalējs uzsaucis: "Lakta, turi ciet!"
Velna kalps palicis pie laktas kā pieurbts. Kalējs nu nodedzinājis karstu dzelzi, ieņēmis lūškās un sācis šo spīdzināt, sacīdams: "Ja neatlaidīsi mani vēl uz divdesmit pieciem gadiem brīvu, tad sadedzināšu tevi lupatās!" Neko darīt - bijis jāpieliek vēl divdesmit pieci gadi klāt.
Pēc trešiem divdesmit pieciem gadiem velns nācis pats kalējam pakaļ. Un līdz ko kalēju sastapis, tā rāvis nabadziņu kā zvērs sev līdz. Kalējs gan atminējies par ābeli, bet ātrumā nemaz neattapis velnu pielabināt. Bijuši jau pusceļā; velna miteklis jau rēgojies attālumā pretim; te kalējam iešāvies labs padoms prātā; viņš nokritis gaŗ zemi, izlicies par ļoti slimu un sacījis: "Ai, ai, man tūliņ jāmirst, tik nelabi ap sirdi; bet ja tu mani aiznestu pie tās ābeles, kas manā durvju priekšā un norautu vienu saldu ābolu priekš manis, tad acumirklī atveseļotos, to ieēzdams."
Velns domājis: "Tikpat, kur tad viņu nomirušu likšu - būs jāpaklausa." Viņš to aiznesis un norāvis ābolu; bet tai pašā acumirklī kalējs iesaucies: "Ābele, turi ciet!"
Velns palicis ābeles zaros un nevarējis ne no vietas.
Tagad kalējs vairs nekavējies: viņš uzspraudis cepuri maikstes galā, grūdis maiksti uz augšu un saucis: "Kur cepure, tur es!" Maikste vilkusēs uz debesim un rāvuse kalēju līdz.
Kalējs tūliņ gribējis pie Dieva iekšā tik; bet durvju sargi tādu putnu nemaz nepazinuši; tie prasījuši: "Kas tu tāds esi? Ko tu gribi?"
Kalējs gan izstāstījis, ka jānesot Dievam ziņas, bet durvju sargi, kā nelaiduši, tā nelaiduši. Beidzot viens durvju sargs pavēris mazu lietu durvis un gribējis iekšā, kaut ko paprasīt; bet kalējam pietika: viņš iesviedis caur durvju starpu savu cepuri un uzkliedzis : "Kur cepure tur es!" Un nu acumirklī ieticis pie Dieva.
Dievs steidzies zemē pie Velna; bet kalējs vēl palicis debesīs. Pēc tāda brīža kalējs paskatījies uz zemi; ak tu manu dieniņu, kā tas Velnu plucinājis. Kalējs smējies atsperdamies; bet smejoties, nezin kā, cepure izšļukuse iz rokam, un nokrituse zemē. Kalējs sniedzies pēc cepures un iesaucies: "Kur cepure, tur es!" Acumirklī nonācis, kā vējš zemē, bet tad arī saplacis un palicis par pelnu čupiņu.