Kurbads - senlatvju varonis

Varonis gaismas labad cīnās un gaismas dēļ mirst, bet mirdams tas uzliek dzīvībai vaiņagu galvā.

Saturs

I. Dievu darbi iepriekš Kurbada.

II. Kurbada vecāki.

III. Kurbada darbi.

I. Dievu darbi iepriekš Kurbada.

Sirmā sirmā senatnē Likteņa tēvs augstajās debesīs nodeva Pērkonam virsvaldību un pats atdusējās gaismas pilī pie likteņa akmeņa.

Pērkons sāka valdīt. Ik gadskārtā tas uzsēdās sirmam zirgam mugurā un nāca caur padebešiem savus ļaudis zemes virsū apraudzīt. Vienā rokā augstais valdnieks turēja varu, cieti sakamptu, otrā uguns pātagu. Ja dažreiz roka mazliet atdarījās, tūdaļ no vara izpilēja svētības pilieni uz arājiņu gājumiņu; bet ja uguns pātagu pacēla, tad zibeņi šaudījās, ugunis šķīda, zeme dārdēja, pakalni nodrebēja un cilvēki bijās saskriedami apakš deviņžuburu ozola dzintaru upurēt, lūgdamies, lai Pērkons dusmas remdinātu, ugunīgās bultis aizturētu un par visām lietām: lai Viesuli nelaistu virs zemes trakot.

Viesulim - Vējumātes dēlam - no laika gala prāts nesās uz postīšanu. Zināms, Pērkona priekšā tas izlikās paklausīgs, rāms, bet valdniekam aiz muguras, paskaties tik tad: tūliņ rāva, ko spēja, vēl nekaunīgi ļaudīm iemelzdams, ka Pērkons viņam atļāvis tādus darbus. Tā tad arājiņi ne reti Viesuļa nedarbus lēnprātībā panesa, tādēļ vien, ka savā nesapratībā uzskatīja Viesuļa slepeno varmācību - tā sakot - par Pērkona pārmācību. Bet, ai, kā arājiņiem vīlās: šis valdnieks labus ļaudis sargāja, mīlēja, kā acu raugu; tik Velnu un Raganu, briesmoņus un netiklos viņš tramdīja. Un kā arī netramdīt: Velns, Ragana, Pērkonam negribot, bij iekūlušies viņa tiesā, lai ļaudis tīri acu priekšā gumdītu uz nelabiem darbiem. To visu Velns darīja aiz atriebības, proti:

Viņos sirmajos laikos Velns -varens milzonis, nejauks stiprinieks - klauvējies pie veļu valstības durvīm, lai ielaistu arī viņu uz veļu soliņa nosēsties. Bet uz pieres tam bijusi zīme, ka šinī pasaulē nelāgi izdzīvojies - tādēļ veļu valstības durvis neatdarījās. Velns, domās nogrimis, vazājās šurpu turpu. Beidzot satika Raganu un izsūdzēja savu nelaimi. Ragana nu piebūra Velnam tādu spēju : viņš var par garu apkārt blandīties, bet - ja grib - pieņemt arī uz laiku dzīvas miesas un vēl zemes virsū izdzīvoties. Aiz pateicības Velns tūliņ apņēma Raganu sev par sievu un nebēdāja nekā. Tā tas palika. Bet reiz Velns gaŗ veļu valstības durvīm blandīdamies, pamanīja, ka durvīs grīzeklis vaļam palicis. Ātri tas izrāva grīzekli, aiztapoja ar resnu tapu veļu valstības durvis un atdeva grīzekli Raganai. Labo ļaužu dvēselītes nu vairs neietika veļu valstībā. Un lai zemes virsū labi ļaudis pavisam iznīktu - Velns pieņēma miesas un atnāca viņus samulsināt uz nelabumiem.

Tas Pērkonam nevarēja patikt.

Reiz Pērkons saņēma sausas dusmas un nodomāja Velnu pamācīt. Viņš pasauca Viesuli un pavēlēja neģēli pār jūru dzīt. Viesulis, putna veidā - līkiem nagiem, gaŗu knābi - sakļāva spārnus un nolaidās šņākdams, kŗākdams Velnu trenkāt.

Bet Velns vēl ātrāki skrēja un ievilināja Viesuli pie savas sievas - Raganas - tādos čūkslājos, kur ne ārā tikt, ne apgriezties. Viesulis domāja Raganu spārdīt, bet Ragana bij gudra: tā pārvērtās par nevainīgu knislīti, uzsēdās Viesulim uz galvu un ielēja tam acīs apmāņu šķidrumu, lai vairs neredzētu pie Pērkona atpakaļ skriet. Viesulis tādās sprukās laida lūdzamo vaļā: "Knislīti - Ragana - tu piemānīji mani; apsolos nekā tev nedarīt, atdodi tik acu gaišumu!"

"Ak tā, putniņ ! tu gribi acu gaišumu, lai varētu pie Pērkona laisties, lai varētu vēl citā dienā mūs uzošņāt. Sapūsti uz vietas - acu gaišuma nedabūsi! Vienīgais - ja apsolies manā kopībā palikt, tad tev tik daudz gaišuma atdošu, ka varēsi drusku blenzt, lai skriedams nenosistos.''

Neko darīt - Viesulim bij jāapsolās.

Ragana nu atdeva aklajam vāju acu gaišumiņu un ieveda pie Velna. Velns čūkslājos sēdēja uz dumbraiņa sūnu velēna un sagaidīja Viesuli abām rokam, gardi smiedamies: "Nu, redzi, vaj tā nav labāki pie mums palikt? Ko tu pie tā Pērkona darīsi? Viņa valstību tikpat izpostīšu un, tici droši - maz gados visi cilvēki būs tikai mani pavalstnieki.''

,,Varbūt!" Viesulis atbildēja, ,,tomēr man tik bail, ka Pērkons nesaspārda mūs visus trīs lupatās. Tu nemaz nezini, cik viņam spēka. Zeme nodārd, debesis notrīc, mākoņi dreb un uguns švīkas šaudās, kad viņš ar saviem dēliem sadusmojies."

,,To, Viesuli, zinu itin labi, bet mani tas rokā nedabūs. Mums ar sievu tik čaklas kājas, ka iespējam Pērkonam izbēgt. Un, kādēļ atkaļ tik tuvu laisties. līdz ko viņš mākoņos parādās - bēdzi pie laika; čūkslājos, alās, bezdibeņos tas pakaļ

nelīdīs. Un, naktī - nu, ko tur teikt - tad jau esi drošs; jāsaka - darbojies, kā sirds vēlas."

No tā laika Viesulis kalpoja Velnam. Bet pusaklajam dažu labu reizi nogāja čābiski: ātri laizdamies tas arvienu pārskatījās un uzskrēja gan kokiem, gan ēkām virsū; pie kuŗa koka deguns atdūrās, tas lūza, aiz kuŗas ēkas spārni aizķērās, tā apgāzās.

Pērkons nevarēja Viesuli sagaidīt. Reiz augstais valdnieks izsūtīja vēstnešus Viesuli meklēt. Vēstneši pārnāca, sacīdami: "Viesulis pie Velna, pie Raganas tup sakumpis bez acu gaišuma !"

Pērkons saskaitās un sasauca dievus uz sapulci. Dievi sanāca un nosprieda, ka Gaismasnesējam jāiet zemes virsū un jārauga Velns ar gudrību veikt. Bet Pērkons piemetināja: "Gaismasnesēj! Velnu vien nonāvēt nepietiek; tev jāpūlas arī Raganu veikt, citādi, labuma maz. Tik pieraugi: tai dieniņā kad Velnu sodi ar nāvi, tev jāsoda arī Ragana; jo tik drīz gudreniece vīra nāvi manīs, tad vairs no čūkslājiem neizdabūsi!"

Gaismasnesējs nu apvilka sudraba mēteli un kāpa rāmi rāmi no debesim zemē, laj vējš nenopurinātu sudrabiņu no mēteļa. Viņš nonāca pie arājiņiem, izlikās gudri arī par arājiņu un sāka, ar sudraba sētuvi kaklā, labību sēt.

Velns, Pērkona bardzību vairs nematīdams, atstāja sievu čūkslājos un pats apmetās ezera malā, lai būtu Gaismasnesējam kaimiņos. Ari viņš pārvērtās par arāju. [Sal. A. L.P. Latv. t. pas. II. daļā, ka arī Jūsmiņa un R. Bērziņa "Dievs un Velns".]

Vienu dienu Gaismasnesējs taisījās art. Viņš noķēra zaķi un iejūdza arklā. Velns, paredzējis šo aŗam, domāja: ,,Pag, pag, jāaŗ man arī, citādi viņš aizies priekšā." Velns iejūdza kumeļu un uzaŗa labu gabalu. Pienāca dienasvidus laiks. Velns aizgāja pagulēt; bet, kamēr šis gulēja, Dieviņš Gaismasnesējs paņēma Velna kumeļu un uzaŗa lielu lielu gabalu. Velns izcēlās no dienasvidus; Gaismasnesējs jau turēja palaunadzi.

"Vaj akls! tūliņ pēc dienasvidus palaunadzi ēst - tā neparasta lieta!" Velns brīnījās.

"Nekas, tu redzi, ka esmu izgulējies un tad vēl ar zaķi tādu gabalu uzaris; saki, kā lai tad neēdu. Zaķis iet pa visu karsto laiku, zirgu ēd dunduri - tev tas jūdziens jānoguļ."

To dzirdot, Velns, kā traks virsū, lai mijot savu zaķi uz viņa zirgu. Labi -izmija. Gaismasnesējam nu bij sirmais kumeļš ar sudraba lāsēm, Velnam zaķis - gatavs pamēklis. Šim gāja aršana, ka lej vien, Velns ar savu zaķi nolēkāja visu pavakaru, savāžodams zemi uz postu.

Vakarā Gaismasnesējs sapina savu kumeļu un palaida zālē: kumeļš ēda; Velns, to noskatījies, sapina arī savu zaķi; bet zaķis ielēca krūmos un pazuda. Nu Velns sadabūja kuili par zirgu un gudroja pretiniekam atriebties. Gudroja, gudroja ilgu laiku. Beidzot tam iesitās prātā izkapti uztaisīt un Gaismasnesējam zāli nopļaut, lai sudraba kumeļš badā aizietu. Gaismasnesējs neko. No rīta viņš uztaisīja kaltu un tīši izlikās it kā pļaujam. Bet līdz ko Velns dienasvidū bij aizgājis, Gaismasnesējs paķēra viņa izkapti un nogāza lielu riežu. Pēc dienasvidus Velns brīnījās, kur tik daudz ar kaltu nopļāvis, bet šis atteica : "Redzi, rīta agrumā, kamēr rasa, nevedās ar kaltu pļaut, bet pusdienā, kad zāle sausa, tad iet joņiem uz priekšu."

Velns nu bij kājās: lai mainot kaltu uz izkapti. Labi. Bet, kas nu notika? Velns ar kaltu pļavu vien izbakstīja - nekur papļaut. Dusmās tas iemeta kaltu krūmos un atkal gudroja pretiniekam atriebties. Gudroja, gudroja ilgu laiku. Beidzot tam iesitās prātā sadzīt savus lopus Gaismasnesēja pļavā, lai noēstu zāli, ka sudraba kumeļam ne asniņš nepaliktu.

Gaismasnesējs, tādus darbus redzēdams, nodomāja Velnam lopus atņemt. Laipns izlikdamies, tas nogāja pie Velna, sacīdams: ,,Tavi lopi manā pļavā; bet nekas: ja apsolies no pļavas līdz manām mājām labu ceļu no baltām smiltīm uztaisīt, tad neteikšu ne vārdiņa - lai lopi ēd."

"Tā maza lieta!" Velns iesaucās un tūliņ aizjoza uz jūŗmalu pēc baltajām smiltīm. Vienu sauju pagrābis, tas devās uz mājām. Bet pusceļā tas apstājās, pārdomādams: "Kādēļ nevaru vēl otru sauju grābt un sev pašam arī ceļu uztaisīt?"

Velns aizsteidzās atpakaļ pēc otras saujas. Bet tai pašā acumirklī Pērkons jāja gaŗ jūŗmalu ar uguns pātagu rokā. Velns, viņu pamanījis, ātri paķēra dumbrājā vienu sauju melnu zemju un pārlaidās elzdams, pūzdams, mājā. Nu steidza baltās smiltis izkaisīt uz Gaismas nesēja ceļa, melnās zemes uz sava ceļa un tad iebēdza ezerā pie Raganas, lai paslēptos no Pērkona vaiga.

Otrā dienā Velna lopi - melnas smaulas govis ar nešķeltiem nagiem un tādas pašas avis - bij atkal Gaismasnesēja pļavā. Viņš esot uztaisījis ceļu - viņam tiesība tur ganīt. Bet Gaismasnesējs nodomāja: "Lai, lai - ilgi tu manā pļavā neganīsi." To teicis, Gaismasnesējs aizsteidzās pie ezera, nosēdās uz krasta un vija gaŗu virvi.

Velns izlīda no ezera, prasīdams: "Kur tik gaŗu virvi liksi?"

"Kur likšu - gribu šo eseru saŗaukt, kā vecu pastalu!"

"Eji, ko nu grabi! Kur ņemsi to spēku? Bet, ja esi spēka vīrs, tad iesim labāk nesties."

"Labi, iesim nesties; ja vari manu kumeļu trejdeviņas reizes ap ezeru apnest, tad lai ezers paliek neraukts."

Velns nu stiepa Gaismasnesēja kumeļu, bet paspēja tik trīsreiz apnest. Nu bij Gaismasnesēja reize. Gaismasnesējs ātri uzlēca kumeļam mugurā un apjoza viegli jo viegli visas trejdeviņas reizes.

To redzot, Velns saplaka; viņš laida lūdzamo vaļam, lai neŗaucot ezeru, jo tur dzelmē esot pusakls vīrs un viņa sieva - ko tie būšot darīt.

Gaismasnesējs neielaidās. Nu, kad neielaižās, tad Velns uzvedinājās cīkstoties. Bet Gaismasnesējs atsacīja: ,,Ko es ar tevi - sēnaluzaķi - cīkstošos - lai iet mans jaunākais brālis!" viņš ieveda Velnu biezienā, kur lācim miga un salaida Velnu ar lāci kopā. Nu cīkstojās ilgu laiku, lai kauli brikst, bet beidzot Velns palika apakšā. Gaismasnesējs smējās: "Nu, ko es teicu! Labāk iešu ezeru ŗaukt jeb: ja to negribi, tad nelaidi lopus manā pļavā!"

Bet Velns vēl stīvējās, sacīdams: "Eji, ko nu ezeru ŗauksi -iesim labāk jūŗā peldēties: kuŗš tālāk aizpeldēs, tas uzvarējis."

Labi - abi steidzās uz jūŗu. Ceļā Gaismasnesējs iegriezās arājiņa būdiņā un padabūja veselu virkni cūku pūšļu. Velns, to redzēdams, prasīja: "Kas tie tādi?"

"Tie baltie akmeņi. Baltajā jūŗā akmeņi viegli peld.''

Velns tūliņ pagrāba arī priekš sevis akmeņus un nesa līdz.

Jūŗā Gaismasnesējs uz pūšļiem peldēja viegli jo viegli; bet Velns ar akmeņiem grima dibinā.

Dusmās tas aizsvieda akmeņus tāļu tāļu un nokaisīja lielus apgabalus ar cietajiem bumbuļiem arājiņiem par nizģekli, kavēkli.

Tagad Gaismasnesējs par varu gribēja ezeru ŗaukt; bet Velns lūdzās: "Klausies, bāliņ, iesim vēl lēkties! Kuŗš augstāk uzlēks, tas uzvarējis.''

Abi aizgāja uz pļavu; kur gaŗš bērzs līgojās. Gaismasnesējs pakampa bērzu aiz galotnes, nolieca, uzsēdās uz galotni un palaidās vaļam. Bērzs spērās gaisā un pārsvieda lēcēju viegli pāri. Nu lēks Velns. Bet bērzam līdz pusei uzlēcis, tam samusējās kājas un briukt! braukt! Velns iekrita bērza žuburā. Bērza zari nejauki nelietim sabakstīja pieri.

To redzot, Gaismasnesējs uzsauca, smiedamies: "Klausies, Veln, nu vairāk ar tevi nejokošos; ja apņemies lopus nelaist manā pļavā, tad labi, ja ne - ŗaukšu ezeru kopā!"

Neka darīt - Velns aizsteidzās pie lopiem un izdzina no pļavas.

Pāris dienu Gaismasnesējam bij miers no Velna lopiem, bet, palūk, trešā dienā - pļavā atkal.

Nu Gaismasnesējs vairs ilgāki negalējās ar Velnu; viņš uzcirta, baltā smilšu ceļa galiņā, deviņas kūtis ar zelta spārēm, sudraba redelēm, dimanta zīlēm, platām durvīm un nolika uz sliekšņiem izkaptis, pagriezdams zobus uz augšu. Tad saķēra pilnu maisu ar dunduriem un palaida karstā saules dienā ganībās vaļā. Dunduri sāka govis bizināt. Velna lopu gans - dzilna - gāja pie Velna žēloties, ka vairs nevarot lopus noganīt: dunduri mocot. Velns sabāza dundurus maisā un pakāra pie koka stumbra sausā zarā. Nu dzilna atkal varēja noganīt. Lopi ēda lielajā zālē mierīgi, rāmi. Dzilna nosēdās koka galotnē un domāja slinkumu palāpīt pasnaust. Bet par to laiku Gaismasnesējs izsūtīja vēzi no upes, lai pārkostu maisu un palaistu dundurus vaļam. Vēzis apdomīgi rāpās vienmēr glūnēdams, vaj dzilna nepamanīs, bet labi redzēdams, ka dzilna snauž, tas ātri pielēca pie maisa un pārknieba pušu. Dunduri izbaidījušies, bariem laidās no maisa ārā un uzbruka lopiem. Lopi skrēja astes izceldami pa balto smilšu ceļu vien taisni Gaismasnesēja kūtīs. Bet durvīs tie uzmina uz izkaptīm un pāršķēla nagus.

Gaismasnesējs nu ātri sataisīja baltu, gan arī sarkanu mērci un notraipīja melnos lopus gan baltus, gan sarkanus, gan raibu raibus. Tad aiztecēja vēl uz līdumu, pārnesa sakārņus un uzlika tos lopiem galvā. No sakārņiem izauga raibaliņām ragi.

Velns, dundurus pamanījis, tūliņ noprata, kas ganībās par nelaimi. Klupdams, krizdams, tas aizloba skatīties savu dunduru maisu. Vēzis patlaban vēl rāpās no koka zemē un, nevarēdams vairs no Velna tā izbēgt, pasteidzās atžgārnus upē ierāpties. Tādēļ vēži vēl šodien atžgārnus rāpjas. Dzilna par visu to laiku saldi snauda. Velns, ugunis spļaudams, paķēra stibu un kŗāva dzilnai pa galvu, uzsizdams asinis. Snaudule uzlēca no miega un, nepatapdama ne asinis noslaucīt, sāka lopus kopā lelināt.

Asinis piekalta pie galvas un no tā laika dzilnai vēl šodien sarkana galva. Ilgi ilgi dzilna salelināja, bet lopi vairs nebij atronami.

Otrā dienā Velns aizjoza pie Gaismasnesēja, lai atdodot viņa lopus, bet šis uzprasīja: "Kādi tad tavi lopi izskatījās?"

"Kādi izskatījās!" Velns atŗūca, "viscaur melni, cietiem nagiem, doļām galvām."

"Labi - ja tādi manās kūtīs atronami - ņemi."

Velns izošņāja visas pakaktes, bet tādus lopus neatrada.

Gaismasnesējs iecēla suni par lopu ganu un pieteica, lai ganot baltābulā. Sunis noganīja lopus, ka spīdēja vien, cik trekni.

Gaismasnesējs cirpa savas aitas un mācīja arājiņiem drānas aust. Velns, pa savu melno ceļu uz kuiļa jādelēdams, noskatījās, kā pretinieks aitas cirpa, kā cilvēki raibas segas auda. Viņam arī iepatikās tādi kamzoļi. Tas paņēma dzirkles, nosvieda savu kuili

gaŗ zemi un sāka cirpt. Bet kuilis kvieca, lai zeme nodimd.

Cauru dienu izcirpies un ne saujas nedabūjis, tas aizspēra kuili, uzbļaudams: "Liela brēka, maza vilna!"

Gaismasnesējs smējās par Velna cirpienu gārdi gārdi; bet Velns noņurdēja: "Paga, paga, tēviņ, gan tavām avīm rādīšu, gan smiekli apklusīs."

Nu Velns sadomāja vilku radīt un pretinieka avīs laist. Viņš paņēma zemes picku un iztaisīja no tā vilku. Vilks gan bij gatavs, bet dzīvības trūka. Gan pūta dvašu, gan mocījās - nekā. Neatlika cits nekas - bij jāiet pie Gaismasnesēja padoms lūgties. Velns sacīja: "Labo kaimiņ, tev brangs sunītis par sargu, man neka; tādēļ radīju sev arī sunīti, bet nevaru dzīvību iepūst; pasaki, kā to labi dara."

"Tā maza lieta; saki tik tā: "Ķeri, vilciņ, Velnu un skreji meža biezumos! tad dzīvība radīsies."

Bet Velns tīši pārgrozīja vārdus, sacīdams šitā: "Ķeri, vilciņ, Gaismasnesēju; skreji meža biezumos!"

Tos vārdus sakot, vilks nekustējās un nekustējās.

Nekā darīt - bij jāsauc: "Ķeri, vilciņ, Velnu; skreji meža biezumos!"

Vilkam nu radās dzīvība. Tas uzlēca kājās un klupa Velnam virsū. Velns atstāja vilku un iebēga ezerā pie Raganas.

Ezerā Velns ilgi pārdomāja, kā pretinieku tāļāk ķircināt. Beidzot tas sagudroja tā:

Viņš aizgāja pie Gaismasnesēja sūdzēties par cilvēku ļaunprātību, lūgdamies, lai taču savaldot savus apakšniekus. Bet īstenībā tā nemaz nebija: Velns pats sarīdīja cilvēkus uz visu ļaunu. Atpakaļ ejot, Velns izdzēra Gaismasnesējam aku tukšu, lai lopi ūdens badā nobeigtos. Gaismasnesējs neko. Viņš pielēja aku pilnu ar miestiņu un dzirdīja lopus citur. Velns brīnījās, ka lopi vēl dzīvi; tādēļ gāja otrreiz ar tām pašām tenkām pie Gaismasnesēja. Atpakaļ ejot, tas atkal izdzēra aku tukšu. Tomēr Velnam tagad piekrāpās: izdzēra gan, bet arī nolikās turpat akas malā, kā bluķis. Piedzērušo Velnu Gaismasnesējs saistīja stiprām saitēm un saturēja trīs gadus cieti. Pirmo gadu Velns lūdzās, lai atlaižot - šis neatlaida; otru gadu Velns lūdzās, lai atlaižot - šis neatlaida; trešo gadu Velns teica tā: ,,Nu, kad jau nu nelaidi nelaidi vaļam, bet saki man mazākais tos pāris vārdiņus pakaļ, ko es zinu."

Gaismasnesējs neteica pakaļ; viņš atmeta ar roku un labāk aizgāja pie saviem lopiem.

Tagad Velns atspēries dzīvoja gaŗ saitēm. Naktīs pat Ragana, klusu no Gaismasnesēja slapstīdamās, izlīda no ezera vīram palīdzēt, kamēr tad pēc ilga laika taču pārmocīja saites pušu un aizsvieda. Saites aizsprūga simts jūdžu tālumā un Velns tūliņ savēcināja rokas ar Gaismasnesēju cīkstoties. Gaismasnesējs sagrāba Velnu, aizspēra divsimts jūdžu tāļumā un dzinās pakaļ, lai vēl pa otram lāgam sagrābtu. Diezin, kā Velnam tagad būtu gājis. Bet Velns bij manīgs: tas pārvērtās kaut cik Gaismasnesēja izskatā, atnāca ar līkumu atpakaļ un pieskubināja cilvēkus, lai sāktu miestiņu darināt tik garšīgu, kādu viņš pie Gaismasnesēja akas dzēris.

Cilvēki iztecināja gan miestiņu, bet rauga tiem nebija. Ko nu darīt? Te Velnam atkal padoms. Viņš sakaitināja savu kuili un trenkāja šurpu turpu, kamēr baltas šūnas mutē papilnam. Šūnas tas iedeva cilvēkiem par raugu.

Cilvēki dzēra miestiņu; Velns priecājās, jo iereibušus viņš vislabāk varēja uz visādām ģeķībām pavest.

Gaismasnesējs sameklēja Velnu trīs gadus. Pirmā gadā tas - par ceļinieku pārvērties iegriezās nabadzīgā būdiņā un lūdzās apsēsties. Saimniece nosēdināja Gaismasnesēju sev blakām un sāka - savu mazo dēliņu auklēdama - ar ceļinieku jautri tērzēt.

Pēc tāda laika ceļinieks sacīja: ,,Tagad man jāiet, bet par tavu laipnību gribu tevi no bērna auklēšanas atsvabināt. Lieci maziņo zemē - viņš tūliņ staigās!"

To dzirdot, saimniece pilnā kaklā smējās: "Ne, ne, vecīt, to redzu, ka tu ar bērniem savā mūžā neesi darbojies: tik mazu bērniņu uz kājām stādināt, lai kristu un sasistos - to gan neļaušos ierunāties!"

Gaismasnesējs gan lūdzās pa trim lāgiem, lai paklausot, bet, kad saimniece tomēr neklausīja, tad noteica īsi: Ja neklausi, tad čunkā maziņo līdz gadam, kamēr pats no sevis staigās!" Tādēļ vēl šo baltu dienu bērni pirmajā gadā nestaigā.

Otrā reizē Gaismasnesējs atkal iegriezās citās mājās un nosēdās par vecu nabagu pie ugunskura. Saimniece patlaban uzlika azaida katlu un tecēja uz klēti pēc aizdara. Bet Gaismasnesējs tamēr piepildīja katlu līdz malām ar visgārdāko barību.

Saimniece, atpakaļ atnākusi, nepazina augsto Dieva dāvanu; viņa domāja, ka katls pilnu ar ūdeni un tādēļ pukojās : "Kad tevi nelabais! katls piegrūsts līdz malām. Kur nu tik daudz putras lai lieku? Tīri posts! tu nedrīksti ne pēdas aizkustēt -tūliņ viss otrādi padarīts!"

Gaismasnesējs, to dzirdot, mierīgi atteica: "Es biju katla pielējējs, bet, ja nu nepavisam vairāk negribi -lai paliek tik, cik bijis."

To teicis, Gaismasnesējs pazuda un katlā uz reizi atradās tik daudz, cik saimniece bij ielējusi. Tādēļ arī vēl šodien, katlu noceļot, barības arvienu mazāk atrodam, nekā iesākumā bij ieliets.

Citā reizē Gaismasnesējs ieraudzīja uz lauku nabadzīgu sieviņu vārpas lasām.

"Nu, labdien! sieviņ; tev gan, kā redzu, ļoti gŗūti klājas?" "Paldies, paldies! vecīt; gŗūti jau pārlieku, ja maizīte pirkstiem salasāma."

"Nu, vaj dzirdi?" Gaismasnesējs iesaucās, "eji uz mājam, klētī būs visi apcirkņi graudu pilni!"

"Paldies, paldies! vecīt; bet vaj arī samalts būs?" "Ja tev vēl ar graudiem nepietiek, tad vārpačo tik tāļāk - nepiepildamiem nedomu nekā."

Trešajā gadā Gaismasnesējs iegriezās nabadzīgā būdiņā pie kādas sievas. Sieva to tūliņ pazina; viņa prasīja: ,,Saki taču, vaj tu neesi Gaismasnesējs?"

"Esmu gan!"

"Nu, kas tad tas par Gaismasnesēju, kas tagad trīs gadus mulšina visus cilvēkus uz ģeķībām vien?"

"Tas nav Gaismasnesējs, tas būs Velns!" Gaismasnesējs iesaucās un tā tūliņ uz mājam Velnam virsū. Bet Velns aizbēdza pār jūŗu, paslēpdamies kādā alā.

Gaismasnesējs izsūtīja lāci, lai Velnu uzmeklē bet pats palika mājā cilvēkus atgriezt, kuŗus Velns par tiem gadiem briesmīgi bij sarīdījis pret Gaismasnesēju un Pērkonu. Īsts naga darbs bij Gaismasnesējam, kamēr atkal uzdabūja cilvēkus uz ceļa.

Lācis gāja ar lielu līkumu jūŗai apkārt un tik lielam mokām uzoda šo tur alā. Ātri viņš nu atsteidzās atpakaļ un pastāstīja Gaismasnesējam, kur Velns atronams. Gaismasnesējs pamācīja lāci uz gudrību un aizsūtīja atpakaļ. Lācis ielīda alā pie velna un teica tā: "Muļķi, ko tik ilgi no Gaismasnesēja slapstīties; noviji labu saiti ar ķelpu, uzsviedi tam kaklā un savelci ķelpu."

Tāds padoms Velnam patika. Kad saite bij novīta, tad lācis teica: "Vadzi, dod man paraudzīt, vaj diezgan stipra."

Velns pasniedza saiti, bet lācis to saraustīja. Nu vija stiprāku. Kad tā bij gatava, tad lācis atkal teica: "Dod nu paraudzīt, redzēs, kas ar to!"

Bet lācis saraustīja ir to. Nu vija neapzināmi stipru. Un, kamēr šis tur vija, lācis projām pie Gaismasnesēja, lai nu nākot. Gaismasnesējs atnāca un palika ārpus alas; lācis ielīda iekšā.

"Nu, kas ir, vaj saite vienreiz gatava?"

"Ir gan!" Velns atbildēja.

,,Nu tad dodi raudzīt, arīģ ciets."

Lācis rāva, rāva - nevarēja pārraut.

"Vadzi, liekas, pati saite būs laba, bet kā par ķelpu, tas tev jāpamēģina; apmeti gaŗ kaklu - varam paraudzīt."

Līdz ko nu Velns apmeta ķelpu gaŗ kaklu, tā lācis izsvieda saites galu pa alas caurumu.

Gaismasnesējs sarāva ķelpu un saistīja otrreiz Velnu.

Pirmo gadu Velns lūdzās, lai atlaižot - Gaismasnesējs neatlaida! otru gadu Velns lūdzās un prasīja, kad tad īsti domājot viņu atlaist. Gaismasnesējs atbildēja: ,,Tad, kad eglei skujas nobirs." Trešo gadu Velns atkal lūdzās Bet Gaismasnesējs atbildēja: "Ja apsolies savu sievu - Raganu - no ezera izdzīt un manās rokās nodot, tad palaidīšu tevi vaļam."

Velns neapsolījās un labāk palika piesiets. Bet ar laiku Velns sadabūja klusu sev palīgus: ļauni ļaudis, piektos vakaros asas lietas trīdami, sadeldēja Velna saites un palaida vaļam.

Gaismasnesējs par to laiku, kamēr Velns stāvēja piesiets nogāja pie Saulītes pasacīt, lai apskatītos saistīto Velnu, jo viņam esot jāsteidzas uz Pērkona pili pavēstīt, ko ar Velnu izdarījis.

Bet Saulīte atbildēja: "Ai, manu sirdsmīļo tētiņ! kur nu tava meita var uzņemties citus apskatīties; viņai tagad darba pilnas rokas ar savu pašu likteni. Tu nezini, kādas bēdas manu sirdi grauž?"

"Kas tad, meitiņ, kas?"

"Klausies", Saule asaras slaucīdama iesāka, "mans vīrs Mēnesis atstājis mani un iemīlējis Saulesmeitu, sava pašu bērnu. Ko nu zvaigznītes mūsu bērniņi teiks; kādu priekšzīmi tēvs rāda. Pērkons par laimi - kāzu priekšvakarā pamanīja Mēneša darbus; tas dusmās pārcirta ar uguns pātagu Mēnesim vaigu un bārgi sodīja nedarbnieku. Bet paskat, otrā dienā Saulesmeita raudādama salasīja tēva vaiga drostaliņas un sakrāja, kā dārgumus, kā zelta gabaliņus. Bet tagad turēšu Saulesmeitu savā tuvumā un atvēlēšu tik viņas īstajam līgavainim - Auseklim - pār Daugavu roku sniegt. Auseklis vakar to arī darīja. Tomēr, ko tas viss palīdz: bēdīgs tas man pačukstēja, ka Mēnesis, par dienu vairs neuzdrošinādamies, izlienot tagad par naktīm pēc Saulesmeitas lūkoties. Saki pats, tētiņ, vai tās nav bēdas?"

"Ko lai dara, meitiņ ; bet par to Pērkons arī sodīja pārgalvnieku. Vakar vakarā labi redzēju, ka Mēnesis ar pārcirstu galvu gaŗ debessmalu staigāja."

"Bet nu, meitiņ, kamēr pie Pērkona esmu, uzmeti kādu aci Velnam ; redzi, kur tas stāv piesiets. Un, ja tu pamani, ka Ragana varbūt no ezera izlīstu Velnu pestīt, tad sauci tūliņ mani, jo mans uzdevums ir Raganu nobeigt tiklīdz tā kur parādītos. Velnu nomākt, to būtu izdarījis, bet ar to nepietiek; ja Ragana paliek dzīva, tad darbs nav ne iesākts, ne pabeigts."

Gaismasnesējs nu aizsteidzās uz Pērkona pili un izstāstīja visu, ko zemes virsū piedzīvojis ; pastāstīja arī, ka Ragana nelīdusi un nelīdusi no ezera ārā.

Pērkons, to dzirdot, briesmīgi savieba ģīmi un ilgi pārdomāja, kā Raganai piekļūt. Bet, kamēr Gaismasnesējs ar Pērkonu tā pārdomāja, tā ieskrēja Saulīte pastāstīt, ka Velns paticis vaļā un priecīgs iesteidzies ezerā pie Raganas.

Velns ezera dzelmē apķēra gavilēdams Raganu un priecājās, ka vaļā ticis ; bet viņa prieki desmitkārt pavairojās, kad ieraudzīja, ka Raganai tanīs gados bij piedzimuši milži ar trim, sešām un deviņām galvām. Viņš sacīja: "Tu esi īstā Velna sieva: tu man sagatavoji priekus, ko nebiju ne domājis. Tagad mans nodoms izdosies: es piepildīšu visu zemi ar milžiem - deviņgalvjiem, ar Velna dēliem - stipriniekiem un ar Raganas meitām - briesmonēm. Tiem visiem es uztaisīšu pilis, mājokļus vaj nu klintīs jeb apakšzemē un apdāvināšu ar pasaules zeltu un bagātību."

Un patiesi, Velns sāka dienam, naktīm strādāt gaŗ pilīm. Naktīs tas ložņāja pa upju dzelmēm, jūŗas dziļumiem, sazagdams no ūdens dievu krājumiem zeltu, sudrabu priekš piļu izrotāšanas. Vezumiem tas stiepa dārgumus uz mājam.

Pērkons, to visu redzēdams, nosprieda pats zemes virsū doties.

Ugunis šķīda, zeme dārdēja, krusa bira, lietus gāzās, kad stiprais tēvs nonāca zemes virsū. Cilvēki steidzās viņam upurēt, ceļos nomezdamies. Bet, kas tagad Pērkonam bij daļas gaŗ upuriem ; viņš vicināja savu uguns palagu un tik skatījās kur Velns, kuŗ Ragana.

Ragana, Pērkonu pamanīdama, sacīja uz Viesuli: "Še tev uz trim dienam pilnīga acu gaisma. Skrieni no ezera ārā un noklausies, kamdēļ īsti Pērkons nācis ; ja nevari te zemes virsū to izdabūt, tad laidies uz debesim un izliecies par padevīgu kalpu, gan tad tev izdosies izkrāpt."

Drīzi Pērkons bij pamanījis Velnu gaŗ jūŗmalu staigājam. Ar zibiņiem tas devās sātana gabalam virsū un trieca šķērsam zemei pāri.

Velns salasīja akmeņus maisā un domāja ar tiem Pērkonam pretim turēties. Bet nedabūja ne piecreiz iesviest, Pērkons jau mina šim papēžus. Nu Velns bēdza vēl ātrāki. Te neviļot patika akmeņu maiss vaļam un akmeņi, lēveņiem ripodami, izbārstījās par visu zemi. Pat viena tupele bēdzējam nomuka no kājas. Tai vietā, kur tupele nokrita, izcēlās tīrelis ar briesmīgiem muklajiem.

Gabalu skrējis, Velns nolikās gaŗ zemi mazuliet atpūsties.

Tur, kur Velns gulēja, izcepās bezdibenis. Šinī bezdibeņa dzelmē Velns ielaidās, ka noburbuļoja vien un nozuda no Pērkoņa acīm.

Pērkons atstāja zemi un devās uz debesim. Debessmalā tas satika Viesuli, kuŗš viltīgi izlikdamies, sāka stāstīt: "Stipro Pērkon! jau gadiem ošņāju visas malu maliņas, lai pietiktu Raganai, bet viņnedēļ pamanīju ka Raganai saauguši vareni dēli, briesmīgas meitas, priekš kuŗiem tēvs cietās klintīs cērt pilis."

Pērkons neatsacīja neka; ātri tas ieskrēja pie Likteņatēva aprunāties.

Bet Viesulis aizlīda pie Likteņatēva durvīm, lai noklausītos, ko Pērkons ar tēvu runa.

"Esi sveicināts, tēv!" Pērkons iesāka. "Tagad nāku svarīgās darīšanās pie tevis. Tu nezini, kā Velns par zemes virsu plēšās: cērt pilis, zog zeltu, mulsina ļaudis, audzina milžus - briesmīgus dēlus un meitas tādas pašas nekrietnas, kā māte - Ragana. Esam jau abi ar Gaismasnesēju izpūlējušies, bet neka. Velnu nu vēl nodabūtum, bet Ragana nenāk no ezera dzelmes ārā.

,,Ai, Pērkon, labo dēliņ, likteņa akmenī rakstīts, ka dievi velti cīnīsies pret Raganu, Velnu; tur jānāk cilvēka varonim, no Laimiņas apēnotam; šim varonim Ragana ar Velnu griezīs krūtis pretim un nebēgs tā, kā no dieviem; tad, zināms, tas nomāks Raganu, pārvarēs Velnu. Un likteņa akmenī atkal rakstīts: ja Velnu cilvēka roka nonāvē un neapsegtu virs zemes pamet, tad Velnam jāpaliek ar Raganu mūžam ārpus veļu valstības par ļauniem gariem: dzīvas miesas pieņemt tie arī vairs nevarēs. Arī veļu valstības durvju grīzekli tad atdabūsim. Tādēļ pasaki Laimai, lai izmeklē cilvēku pāri, kas cienīgs tādu varoni dzemdināt un pieteici, lai viņa šim cilvēku pārim iedod mazu dīglīti no dievības spēka, tad gadīsies varonis, kas atnesīs dieviem, atnesīs cilvēkiem labumu. Tāļāk, pasaki citiem dieviem, lai velti nemocās Raganu no ezera izdabūt: lai kŗūp, gan dabūsim!"

Likteņatēvs tā runāja, bet Viesulis aiz durvīm visu noklausījās. Ātri vien tas atstāja debesis un nolaidās pie Raganas, pastāstīdams, ka nu varot droši no ezera ārā kāpt - dievi vairs nevajāšot.

Ragana nu izlīda ar saviem dēliem, meitām no ezera un dzīvoja drīzi dēlu pilīs, drīzi apakšzemē, drīzi šur, drīzi tur.

Pērkons, no tēva pils nākdams, tūliņ sasauca dievus uz sapulci un lika tiem priekšā, kas likteņa akmenī rakstīts.

Dievi nolēma, ka Laimai jāgādā par to, lai drīzi jo drīzi rastos cilvēka varonis pasaulē, kas pret Velnu, Raganu un viņu bērniem kaŗotu.

Laima to apņēmās, bet aŗ to noruņu, ka Gaismasnesējam jāapsolās viņai visur palīdzīgu roku sniegt. Gaismasnesējs apsolījās; dievu sapulce izšķīrās.

II. Kurbada vecāki.

III. Kurbada darbi.

Kalvis prātīgi audzināja mazo Kurbadu: jau pirmajā dienā tas baŗoja to ar riekstu kodoliem, dzirdīja ar ķēves pienu un guldināja siltā saulgoznītē. Kurbads auga, kā briedis.

Pirmajā gadā Kalvis paņēma to līdz uz mežu un priecājās, ka viņa audžudēls jau negrieza maziem kociņiem ceļa. Otrā gadā Kalvis atkal paņēma Kurbadu mežā līdz un nu redzēja, ka puika vairs negrieza nevienam kokam ceļa. Trešajā gadā Kurbads jau bez tēva ziņas gāja uz mežu un nebaidījās ne no vilka, ne lāča. Piektajā, sestajā gadā tas svaidīja deviņi mēru rudzu, kā spalvas. Un vēl dažus gadus vēlāk tam visi mājas darbi, pat tie visgŗūtākie - nebij tīri nekas. Sviedrus uz pieres, kā citiem cilvēkiem, viņš vēl nebij dabūjis redzēt.

Reiz tēvs sūtīja to uz mežu pēc kuramiem. Kurbads bez cirvja aizgāja, izrāva resnu egli ar visām saknēm un pasmiedamies pārvilka mājās. Tēvs brīnījās, bet Kurbadam tie nekādi brīnumi.

Citā reizē tēvs lika tam skalus plēst. Kurbads plēsa resnus baļķus skalos ar tādu spēku, ka troksnis pa puspasauli atskanēja un izbiedēja visus meža zvērus. Tik lācis, liels drošinieks, neizbijās; tas ŗūkdams nāca skalu plēsējam virsū. Bet Kurbads sagrāba lāci, pārnesa mājās un ielika aizgaldā baŗot.

Atkal citā reizē Kurbadam bij jākuļ labība. Bet ar ko kult? spriguļi tik maziņi, tik viegliņi, ka neka iesarkt. Kurbada uztaisa spriguli pēc sava prāta. Tas tik bij sprigulis: kā laba spāre. Ar lielo spriguli tā izkūla līdz azaidam vienu stirpu, līdz pusdienai otru, līdz palaunadzim trešo un līdz vakaram ceturto. Tik atlika viena stirpa. Šinī stirpā visas pelītes, no smagajiem spriguļa sitieniem izbaidētas, bij salīdušas patvērumu meklēt. Bet pelītes nomanīja, ka arī šis mājoklis tā kā tā ilgi nepastāvēs, tādēļ labāki lūdzas Kurbadam: "Palīdzēsim tev izvētīt, arī pelus savākt, tik atstāji rītu mūs dzīvas." Kurbads apžēlojās par pelītēm. Un, re, pa nakti mazās dzīvībiņas knaši knaši bij izlasījušas visus graudiņus no pelum un pelus sanesušas uz rijas augšu.

Otrā dienā Kurbads izkūla beidzamo stirpu un tad piecās reizēs atnesa graudus no piedarba uz klēti.

Otrā rītā Kalvis sūtīja Kurbadu malt. Bet dzirnavās bij ievilcies liels burvis par iedzīvotāju un jau sendienām ķircinājis visus malējus: kuŗš atnācis malt, tas pazaudējis maļamo un pa teicis Dievam, ka vēl veselu ādu pārticis mājā. Bet Kurbadam no tāda nieka nebij bailes; tas paņēma uz muguru veselu apcirkni graudu un aizgāja malt.

Tūliņ Kurbads iebēra labību dzirnavās un sāka malt. Te dzirnavnieka puisis no istabas ārā un nosēdās uz dzirnu akmeni, lai nevarētu pagriezt. Kurbads paņēma puisi aiz kājas īkšķa un samala miltos. Nu nāca pats dzirnavnieks uz akmeni sēdēt. Bet to Kurbads iebāza maisā, pārstiepa mājā un iemeta aizgaldā lācim par barību.

Reiz Kurbads izgāja medīt dziļā mežā, kur ne ceļu, ne teku. Putnu bij diezgan un tādēļ mediniekam laiks aiztecēja īsi, pašam nemanot, ka vakars pienācis. Patlaban gribēja uz mājam griezties; te, uz reizi, izdzirdēja skaļus smieklus. Kurbads domāja: "Kas gan te varētu smieties - jāiet skatīties." Aizgāja skatīties: nekā, tā vietā vairs nav - smejas atkal mazliet tāļāku.

"Kad tu izčibētu!" Kurbads iesaucās, "iešu vēl reizi un ja tad vairs neieraudzīšu, tad rauj tevi koks!"

Pagāja tādu gabalu: neka - smējās atkal tāļāku. Nu Kurbads atmeta ar roku un griezās uz mājam. Gāja, gāja - nemaz mežam galu saiet. Gan griezās uz vienu pusi, uz otru pusi, bet galu galā tā apjuka, ka nezināja ne rīta, ne vakara. Samaldījās cauru nakti. Tik pret rīta laiku caur kokiem noblenda klajumu. Aizsteidzās tur: klajumam otrā pusē dzidris ezers; aiz ezera augsts stāvs kalns un aiz kalna atkal biezs biezs mežs. Ezera malā Kurbads domāja atpūsties. Bet vēl nebija ne nosēdies, te ieraudzīja pašā ezera vidū jauku akmeņa stabu. Kurbads uztaisīja plostu un piebrauca stabam klāt. Ak tavus brīnumus: stabs saulē atspīdēja, kā dimants un visapkārt tam bij zelta burti, kuŗus Kurbads nemācēja salasīt. Ilgi gan nomocījās gaŗ burtiem gudrodams, bet ko tu sagudrosi, ja nav lemts viņus pazīt. Domīgs tas atlaidās uz plosta un noskatijās dzidrajā ūdenī. Te, kas tas? kalna malā apakš ūdens kautkas spīdēja un laistijās. Piebrauca ar plostu tuvāk, ak tu manu dieniņu : apakš ūdens skaista, skaista pils. To redzot, Kurbadam sirds iekarsa; viņš noloba liepas lūkus, sasēja virvi, piesēja virves vienu galu pie plosta un tad laidās dibinā skaisto pili aplūkot. Apakšā atrada lielas zelta durvis ; tās atveŗot ietika sudraba istabā, kur gaŗ sienam redzēja visādus akmeņus ar tādiem pašiem zelta burtiem, kā tur stabam. Ilgi ilgi tas izbrīnijās un tad atvēra otras durvis, caur kuŗām ietika zelta istabā. Te bij plaukts pie plaukta un uz plauktiem vīkstolis pie vīkstoļa. Beidzot atvēra trešās, dimanta, durvis; bet nu bij jāsaraujās gribot negribot. dimanta istabā, pašā vidū gulēja liels zelta šķirsts un uz šķirsta tupēja Pūķis. Tādu nezvēru Kurbads ar niecīgiem ieročiem nedrīkstēja aiztikt; tādēļ ātri aizcirta durvis un steidzās uz savu plostu.

Bet uz plosta par to laiku bij gadījies melns vīrs ar viltīgām acīm, stipriem kauliem. Tas sagaidīja Kurbadu, prasīdams: "Vadzi, brāl, kā dēls tu esi? No kurienes nāci un ko te meklēji?

Kurbads, svešnieka viltīgās acis vērodams, domāja: "Tādam taisnību teikt nedroša lieta, labāk sacīšu tā:

"Esmu nabaga vīra, pirtnieka, dēls; tēvs izsūtīja mani gaŗ šo ezeru sēnes lasīt."

"Tas labi, ka esi tikai pirtnieka dēls, citādi runātum nopietnāku valodu. Bet saki, dēls, vaj māki šos burtus lasīt, kas tur uz staba?"

"Kur nu mācēšu - cikreiz jau neesmu tos burtojis, bet, kas man nabaga pirniekam dos tos izlasīt."

"Klausies, vaj nevari nākt man līdz. Man tur mājā dažādi saiņi jāsargā. Apņemies tos sargāt, kad neesmu mājā."

"Ko nu es no saiņiem zinu - meklē labāk citu."

"Nemuldi niekus! tamdēļ vien jau tevi gribu, ka nemāki lasīt; ja tu mācētu lasīt noslēpumu burtus, tad tevi neņemtu ne par ko."

"Lai nu lai - man netīk tev līdz iet." Bet lielais vīrs (tas bija Velns) nu vairs neklausījās; acumirklī pārvērtās par lielu ērgli, uzņēma Kurbadu uz muguras un aizgāja pa mežu mežiem, kamēr neapstājās melnā ezera vidū pie lielām melnām pils durvīm. Te ērglis palika par Velnu, ieveda Kurbadu iekšā, izrādīja savus saiņus, cieti pieteikdams, lai netīstītu vaļam un neskatītos, kas tur iekšā.

Otrā dienā Velns aizslēdza lielās ārdurvis un aizgāja pa gaisu šņākdams. Kurbads palika pie saiņiem. Pēc brīža tas sadzirdēja otrā istabā vienmēr āļojamies. Kurbads gribēja redzēt, kas tur par lērumu, tādēļ pielīda pie durvīm un skatījās caur šķirbu. Un kādas brīnuma lietas nu ieraudzīja: vienpadsmit puikas darbojās visvisādi pārvērzdamies: gan par lapsām, gan par vilkiem, gan par vistām, gan par kukainīšiem.

Kurbads knaši atvelta durvis un uzsauca zēniem: "Ko jūs te tā āļojaties?"

"Ja, kā tad ne - kamēr tēva nav mājās, mums jāizmācās visvisādi pārvērsties ; aiziedams tas tā noteica. Pēc trim dienam tēvs būs mājās, tad atprasīs, ko esam padarījuši."

"Kur tad, zēni, to gudrību smeļiet? Vaj nevaru es lai izmācīties dabūt?"

"Kālab ne, tur otrā istabā ir saiņi; saiņos ir melnas birkas ar melniem burtiem, tumšiem vārdiem. Nāci - mēs izmācīsim tevi burtus lasīt, tad varēsi arī pārvērsties par ko tik gribēsi."

Labi. Kurbads nu izmācījās visus Velna burtus. Bij gan briesmīgs saturs šiem burtiem; kādas blēņas tur nebij mācītas; tā starp citām lietam bij sacīts: vilt, piekrāpt esot debešķīgi; ļaudis pīnēt ieteicami, netikumā dzīvot vajadzīgi, bet vissvarīgākā lieta esot: ļaudis pret dieviem sarīdīt.

Otrā dienā Kurbads domāja: "Pag, pag, kamēr Velna nav mājās, jāpaskatās tie burta vārdi, kas māca visādi pārvērsties un ierāda, kā atkal atpakaļ tikt par cilvēku. Ko te dēdēt; labāki pārvērtīšos par ko nebūt un laidīšos lapās."

Kurbads nu pārvērtās par kukaini un izlīda caur mazu šķirbiņu no pils. Tik ezers par nelaimi bij priekšā; tādēļ bij jāpārvēršas par zivi, lai izpeldētu uz sausumu. Un krasta zivs atkal pārvērtās par zirgu un nu aulekšoja, lai zeme dimd, uz mājam. Bet Velns, kur gadījies, kur ne, mudīgi uzlēca zirgam - Kurbadam - mugurā, uzlika apaušus un jāja pa purviem, muklājiem, ka šūnas aumaļām krita. Bet zirgs tīši skrēja arvienu uz māju pusi un beigu beigās apstājās pie Kalvja smēdes. Velns gan sita sita, lai skrietu tāļāk, bet, piepeši apdomājies, tas nolēca zemē, piesēja zirgu un uzsauca kalējam: "Klausies, nokali man zirgam katrai kājai poda smagu pakavu!"

Bet Kalvis atbildēja : "Tik smagu pakavu neesmu kalis - nāci^ kali pats."

Velns nu ņēmās kalt. Bet par to laiku Kalvis glaudīja zirgu, sacīdams: "Ak tu nabaga lopiņš, nu tev būs jānes smagi pakavi!" Bet zirgs klusu iečukstēja Kalvim: "Norauci man apaušu tad tikšu vaļam!"

Kalvis norāva apaušus. Zirgs ātri pārvērtās par zaķi un viens, divi, krūmos iekšā.

Kalvis, izlikdamies, ieskrēja smēdē, bļaudams: "Ē! jātniek, tavs zirgs nomaucies!"

To dzirdot, Velns izspļāva ugunis un acumirklī pārvērtās par kurtu, lai dzītos zaķim pakaļ. Kalvis, visu to redzēdams, nodomāja: "Tie abi nav nieka vīri - lai nu izdarās!"

Kurts dzinās kā traks zaķim pakaļ. Zaķis gan loba, gan loba, bet kur nu no Velna izmuksi; daudz netrūka - te panākts.

Par laimi mežs sāka briesmīgi šņākt; melni mākoņi ieslēdza kokus vienā tumsā; zibeņi šaudījās un pērkoņi ŗūca.

Kurts jau sabijās. Te uz reizi stiprs zibeņa spēriens kurtu tā saņēma, ka tas acumirklī pārvērtās par Velnu un aizbēdza uz savu pili. Pērkoņa tēvs bij izglābis nabaga zaķīti.

Pēc tāda laika zaķis apstājās un, re, kur tas bija izskrējis: uz to ezeru, kur burtu stabs pludojās. Zaķis pārvērtās par Kurbadu un uzkāpa stāvajā kalnā atpūsties. Bet pašā kalna galā bij caurums.

"Kas tur apakšā varēja būt? - jārauga izzināt." Kurbads uztaisīja redeli un līda iekšā. Un, re, pašā apakšā atrada vaŗa vārtus; bet nevarēja un nevarēja atslēgt - bij jākāpj atkal bešā atpakaļ. Nu Kurbads ilgi pārdomāja, ko īsti iesākt; vaj vēl līst? jeb labāk mājā doties? Kamēr tā ar domam kāvās, te zvaukt! zvaukt! smagi soļi tuvojās kalnam. Ātri Kurbads drošības labad nolauza vienu egli par ieroci un gaidīja, kas labs izlīdīs no meža. Izlīda ar: liels liels milzis, pabāza caur biezumiem galvu un taisījās Kurbadu grābt. Bet Kurbads zvēla ar egli lielajam pa kājām un nogāza to gaŗ zemi; krītot milzim izsprāga atslēga no rokam. Kurbads saņēma milzi vēl reiz tāpat rokam un ietrieca līdz padusēm zemē; vēl saņēma otrreiz un ietrieca pavisam; reizi sagrāba lielu akmeni un meta tik stipri milzim pa galvu, ka akmenis ar visu milzi nogrima zemē. Kurbads nolīdzināja to vietu,

kur milzis iegrimis, un uzsēja zāli Pa tādam brītiņam milzis vēl reiz apakšā iestenējās un tad izpūta dzīvību.

Kurbads nu paņēma milža atslēgu un gāja otrreiz pie vaŗa vārtiem, lai pamēģinātu, vaj nevar ar to atslēgu slēgt. Un skat, cik laimīgi: atslēga derēja. Viens divi vaŗa vārti atdarījās un, kas tas labākais: aiz vaŗa vārtiem stāvēja tā pati pils, kuŗu toreiz jau ezera apakšā bij redzējis. Bet tai pašā acumirklī kalns nodrebēja un pils ar visu Kurbadu, gulbim līdzīgi, pacēlās virs zemes. Ezera ūdens pa to laiku šaušalīgi iešalcās un nožvākstēja, jo pilij paceļoties, Pūķim bij jābēg no ezera apakšas ārā uz citu mitekli. Pūķis dusmīgi sagrāba jauko burtu stabu un svieda pret kalnu. Bet burtu stabs laimīgi nokrita pilij blakus, pašā durvju priekšā un iemējās kā miets. Kurbads to visu noskatījās brīnīdamies un nemaz nemanīja, ka pils durvīs vēl kāds cilvēks, bez viņa, arī brīnīdamies skatījās. Tas bija sirms burtnieks, kam bija lemts pils grimšanu un pils pacelšanos piedzīvot.

Burtnieks apkampa Kurbadu, sacīdams: "Dēls, tu esi varonis! Vīkstoļos teikts, ka reiz nāks varonis, kas ar milzi cīnīdamies pili pacels. Un tu tas esi! Šī pils ir burtnieka pils; Velna dēls, milzis, to nogremdēja, lai iznīcinātu gaismu virs zemes un lai Pūķis te sargātu zelta krājumus priekš Velna. Tur dimanta istabā Pūķis savilka veselu šķirstu zelta; to zeltu vari ņemt, kā atmaksu; gan tev nākamās dienās tas noderēs. Ja, dēls, milzi tu gan pārvarēji, bet Velnu un Pūķi bez labiem ieročiem nepārvarēsi."

"Kur tad, tētiņ, tagad Pūķis aizskrēja?"

"Pilij paceļoties, tas aizbēga uz tāļo Klintskalnu. Un tas itin labi, jo šinī acumirklī tev nebij iespējams nezvēru pārvarēt - tur vajaga labu ieroču; tu nemaz Pūķi neesi redzējis, cik tas briesmīgs."

"Ai, tētiņ, esmu redzējis gan Pūķi; biju vienreiz ezera dibinā - tur tas sēdēja uz šķirsta. Bet man toreiz nebij nekādu ieroču; tādēļ labāk steidzos ārā uz plostu. Tomēr ezera malā Velns mani sagrāba un aizrāva uz savu pili, lai sargātu viņa saiņus. Velna pilī satikos ar mazajiem velēniem. Tie izmācīja mani visos Velna noslēpumos. Beidzot pārvērtos par zaķi un Velns mani par zaķi attrenca te."

"Man nepatīk, dēls, ka esi bēdzis no Velna, kā zaķis. Tas tevi pazemina; jo vīkstoļos teikts: tu nepārvarēsi vis Velnu aŗ māņu mācībām un viltus gudrībām, bet ar taisnu sirdi, ar varoņa spēku. Nu, lai, lai, nekas: neviens vēl liels nav ticis kas pa priekšu mazs nav bijis. Jaunībā katram prāts zvalstās, kamēr neuztiek uz īstajām kājām. Zināms labi, ka nepaliki ilgāki tur Velna bedrē pie blēņu mācībām, jo citādi gandrīz varēji kaut ko no sava tikuma zaudēt. Tik tikums pārspēj netikumu. Velns gan cērt stipras pilis klintīs, akmeņos, bet tas pamatam aizmirsis tikumības akmeni palikt. Tādēļ pilis gāzīsies, līdz ko varoņa zobins šķindēs. Nāci skaties vīkstoļos - tur tas pats teikts. Nāci mācies šos burtus, ka zini viņus no galvas. Šiem burtiem vajaga tavā sirdi atspīdēt, lai sirds būtu spožāka par tavu aso zobinu."

Kurbads palika pie burtnieka trīs dienas un čakli mācījās vīkstoļos. Tur tas uzmeklēja daudz ko derīgu, daudz ko jaunu; pat savu pašu vecāku likteni atrada iezīmētu. Vecāku dēļ sirds tam gauži iesāpējās.

Pēc trim dienam Kurbads šķīrās no burtnieka un aizgāja ar zelta nastu padusē. Uz ceļa tas pārdomāja savu vecāku bēdīgo likteni.

"Cik skaudīgi!" viņš iesaucās, "labi zinu, ka tēvs man pasaulē un tomēr savā mūžā vēl neesmu redzējis viņu. Ai, Laimiņa, labā dieviete, kaut savu tēvu vienu vienīgo reizi redzētu!"

To sakot, Laimiņa bij klāt.

"Kurbad, es izpildīšu, ko vēlies; še tev manas kurpītes; uzauni tās un aizlaidies uz Gaismasnesēja laisto ezeriņu - tur tēvu - zivi - redzēsi!"

Laimiņa atstāja kurpītes un acumirklī pazuda. Bet Kurbads nu tik atjēdzās, ka bij aizmirsis ceļu paprasīt uz laisto ezeriņu. Neka darīt - bij jāapaun Laimas kurpītes un jāskrien pie Mēneša ceļš paprasīt. Aizskrēja pie Mēneša; bet šis nekā: lai skrienot pie Saules - tā pa dienu staigādama vairāk ievērojusi. Aizskrēja pie Saules; bet šī nekā: lai skrienot pie Vējumātes - tā lienot visās šķirbiņās, tā pazīstot visas malas. Aizskrēja pie Vējumātes, padeva labdienu, izprašināja; ja: tā raudzīs gan Gaismasnesēja ezeriņu parādīt.

Vējumāte paņēma divpadsmit stabulītes, izgāja laukā un pūta. Pārskrēja vienpadsmit Vēji; Ziemelis vien neieradās. Nu sauca Ziemeli, lai visi pakšķi brakšķ. Necik ilgi - Ziemelis mājā: ko pavēlot?

"Aizvedi man šo cilvēku uz Gaismasnesēja laisto ezeriņu!"

"Vai, mīļā māmuliņa, viņš jau mani nepanāks."

"Nemuldi niekus - viņam Laimiņas kurpītes kājās!" Ziemelis sāka skriet; bet Kurbads, kā laida vaļam, tā Ziemelim papēžus vien mina Viens, divi, abi pie ezeriņa klāt. Ziemelis tūliņ gribēja atpakaļ skriet, bet Kurbads sacīja: "Eji tur meža malā, pagaidi, kamēr ar tēvu būšu izrunājies!"

Kurbads nostājās ezera malā sauca dikti: ,,Zivtiņ mīļā, tētiņ labais! nāci parādiet savam dēlam un pateici, pa kuŗu ceļu man būs iet, lai vāktos ar Velnu cīnīties."

"Ezera ūdens noplunčojās; zivs, ar spožam cilvēka acīm, izlēca uz krastu, sacīdama: "Kāds prieks, dēliņ, kad tavu balsu sadzirdēju. Labi tev, ka neiesāci gŗūto ceļu bez tēva padoma. Kas tēvu cieni, tas pats sevi cieni. Tādēļ teikšu: eji mājās pie mātes un nokali Kalvja smēdē labu zobinu, labu vāli un tad sāci briesmoņus no viena gala šķaidīt."

To sakot, zivs ielēca ūdenī. Kurbada sirds bij apmierināta; priecīgs viņš aizsteidzās uz meža malu pie Ziemeļa. Ziemelis pārveda to viens divi Kalvja mājās.

Vispirms Kurbads noglabāja savu zelta nastu patiltē un tad iesteidzās pie patēva.

Bet Kalvis bēdīgs iznāca Kurbadam pretim, sacīdams : "Kurbad, dēliņ, kādēļ tik ilgi paliki svešumā? Tu nezini, kāda nelaime par to laiku notikusi: manas trīs meitas, tavas pusmāsas, viņdien nozuda, kā ūdenī. Ko nu darīsim, ko nu iesāksim? Apžēlojies, Kurbad, esmu audzinājis tevi rūpīgi, atmaksā man tagad nu un meklē savas māsas. Tavu māti turēšu labi; tik steidzies manus bērnus pestīt."

"Labi, labi, tūliņ nokalšu tādu vāli divdesmit podu smagu un tādu zobinu, kas abējās pusēs griež, lai rītu steigtos ceļā."

Nu kala, ka visa smēde trīcēja.

No rīta Kurbads vēl pārnesa lielu ozolu, iestādīja to pie Kalvja logiem par piemiņu un tad devās ceļā.

Nu gāja, nu taujāja, nu prasīja; bet māsas, kā nekur, tā nekur. Sameklēja ilgu laiku. Beidzot pat aptrūka maize, pavalgs.

"Tomēr, lai kas," pats sevi apmierinājās, "mājās iešana tik nav; ja citādi ne, tad ēdīšu, kas tik ceļā gadīsies."

Drīzi pēc tam Kurbads satika zaķi. Zaķis gribēja gaŗam skriet, bet Kurbads sacīja tā : "Zaķīti - lempīti, neskrieni vis, esmu izsalcis, es tevi apēdīšu."

,,Puisīti - brālīti, neēdi vis mani, iešu tev līdz, lai nedienās palīdzētu."

Labi. Drīzi pēc tam Kurbads satika vilku. Vilks gribēja gaŗam skriet, bet Kurbads sacīja tā: "Vilciņ - jērzaglīti, neskrieni vis, esmu izsalcis, es tevi apēdīšu."

"Puisīti brālīti, neēdi vis mani, iešu tev līdz, lai nedienām palīdzētu."

Labi. Drīzi pēc tam Kurbads satika dundurus, lapsenes. Dunduri, lapsenes, gribēja pāri skriet, bet Kurbads sacīja tā : "Dunduri - sūcēji, lapsenes - dūcējas, nelaižaties vis pāri, esmu izsalcis, es jūs apēdīšu."

Puisīti - brālīti, neēdi vis mūs, skriesim tev līdz, lai nedienās palīdzētum."

Labi. Drīzi pēc tam Kurbads satika vanagu. Vanags gribēja aizlaisties, bet Kurbads sacīja tā: "Vanadziņ - līknadzīti, nelaidies projām, esmu izsalcis, es tevi apēdīšu."

,,Puisīti - brālīti, neēdi vis mani, laidīšos tev līdz, lai nedienās palīdzētu."

Labi. Drīzi pēc tam Kurbads satika vēzi. Vēzis gribēja aizrāpties, bet Kurbads sacīja tā: ,,Vēzīti - krābiķi, nerāpies vis projām, esmu izsalcis, es tevi apēdīšu."

Puisīti - brālīti, neēdi vis mani, rāpšos tev nopakaļus, lai nedienās palīdzētu."

Labi. Kurbads - brālītis, zaķītis - lempītis, vilciņš - jērzaglītis, lapsenes - dūcējas, dunduri - sūcēji, vanadziņš - līknadzītis, vēzītis - krābiķis nu gāja taisni mežā iekšā."

Otrā dienā tie atrada tādu māju, dziļā mežā, kas uz vistas kājas griezās, To redzot, Kurbads sauca: "Istabiņa, istabiņa, apstājiet ceļa vīri grib atdusaties!"

Istabiņa tūliņ apstājās. Ceļa vīri nu sagāja iekšā atrada tur kādu veceni priekšā. Vecene gribēja zināt, kur šie iešot, bet Kurbads sacīja: ,,Dodi mums paēst, atvēli izdusēties, tad no rīta visu tev izteikšu."

Vecene tā ar mieru. No rīta Kurbads izstāstīja vecenei galu gala un lūdzās, vaj nevarot pateikt, kur pazudušās māsas atrastos."

Vecene sacīja : "Es tev, puisīt, nevaru pateikt, kur tavas māsas atronas, bet, kad noiesi pie manas otras māsas, tad tā gan varbūt pateiks."

Visi aizgāja. Otrā dienā dziļajā mežā ieraudzīja tādu pašu māju kas uz vistas kājas griezās. To redzot, Kurbads sauca: ,,Istabiņa, istabiņa, apstājies, ceļa vīri grib atdusēties!"

Istabiņa tūliņ apstājās. Ceļa vīri sagāja iekšā un atrada tur kādu veceni priekšā. Vecene gribēja zināt, kur šie iešot, bet Kurbads atsacīja : "Dodi mums paēst, atvēli izdusēties, tad no rīta tev izteikšu !"

Vecene tā ar mieru. No rīta Kurbads izstāstīja vecenei galu no gala un lūdza, vaj nevarot pateikt, kur viņa māsas atrastos. Vecene sacīja: "Es tev, puisīt, nevaru pateikt, kur tavas māsas atronās, bet, kad noiesi pie manas trešās māsas, tad tā gan pateiks."

Visi aizgāja.

Otrā dienā dziļā mežā ieraudzīja tādu pašu mājiņu, kas uz vistas kājas griezās. To redzat, Kurbads iesaucās: "Istabiņa, istabiņa, apstājies, ceļa vīri grib atdusēties!" Istabiņa tūliņ apstājās. Ceļa vīri sagāja iekšā un atrada tur vienu veceni priekšā. Vecene gribēja zināt, kur šie iešot, bet Kurbads sacīja: "Dodi mums paēst, atvēli izdusēties, tad no rīta visu tev izteikšu!"

Vecene tā ar mieru.

No rīta Kurbads izstāstīja vecenei galu no gala un lūdza, vaj nevarot pateikt, kur viņa pazudušās māsas atrastos.

Vecene sacīja: "Pateikšu gan, tavas māsas ir: viena pie līdakas, otra pie ērgļa, trešā pie lāča. Bet iekams tu tur notiksi, tev jāiet pie Dziŗas - Raganas meitas - izkalpot jājamais zirgs. Pēc treju dienu gājuma Dziŗas mitekli sasniegsi; tik sargies Dziŗu aiztikt, citādi savu nolūku nesasniegsi."

"Kāda vajadzība man tagad Dziŗu aiztikt, kad dabūšu māsas, tad panākšu ir Dziŗu ir citus."

Ceļa vīri nu taisījās Dziŗas mitekli meklēt. Pēc trim dienam atrada arī un nu Kurbads nolīga tā: ja varešot trīs dienas no vietas divpadsmit ķēves noganīt, tad dabūšot vienu kumeļu no Dziŗas ķēvem.

No rīta Kurbads izdzina divpadsmit ķēves ganos; kumeļi, visi divpadsmit, palika kūtī. Kurbada ceļa biedri arī atnāca ganos līdz un apgulās viņam pie kājām; tik zaķītis - lempītis negulēja; tas šoreiz par visiem tas gudrākais. Viņš sacīja: "Guli puisīti -brālīti, guliet arī citi, bet es iešu noklausīties, ko ķēves laba runa." Zaķītis - lempītis aiztecēja diku deku pie ķēvēm un nu sadzirdēja šādus brīnumus: viņas nebūšot vis muļķīgas, neiešot vis vakarā mājā, jo Dziŗa esot pieteikusi cieti jo cieti, lai, kamēr vienu dzenot, citas klīstot.

To dzirdot, Kurbadam nogāja žvīks ! pār kauliem ; bet dunduri - sūcēji, lapsenes - dūcējas tik sacīja: "Ko bēdāties! jo ķēves klīdis, jo mēs dzenāsim. Nu, redzes gan, vaj nepārtrieksim mājā."

Un tā arī bija: vakarā ķēves klīda, kā pinekļi, bet līdz ko dunduri, lapsenes sāka ādu ecēt - ķēves pārgāja, kā tauriņi.

Dziŗa lādēja ķēves, bet šīs atbildēja: "Eji, eji pati, gan tad redzēsi, ko tu iesāksi!" Otrā dienā viss tāpat atgadījās. Trešā dienā zaķītis - lempītis noklausījās un atnāca ar tādām ziņām: Dziŗa esot pieteikusi ķēvēm, lai šovakar, no kodējiem glābdamās, neskrienot vis pa klajumiem, bet mežā, biezumos - tur dunduri, lapsenes nevarēšot neka padarīt.

To dzirdot, Kurbadam nogāja žvīks ! pār kauliem, bet vilciņš - jērzaglītis sacīja: "Ak tavu brīnumu! vaj tad tikvien kodēju pasaulē, ka dunduri, lapsenes, es jau ar tādu amatu protu. Un biezumos man zobi īsti kā radīti priekš tam."

Tā arī bija: vakarā dunduri, lapsenes klupa gan virsū, bet ķēves biezumos iekšā. Tomēr nieki nelīdzēja: vilciņa zobi izdzina; dunduru, lapseņu dūrieni pārdzina.

Nu, Dziŗa, pēc tam, kad ķēves labi izgānījusi, sacīja Kurbadam tā: "Rītu dabūsi vienu kumeļu un tad sataisies, ka tieci no manis projām!"

Kurbads nu aizgāja ar saviem biedriem gulēt, bet zaķītis -lempītis noklausījās, ko Dziŗa kumeļiem piesacīja; viņa piemācīja: "Jūs vienpadsmit paliekat tādi, kā bijuši, bet tu divpadsmitais, mans visuvarenais, palieni citrīt zem siles un izliecies par slimu, jeb vislabāki par pussprāgušu. Viņam ir brīv no jums divpadsmitiem izlasīties, kāds pašam patīk - tā pie līguma norunājam. Ja būsi slims, tad viņš tevi neņems."

Zaķītis - lempītis, tādas valodas noklausījies, tūliņ itin siltas aiznesa Kurbadam.

No rīta vienpadsmit kumeļi lēkāja pa kūti, ka nekur dēties, divpadsmitais gulēja gaŗšļauku zem siles un pūtās slimāki par plēšam. Tos vienpadsmit Dziŗa uzteica debesīs celdama, bet par divpadsmito tik tādi vārdi sprēgāja : ,,Nejēga bijis, nejēga paliks kamēr nobeigsies!"

Bet Kurbads nelikās to ne dzirdot: viņš ņemšot to slimo labāk, tie citi esot ļoti tramīgi. Šī gan negribēja dot, bet ko darīsi - līgums jāpilda.

Kurbads nu paņēma savu kumeļu un aizgāja no Dziŗas mitekļa. Uz ceļa kumeļš sacīja: "Ja tu mani paganītu baltābulā trīs dienas, tad būšu tāds, kā mana māte pie Dziŗas; ja tu man paganīsi baltābulā sešas dienas, tad būšu kā vētra; bet ja mani paganīsi baltābulā deviņas dienas, tad dabūšu sešus spārnus un būšu tāds, kā viesulis."

Tā notika : Kurbads ganīja ganīja, kamēr kumeļš nenobaŗojās par Sešspārni.

Devītajā dienā Sešspārnis pamācīja Kurbadu, lai kaķi, vilku, dundurus, lapsenes atlaižot, tie esot izkalpojuši, bet pats lai kāpjot viņam mugurā, vanagu lai ieņemot klēpī un vēzis lai ieķeroties viņam astē, tad būšot visus trīs aiznest pie Kurbada pirmās māsas.

Zaķītis - lempītis, vilciņš - jērzaglītis ielīda krūmos, dunduri - sūcēji, lapsenes - dūcējas ielaidās dobumos, bet vēzītis - krābiķis ieķērās Sešspārnim astē un vanadziņš -līknadzītis nolaidās uz Sešspārņa muguru, iesēzdamies Kurbadam klēpī. Zeme nodimdēja, vējš nožvīkstēja gaŗ ausim un Sešspārnis pie pirmās pusmāsas, pie līdakas mājas klāt. Tagad Sešspārnis sacīja: "Kāpi, Kurbad, nu zemē un ieeji pie līdakas, pie savas māsas vīra, izrunāties, kas tālāk darāms. Mēs trīs aiziesim aiz jūŗas kāpām atpūsties.

Kurbads iegāja pie māsas. Māsai no prieka asaras bira; bet līdakas pašulaik nebija mājā. Māsa paēdināja, apguldināja Kurbadu un tad vēroja, vaj vīrs drīzi nerastos.

Pret vakaru līdaka pārnāca; bet tikko Sešspārņa pēdas ieraudzījis, tas pārbijās, izsaukdamies: "Sieviņ, apžēlojies, saki, vaj tās nav Pūķa pēdas?"

"Nav jele nav, mans brālis, Kurbads, atjājis pie mums ciemoties."

"Nu, tad varu par cilvēku pārvērsties."

Līdaka nu palika par cilvēku un iegāja iekšā. Kurbads tam pretim un nu abi tik mīļi, it kā gadiem jau būtu pazinušies. Tomēr ilgi prieks māsas vīram acīs nespīguļoja : drīzi tas iedomājās par savu bārgo likteni un tūliņ bēdīgi nopūtās sacīdams:

"Kaut, Kurbad, tu spētu mani no Pūķa nagiem atpestīt, tad būtu laimīgs. Pūķis nobūra vienu manu brāli par ērgli, otru par lāci un mani pašu par līdaku. Man ir tava jaunākā māsa par sievu, ērglim viduvējā un lācim vecākā. Tomēr viens pats tu Pūķi nepārspēsi; eji tādēļ citŗīt pie mana brāļa - ērgļa, tas tev varbūt palīdzes, es esmu par vāju palīdzēt. Saulītei lecot, man atkal jāpaliek par līdaku."

No rīta Kurbads uzlēca savam Sešspārnim mugurā un noskrēja pie otras māsas vīra - ērgļa. Sešspārnis ar vanagu un vēzi aizgāja atdusēties, bet Kurbads iegāja ērgļa mājā. Māsa to apkampa raudādama un tad, paēdinājusi, apguldinājusi, gaidīja vīru pārnākam.

Ap vakaru ērglis pārnāca, bet tikko Sešspārņa pēdas ieraudzījis, tas pārbijās, izsaukdamies: "Sieviņ apžēlojies, saki, vaj tās nav Pūķa pēdas?"

"Nav jele nav, mans brālis, Kurbads, atjājis pie mums ciemoties."

"Nu, tad varu palikt par cilvēku."

Ērglis pārvērtās par cilvēku un iegāja iekšā. Kurbads tam pretim un nu abi tik mīļi, it kā gadiem jau būtu pazinušies. Tomēr arī šis drīzi nopūtās, sacīdams: "Kaut, Kurbad, tu atpestītu mani no Pūķa nagiem, cik tad laimīgs būtu. Tomēr viens pats nepievārēsi Pūķi, eji tādēļ citrīt pie mana brāļa - lāča, tas tev palīdzes, es esmu par vāju palīdzēt. Rītu, saulītei lecot, man jāpaliek atkal par ērgli."

No rīta Kurbads uzlēca savam Sešspārnim mugurā un aizskrēja pie lāča. Sešspārnis ar vanagu, vēzi gāja atdusēties, bet Kurbads iegāja pie māsas. Māsa to apkampa raudādama un tad, paēdinājusi, apguldījusi, gaidīja vīru pārnākam.

Ap vakaru lācis pārnāca, bet tikko Sešspārņa pēdas ieraudzījis, tas tūliņ uzprasīja: "Sieviņ, te jau laikam Pūķis maisījies?"

"Nav jele nav, mans brālis, Kurbads, atjāja pie mums ciemoties."

Lācis nu palika par cilvēku un iegāja iekšā. Kurbads tam pretim un nu abi tik mīļi, it kā gadiem jau būtu redzējušies un pazinušies. Tomēr drīzi arī šis nopūtās smagi par savu likteni, sacīdams: "Kaut, Kurbad, tu man palīdzētu no Pūķa nagiem vaļā tikt. Viens nespēju viņu pārvarēt, bet par abiem, tad vajaga Pūķa ādai putēt. Rītu man atkal jāpaliek par lāci un tad pie darba."

No rīta Kurbads pasauca savu Sešspārni. Zeme nodimdēja, vējš nožvīkstēja un Sešspārnis acumirklī ar vanagu, vēzi klāt. Lācis, to redzēdams, domāja, ka pats Pūķis atskrējis, bet Kurbads mierināja viņu: "Nav Pūķa nav, tas mans jājamais zirgs, tie mani biedri: vienu godīgi nopelnīju, citus godīgi iemantoju.

"Tas labi, brālīt, kad tev tāds jājamais zirgs, kad te tādi palīgi, tad Pūķi pārvarēsim, kā nabagu. Pūķis dzīvo stiprajā Klintspilī, steigsimies visi uz turieni."

Viens divi - visi pie Klintspils klāt. Kurbads gribēja saviem biedriem tūliņ iekšā doties, bet lācis sacīja: "Tik karsti ne. Lai vanags un vēzis šodien paliek ārpusē; iesim mēs trīs vien iekšā - nākamās dienās tad vanagam un vēzim arī pietiks ko strādāt."

Klintspils durvis nokŗakstēja un sagāzās; paša pils nodrebēja un nu Kurbads ar Sešspārni un lāci ņēmās smaļi: drīzi zeme dārdēja, drīzi pils gabali šķīda, drīzi bij dzirdami ŗūcieni, drīzi tumši dūcieni. Tā tas gāja līdz puspavakarim, kamēr tad lielais trācis apklusa un Kurbads asiņains, Sešspārnis asiņains, lācis asiņains atstāja Klintspili: darbs bij pusē pastrādāts - Pūķis saistīts. Visi nu devās mājā atdusēties, lai rītu agri jo agri iesākto darbu turpinātu.

No rīta lācis pirmais kājup. Viņš modināja Kurbadu, sacīdams: "Celies brālīt, laiks pie darba doties, jo šodien tev vienam pašam jāvelk loma. Mēs citi paliksim ārpusē, bet tu eji caur sagāztajām pils durvīm taisni iekšā. Dziļāki tu ieraudzīsi vienas durvis, tur eji iekšā, jo tur dzīvo mūsu lielākā izpalīdzētāja - daiļa meiča, vārdā Spodra. Viņa ir virsaiša Zemgaļa meita. Pūķis to virsaitim nozaga un ieslēdza pilī.

Lūdzi Spodrai, lai tā raudzītu Pūķim izkrāpt, kur viņš savu beznāves spēku noglabājis."

Tā notika: Kurbads iegāja pie Spodras. Nabaga meiča sēdēja bēdīgi uz rokam atdūrusies un raudāja karstas asaras pēc tēva sētiņas, pēc mātes vaidziņa. Kurbadu ieraudzījusi, tā iesaucās: Puisīt, kur tu šinī bezdibenī gadījies, vaj no Pūķa nagiem nemaz nebaidies? Būtu tu dzirdējis, kā vakar Pūķis cauru dienu ēdās, es nabadzīte sēdēju te sakŗupusi un drebēju, kā apses lapa."

"Meitiņ mīļā, no Pūķa nebaidos, jo vakar es viņu saistīju ; tādēļ tas tik briesmīgi ēdās."

"Vaj patiesi?" Spodra dedzīgi iesaucās. "Kas tu tāds esi, ka spēji Pūķi saistīt?"

"Esmu Laimoņa dēls, Kurbads, dievi mani sūtījuši Pūķi nogalināt - tevi pestīt."

To sakot, Kurbada varoņa krūtis spēji pukstēja, jo pirmo reizi tas savā mūžā sajuta dievišķīgu siltumu, debešķīgas jūtas, kuŗas tam uzmācās, it kā sacīdamas : "Tā ir tā, kuŗu dievi pasaulē sūtījuši, lai gŗūtajos cīniņos tavu sirdi un prātu slacinātu ar mīlestības rasu.

Bet pašu brīdi Spodra nojauca Kurbada domas, iesaukdamās: "Tad paldies! dieviem, paldies! tev puisīt, ka mani nabadzīti pestījat. Kā lai to atmaksāju? Man nav tikdaudz zelta, kas atsvērtu tādu darbu."

"Tev ir gan zelts, meitiņ! atdodi Kurbadam savu sirdi, tad simtkārt būsi atmaksājusi. Es zinu, ka Laima pati to tā lēmusi. Tu nedrīksti pretoties. Nāci manās rokās un esi mana līgaviņa!"

Spodra, to dzirdot, nosarka un nevarēja ne vārdiņa pateikt. Abi klusēja tādu brīdi. Beidzot meitiņa iesaucās: "Kurbad, zelta puisīt, lai notiek!"

"Tad labi, nāci pie manām krūtīm, lai kopā dieviem pateiktumies. Mans prieks šodien neizsakāms. Ai, dievi augstie, stiprie! jūs man šodien atsūtījāt Pūķa peklē debess laimi. Par to saņemat pateicību no Kurbada lūpām!"

Un nu, meitiņ, ilgāki lai par to lietu vairs netērzējam, jo mums vēl lielisks darbs priekšā un tev jāpalīdz šis darbs veikt. Klausies, ieeji pie Pūķa un izkrāpi viņam, kur tas savu beznāves spēku noglabājis. Es tad iešu viņu pilnīgi nomākt, lai varu ar tevi tēva sētiņā doties. Bet, kamēr neesmu darbu beidzis, tu palieci šinī istabā un gaidi mani."

Spodra nu iegāja pie Pūķa. Pūķis gan taujāja, taujāja, kur šī tādas ziņas likšot, bet beidzot, apdomājies, sacīja tā:

,,Varu ar tevim teikt, jo tu manu beznāves spēku tikpat nespēji rokā dabūt. Redzi, simts jūdžu tāļumā dzīvo Dziŗa - Velna un Raganas meita - tādā pašā pilī, kā es te. Tanī pilī ir briesmīgs vērsis. Šis vērsis ir mans beznāves spēks.

Tomēr, ja vērsi arī nonāvētu, ir tad manu spēku rokā nedabūtu: nonāvētais vērsis pārvērstos par pīli gaisā. Un, ja arī pīli noķertu un nonāvētu, ir tad manu spēku rokā nedabūtu: nonāvētā pīle pārvērstos par olu un aizlaistos jūŗas dziļumos."

Tā nu bij Spodrai ziņas rokā. Tā pastāstīja Kurbadam; Kurbads Sešspārnim; Sešspārnis lācim; lācis vanagam; vanags vēzim.

Kurbads noskūpstīja Spodru un šķīrās, pieteikdams, lai gaidot te viņu atpakaļ. Visi biedri tūliņ devās uz Dziŗas pili, kur nevien Pūķa beznāves spēks bij rokā jādabū, bet arī Sešspūrņa māte jāatpestī.

Drīzi Kurbads ar saviem biedriem bij Dziŗas pils tuvumā: no tāļuma vaŗēja jau melno jumtu noblenzt. Kurbads nolēca no Sešspārņa muguras un nolikās zālē atpūsties.

Te uz reizi, kur gadījies, kur ne, izlīda no meža milzis un uzbruka Kurbadam, kā nezvērs. Bet Kurbads vēl laikā paspēj savu vāli saķert un ietrieca milzi līdz krūtīm zemē. Milzis sāka lūgties, lai nenobendējot - viņš gribot draudzību slēgt.

"Ja no draudzības sāci runāt, tad saki jele, kāda nelaime spieda tevi man uzbrukt?"

,,Ko tur teikt!" milzis atvaiņojās, ,,es jau stāvu Dziŗas un viņas triju dēlu kalpībā. Tie pārvarēja mani un uzspieda, lai katru svešinieku nonāvēju, jo no tā laika, kur Dziŗai bijis jāatdod viens no labākajiem kumeļiem, tā dusmās apņēmusies katru svešinieku nomaitāt. Labprāt no Dziŗas atkratītos, ja tik kādu uzietu, kas palīdzētu to pārvarēt."

"Tas labi - es gribu Dziŗu pārvarēt, bet pasaki, kā tai vislabāki piekļūt?"

,,Vadzi, brāl," milzis atteica, "tik viegli tā lieta ar neiet. Tos trīs Dziŗas dēlus, to ticu, tu pārvarēsi, bet ko iesāksi ar pašu Dziŗu? Tomēr, es teikšu; pils tuvumā ar Dziŗas dēliem neielaidies, tur varētu Dziŗa sadziŗdēt un palīgā izskriet. Paslēpjaties visi šinī alā. Vakarā jaunākais Dziŗas dēls - Tŗijgalvis jās mājā. Es pasaukšu viņu te klāt - izdaries tad ar to alas priekšā. Ja pārspēsi viņu, tad atradīsi tam klāt Raganas - Trijgalvja vecmātes - ābolu. Tam ābolam tāds spēks: ja vienreiz iekož, tad var palikt par ko grib, ja otrreiz iekož, tad atkal paliek par ko esi bijis. Es iekodīšu šim ābolam un palikšu par odu; tad noskriešu pie Dziŗas noklausīties, ko tā runā"

Labi. Vakarā Trijgalvis jāja mājā taisni uz pili; bet milzis pameta ar roku, lai nākot pie viņa, Trijgalvis atjāja, prasīdams: Ko gribi?"

"Redzi, te alā ir tāds atnācis, tāds ko nevaru pārvarēt -izdaries pats ar viņu!"

"Tā - lai nāk ārā!" Trijgalvis dusmīgi iesaucās. Kurbads iznāca. Nu sākās cīniņš, nu kaŗoja ilgu laiku. Bet beidzot, kā Kurbads meta Trijgalvim ar savu vāli, tā smadzenes vien izsprāga : Trijgalvis nostirinājās un bij pagalam.

Milzis iekoda ābolā, palika par odu un aizlaidās pie Dziŗas. Dziŗa ne oda manīja, ne saoda; tik citādi bij ļoti nemieŗīga, pukodamās: "Daŗat, ko gribat, mans dēls, Trijgalvis, būs nokauts; ka vēl nepārnāk?"

Bet mazie Dziŗas bērneļi atbildēja: ,,Ko nu bēdājies, brālis būs aizkavējies!"

"Nekā, nekā, kur nu aizkavējās - viņš būs nokauts. Kur nu manas mātes ābols? Ja tas man pazūd, tad nespēju pārvērsties par ko gribu. Ak, kad es viņa kāvējus dabūtu redzēt visus norītu."

Pēc kāda laika ods atlaidās atpakaļ un pārvērtās par milzi, izstāstīdams Kurbadam, ko redzējis.

"Tas labi !" Kurbads iesaucās, rītu ņemsim to Sešgalvi rokā."

"Ņemsim rītu Sešgalvi un parītu Deviņgalvi un tad atkrāpsim Dziŗu te alā, lai ir to nobeigtum."

Otrā vakarā Sešgalvis jāja mājā taisni uz pili; bet milzis pameta ar roku, lai nākot pie viņa. Sešgalvis atjāja, prasīdams: "Ko gribi?"

"Redzi, te alā ir atnācis tāds, ko nespēju pārvarēt - izdaries pats ar viņu!"

"Kur ir - lai nāk ārā!" Sešgalvis dusmīgi iesaucās.

Kurbads iznāca. Nu sākās cīniņš, nu kaŗoja ilgu laiku. Bet beidzot, kā Kurbads meta Sešgalvim ar vāli, tā smadzenes vien izsprāga: Sešgalvis nostirinājās un bij pagalam.

Trešā vakarā Deviņgalvis jāja mājā taisni uz pili; bet milzis pameta ar roku, lai nāktu pie viņa. Deviņgalvis atjāja, prasīdams: "Ko gribi?"

"Redzi, te alā ir atnācis tāds, ko nevaru pārvarēt - izdaries pats ar viņu."

"Kur ir - lai nāk ārā!" Deviņgalvis dusmīgi iesaucās. Kurbads iznāca. Nu sākās cīniņš, nu kaŗoja ilgu laiku. Bet, kā Kurbads meta ar vāli, tā Deviņgalvim smadzenes vien izsprāga: tas nostirinājās un izpūta dzīvību.

"Tas labi!" milzis iesaucās, "bet nu mana reize strādāt. Vispirms pagādāšu lūškas un tapu ; tu paslēpies ar citiem biedriem te alā ; es turpretim iešu pie Dziŗas - manim viņa visu tic - un teikšu, ka visi trīs dēli pagalam; ka atnācis tāds varonis, ko neviens cits neiespēj pārvarēt, ka tikai viņa pati. Dziŗa tad prasīs padoma un es tūliņ pamācīšu tā: lai tā rauga klusītiņām pielīst alai no sāniem un nemanot alas klintij caurumu izlaizīt tik lielu, ka viņas mēle cauri tiek. Tad piemācīšu tāļāk teikdams: redzi, Dziŗa, stiprinieks neapdomībā tūliņ ķērsies tavai mēlei plikām rokam klāt, lai mazākais paraudzītu, kas tā tāda par ļipsniņu, bet līdz ko pieķērsies - noriji stiprinieku, kā zemeni!"

"Tā es ierunāšu un viņa maniem vārdiem ticēs. Bet, Kurbad, neķeries tu plikām rokam mēlei klāt - no tam sargies. Es ieskriešu tev palīgā: tu saķersi mēli ar lūškām, pieturēsi un es, knauks! knauks! piedzīšu mēli ar tapu pie sienas. To padarot, tu varēsi iztecēt laukā un Dziŗu ar zobinu nomākt."

Viss tā notika, kā milzis bij teicis. Līdz ko Dziŗa mēli izbāza, Kurbads nogrāba ar lūškām un milzis piesita pie klints. Dziŗa spļāva ugunis laukā; bet Kurbads izsteidzās ārā un sakapāja Dziŗu ar aso zobinu gabalu gabalos.

Nu aizgāja uz pili un izpestīja Sešspārņa māti. Sešspārnis priecīgs apkampa ar spārniem savu māti un sacīja uz Kurbadu : "Vēl trīs gadi paies, tad varēsim ar māti par cilvēkiem pārvērsties ; uz deviņiem gadiem bijām noburti - seši jau nodzīvoti - vēl trīs jādzīvo."

Kurbads pilī izgāja vienu istabu, otru un meklēja lielo vērsi rokā. Beidzot pils dibinā aiz lielām durvīm vērsis gulēja. Nu bij ko ņemties ar lielo ragaini. Ik ko Kurbads vāli cēla, ik tas skrēja virsū badīt. Ragi bij tik resni, kā žoga stabi. Bet Kurbads arvienu izvairījās no vērša badieniem, kamēr beidzot palaimējās vērsi aiz viena raga saķert. To darot, vērsis tik briesmīgi iemauŗojās, ka vēzis no trokšņa izsprāga pa durvīm laukā un vanags atkrita augšpēdu; bet tai pašā acumirklī Kurbads zvēla vērsim ar zobinu pa kaklu un noņēma galvu, kā ripu no rumpja.

Bet no vērša galvas izlaidās pīle un žvikt! gaisā augšā. Kā šī gaisā, tā vanags pakaļ un nonesa pīli zemē lai noplēstu; bet no pīles izvēlās ola un aizsprāga pa gaisu jūŗas dziļumos.

Nu Kurbads aizsteidzās ar saviem biedriem uz jūŗu un lūdza skaļā balsī: "Ai, mīļā Jūŗasmāte! atstāji mazliet savu dzintara pili un iznāci uz īsu brītiņu pie manis, pie Laimoņa dēla - Kurbada. Iznāci, iznāci un aizdodi uz īsu brītiņu vienu zelta matiņu no tavas godājamās galvas, ar ko varu Pūķa dzīvību no jūŗas izvilkt."

Ūdens lēni nopļunčojās, viļņi aizvēlās uz citu pusi un, re, Jūŗasmāte, ar dzintara vaiņagu galvā, pacēlās virs ūdens, sacīdama: "Kurbad, Laimiņas luteklīti, ja pret Velnu, Raganu, Pāķi kaujies, tad še tev trīs zelta mati no manas galvas: sasieni viņus un raugi ar tiem aizkacēt Pūķa dzīvību."

To sakot, Jūŗasmāte pienāca tuvāk pie malas; Kurbads iebrida ūdenī un lēni lēni izvilka trīs zelta matus. Jūŗasmāte pazuda.

Kurbads sasēja matus kopā, iedeva vēzim vienu galu un pats paturēja rokā otru galu. Vēzis ielaidās jūŗas dzelmē, apsēja matu ap olu un paziņoja Kurbadam, lai velk ārā. Kurbads vilka uzmanīgi; te pēc tāda laika ola parādījās malā; ātri Kurbads uzmina kāju un saspieda olu lupu lupās.

Un tai pašā acumirklī saistītais Pūķis, simts jūdžu tāļumā, izpūta dzīvību. Un tai pašā acumirklī, kur gadījušies, kur ne, līdaka izlēca no ūdens un ērglis atlaidās pa gaisu. Visi trīs: lācis, ērglis, līdaka acumirklī palika par cilvēkiem un nokrita Kurbadam pie kājām, lai pateiktos par pestīšanu.

Bet Kurbads tos pacēla, sacīdams. "Nenācu no savas galvas jūs pestīt, bet dievi mani sūtīja; pateicaties tādēļ labāk Pērkonim un tiem citiem!"

"Paldies! Kurbad, paldies! nu esam laimīgi un līdz ar mums arī tavas māsas - mūsu sievas - laimīgas. Mēs esam virsaiši; mums katram sava pils, savi pavalstnieki. Pūķis mira, mēs dzīvosim. Tik jāsteidzas mūsu sievas paņemt un tad projām uz mājam, jo pavalstnieki diezgan ilgi gaidījuši."

"Pagaidat, pagaidat!" Kurbads atbildēja, "pārsteigsaties jau gan, bet papriekšu mums visiem jādodas uz Klintspili, tur palika mana līgava - Spodra; paņemsim to un tad dosimies pie mana patēva - Kalvja ar jūsu sievām, jo tās ir Kalvja meitas un viņam kā tēvam sirds diezgan par bērniem sāpējusi. Pie Kalvja nosvinēšu ar Spodru kāzas un tad varat iet pie saviem pavalstniekiem. Tagad sēdīsimies visi Sešspārnim uz muguras un laidīsim līdz Klintspilij."

"Bet tev, milzi, par tavu palīdzību atdomu šo veco Dziŗas pili. Dzīvo sveiks! mums jādodas ceļā!"

Kurbads atvadies no milža, uzkāpa ar saviem biedriem Sešspārnim mugurā, paņēma arī Sešspārņa māti - ķēvi, līdz un tad aizgāja, kā vējš uz Klintspili.

Tur nonākuši, Kurbads ātri nolēca no Sešspārņa muguras, iesaukdamies: "Kur mana Spodra! nāci nu pretim - darbs tagad pabeigts!"

Bet Spodra nenāca vis pretim ; tā vairs neatradās Klintspili Ragana - Velna sieva, gaŗ Klintspili ložņādama, bij atradusi Pūķi mirušu un dusmās aiznesusi Spodru pie Iešķavas virsaiša.

Kurbads, Spodras neatrazdams, lauzīja rokas aiz žēlabām.

"Kaut zinātu, kur mana Spodra, mana sārtlūpīte atronama, - tūliņ to pestītu; bet nekas: meklēšu jūŗā, meklēšu mežā, meklēšu pasaules maliņā! Tādēļ: eitat jūs trīs virsaiši ar manām māsām pie Kalvja un pasakiet, kā lietas stāv; teicat, ka esmu aizgājis Spodru meklēt. Eitat tik vien: pa pļavām, pa norām un, kad saredzat lielu ozolu pie logiem, tad steidzaties tur iekšā : tā būs Kalvja māja. Bet tu, Sešspārni, palieci ar savu māti šinī Klintspilī dzīvot, kamēr iespēsiet par cilvēkiem pārvērsties."

To sacījis, Kurbads atšķīrās no visiem un iegāja, pēdīgi noskumis, dziļā mežā, Spodru meklēt. Ilgi tas staigāja domīgs pats nezinādams, ko īsti iesākt, uz kuŗu pusi griezties. Beidzot, neviļot, izgriezās no meža ārā un, palūk, meža malā ieraudzīja tik lielu galvu, kā siena kaudzi. Kurbads brīnījās; bet galva prasīja:

"Ko brīnies, dēls? Labāk nokauji to burvi, kas man galvu nocirta!" "Labi, labi, mīļā galviņa, gribu tev palīdzēt, bet, vaj nezini pateikt, kur mana līgava - baltvaidzīte Spodra atronās?"

"Dēls, ja nokausi burvi un atnāksi atpakaļ pie manis, tad pateikšu, kur tava līgava. Bet klausies, burvis dzīvo tur viņā kalnā; tomēr tā nieji: uzsēdies manam kumeļam mugurā un tad. Šinī koka dobumā zirgs atradīsies - vedi ārā. Un vēl kaut ko: cērti burvim tik vienu vienīgu reizi, otru reizi ne, citādi nebēdnieks atdzīvosies. Kad burvis miris, tad paraugi viņam padusē, tur atradīsi mazu akmentiņu. Ar šo burvja akmentiņu uzvelci man trejdeviņas burvja zīmes - tad palikšu par ko esmu bijis."

Kurbads uzjāja kalnā un cirta burvim tik spēcīgi, ka galva uz rāviena novēlās uz pleca ; vienā malā tik tāda ādas strēmelīte tik drusku vēl turējās pie rumpja. Burvis sacīja: ,,Cērti vēl reiz, lai labāk pavisam galva nost, lai neciešu sāpes!"

Bet Kurbads atbildēja: "Labs kaŗeivis tik vienu reizi cērt - necirtīšu vis."

"Nu tad man taču vienreiz jāmirst; tu biji par mani stiprāks!" burvis atsacīja un tūliņ izdzisa.

Kurbads pāršķēla ar zobinu burvim padusē ādu, izņēma mazo akmentiņu un tad jāja pie galvas atpakaļ. Nu vilka galvai trejdeviņas burvja zīmes un, re: galva palika par pilnīgu cilvēku.

"Paldies! dēls, nākotnē palīdzēšu tev tāpat, kā man palīdzēji. Tava līgava atronās pie Iešķavas virsaiša - briesmīga tēviņa. Ragana tur aizstiepa to, lai Iešķavas virsaitis precētu tavu līgavu ; parītu būs kāzas - tādēļ steidzies! Še tev trejas zāles: ja iedzer pirmās, tad jāguļ deviņas dienas un deviņas naktis ; ja iedzer otras, tad paliek nepazīstams; bet ja trešajās nomazgājās, tad paliek, kāds bijis: jauns, stiprs, zaļoksns. Vari arī to burvja akmentiņu paglabāt, kas ziņ, vaj nākotnē neievajagās."

Kurbads iedzēra no otrām zālēm un acumirklī palika nepazīstams: gadījās sirma bārzda, vecīgs ģīmis. Tāds tas aizsteidzās uz Iešķavas pili. Nonācis tur, sirds vai pušu lūza: visas malas appuškotas, viesi sanākuši, kāzas turpat pie durvīm. Kurbads iegāja pilī par ceļinieku. Visi cienāja ienācēju - ceļinieku; tik pati līgava ne: tā redzami noskumusi, saīgusi. Beidzot ceļinieks sacīja : "Ja līgava mani apveltētu, pacienātu, tad gan es pamācītu, kas jaunai nama mātei mācams: kā svētība no dieviem savākama, kā it īpaši Laimiņa pielabināma."

To dzirdot, Spodra paņēma kausu un pasniedza svešajam. Svešais nodzērās un tad sacīja: "Paiesim divati, lai klusu pamācu, kas sievai mācams!"

Abi aizgāja savrūp, kāzenieki nemaz nevīlās: Bet to tik Kurbads gribēja : tūliņ devās Spodrai pazīstams un izstāstīja visu smalki, ko nodomājis darīt. Spodra, to dzirdot bij aizkustināta. Bet Kurbads noglaudīja līgavu, pamācīdams: "Savaldies, balodīte! neizrādies ne jautrāka, ne bēdīgāka - citādi apmanīs." Beidzot iedeva Spodrai tādas zāles, no kuŗām deviņas dienas jāguļ, piesacīdams: "Raugi Iešķavietim šīs zagles nemanot pie dzēriena pieliet; kamēr viņš tad izgulēsies, mēs būsim pār kalnu kalniem."

Līgava paņēma zāles un iegāja pie Iešķavieša :

"Vadzi, priekš laulībām iedzersim no šī saderības kausa!"

Labi. Bet, kā varmāka iedzēra, tā aizmiga uz deviņām dienam, deviņām naktīm. Kāzinieki gan gudroja atmodināt, bet neka; arī ceļinieks tīši likās ilgu laiku gudrojam, it kā gribēdams palīdzēt.

Beidzot ceļinieks iesaucās: "Ja līgava man līdzi nāktu pie kāda avotiņa, tad es iedotu tādas zāles, ar ko virsaiti atmodināt!"

Visi tūliņ mierā: lai ejot, lai ejot, jo citādi kāzām beigas, citādi prieku vietā bēdas.

Labi - šie abi aizgāja. Kāzinieki gaidīja vienu brīdi, otru brīdi, vienu dienu, otru dienu: ne vairs līgavas, ne zāles.

Kurbads ar līgavu aizgāja gan pie avotiņa, bet tik tamdēļ, lai nomazgātos par Kurbadu.

Kāzinieki pilnīgi bij sajukuši ; bet, kad pēc deviņām dienam Iešķavietis atmodās, tas tūliņ citādi apķēra to lietu; viņš sacīja: "Tā jau es domāju. Lai, lai, tūliņ pasaukšu Raganu ar savām meitām un likšu bēgļiem pēdas jaukt, lai apmaldītos un tad sūtīšu kaŗa spēku pakaļ."

Ātri, ātri Ieškavietis sadabūja palīgus: Ragana ar savām meitām - Radzeni un Nadzeni atlaidās pilī. Iešķavietis izstāstīja savu nodomu un tad atlaida pēdu jaucējas pie darba. Tās nojauca ātri pēdas. Drīz arī kaŗa spēks nāca pakaļ, ka zeme vien dimdēja. Spodra jau baidījās, bet Kurbads drošināja: "Esi mierīga, mana roka tevi sarga!" Un nebij vairs ilgi, kur arī bij jāsarga: kaŗa spēks, trīssimts vīru - devās ar sparu virsū. Nu Kurbads rādīja savu varoņa spēku. Vienā rokā vāli, otrā zobinu saķerdams, tas devās kaŗeiviem pretim un šķaidīja tik briesmīgi, ka pussimts uz katra cirtiena krita. Viens divi kaŗeivi gulēja, kā līdums; tik viens vienīgs laimīgi izbēdza. Tā vēl Kurbads nebij strādājis. Zobins bij sarkans ar asinīm, vāle pilēt pilēja. Ātri tas nomazgāja savus ieročus un steidzās projām.

Bet tas kaŗeivis, kuŗš laimīgi paspruka, nebij sapuvis: steigšus vien aizgāja pie Iešķavieša un pastāstīja, ko pieredzējis Iešķavietis, to dzirdot, nemaz negribēja ticēt, ka vienam iespējams tik daudz apkaut. Tomēr ilgi arī nebrīnījās; viņš sakampa dūri un dusmās iesaucās, lai visa pils atskanētu: "Pag, pag, tu Joda bērns, man stāv ieslodzīts tāds stiprinieks, kas ozolu visām saknēm izceļ un deviņdesmit asu vienā lēcienā aizlec - laidīšu to vaļam. Lai tik nu jaunie ļaudis sataisās!"

Iešķavietis palaida savu stiprinieku vaļam. Tas izrāva lielu ozolu visām saknēm un dzinās ar lielo rungu bēgļiem pakaļ. Bet stiprinieks vēl nebij ne trīs lēcis, te senākā galva klāt, sacīdams: "Tu man līdzēji, es tev! Sataisies, dēls, drīzi būs jācīnās briesmīgi, jo attāļumā zeme sāk dimdēt. Te atskries tāds milzis: pusē cilvēks, pusē zirgs. Bet nu ievēro: nesiti ar vāli divreiz. Redzi, tu, vienu zvēlienu devis, notrieksi Puszirgu gaŗ zemi un tad pietiks: Puszirgs sāks mieru derēt. Tomēr citādu mieru nederi, kā tik tādu: vispirms viņam jāapsolās tev līdz iet; otrkārt: jāpalīdz Iešķavietis apkaŗot un treškārt: jāapņemas mazākais abas Raganas meitas - Radzene un Nadzene - nonāvēt; pašu Raganu tas nespēs!"

Līdz ko labi vecais bij aizgājis, te Puszirgs ar lielo ozolu, ik pa deviņdesmit asīm, ik pa deviņdesmit asīm lēkdams, klāt. Kurbads saķēra vāli un gāza visā spēkā nezvēram pa ribām.

Puszirgs nozvēlās gaŗ zemi, sacīdams : "Liela vajadzība man priekš citiem dzīvību pazaudēt. Derēsim mieru!"

"Labi - derēsim!"

Nu saderēja tādu mieru: Puszirgam jāpalīdz Iešķavietis apkaŗot un jānonāvē Radzene un Nadzene. Labi - visi trīs aizgāja, kā draugi.

Te pēdu jaucējas pie Iešķavieša ar ziņām projām.

"Ko doma - Puszirgs pārvarēts, Puszirgs mieru saderējis. Ko nu darīsim?"

"Ko nu darīt - jāiet pašam kaŗā. jaucat tik jūs pēdas, es steigšos ar lielu kaŗa spēku pakaļ."

Tā notika: Radzene un Nadzene jauca un Iešķavietis ar lielo kaŗa spēku panāca šos pie viena ozola atpūšamies. Izcēlās briesmīgs kaŗš: zeme dimdēja, kauli kŗakšķēja; kur Kurbads ar zobini deva, tur šķīda; kur Puszirgs ar ozolu kŗāva, tur lēveņiem bira. Viens divi - viss kaŗa spēks apslānīts; tik izglābās, ka Iešķavietis ar Radzeni un Nadzeni.

Pēc tik varenas kaujas Kurbads ar Puszirgu domāja vispirms labi atpūsties. Viņi iegāja dziļāki mežā un atrada mazu būdiņu. Te visi trīs apņēmās kādu nedēļu padzīvot un dieviem upurēt par uzvaru.

Otrā dienā Kurbads iegāja mežā priekš upura medījumus paraudzīt un Puszirgs atkal palika pie Spodras par sargu, ja varbūt Ragana uzbruktu.

Šiem tā izlikās itin droši un derīgi esam; bet Iešķavietis ar Raganu, Radzeni un Nadzeni nepuva vis aizkrāsni; viņi izrīkoja darbus šitā: Radzenei un Nadzenei jāpārvēršas par lāčiem, lai uzbruktu Puszirgam, Spodrai; turpretim Raganai jātiekot galā ar Kurbadu.

Līdz ko nu Kurbads bij izkustējis pēc medījumiem, te divi lāči pie būdiņas klāt. Viens lācis tūliņ uzbruka Puszirgam, bet otrs paslēpās. Kamēr nu Puszirgs to vienu lāci žņaudza, tamēr otrs lācis slepus, no muguras puses nākdams, ieklupa Pusziŗgam sānos un izrāva sirdi. Puszirgs, ar nāvi cīnīdamies, pārplēsa vienu lāci, otru lāci, bet tad arī pats atkrita augšpēdu un izdzisa.

Spodra, to redzot, drebēdama skrēja Kurbadu meklēt, bet tam tāds pats liktens bij gaidāms: Ragana par vilkaci pārvērtusies, jauca Kurbadam pēdas un gribēja tādā bezdibenī ievilināt, ko cilvēks, ja to nezin, nemaz nevar par bezdibeni iedomāties, proti: priekšā tāds apariņš un viss apariņš noaudzis ar jauku lāču sūnu, ar vilku kūlu.

Patlaban Kurbads gribēja apariņam pāri iet, te biezumos sadzirdēja Spodras balsu, viņas ūkšķināšanu. Kurbads atūkšķināja pretim un paskatījās atpakaļ. Ak tavus brīnumus! vilkacis turpat uz papēžiem. Ko un gaidīt? saķēra zobinu un steidzās vilkacim virsū. Bet vilkacis vienā acumirklī palika par Raganu, paķēra Spodru un aizlaidās uz jūŗu. Kurbads skrēja pakaļ, lai mazākais redzētu, kur Ragana paliek. Izskrēja gan jūŗmalā, bet tik varēja noredzēt, ka Ragana aizstiepa Spodru pār jūŗu, ka nozibēja vien.

Tas bij priekš Kurbada par daudz: viņš saļima un nokrita uz savu vaigu sāpes ciezdams. Viņš bij sakāvis kaŗa spēkus un nebij jutis kājās nespēku, bet līgavas dēļ bij jājūt.

"Dievi stiprie! kādēļ sodāt mani ar tādu likteni? Kādēļ atraujat man to dārgāko virs zemes? Ai, līgava, mīļā Spodra, kaut Saulesmeita tevi sargātu no Raganas nagiem. Kaut Laimiņa tevi izglābtu no cietā likteņa un kaut stiprais Pērkons man spēku dotu taču reiz atkal un atkal tevi atrast un skūpstīt. Es svēru pie dieviem un cilvēkiem, ka: kamēr man asinis dzīslās teces, ātrāk neatlaidīšos, kamēr Raganai līgavas dēļ, nebūšu atriebies. Un kaut tā glabātu manu līgavu visdziļākā pekles kaktā, ir tur es rāpšos tai pakaļ!"

To sacījis, Kurbads uzlēca kājās un tecēja gaŗ jūŗmalu ļaudis sameklēt, kas palīdzētu viņam kuģi celt un pār jūŗu līdzi braukt Spodru meklēt.

Nu cirta kokus, nu strādāja dienu un nakti, kamēr kuģis nebija gatavs.

Kad jūŗas dieviem bij upurēts un Laimiņa piesaukta, tad Kurbads atstūma kuģi no malas un devās ar ļaudīm ceļā.

Bet, vaj Kurbads jūŗā domāja Spodru atrast? - neka. Ragana todien viņu tik bij maldinājusi: lielu līkumu jūŗā mezdama, tā atnesa Spodru atpakaļ un paslēpa mežā, ozola dobumā, aizveldama dobumam lielu akmeni priekšā. To padarot, tā naģi atjoza atpakaļ, lai noskatītos, ko Kurbads nodomājis darīt. Ragana paslēpās aiz kokiem un gārdi nosmējās, kad Kurbads dievus lūdza savās bēdās.

Bet ne tālu no ozola uzturējās rūķīši - labie vīriņi. Tie sadzirdēja Spodru gauži raudam, izvilka no ozola un nodeva par to laiku, kamēr Ragana ap Kurbadu ložņāja, tam vīram, kuŗu Kurbads bij atpestījis no burvja. Šis, tik labs būdams, klusītiņām aizveda Spodru pie Zemgaļa virsaiša un nodeva tēvam savu bērnu. Tēvs, māte un abas māsas nezināja no priekiem ko darīt, bet Spodrai bij ilgi ilgi jāstāsta, kamēr visu izstāstīja, ko ar Kurbadu piedzīvojusi.

Kurbads ilgi braukāja pa jūŗu. Beidzot tas apstājās pie vienas salas. Uz salas bij augsti kalni un lieli lieli meži. Kurbads izkāpa malā, lai ietu mežos pamedīt. Bet vēl nebija mežā ne labi kāju iespēris, te ieraudzīja lielu tēviņu, kas rāva varenus ozolus ar visām saknēm laukā. Kurbads padeva labdienu un sacīja:

,,Nu, lielo vīr, kā vedās ar raušanu?"

"Kas tev daļas - ko tu te meklēji?"

"Meklēju tevi!" Kurbads atbildēja.

,,Nu, puiš, ar mani neiesāci, es tevi ar mazo pirkstiņu notriekšu."

"Kā tad tevi, lielmuti, sauc?" Kurbads uzprasīja.

,,Mani sauc par Kokurāvēju; esmu tik stiprs, ka spēju tevi miltos samalt!"

"Nu, nu, Kokurāvēj, ne tik lielīgi, vēl jau nezini, ko mana roka spēj. Tādēļ iesim spēkoties: ja es tevi pārvaru, tad būsi man par kalpu, ja tu mani pārvari, tad būšu tev par kalpu."

"Labi - bet, kā spēkosimies?"

,,To ātri dabūsim; še mana vāle: kuŗš augstāki viņu uzsviedīs - tas uzvarējis!"

Nu svieda Kokurāvējs pirmais. Vāle pēc tāda brīža nonāca zemē un pārlūza par vidu.

"Redzi nu!" Kurbads iesaucās, "ko un darīsim, kur nu ņemsim kalēju, kas vāli sakaļ. Bet nekas: atnesi man desmit podu dzelzs klāt, tad salaidīšu lūzumu kopā un būs labi."

Kokurāvējs atnesa desmit podu dzelzs. Kurbadi paņēma savu pārlūzušo vāli, nolika uz celi un sakala tāpat aukstu ar dūri kopā. Nu vāle svēra trīsdesmit podu. Tagad Kurbads sakampa vāli un drāza gaisā. Vāle nonāca pēc liela liela laika zemē Kurbads bij sviedis augstāk - viņš Kokurāvēju bij pārvarējis.

"Tā, nu tu esi mans kalps. - Nāci, iesim tāļāk!"

Abi aizgāja. Drīzi tie satika citu lielu tēviņu, kas ar krūtīm kalnus gāza. Kurbads padeva labdienu un sacīja: ,,Nu kā vedās ar kalnu gāšanu?"

"Kas tev daļas - ko tu te meklēji?"

,,Meklēju tevi!" Kurbads atbildēja.

"Nu, nu, puis, ar mani neiesāci; es tevi ar mazo pirkstiņu notriekšu."

"Kā tad tevi, lielmuti, sauc?"

"Mani sauc par Kalnugāzēju; varu tevi miltos samalt." "Nu, nu, Kalnugāzēj, ne tik lielīgi; vēl jau nezini, ko mana roka spēj. Tādēļ iesim spēkoties: ja es tevi pārvaru tad man par kalpu; ja tu mani pārvari, tad būšu tev par kalpu."

"Labi - bet kā spēkosimies?"

"To ātri dabūsim - še mana vāle: kurš to augstāki uzsviedīs, tas uzvarējis."

Nu svieda Kalnugāzējs pirmais. Vāle pēc tāda brīža nonāca zemē un pārlūza."

"Redzi nu!" Kurbads iesaucās, "kur un ņemsim kalēju, kas sakaļ? Bet nekas: atnesi man divdesmit podu dzelzs, tad salaidīšu lūzumu kopā un būs labi."

Kalnugāzējs atnesa divdesmit podu dzelzs. Kurbads paņēma savu pārlūzušo vāli, nolika uz celi un sakala ar dūri tāpat aukstu.

Tagad vāle svēra piecdesmit podu. Kurbada sakampa un svieda gaisā. Vāle nonāca tik vakarā zemē. Kurbads bij sviedis augstāk; Kalnugāzējs bij pārvarēts.

"Tā nu esat abi man par kalpiem. Iesim uz kuģi pie ļaudīm un brauksim uz citu pusi manu līgavu - Spodru - meklēt."

Nu braukāja ilgu laiku. Bet uz vienu reizi jūra palika nemierīga: vētras, viļņi trenkāja kuģi šurpu turpu un nomaldināja kuģiniekus, ka nezināja ne rīta ne vakara. Tie maldījās vienu dienu, otru dienu, vienu nedēļu, otru nedēļu: nekur malas ieraudzīt.

Bet vienu dienu - kā par laimi - Kurbads pacēla acis un tāļumā ieraudzīja it kā jūŗas salu. Tūliņ lika kuģi uz to pusi griezt. Tomēr tagad gadījās kas jauns: jo vairāk salai tuvojās jo skaidrāki bij sadzirdams savāds troksnis, jauks un patīkams. Piebrauca salai klāt: jaukais troksnis apklusa un uz salas neka virsū tikt, jo mūri augstumu augstie visapkārt. Nekā darīt - brauca tāļāk. Brauca, brauca; bet - par nelaimi - braucēji visi tagad tā apmulsuši, ka nējēdza ne no salas projām tikt ne arī pa vecām pēdām kuģi atpakaļ griezt. Tā tie mulsinājās ilgu laiku, kamēr tad beidzot lielām mokām aizkūlās kaut cik salai gaŗām. Tomēr otrpus salas atkal citi brīnumi: augsts tilts, augstāks par pašiem mūriem, stiepās no šīs salas līdz otrai, attāļākai salai. Tiltu ieraugot kuģiniekiem nokrita, kā zvīņas no acīm: tie saprata, ko tie darīja, tie zināja arī kurp braukt, kurp nebraukt. Tomēr, kurp gan citur braukt - jābrauc gaŗ tiltu vien līdz otrai salai. Nobrauca tur: tilts nobeidzās jaukas pils priekšā. Kurbads pavēlēja visiem kuģi atstāt un pilī doties. Bet līdz ko kājas piedūrās pie pils sliegšņa, te no pirmās salas puses tas pats jaukais troksnis sadzirdams. Kurbads nolika Kokurāvēju ar vienu ļaužu daļu pie pils ārdurvīm, Kalnugāzēju ar otru ļaužu daļu pie iekšdurvīm un pats iegāja dziļāki pilī. Izgāja vienu istabu: nekas - tukša; iegāja otrā: tā pilna ar aitām un pašā vidū liela aita; iegāja trešā istabā: te gandrīz visa istaba pilna no vienas pašas zivs: aste vienā pusē durvīm, galva otrā pusē, pats viducis istabai visapkārt un acis tik lielas, kā sietiņi. Kurbads knaši paķēra savu zobinu un izdūra zivij acis. Zivs acumirklī palika par briesmīgu milzi un grābstījās Kurbadu noķert, bet Kurbads iespruka aitās. Lielā aita mīlīgi pieņēma Kurbadu un klusu iečukstēja. "Paslēpies man apakš vēdera, tad milzis tevi nenotrieks. Mēs visi reiz bijām cilvēki, bet tur otrā salā palikām par avīm."

Milzis, nevarēdams tā Kurbadu rokā dabūt, izplēsa durvīm tik lielu caurumu, ka tikai aita var izlīst un tad laida aitas pa vienām vien laukā. Beidzot arī lielajai aitai bij jāiet; tā nevarēja izlīst: caurums par mazu. Milzis izplēsa caurumu otrtik lielu un tad izlaida aitu, nemaz nenojēgdams, ka Kurbads aitai apakš vēdera.

Kurbads, līdz ko laukā ticis, tūliņ ar saviem ļaudīm uz kuģi un projām. Milzis izgrābstīja aitu istabu: neatrada neka ; izgrābstīja priekšistabu: neatrada neka, izskrēja laukā: tik sadzirdēja, ka šie uz kuģa vaigstījās. Dusmās tas sagrāba akmeņus un drāza, tāpat uz labu laimi, kuģim pakaļ. Kuŗš akmenis uz kuģa nokrita, tas palika par zelta gabalu, bet kuŗš no Kurbada ļausim domāja zelta gabalu rokā ņemt, tas palika mēms.

Tā tie nu brauca gaŗ tiltu vien līdz mūra salai. Nobrauca tur: jaukais troksnis tūlīt nobeidzās.

,,Kad tu izčibētu!" Kurbads iesaucās, "lai viens uzrāpjas uz augsto mūri paskatīties, kas tas par jauku troksni!"

Lielām mokām viens uzrāpās, bet līdz ko augšā, tas tūliņ priecīgs sapļaukstināja rokas, skaļi iekliedzās un nolēca otrā pusē zemē. Nu sūtīja otru, bet tas tāpat sapļaukstināja rokas, bezgalīgi priecīgs iekliedzās un nolēca kā tauriņš zemē. Trešo tā vairs nelaida, to iesēja virvē un tad. Tas uzkāpa un gribēja lekt zemē, bet citi atrāva atpakaļ uz kuģa. Nu visi apkārt: ko laba otrā pusē redzējis? Bet neka pateikt: - šis mēms no priekiem palicis.

Kurbads pavēlēja tūliņ braukt. Bet brauci nu brauci: ka tilta vairs neredzēja, tā visi atkal palika, kā apmulsināti. Nabadziņi samocījās trīs dienas, trīs naktis - nekur tikt, nekur pabūt. Un kad nu vēl ar visām klizmām kaujoties, beidzot pats bads sāka durvju priekšā rēgoties, tad Kurbads cita neka vairs nezināja darīt, kā savu dārgo mantu, savu zobinu jūŗai ziedot un palīdzības lūgties. Viņš iemeta zobinu jūŗā.

Tūliņ izšāvās no jūŗas dziļumiem cienīgs sirmgalvis, jūŗas dievs Bangpūtis ar dimanta zobinu rokā, sacīdams : "Še šis zobins, sviedi viņu gaisā!"

Kurbads paņēma zobinu un drāza gaisā. Acumirklī ap zobinu un kuģi saradās biezumu biezas miglas un ietina kuģi kā mākonī; jūŗas viļņi sāka pacelties un nu kuģis gāja pa gaisu gaisiem, kamēr saplaka pie Kalvja nama durvīm. Par brīnumiem arī dimanta zobins gadījās tur zemē un nu Kurbadam bij vēl varenāks ierocis, neka senāk.

Vecais Kalvis, tādu lērumu sētas vidū redzēdams, tīri pārbijās. Bet Kurbadu ieraudzījis, priecīgs iztecēja pretim un apkampa to, sacīdams:

,,Dēls, kur tu biji? Kā es vēlējos tevi redzēt. Vaj atradi savu līgavu? Paldies! ka izpestīji manas meitas; tās tagad dzīvo pie saviem virsaišiem laimīgas dienas. Bet, kur tava Spodra?"

"Tēt, liktenis deva, liktenis ņēma - vēl neesmu atradis. Bet nekas, tu redzi, kas tagad man par spožu ieroci, ar to došos ceļā un meklēšu savu mīļo Spodru manis dēļ pasaules galā. Kaušos ar Velnu, ar Raganu, ar viņu dēliem un meitām, kamēr Spodru nesadzīšu."

"Bet, dēls, klausies, iekams tu atkal aizeji, iztrieci no manas jaunās istabas negantniekus. Tu vari domāt: līdz ko biju pabeidzis istabu taisīt un tā kā rītu ievadāties, te - tā kā šovakar - negantnieki priekšā. Iztīri, dēls, iztīri - tev tas būs viens pagrābiens!"

,,Labi, labi to izdarīšu!"

Otrā dienā pret vakaru Kurbads ar Kokurāvēju un Kalnugāzēju iegāja apsēstajā istabā. Tumsai metoties, istabas sienas šķirbās sāka kukainīši, mušas šitā runāt: "Redzas gan, vaj šie neizspruks, kā spaļi laukā. Lai tik Velna dēls - Dadzis - ar savām trim galvām tiks upes tiltam pāri!"

Kurbads šo sarunu dzirdēja, bet Kokurāvējs ar Kalnugāzēju ne. Priekš pusnakts Kurbads sacīja uz Kokurāvēju : "Tu esi tas vājākais starp mums, ņemi zobinu un eji upes tiltu sargāt. Tur nāks Velna dēls - Dadzis - ar trim galvām, nelaidi viņu pāri!"

Bet Kokurāvējs bailīgi atbildēja : "Man nekādas daļas, manis dēļ lai te nāk kas grib."

"Nu, ja tu baidies, tad man pašam jāiet. To nevar darīt - pār tiltu tik laist ne, tad viņš spēkā. Bet drošības labad nolikšu uz loga kausu: ja viņā ronās piens, tad labi, bet ja asinis, tad skrienat pēc manas mātes - ķēves - lai tā nāktu palīgā; Esat modri, nepiemirstat, kā noteicu!"

Kurbads apjoza savu dimanta zobinu, aizgāja upmalā, nosēdās tilta priekšā un gaidīja. Līdz pusnaktij viss klusu; tik vardes upē, meža zosis gaisā un bezdelīgas patiltē sarunājās. Vienas upē sauca: "Kurbads, Kurbads!" otras gaisā: ,,Aizdzīs, aizdzīs!" un trešās patiltē: "Lielam milzim trejas galvas, visas šonakt čorks!"

Te pašā pusnaktī nāca Dadža ziņu nesēji: sunis kvelkdams pa laukiem un vanags svelpdams pa gaisu. Kurbads atjoza zobinu, piecēlās un turēja zobinu tiltam priekšā.

Visa zeme nodimdēja, Dadzis trejām galvām klāt; bet atdūrās pret Kurbada zobinu un palika, kā pret sienu. Gan Dadzis sauca: "Kurbad, maitas gaļa, laidi mani pāri!" bet Kurbads turēja zobinu, kā turēdams un atbildēja: "Nelaidīšu!"

Trīs reiz Dadzis uzaicināja savu pretinieku, lai atkāptos, bet, kad tomēr nieki nelīdzēja, tad uzsauca Kurbadam: ,,Pūti klajumā, lai redzu, cik zelta vari sapūst!"

Dadzis domāja Kurbadu ar bagātību veikt, bet tanī ziņā Kurbads arī nebij sapuvis: viņš atminējās tā zelta, ko toreiz no burtnieka pils bija pārnesis un patiltē noglabājis. Ātri Kurbads paķēra vienu klēpi zelta un nopūta veselu sieka vietu. Nu pūtīs Dadzis, bet vairāk vīram nebija, kā pussieka vietu ar kaparu nopāst. To redzot, Dadzis jau gribēja atpakaļu iet, bet Kurbads nelaida - lai salasot zeltu. Dadzis neklausīja. Nu kad neklausa, tad jāiet spēkoties zobiniem. Tas tik bij cīniņš: tilts nodrebēja, zobini džinkstēja, bet Dadža galvas, beidzot no rumpja krizdamas, žļakstēt žļakstēja.

Kurbads paņēma Dadža rumpi ar galvām un iesvieda upē; bet to viņam nevajadzēja darīt. Dadža sieva - Dadzene - kā zibins ielenca upē, pielika galvas pie rumpja, sasēja ādiņu ar ādiņu, cīpsliņu ar cīpsliņu, dzīsliņu ar dzīsliņu, kauliņu ar kauliņu un nogaidīja, kamēr tekošais ūdens apstājušās asinis sakustinātu. Ūdens, tecēdams, skalojās gaŗ Dadža miesām un iekustināja viņa asinis: Dadzis atdzīvojās. Ātri Dadzene vēl iedeva stipruma zāles iedzert un tad ievilka savu vīru apakšzemē, nozvērēdamās Kurbadam atriebties.

No uzvaras priekiem pārņemts Kurbads sadzīvoja līgsmi ar Kokurāvēju un Kalnugāzēju līdz otram vakaram. Krēslai metoties, tas atstāja priekus un devās uz jauno istabu. Istabā sienas šķirbās, kukainīši, mušas sāka runāt: "Nu, pagaidi. Dadzi gan pārvarēji, bet ko iesarksi ar otru Velna dēlu - Vadzi, kuŗam sešas galvas!"

Kurbads šo sarunu dzirdēja, Kokurāvējs ar Kalnugāzēju ne.

Priekš pusnakts Kurbads sacīja uz Kalnugāzēju: "Ēji tu šonakt tiltu sargāt !"

Bet šis tāpat baidījās un tādēļ atbildēja: "Kas man daļas! manis dēļ lai nāk, kas grib."

"Nu, ja abi esat bailīgi, tad man pašam jāiet. To nevar darīt pār tiltu tik laist ne. Drošības labad nolikšu kausu: ja viņā ronās piens, tad labi, bet ja asinis, tad skrienat pēc manas mātes."

Kurbads aizgāja upmalā. Viss klusu; tik vardes kurkšķēja: "Kurbads, Kurbads!" meža zosis klaigāja: "Aizdzīs, aizdzīs!" un bezdelīgas čivināja: ,,Lielam milzim sešas galvas, visas šonakt čorks!"

Pašā pusnaktī nāca Vadža ziņu nesēji: sunis ķvelkdams pa laukiem, vanags svelpdams pa gaisu.

Kurbads piecēlās un aizlika zobinu tiltam priekšā. Gan Vadzis bļāva: "Kurbad, maitas gaļa, laidi mani pāri!" bet Kurbads atbildēja: "Nelaidīšu!"

Trīs reiz Vadzis uzaicināja savu pretinieku, lai atkāpjas, bet, kad tomēr nieki nelīdzēja, tad uzsauca Kurbadam: "Pūti klajumā, lai redzu, cik zelta vari sapūst!"

Kurbads paķēra savu zeltu un nopūta puspūra vietu; Vadzim tik bij sieka vieta.

To redzot, Vadzis jau gribēja aiziet; bet Kurbads pavēlēja zeltu salasīt. Šis ne. Nu, kad ne, tad jāiet spēkoties.

Tilts nodrebēja, zobini džinkstēja, bet Vadža galvas, no rumpja krizdamas, žļakstēt žļakstēja.

Kurbads iesvieda Vadža rumpi ar galvām upē; bet to nevajadzēja darīt. Acumirklī Vadzene, - viņa sieva - bij klāt un sasēja ādiņu ar ādiņu, cīpsliņu ar cīpsliņu, dzīsliņu ar dzīsliņu, kauliņu ar kauliņu, nogaidīdama, kamēr upes ūdens iekustinātu asinis. Ūdens tecēdams iekustināja asinis Vadža atdzisušajās miesās - neģēlis atmodās; Vadzene iedeva stipruma zāles un tad ievilka vīru apakšzemē, nozvērēdamās Kurbadam atriebties.

Tagad Kurbads pārgāja gan līgsmis mājā, bet tūliņ arī likās gulēt, lai stiprinātos Miegamātes klēpī uz rītdienas cīniņu.

Trešā vakarā stabas sienas šķirbās kukainīši, mušas ļoti nemierīgi trieca: "Kad tu izčibētu! tos divus taču pārspējis. Nu, nu, ar pašu Velnu, kas šovakar deviņas galvas uzmauks, tāds knēvelis neiesāks!"

Kurbads šo sarunu dzirdēja, Kokurāvējs ar Kalnugāzēju ne. Priekš pusnakts varonis nolika kausu uz loga un pieteica, lai šonakt neizlaižot kausa iz acīm. Abi palīgi apsolījās; Kurbads aizgāja pie darba.

Pie tilta viss tāpat klusu, kā citiem vakariem; tik vardes nerimstoši kurca: "Kurbads, Kurbads!" meža zosis skaļi klaigāja: "Aizdzīs, aizdzīs!" un bezdelīgas, kā sadegušas čivināja: "Deviņgalvim galvu galvas šonakt visas čorks?"

Ap pusnakti nāca Velna ziņu nesēji: deviņi suņi pa laukiem, deviņi vanagi pa gaisu.

Kurbads nostājās tilta vidū. Velns pienāca un uzbļāva: "Kurbad, maitas gaļa, laidi mani pāri!"

Kurbads atbildēja: "Ko nu ķekargalvi dziedi - nāci spēkoties!"

"Labi - pūti klajumā, lai redzu, cik zelta vari sapūst!" Kurbads nu izstiepa lielu klēpi sava zelta un nopūta veselu pūra vietu; Velns arī pūta savu zeltu, bet vīram drusku pietrūkās - iznāca tik puspūra vieta.

To redzot, Velns gribēja aiziet, bet Kurbads pavēlēja zeltu salasīt. Šis ne. Nu, kad ne, tad jāiet spēkoties. Nu spēkojās.

Kurbads cirta, cik jaudāja. Nokrita jau viena galva Velnam, bet tūliņ trīs galvas atauga tai vietā; nocirta otru galvu, bet trīs atauga vietā. Kurbads, labi redzēdams, ka tā galā netiks, atsvieda zobinu, vāli un ieķērās Velnam sprandā. Tomēr Velnam palaimējās: tas iedzina Kurbadu līdz ceļiem zemē. Tagad Kurbads sacīja:

"Visi kaŗotāji brītiņu atpūšas - atpūtīsimies arī mēs" Labi. Velns apsēdās atpūsties; bet Kurbadam tik rūpēja mātes palīdzība. Ja nu, vaj māte zin nākt, kad Kokurāvējs ar Kalnugāzēju aiz miega bada ne kausa redz, nedz ķēvei ziņas laiž.

Kurbads, nevarēdams sagaidīt, norāva pastalu no kājas un iesvieda taisni istabas logā, kur Kokurāvējs ar Kalnugāzēju snauda. Šie tūliņ atmodās, paskatījās: kauss pilns ar asinīm. Nu skrēja, kā sadeguši ar ziņu pie ķēves un šī, zināms, viens divi Kurbadam palīgā.

Tagad gāja smagi: kuŗu galvu dēls nocirta, tur māte spēra tik stipri, ka dzirksteles baltas šķīda un nocirsto vietu izdedzināja, caur ko jaunas galvas vairs nespēja pieaugt. Maz acumirkļos Velns gulēja, kā bluķis.

Pēc cīniņa Kurbads iesvieda Velna rumpi ar visām galvām upē; bet to nevajadzēja darīt.

Velna sieva - Ragana - kā zibins ielēca upē - pielika galvas pie rumpja, sasēja ādiņu ar ūdiņu, cīpsliņu ar cīpsliņu, dzīsliņu ar dzīsliņu, kauliņu ar kauliņu un nogaidīja, kamēr tekošais ūdens apstājušās asinis iekustinātu. Ūdens, tecēdams, skalojās gaŗ Velna miesām un iekustināja asinis: Velns atdzīvojās. Ātri Ragana iedeva stipruma zagles iedzert un tad ievilka vīru apakšzemē. To padarot, Ragana žigli žigli uzskrēja augšzemē pie Velna tēva un iestāstīja tam, lai palīdzot viņai Kurbadam atriebties: lai nozogot Kurbada līgavu - Spodru - Zemgaļu pilī un ievelkot apakšzemē pie Velna; viņai tagad neesot vaļas, jo gribot steigties uz Kalvja istabu, lai redzētu, kur Kurbads ar savu Kokurāvēju un Kalungāzēju paliek.

Kad Velns bij pārvarēts, tad Kurbads iegāja jaunajā istabā, kā uzvarētājs un taisījās tur pārgulēt. Miegs taču tik ātri neuzbāzās un tādēļ gulēdams dabūja sadzirdēt, ko sienas šķirbās kukainīši, mušas pārrunāja.

"Tāds negantnieks!" tie pukojās, "apkāva visus vīrus. Lai kauj lai, gan pārvarēto sievas - Ragana, Dadzene, Vadzene -bārgi atriebsies tam knauķim. Kad rītu viņi visi trīs ies pa ceļu, tad Dadzene paliks par gubiņu. Gultiņu ieraugot, tam Kokurāvējam uzies tāds maigs miegs, ka tūliņ iegulsies un tad, zināms, viņš Dadzenei nagos. Vadzene atkal paliks par avotiņu. Avotiņu ieraugot, tam Kalnugāzējam tūliņ gauži slāps; tas lieksies dzert un, tad, zināms, viņš Vadzenei nagos. Bet Ragana pati paliks par spārnaiņu čūsku un māksies gan ar sumpurņiem, gan ar savu spēku, gan ar viltību tikmēr tam stiprajam negantniekam virsū, kamēr neizdosies atriebties."

Par to laiku Velna tēvs bij aizsteidzies uz Zemgaliešu pili. Zemgalietis tai vakarā bij kā pirtī nopēries. Pēc viņa gāja pērties Spodra ar abām vecākajām māsām: Tiju un Rotu.

Velna tēvs notāļu glūnēja, glūnēja. Tā uz reizi žviks! pirtī iekšā, paķēra Spodru, Tiju, Rotu un ievilka apakšzemē.

Zemgalietis meklēja meitas rokā lauzīdams, bet neka un neka.

Kurbads otrā rītā, it kā līgavas nelaimi paredzējis, bij ļoti nemierīgs. Kalvis gribēja lai pie viņa kādu laiku atpūstos, bet Kurbads ne un ne: jāmeklējot līgava. Lai ņemot visu viņa zeltu tur patiltē, lai kopjot viņa māti, bet viņš steigšoties ar saviem palīgiem pasaulē.

Labi - Kalvis vairs nepretojās un šie visi trīs aizgāja.

Gabalu gājuši, Kokurāvējs ieraudzīja ceļa malā gultiņu; tūdaļ tam uznāca tik salds miegs, ka nemaz atturams: būšot mazliet pagulēt. Bet Kurbads neatļāva; viņš atjoza zobinu un pārcirta gultu vidū pušu. Tūliņ gultas vietā palika tik asiņu peļķe un miegs Kokurūvējam nozuda, jo Dadzene bij nokauta.

Gabalu tāļāk, Kalnugāzējs ieraudzīja dzidru avotiņu; tūdaļ tam uznāca tādas slāpes, ka nemaz atturams: būšot drusku nodzerties. Bet Kurbads neatļāva; viņš atjoza zobinu un cirta avotam, ka žļakstēja vien. Tūliņ avota vietā palika tik asiņu peļķe un slāpes Kalnugāzējam pagalam, jo Vadzene bij nokauta.

Trešajā dienā visi trīs neviļot nonāca svešā svešā pilī. Visapkārt pilij bij augsta siena un ārpus sienas plats dziļš gŗāvis. Pie pils vārtiem stāvēja divi sargi. Kurbads sacīja: "Eitat, sargi, pavēstat savam virsaitim, ka viesi atnākuši!"

Viens iegāja pavēstīt, otrs palika pie vārtiem. Virsaitis iznāca. Viņa vaigs bij sērs, noskumis; varēja tūliņ noredzēt, ka sirmgalvim bēdas sirdi nospiedušas. Tomēr viesu priekšā negribēja tāds izrādīties, tādēļ pasmaidīdams iesaucās: "Re, kādi dārgi viesi man šodien; laikam no tālienes nākuši?"

"Nav itin tuvu, nedz arī pārlieku tūļu: nākam no Kalvja un eimam pasaulē Raganu mākt, kuŗa parāvusi manu līgaviņu Spodru."

"Kādu Spodru? vaj manu meitu? to, ko Kurbads vienreiz izpestīja?"

,,Ko? vaj Spodra - mana līgava ir tava meita - virsait?"

"Dēls, kas tāds esi, tā runādams?"

"Esmu Kurbads - tie mani palīgi: Kokurāvējs un Kalnugāzējs."

"Mans dēls! tad tu esi tas Kurbads! Sen dzirdēju, nu redzēju slaveno varoni, kas briesmoņus šķaidījis, manu bērnu pestījis. Nāci pie manām krūtīm, dēliņ ! Dievi lai redz, cik laimīga diena man šodien tevi bēdu brīdī ieraugot. Kurbad, dēliņ, tava līgava bija vēl labi aizvakar pie manis, bet tagad tā atkal pazudusi ar abām vecākajām māsām : Tiju un Rotu. Laikam atkal Ragana tās aizrāvusi. Manas bēdas neizsakāmas!"

To sakot, virsaitim aizrāvās balss; viņš aizklāja ar kreiso roku vaigu un birdināja asaras.

Kurbads apkampa veco Zemgalieti, mierinādams : "Nebēdājies, tēt, arī man sirds asiņo, bet dievi nāks palīgā. Es apgalvoju, tēt, ka Ragana neizbēgs manām rokam un, ka Spodru ar māsām atradīšu, lai kas!"

Virsaitis nu paņēma Kurbadu aiz rokas un ieveda pilī. Kalpi tūliņ atnesa ēdienu, dzērienu, pacienāja viesus ar medu, ar miestiņu un nosēdināja uz dārgām ādām, ko pats virsaitis jaunībā bij medījis.

Paēduši, padzēruši, Kurbads piecēlās un aizgāja ar Zemgalieti uz dievukalnu, otrpus pils, stāvā vietā. Tur abi ceļos krizdami, piesauca Pērkonu, Laimu, gan arī citus dievus un upurēja dzintaru, dārgas zāles un vēršus.

Otrā rītā Kurbads pasacīja saviem palīgiem, ka jāsākot atkal Spodra meklēt. Kokurāvējs ar Kalnugāzēju gribēja tūliņ pasaulē iet meklēt; bet Kurbads atbildēja: "Nē tā, kur zudušas, tur jāiesāk meklēt: pirtī zudušas, pirtī jāiesāk."

Vakarā Kurbads pirtī iekūra uguni un gaidīja; Kokurāvējs ar Kalnugāzēju aizmiga. Te ap pusnakti pirts durvis iecīkstējās : Velna tēvs ielīda pirtī un raudzīja uguni apraust. Kurbads satvēra Velna tēvu, ievēra durvju starpā un sāka tik mietēt pa muguru. Velna tēvs lūdzās, bet Kurbads tik mietēja. Velna tēvs iedeva Kurbadam tādu stabulīti, kuŗu papūšot varot rūķīšus saaicināt, bet Kurbads tik mietēja. (Tā stabulīte bij tā pati, ko Ragana noņēma Laimonim ar Laimdotu tur alā.)

Velna tēvs beidzot apsolījās visu ko darīt; bet Kurbads tik mietēja, sacīdams: "Vaj teiksi, kur Spodra ar māsām, vaj teiksi?"

Velna tēvs, redzēdams, ka nieki nebūs, sāka beigās stāstīt. "Simts jūdžu tāļumā purva vidū ir roziņa un uz roziņas liels liels akmenis; ja akmeni noveltu, tad ietiktu dziļā dziļā apakšzemes caurumā. Pa šo caurumu jālaižas lejup - tur Spodra ar māsām būs."

Ar šīm ziņām Kurbadam pietika. Viņš palaida tēvu, pamodināja savus biedrus un devās ceļā.

Pusceļu gājuši, tie ieraudzīja vecu pili. Te Kurbads domāja kādas dienas atpūsties. Iegāja pilī: neviena cilvēka - tik pagalmā daudz lielu vēršu. Kurbads pavēlēja Kokurāvējam vienu vērsi uz vakariņām pagatavot; viņš tamēr iešot ar Kalnugāzēju mežā pamedīt.

Kokurāvējs nokāva vērsi un sāka vārīt. Līdz ko vērsis bij izvārīts un uz galda uzlikts, te ielīda vecīgs vīrs ar gaŗu bārzdu, piekāva Kokurāvēju un apēda visu vērsi.

Pārnāca medinieki uz vakariņām: neka - maltīti esot atņēmis vīrs ar gaŗo bārzdu.

"Esi gan nējēga!" Kurbads sunīja Kokurāvēju, "vērsi atdod citam, pats mirst badā!"

Otrā dienā Kalnugāzējs palika vērsi vārīt; Kurbads ar Kokurāvēju aizgāja medīt. Bet šim tāpat: līdz ko vērsis uz galda - te vīrs ar gaŗu bārzdu klāt, piekauj Kalnugāzēju un apēd vērsi. Pārnāca medinieki: neka - vērsi esot apēdis gaŗbārzdis.

"Esi gan nējēga ! vērsi atdod citam un pats mirst badā, mērdēdams mūs vēl līdz."

Trešā dienā palika Kurbads mājā vērsi vārīt. Līdz ko vērsis uz galda, te - kur gadījies, kur ne - vecais vīrs ar gaŗo bārzdu klāt un taisās vērsi kampt.

"Ak tā!" Kurbads iesaucās, "vaj todien pirtī ar pērienu nepietika ? Vaj atkal āda niez, vaj atkal vazājies man pa kājām. Nāci tik nu šurp veco blēdi!"

To sacījis, Kurbads sagrāba Velna tēvu, iznesa pagalmā un piemina ar kāju pie zemes. Tad sagrāba veco pili pie viena pakšķa, pacēla mazliet uz augšu, palika Velna tēva bārzdu apakš pamata un uzlaida bārzdai pili virsū: Velna tēvs bij piesiets, kā āzis pie žoga.

Vakarā, kad Kokurāvējs ar Kalngāzēju no medībām pārnāca, Kurbads paņēma tos pie rokas un veda rādīt, kur veco rezgali piesējis; bet, lūk, vecā nebij vairs: bij izrāvis bārzdu ar visu ādu no ģīmja, turpat pametis apakš pamata un pats aizlaidies. "Skat, nējēga!" Kurbads iesaucās, "bārzda plivinās vējā - pats devies lapās! Ak tu rezgalis! ko šis nu bez bārzdas iesāks."

Otrā rītā visi trīs gāja tāļāk. Trešā dienā tie atrada purvu; izbrida to: atrada roziņu; uzkāpa roziņā: atrada tik lielu akmeni, kā siena kaudzi. Kurbads piepūta vaigus un ievēla akmeni purvā, ka novārījās vien. Apakš akmeņa atradās liels dziļš caurums. Bet, kā nu tikt pa caurumu lejup? Te Kurbadam iešāvās prātā, tā stabulīte, ko Velna tēvam atņēmis. Viņš papūta stabulīti. Tā tūliņ desmit rūķīši klāt: ko pavēlot?

"Pavēlu tik gaŗu virvi atnest, ka varu šā cauruma dibinu sasniegt!"

Viens divi rūķīši ar virvi klāt.

Kurbads iesēja Kokurāvēju virvē un laida to caurumā; bet šis, ne līdz pusei neaizticis, sāka bļaut, lai velkot atpakaļ - esot bail. Kurbads uzvilka un ņēma labi izsunīt.

Nu iesēja Kalnugāzēju; bet ar šo izgāja tāpat.

Tagad Kurbads iesējās pats virvē un laidās lejup, pieteikdams rūķīšiem, lai acumirklī apgādātu uz roziņas priekš viņa biedriem istabu ar ēdieniem, dzērieniem un, lai Kokurāvējs ar Kalnugāzēju gaidot tur istabiņā viņu atpakaļ: ja apakšā pakustināšot virvi,

tad lai velkot augšā.

Rūķīši acumirklī savilka baļķus, uzcēla istabiņai stāvu, nospāroja, apjuma, uzklāja galdu un tad pazuda.

Kurbads ar savu smago vāli un dimanta zobinu laidās arvienu dziļāk un dziļāk. Bet vēl nebija ne līdz pusei laidies, Velns jau rēgojās pretim, sacīdams: "Laidies, tu laidies, gan tevi notriekšu!"

Kurbads saņēma rokas, brīnīdamies, kur Velns atkal dzīvs ticis, jo labi zin, ka iesviedis nosistu upē.

"Vaj tev, knauķi, divas dzīvības?" Kurbads iesaucās, vāli paceldams. Velns zveļamo pamanījis, acumirklī iečerkstējās, kā krēķis un pazuda.

Beidzot virve atsniedza cauruma dibinu un atdūrās citā pasaulē, lielā lielā klajumā. Klajumam otrā malā varēja saredzēt māju un dūmus. Šī māja bij Dadža miteklis. Iekšā trīs pavāri vārīja Dadzim pusdienu. Kurbads nosteidzās pie mājas un gāja iekšā.

Pavāri, ieraudzījuši svešnieku, it ka sabijās, brīnīdamies : "Vai, kur tad tu esi iekūlies? Pārnāks mūsu kungs, tas tevi ar vienu pirkstiņu notrieks."

"Eitat, sēnalu zaķi, eitat!" Kurbads smējās un nosēdās katlam blakus. Tomēr pavāri dikti lūdza, lai labāki paslēpjoties aizkrāsnī, jo citādi varot ir viņiem nelabi klāties, tādēļ vien ka svešnieku ielaiduši.

Kurbads paklausīja.

Necik ilgi, te Dadzis pārnāca un sāka tūliņ prašināt, kas tā par tādu svešu smaku esot. Pavāri izmelojās, ka nule pat vārna pāri skrējusi. Šis ticēja un gāja pie katla raudzīt, kāds ēdiens par sāli - vaj labs. Bet tikko Dadzis pielieca galvu pie pavārnīcas, te Kurbads no aizkrāsnes ārā un zvēla ar vāli tā pa galvu, ka galva ar visu rumpi katlā iekšā. Dadzis vārījās riņķī griezdamies, bet pavāri no prieka sakūra uguni vēl lielāku, lai virums savirtu labi tumīgs, un tad ņēmās Kurbadam izstāstīt visu, ko tik apakšzemē pieredzējuši. Starp citām lietam stāstīja arī no trim meitām, kuŗas apakšzemē atvestā vērdzībā. Viena meita dzīvojot sudraba pilī - tā piederējusi Dadzim; otrā dzīvojot zelta pilī - tā piederot Vadzim; trešā - jaunākā - dimanta pilī - tā piederot Velnam.

Kurbads, to dzirdot, paķēra vāli un devās uz sudraba pili. Tur satika jaunu meiču, kuŗa, rokas sacirzdama, brīnījās: "Vai, puisīt, kur tu esi iekūlies? Atnāks mans kakla kungs - Dadzis - tas tevi ar mazo pirkstiņu nositīs."

"Nu, nu, meitiņ, vaj tad tik briesmīgs nu būs. Labāk saki - tavs kakla kungs jau pagodīts. Es jau esmu Kurbads; atnācu tevi pestīt! Vaj neesi Spodras māsa - ko?"

"Esmu Tija, Zemgalieša meita, Spodras māsa. Ak tā, tad tu esi tas slavenais Kurbads! Manu māsu tu jau divreiz pestījis, laikam tad gan izpestīsi arī mani!"

Tijai aizrāvās balss; tā apkampa Kurbada plecus un raudāja slimāk par mazu bērnu.

Kurbads mierināja Tiju un izstāstīja smalki no kuŗienes nācis, kā apakšzemē ieticis, ko izdarījis un ko vēl nodomājis darīt; pastarpām neaizmirsa arī par Spodras likteni sūroties.

"Nekā, Kurbad - ko tur darīt: Spodrai no pašas Laimiņas tāds liktenis nolemts. Man stāstīja zīlnieks, ka - viņai dzimstot - kāda vecenīte dabūjusi noklausīties šādu lēmumu:

"Tu, meitiņ, Spodra saukta, dienās iemantosi varoni. Bet varonis tevi trīsreiz atradīs, trīsreiz pazaudēs, iekams iespēs apņemt. Un redzi, puisīt, Kurbad, lēmuma neviens nepārgrozīs."

"Taisnība, taisnība, meitiņ, Tija - Laimiņas lēmums nepārgrozāms!"

"Tija nu pacienāja Kurbadu ar gārdākajiem ēdieniem, dzērieniem; izrādīja jauko sudraba pili un beidzot pasniedza savadu zāļu trauciņu, kuŗš Dadzim piederējis.

"Redzi, Kurbad, šinī trauciņā divējādas zāles, labajā pusē stipruma zāles, kreisajā nestipruma. Ja iedzer no labās puses zālēm, tad ronās spēks bez gala, ja no kreisās, tad spēks uz veselu gadu pagalam. Še, ņemi to trauciņu un glabā viņu."

Kurbads paturēja trauciņu. Vēlāk varonis iedzēra drusku no labās puses zālēm un palika tik stiprs, ka pats sāka brīnīties par savu spēku.

Otrā rītā Kurbads atstāja sudraba pili un gāja zelta pili meklēt. Uz ceļa ieraudzīja citu mājiņu, kur Vadzim pavāri pusdienu vārīja. Kurbads iegāja mājiņā. Pavāri, svešnieku ieraudzījuši, iztrūkās sacīdami: "Vai, kur tu esi iekūlies? Pārnāks mūsu kungs - Vadzis - tas notrieks tevi ar mazo pirkstiņu!"

"Eitat, sēnalu zaķi, eitat!" Kurbads pasmējās un nosēdās katlam blakus. Bet pavāri dikti lūdzās, lai labāk paslēpjoties aizkrāsnē, jo citādi varot viņiem nelabi klāties tādēļ, ka ielaiduši svešnieku. Kurbads paklausīja.

Necik ilgi, te Vadzis pārnāca un sāka ošņāt, kas par svešu smaku esot. Pavāri izmelojās, teikdami, ka redzējuši vārnu pāri laižamies. Vadzis ticēja un gāja pie katla raudzīt, kāds ēdiens par sāli - vaj labs. Bet tikko pielieca galvu pie pavārnīcas, te Kurbads no aizkrāsnes ārā un zvēla ar vāli tā par galvu, ka galva ar visu rumpi katlā iekšā.

Vadzis vārījās riņķī griezdamies, bet pavāri no prieka sakūra uguni lielāku un ņēmās Kurbadam pateikties līdz zemei liekdamies.

Bet drīzi Kurbads atstāja mājiņu, aizsteigdamies uz zelta pili, pie otras Spodras māsas - Rotas. Tā tāpat brīnījās: "Vai, puisīt, kur tu esi iekūlies, Vadzis notrieks tevi!" Bet ienācējs atbildēja : "Esmu Kurbads, Spodras līgavainis. Nācu Spodrai pakaļ un izpestīju tevi, jo Vadzis, tavs kakla kungs, kritis un nobeidzies." Rota, to dzirdot, raudāja prieka asaras. Kurbads apmierināja, izstāstīdams visu smalki, ko piedzīvojis un ko turpmāk nodomājis darīt. Rota pacienāja Kurbadu un izrādīja spožo zelta pili.

Otrā rītā Kurbads atstāja zelta pili un devās uz to māju, kur pavāri pašam Velnam pusdienu vārīja. Bet šinī mājā vairs neizdevās: Velns jau bij paēdis un aizgājis uz dimanta pili gulēt.

"Nu, nekas!" Kurbads noņurdēja, "gan jau dabūšu tur viņu."

Teciņus tas aizsteidzās uz dimanta pili. Iegāja iekšā: Velns gulēja dienasvidu, ka visa pils atkŗāca. Kurbads klusu nolika savu zāļu trauciņu uz logu, bet otrādi: stipruma zāles uz kreiso pusi, nestipruma uz labo pusi un tad gāja Spodru meklēt. Beidzot atrada nabaga līgaviņu kādā dibina istabā pie beigām noskumušu. Kurbadu ieraudzījusi, bēdulīte palika no priekiem tīri mēma, kā stabs, kamēr neatžilba. Beidzot nabaga līgaviņa metās abām rokam Kurbadam pie krūtīm un raudāja un šņukstēja prieka asaras aumuļām liedama. Kurbads noskūpstīja savu Spodru gavilēdams: "Dievi labie, dievi stiprie! patencinu Jums sirsnīgi par šo malku, par šo debess dzērienu, ko manā likteņa kausā nule pat ielējāt. Cik salds tāds dzēriens, ko pie beigām slāpdams, ilgi esi meklējis. Tagad varu pilniem kluncieniem izslāpušo sirdi dzesināt!"

Bet Spodra, baiļodamās, apķērās Kurbadam gaŗ kaklu, sacīdama: "Sirdsmīļo Kurbad, lūdzams nerunā vis tik dikti! Velns var uzmosties un tad mūsu prieki atkal vējā!"

"Spodra, līgaviņa, vaj spēji pie maniem sāniem baiļoties? Labāk jamodina varmāka tik augšā, lai mans zobins neģēlim peklē mājokli ierāda; tur tādiem suņiem esot labāka izguļa, neka dimanta pilīs!"

Tā runājot, Velns bij atmodies; uz otriem sāniem griežoties, gulta tik dikti kŗakšķēja, ka pat trešajā istabā ausis aizkrita.

Kurbads nu vairs ilgāki nebij noturams; ātri atjoza zobinu, atvēra durvis un sauca: ,,Velns, cilvēku bende! celies augšā, tagad samaksāšu tev par savu līgavu!"

Velns uzlēca stāvus un gāzās Kurbadam virsū, bet Kurbads smagi pacēla savu zobinu un nocirta uz vienu cirtienu veselas trīs galvas. Velns skrēja stipruma zāles uzņemt, lai ataugtu nocirsto galvu vietā citas, bet žigli kampdams, sakampās nestipruma zāles. Galvas vairs neatauga; Kurbads noņēma visas kā poguļas un izsvieda ar rumpi mēslenīcā lai pūst apakšzemes vārnām par ēsmu.

"Tā -nu vienreiz padarīts! Spodra, līgava - steigsimies tik nu pie Tijas un Rotas, lai tiekam virszemē Zemgaļu pilī kāzas svinēt."

Spodra ātri saģērbās; abi izgāja pagalmā. Bet aiz vārtiem Kurbads vēl pagriezās atpakaļ un žēli noskatījās uz vareno dimanta pili. Spodra prasīja: "Ko, mīļais, tik žēli skaties?"

"Kaut jele par saviem pūliņiem dabūtu šo dimanta pili uz mājam līdz!"

,,Tā maza lieta. Še mans vaiņags, apeji trīs reiz ap pili tad pils paliks par dimanta olu."

Tā notika. Kurbads iebāza dimanta olu kabatā un tad steidzās uz zelta pili pēc Rotas.

Projām ejot, Kurbads aiz vārtiem atkal uz zelta pili žēli skatījās. Rota prasīja: ,,Ko puisīt, tā skaties?"

"Kaut varētu šo zelta pili par saviem pūliņiem līdz dabūt." "Tā maza lieta. Še mans vaiņags, apeji trīs reiz ap pili, tad pils paliks par zelta olu."

Tā notika. Kurbads iebāza zelta olu kabatā un tad steidzās uz sudraba pili pēc Tijas.

Kurbads aiz vārtiem atkal žēli noskatījās. Tija sija: ,,Ko puisīt, tā skaties?"

,,Kaut varētu šo sudraba pili par saviem pudiņiem līdz dabūt."

Tā maza lieta. Še mans vaiņags, apeji trīs reiz ap pili, tad pils paliks par sudraba olu."

Tā notika. Kurbads iebāza sudraba olu kabatā un nu naigiem soļiem steidzās pie apakšzemes cauruma, lai rāptos virszemē.

Kurbads pa priekšu iesēja Tiju virvē un pakustināja virvi.

Tiju uzvilka. Nu iesēja Rotu. Rotu uzvilka. Tad iesēja Spodru un pakustināja virvi, lai velk augšā. Spodru uzvilka. Beidzot Kurbads pats iesējās virvē un pakustinājās, lai nu vilktu. Kokurāvējs ar Kalnugāzēju vilka gan; bet vēl nebija ne gabaliņu pa vilkuši, te - kur gadījusies, kur ne - Ragana, par vilkaci klāt un šņakt! pārkoda virvi. Žvākt, žvākt! virve novēlās atpakaļ ar visu Kurbadu un lielais kaudžu akmenis virszemē žļākt! izvēlās no purva un apsedza caurumu. Beidzot nozuda ir rūķīšu mājiņa un šie pieci, rokas saņemdami, vēl jutās laimīgi, ka spēja ar veselu ādu uz mājam griezties.

Kurbads palika apakšzemē, kā miets, nevarēdams saprast, kas īsti noticis: vaj vilcējiem rokas pasprukušas vaļā, vaj tīši palaiduši.

"Ne, tīši tie nespēja to izdarīt, jo Spodra nebūtu atļāvusi tādu neģēlību, un netīši.. Tīri pleci jārausta: - divi tādi lieli tēviņi taču nebūs tik lieli jēlnadži! Ja, bet kā tad tas noticis?"

"Likteņutēt, ai, Likteņutēt! tu mani par daudz bieži pārbaudi! Kādēļ to dari? Kādēļ tik vienaldzīgi cieti klusu? Nāci taču palīgā izprātot: vaj dievi to tā gribējuši jeb mani skauģi, mani asins ienaidnieki, sariebuši! Tomēr, ja tas dievu prāts, tad piedodi, Likteņutēv, ka kurnēju. Redz, tā jau ir: bēdās cilvēks ātri izsamisis, bet priekos dažreiz dievus pārgalvīgi aizmirst. Tomēr, es vairs negribu pie tiem vājuļiem piederēt; ne, to ne -

tādēļ: naigi uz priekšu jaunā cīniņā!"

To sacījis, Kurbads sparīgi nometa virvi un devās veikliem soļiem tāļāk.

Nu gāja, nu gāja; uz vienu reizi gadījās maza mājiņa, kur durvju priekšā akls vecītis sēdēja un sētas priekšā lopus ganīja.

"Kamdēļ tad te sētas priekšā lopus mērdēt? Tāļāk ganības treknumu treknās!"

"Ja, ir gan treknas, bet tās pļavas pieder Sumpurnim -nedrīkstu."

"Kur tad Sumpurnis dzīvo? Vaj ir mājās ?"

Acumirkli gan mājās nebūs, bet tas vienalga - ir tad nedrīkstu viņa pļavās ganīt, jo tur mežā ir Sumpurņa pļavas sargs - varens putns."

"Vaj tad tas tik briesmīgs ir?"

"Nemaz nebūtu briesmīgs, bet - ko tur teikt - viņš pats spīlēs: ja nenosargā -Sumpurnis atriebjas. Tā labi aizpērn Sumpurņa putns man mazliet atvēlēja sava kunga daļā paganīt, bet, reče un: Sumpurnis klāt, izzīž man acis un nosit tagad ar krusu putnam ligzdā gadu no gada bērnus. Sumpurnim gan esot tāds zāļu trauciņš; ar to varot gan acis atkal atdabūt, tomēr eji nu no tā bezgoža zāles izdabūt."

"Sirmgalvi, gribu tevi no Sumpurņa atsvabināt, ja tik tu zinātu pateikt, kā no šīs apakšzemes laukā tikt."

"Ja tu Sumpurni pārvarētu, tad Sumpurņa putns aiz pateicības aiznestu tevi uz virszemi."

"Tad labi! Laidi tūdaļ lopus pļavā - lai dabūju kauties!"

Lopi pļavā, Sumpurnis klāt, dumpis gatavs.

Kurbads grāba Sumpurni aiz suņa rīkles, piespieda ar kūju pie zemes un velēja ar vāli tik briesmīgi, kamēr sāpēs neizteica, kur veselības zāļu trauciņu nolicis.

Ziņas izdabūjis, Kurbads piedūra Sumpurni ar zobinu pie zemes, aizgāja pēc zāļu trauciņa un aptraipīja ar zālēm vecīša acis.

Vecītis tūliņ atdabūja acu gaišumu.

Bet pa to laiku Sumpurnis bij izrāvies no zobina asmina un krita Kurbadam virsū. Kurbads lika vienreiz ar vāli: nekas: lika otrreiz: jau pakrita; lika trešo reiz: Sumpurnis nostirināja kāju un atstiepās.

Nu vecītis prieka pilns veda mudīgi vien Kurbadu pie putna ligzdas, jo viņš zināja, ka putna bērniem drīz krusa gaidāma.

Nogāja pie ligzdas: putnēni kā labi tupeži, gulēja ligzdā, bet vēl pliki. Un, kamēr šie tur skatījās, krusa šņākdama, kŗākdama klāt. Bet Kurbads apsedza putnus kā varēdams un izglāba no krusas sitieniem.

Pēc krusas pārlaidās Sumpurņa putns - zirga lielumā. Savus bērnus dzīvus atrazdams, tas apķēra ar spārniem Kurbadam kājas, sacīdams: "Caur tevi un vienreiz mani bērni pieaugs! Kā lai tev godājamo svešniek, atmaksāju?"

"Citas maksas negribu; gribu tikai virszemē tikt."

Labi - es tevi aiznesīšu. Bet ceļš tāļš, jūŗa plata; eji tādēļ samedīt trīs apakšzemes vēršus; sakapā viņus gabalos un ņemi uz ceļa līdz, jo kad knābli atgriezīšu, tad iemetīsi man katrreiz pa gabalam."

Kurbads aizgāja vēršus medīt. Ak tavus vēršus: mauŗojot vāle trīcēja, karpoties zeme dārdēja. Tomēr Kurbadam piktie mauŗotāji bij tik viens paņēmiens: saķēra vienu aiz ragiem -nocirta galvu; saķēra otru aiz ragiem - nocirta galvu; saķēra trešo aiz ragiem - nocirta galvu.

Otrā rītā Kurbads paņēma vēršu gaļu, kāpa putnam mugurā un laida pār jūŗu deviņas dienas, deviņas naktis. Devītajā dienā varēja jau virszemes malu saredzēt. Te Kurbads apskatīsies: vēršu gaļa pagalam! Ko nu? ja nav gaļas - putns nespēj nest. Neka darīt - izgrieza ar zobinu kreisajai kājai ikrus un iedeva tos pašus putnam. Putns iekampa kājas ikrus, prasīdams: "Kas tā par tādu salkanu gaļu?"

"Tie manas kājas ikri, jo vēršu gaļas aptrūcis." "Vaj traks! tos neēdīšu; še ņemi viņus atpakaļ." Putns izspļāva ikrus un atdeva Kurbadam. Kurbads pielika izgriezto gaļas gabalu pie kājas, kā bijis un palūdza putnam lai sapūšot brūci.

Putns sapūta un re, viens divi kāja vesela, ka ne manīt.

Pašu laiku bija sasniegta jūŗai mala. Kurbads nokāpa putnam no muguras, patencināja un tad steidzās uz Zemgaliešu pili. Jau trešajā dienā čaklajam gājējam laimējās līdz pilij nokāpt. Spodra bij izraudājusi acis tēri sarkanas; bet ieraudzījusi Kurbadu tik piepeši pār sliegsni kāpjam, tā sasita rokas, gavilēdama iekliedzās un, nespēdama vairāk ne vārdiņa parunāt, pieslēja galviņu pie varoņa krūtīm un slēpšus apslacīja dzidram prieka asarām sava glābēja dimanta zobinu. Prieki bij bezgalīgi. Drīzi saradās visi pils iedzīvotāji ap Kurbadu; arī Kokurāvējs un Kalnugāzējs. Tos ieraugot, Kurbads dusmīgi paskatījās, bet Spodra, to pamanījusi, iesaucās: "Viņi nevainīgi! Ragana pārkoda virvi un iegāza tevi atpakaļ apakšzemē." To dzirdot, Kurbads apmierinājās ; viņš apsveicinājās laipni ar visiem un tad aizgāda ar Zemgalieti uz dievu kalnu upurēt apakš sirmā ozola; To padarījis, varonis atgriezās pilī, paņēma Spodru sev blakus un turēja lielu mielastu. Ēdot, dzeŗot, Kokurūvējs ar Kalnugāzēju izstāstīja smalki savus piedzīvojumus ar virvi. Tija vēl piemetināja: "Nu, re, mīļo Kurbad, vaj neteicu tev apakšzemē, ka Spodru trīsreiz atradīsi, trīsreiz pazaudēsi, iekams viņu iegūsi. Laimas lēmumu neviens nespēj pārgrozīt.

,,Taisnība, taisnība, mīļā Tija: dievu prāts mūžam piepildās. Bet, klau, kas man prātā šaujas: kur tad manas apakšzemes olas?"

Viņš izņēma olas un nolika uz galda. Visi sanāca apkārt, kā mušas apbrīnot skaistās olas. Bet Kurbads prasīja Spodrai: "Līgaviņa, saki nu, ko ar olām iesāksim?"

"Ko nu iesāksim - jāprasa zīlniekam !" Labi. Zīlnieks zīlēja zīlēja, kamēr nepateica šādu padomu: "Iznesi, varoni, dimanta olu laukā, nolieci zemē nodomātā vietā un apeji ar Spodras vaiņagu trīsreiz apkārt uz kreiso pusi, tad ola pārvērtīsies par dimanta pili!"

Tūliņ nolika dimanta olu uz trešā kalna, netāļu no Zemgaliešu pils un apgāja ap Spodras vainagu trīsreiz apkārt. Acumirklī ola pārvērtās par tik skaistu dimanta pili, ka nevarēja ne atskatīties: jūdzēm tā laistījās.

Pēc tam nolika uz cita kalna zelta olu zemē un apnesa Rotas vaiņagu: tūliņ gadījās zelta pils. Beidzot nolika sudraba olu zemē un apnesa Tijas vaiņagu: tūliņ gadījās sudraba pils.

Visu to padarot, Kurbads sacīja tā: "Es paturēšu dimanta pili un dzīvošu ar Spodru tur laimīgas dienas; tu, Kokurāvēj, paturi zelta pili un preci Rotu; tu, Kalnugāzēj, paturi sudraba pili un preci Tiju. Vaj esat visi tā ar mieru^"

"Esam, esam!" visi vienā mutē iesaucās; arī vecais Zemgalietis nosacīja: "Tā ir brangi!"

,,Nu, tad labi !" Kurbads tāļāk runāja, "klausaties Zemgaliešu puiši, dzirdat Zemgaliešu meitas! nesat mējas, pinat vaiņagus, darināt miestiņu, cepat raušus, kaujat vēršus, klājat galdus un aicināt visus Zemgaļa ļaudis - Kurbads ar saviem palīgiem parīt svinēs kāzas, kādas Zemgaļu kalni nebūs pieredzējuši un Zemgaļu meži nebūs dzirdējuši!"

Nu kāva deviņdesmit vēršu, deviņdesmit avju; nu tecināja miestiņu, darināja medus alu deviņdesmit mucu. Trešā dienā bij kāzām sākties. Sanāca pasaul ļaužu dimanta pilī. Panāksnieki to nakti priekš kāzām ne actiņas neaizvēra: sukāja kumeliņus, tīrīja ratus, puškoja zirgu lietas, rotāja segus.

Otrā rītā sajūdza kumeliņus, tādus, ko ne noturēt nevarēja un dižvedējs nu laida uz veco Zemgaliešu pili pēc līgavām.

Meitu pulks sagaidīja dižvedēju dziedādamas. Dižvedējs iecēla līgavas ratos un nu gāja vaļam; tik pagāja un pabrauca lēnāki gaŗ dievu kalnu un gaŗ avotiņu, kur līgavām bij jāizmet ziedojumi dieviem un gariem.

Drīzi panāksnieki, ar vakara brāli priekšgalā, steidzās vedējiem pretim. Vakara brālim bij vienā rokā degoša lāpa, otrā kauss ar medus dzērienu. Kāzinieki satikās. Vakara brālis aptecēja ar lāpu un kausu trīsreiz ap līgavu ratiem, piesacīdams: "lai uguni sargājot tāpat pie vīriem, kā radušas līdz šim, to vecāku mājās sargāt."

Gavilējot, dziedot, kāzinieku pulks iebrauca dimanta pils pagalmā un spraudās pa platajām dimanta durvīm istabās. Vakara brālis iecirta zobinu galda galā, kur jaunajiem pāriem bij sēdēt un deva zīmi līgavām kājas mazgāt. Pēc tam vadāja līgavas pa kaktu kaktiem, ziedodami dieviem: gan medu uz sliekšņiem liedami, gan dzintaru, labību malās bārstīdami.

Beidzot kāzu vaidelots paņēma ragu ar medus dzērienu, noņēma līgavām vaiņagus, nocirpa tūm matus, salika līgavaiņu rokas kopā ar līgavu rokam un izdzēra ragu, sacīdams: "Lai Laima jūs aplaimo ; Pērkons lai sarga, sūtīdams saticību. Patrimps lai piešķir bagātību! un citi dievi žēlīgi lai nogrūž nelaimi, sērgas!"

To padarot, visi nosēdās pie mielasta. Un nu koklētāji koklēja, bundzinieki bungoja, stabulnieki stabulēja, puiši dziedāja, meitas aizdziedāja, sievas tām palīdzēja, bet vīri čaloja un dzedra kausu pēc kausa; daži vēl ēda, citi jau dēja, vaj arī rotājās.

Kurbada acīs laistījās laimība, uz Spodras vaiga atspīguļojās līgsmība. Jo ilgāki kāzas vilkās, jo prieki pavairojās. Tā sadzīvoja deviņas dienas, deviņas naktis, kamēr tad, noguruši, negulējuši, visi izšķīrās.

Pēc kāzām Kurbads domāja mierīgi dzīvot savā pilī, lai no lielajiem darbiem kaut cik atpūstos. Zināms, darba ir tad vēl palika diezgan, jo pēc kāzām vecais zemgalietis bij nolēmis valdību atdot Kurbadam. Un, vaj valsti valdīt nav darbs, kas prasa veselu vīru?

Tomēr, kaut Kurbads tā arī miera vēlējās, ilgi tas taču miera nedabūja: Ragana - atriebēja uzmācās dienu un naktī Te drīzi Kurbadam bij apskausts treknais lopu bars ; te apburti naigie kumeliņi; te drīzi kaitēts kuplajām druvām; te atkal vārdzināti paklausīgie pavalstnieki ; skaties, kur skatīdamies - visur klizma vien.

Kurbads noprata, ka tā no neģēles miera nedabūs, tādēļ apņēmās savu valsti tīrīt.

Paņēmis trīs birkavas sāls un trīs birkai sālījuma uz pleciem, tas izgāja Raganai pretim un domāja tā: ,,Ja iepēršu sāli tai rīklē, tad neģēle skries ūdeni lakt ; bet, kamēr ūdeni laks, es tecēšu ātri, ūdeņa malā panākšu un tad, zināms, nogalināšu."

Trešajā dienā Kurbads satikās ar Raganu. Tā nāca gaisā, par spārnotu čūsku pārvērtusies, šņākdama, spārnus klabinādama, ar atplēstu rīkli.

Kurbads nostājās un drāza trīs birkavas sāli rīklē. Šī nošķaudījās vien un skrēja uz jūŗu slāpes dzesināt. Kurbads steidzās pakaļ, bet vēl nevarēja ne jūŗas saredzēt - čūska, salakusies, laida atpakaļ. Kurbads nostājās un vēl drāza trīs birkavas sālījuma rīklē. Šī nošķaudījās vien un skrēja pa citu ceļu uz jūŗu slāpes dzesinot. Kurbadam nozuda pēdas. Nu meklēja, meklēja, daudz dienu no vietas. Beidzot tas apskatījās un pats nejaudāja, cik tālu gājis, cik ne: aiz muguras bij tumši meži un priekšā jūŗa ar pasaules malu. Pašā pasaules malā varonis ieraudzīja savadu smēdi ar tik spožu uguni, ka visi mākoņi atsārka. Šinī smēdē kala Debesskalējs zelta vaiņagu, sudraba jostu un dimanta gredzenu priekš Saulesmeitas. Zelta drostaliņas, kuŗas pār lakti sprāga, nokrita jūŗas malā dimanta vilainītē, bet spožās plēnes iebira jūŗā.

Kurbads pacēla savu vaigu un lūdzās sirsnīgi: "Debesskalēj, paklausi Laimoņa dēla lūgumu un pasaki man, kur lai Raganu atronu, kā lai viņu panāku?"

"Kurbad, labo dēliņ, Pērkoņa vārdā došu tev padomu. Kājām iedams, tu Raganu, šo čūsku, nepanāksi, bet es tev nokalšu zirgu, ar kuŗu - kamēr linu sauja izdeg - varēsi trīsreiz pasaulei pāri tikt. Kāpi tam zirgam mugurā, tad Raganu panāksi un nokausi; tik sargies atpakaļ paskatīties!"

Un, kamēr Kurbads ar Debesskalēju sarunājās, te - kā par brīnumiem - čūska laida smēdei gaŗām. Debesskalējs gan paķēra karstās gaismas dzirksteles, laizdams čūskai rīklē, bet jau par tāļu: apsvilināja tik mēli.

Nu Debesskalējs nokala Kurbadam zelta zirgu ar dimanta lāsēm, ar zvaigžņu segu, ar sudraba iemauktiem, ar ugunīgām krēpēm.

Viss zirgs laizījās, kā spožais rīts, kad Saulesmeita celdamas, Saulītes pagalmja durvis atveŗ un pasaulei dienu pasludina.

Kurbads uzsēdās spožajam kumeļam mugurā un sāka jāt. Zirgs skrēja vējam blakus pa jūŗu jūŗam, mežu mežiem. Jātnieks vairs nemaz neizskatījās pēc cilvēka; drīzāk izlikās it kā kāds dievs ar gaismu rokā, nāktu caur mākoņiem un nezin cilvēkiem gaismas starus, laimības atspīdumu.

Bet pašā labajā skrējienā, uz vienu reizi, klau, kas tas? troksnis aiz muguras briesmīgi nejauks, pārlieku šaušalīgs: koki gāzās briks! un braks! ūdens bangoja žvīks! un žvāks! neviļot paskatījās drusku atpakaļ. Bet tai pašā acumirklī Pērkons ducināja, zibiņi šaudījās un Debesskalēja zirgs nozuda kā dzelmē.

Ragana aiz muguras tīši bij sacēlusi troksni, lai Kurbadu vilinātu atpakaļ paskatīties ; bet no zibiņiem baidīdamās, arī tā viens divi nozuda un aizbēdza uz citu pusi.

Nu jātniek gan nožēloja, ka pārskatījies, aizmirsdams Debesskalēja noteikumu; ja, bet neka vairs darīt.

Kurbads izlīda no meža noguris un bēdīgs nosēdās strautiņa malā atpūsties. Bet drīzi tam uzbāzās salds salds miegs: bij jāsnauž gribot negribot. Bet, kur snaudiens - tur no iemigas viens solis. Un, ar Kurbadu tāpat : viņš nolika sev vienā pusē zobinu, otrā pusē vāli, pašā priekšā stipruma un nestipruma trauciņu, ko Dadzim bij atņēmis un tad ielika ģīmi plaukstīs un - uz acīm gulēdams - maigi aizmigās.

Bet pirmā nomigā Velna bērni, pa mežu klaidīdamies, nevilšu uznāca gulētājam virsū. mazie knauķi nejauki nobijās, jo vēl tie savā mūžā nebij redzējuši tādu, kam ģīmja vietā mati, pakauša vietā plaukstis, vienā pusē zobins, otrā pusē vāle un priekšā trauciņš. Klusu nejēgas aizskrēja pie sava vectēva - Velna tēva - un pastāstīja, ko strautiņa malā redzējuši. Velna tēvs nevarēja no bērniem izprast; tas iesvilpās skaļi skaļi un sauca Raganu - gudrinieci - lai nāktu skatīties, ko bērni atraduši. Bet Ragana tik drīzi neieradās, tādēļ, ka no zibiņiem bēgdama, bij paslēpusies tāļu jo tāļu. Velna tēvs aizgāja viens pats ar bērniem. Gulētāju ieraudzījis, vecis brīnījās : "Klausāties, bērni, es esmu pieredzējis daudz ko, bet tādu neesmu redzējis. Jāiet pakaļ manam tēvam. Nu atnāca Velna tēva tēvs. Tam no liela vecuma bij uzaugušas piepes uz acīm. Velna tēvs pacēla savam tēvam piepes no acīm un rādīja ķēmu. Bet šis raustīja plecus, sacīdams: "Es esmu pieredzējis pasaulē daudz ko; esmu redzējis pat, kā jūŗā zirņi aug, bet tādu neesmu redzējis. Bērni! to jūs neaiztiekat, lai guļ, kamēr Ragana atnāks."

Kamēr šie tur tā brīnījās, te Ragana pa pēdām vien klāt. Nu rādīs Raganai brīnuma ķēmu ; bet Ragana to pazina uz ŗāviena. Ātri tā pārvērtās par krupi, pielēca klusu pie zāļu trauciņa un apgrieza stipruma zāles uz kreiso pusi, nestipruma uz labo.

Pēc tāda laika Kurbads atmodās un gribēja stipruma uzņemt, lai ar jauniem spēkiem dotos Raganai pakaļ. Bet nu stipruma vietā iedzera nestiprumu. Iedzēris, tūliņ gan noprata, pārskatījies, bet neka vairs darīt: varoņa spēks bija uz veselu gadu pagalam.

Un Ragana, ko tā nu vairs gaidīs: knaši vien pačukstēja Velna tēvam, lai nu līgstot Kurbadu par puisi un lai tad ar gŗūtiem darbiem to nomācot; bet ja Kurbads nelīgtu, tad lai uzaicinot spēkoties.

Velna tēvs pasmīnēja pasmīnēja vien un tā tūliņ Kurbadam klāt, teikdamies, puisi vajadzīgu esam: lai līgzītot.

Kurbads līga arī, bet ar tādu norunu: ja darba dēļ kuŗš katrs no abiem dusmotos, tam tad trīs sloksnas gaļas no muguras ārā, bet alga tāda, cik iespēj nest.

Velna tēvam tāds līgums bij brīnum pa prātam; viņš domāja: "Gan jau tev - putniņ - sloksnas izgriezīšu un tad tu arī ģeibsi!"

Kurbads aizgāja Velna tēvam līdz.

No rīta Velna tēvs lika Kurbadam zaķus ganīt.

Bet, kas tie tādi par zaķiem, to gans tūliņ noprata: līdz izdzina, tā visi izklīda pa malu malām. Pret vakaru Kurbads viens pats ganībās - zaķa neviena. Nekas, - saulei rietot, gans tik papūta savu rūķīšu stabulīti un tā desmit rūķīši klāt: un meklē un ložņā un gaiņā un dzenā, kamēr visi zaķi, kā spaļi mājā.

Velna tēvs, to redzot, domāja: ,,Ar to joku nav, tam nestipruma zagles bijušas, nebijušas!"

No rīta Velna tēvs lika govis ganīt, nosacīdams, lai tā pieganot, ka vakarā no treknuma lēktin lec.

Govis izklīda un nozuda tāpat, kā vakar zaķi. Tomēr ar stabulītes palīdzību desmit rūķīši atkal klāt: un meklē un ložņā un gaiņā un dzena, kamēr visas govis čupā. Kurbads nu nosita vēl katrai govij vienu kāju un tad dzina mājā, ka lēktin lēca.

,,Vadzi, tu jau govīm kājas nesitis" Velna tēvs zils no dusmām uzbļāva.

,,Pats šorīt saka, lai tā pieganot, ka vakarā lēktin lec un nu par to vēl dusmīgs."

,,Ne, ne, Kurbad, dusmīgs neesmu!"

,,Nu, tad labuma diezgan!"

No rīta Velna tēvs lika zirgus ganīt un nosacīja, lai tā pieganot, ka vakarā visi zirgi smējās.

Zirgi atkal nozuda tāpat, kā vakar govis. Tomēr ar stabulīti rūķīši klāt: un meklē un ložņā un gaiņā un dzenā, kamēr visi čupā. Kurbads atgrieza ar zobinu katram zirgam virslūpu un tad dzina mājā, ka smēja vien visi zirgi.

"Vadzi, tu jau zirgiem virslūpu esi nogriezis?"

"Pats šorīt saka, lai tā pieganot, ka vakarā visi smietos un nu par to vēl dusmīgs."

"Ne, ne, Kurbad, dusmīgs neesmu!"

"Nu, tad labuma diezgan!"

No rīta Velna tēvs lika ķēvi iejūgt un tik daudz par dienu uzaŗt, cik balta kuņa noskrien.

Kurbads iejūdza ķēvi tik īsi arklā, ka šī nemaz nevarēja iet; tad noķēra balto kuņu, savelēja ar rungu kuņas sānus mīkstus, ietrieca paklēti un tad pats nosēdās uz arkļa vakaru gaidīdams.

Vakarā Velna tēvs iznāks skatīties un šķetēs: "Kāpēc neaŗi - ko dirni?"

"Kāpēc neaŗu! - kuņa netek, ķēve nekāpj un tad vēl par to dusmoties."

"Ne, ne, dusmīgs neesmu !"

"Nu, tad labuma diezgan!"

No rīta Velna tēvs lika ziŗgu kūti mēzt, kuŗa gadiem nebij ne redzējusi sekuma.

Kurbads iegāja kūtī, aizsita durvis cieti, papūta stabulīti un ataicināja rūķīšus. Ienāca tie: un nu grūda un svieda un meta un veda pa mazajām durvīm otrā pusē, kamēr kūts nebij tukša.

Vakarā Velna tēvs nāks skatīties; ja, - neka iesākt.

No rīta Velna tēvs pārvērta savu sievu par ķēvi un lika Kurbadam veselu asi malkas uz reizi no meža pārvest.

Iekŗāva asi - ķēve nevelk ne stulba.

Kā nevelk, tā Kurbads ar velējamo klāt un mēŗo un mēŗo.

"Ko tu gaŗ maniem sāniem gribi izmēŗot?" ķēve jautāja.

"Lai, lai, ķēvīte, gribu no taviem sāniem ādas slejas priekš pastalām izgriezt, tad varēsi vieglāki vezumu pārvilkt un mani te mežā neizstaidzināsi tukšā."

"Negriezi, negriezi, varēšu tāpat pārvilkt!"

Ķēve tūliņ vilka un pārvilka.

Mājā Velna tēvs traks uz ķēvi; bet ķēve atbildēja: "Tev branga mute? ēji, velci tu, tad redzēsi, ko ar Kurbadu iesāksi."

"Vaj dusmīgs esi?" Kurbads Velna tēvam uzprasīja.

"Ne, ne, dusmīgs neesmu!"

"Nu, tad labuma diezgan, dodi citu darbu!"

No rīta Velna tēvs lika pusdienas maltītei vienu avi nokaut.

Kurbads uzstāda, lai pasakot, kuŗu avi būšot Velna tēvs atbildēja: "Kauji to kas virsū skatās!"

Nu aizgāja uz kūti kaujamo meklēt, bet izmeklē nu: visas skatās virsū.

"Ko tur tik daudz!" Kurbads iesaucās, "jāsprantē tik no viena gala!"

Un nu ņēmās visas no gala apkaut, ka nepalika ne vaislas.

Velna tēvs traks, bet Kurbads uzprasīja : ,,Vaj esi dusmīgs?"

"Ne ne, dusmīgs neesmu!"

"Nu, tad labuma diezgan, dodi citu darbu!"

No rīta Velna tēvs lika atnest divi sieki miltu, no kuŗiem ķiļķeni bij jāvāra: viens sieks ķiļķenu jāapēdot Kurbadam, otrs sieku ēdīšot pats.

Bet, kad ķiļķeni bij gatavi, Kurbads nosēdās Velna tēvam aiz muguras un sabāza ķiļķenus aizkreklē.

Velna tēvs ēda, ēda, bet pārēdās un mocījās cauru nakti. Pret rītu tas uzbļāva Kurbadam, lai kurinot pirti - iešot pērties dziedināties. Pirtī nabadziņš kuņkstēja, steņēja: "Vaj zini, Kurbad, esmu pārēdies. Kā tev?"

"Man arī drusku nelabi, bet es zinu zāles: pārgriezīšu ar zobinu vēderu, lai ķiļķeni izkrīt."

Kurbads izgāja priekšnamiņā, izbēra no aizkrekles ķiļķenus plānā un tad rādīja Velna tēvam, sacīdams: "Re, kur mani ķiļķeni, tagad esmu vesels, kā rutks!"

Velna tēvs arī raudzīja vēderā griezt, bet nevarēja - nejauki sāpot.

Kurbads smējās pie zemes liekdamies, Velna tēvu kā neka zobodams; bet Velna tēvs, dusmas valdīdams, noņurdēja:

"Tam knauķim savada daba! Te nestipruma zāles bijušas nebijušas."

Abi nu pērās mēnesnīcā līdz pusnaktij. Te uz reizi Velna tēvs pakamps savu desmit birkavu smago cirvi un sacīs uz Kurbadu: "Paņemi cirvi un iesim uz mežu pēc ozola!"

Kurbads paņēma cirvi pie kāta, izcēla kātu stāvus, atzvēlās - un skatījās ilgi mēnesī.

"Ko nu skaties, iesim!"

"Iesim, iesim, bet vaj zini ko? - man tik prāts laist cirvi vectēva lodziņā!"

"Vaj traks! man viens pats cirvis un to tu vēl gribi pazaudēt. Dodi cirvi - iesim!"

"Iesim, iesim!"

Aizgāja mežā. Velna tēvs uzkāpa ozolā, pielieca resno koku pie zemes, kā maiksti un uzsauca Kurbadam. "Cērti!"

Bet Kurbads atzvēlās pret resno ozola stāvu un skatījās mēnesī.

"Ko skaties - cērti!"

"Cirtīšu, cirtīšu, tomēr pa priekšu man prāts cirvi laist vectēva lodziņā, jo neesmu dzirdējis ilgi viņu gremjamies."

"Vaj prāts - neaiztieci vectēva! Dodi labāk cirvi es cirtīšu un kāpi tu ozolu liekt!"

Kurbads nu uzlēca ozola galotnē. Bet ozols žvīkt! cēlās gaisā un pārmeta Kurbadu pāri, taisni zaķītim virsū.

Klupdams saķēra zaķīti un gaidīja, kamēr ozols nokritīs. Velna tēvs meta meta ar lielo cirvi, kamēr ozols krita arī, bet ačgārnus: galotne uz māju pusi, resgalis uz meža pusi. Kurbads paņēma zaķīti un gāja pie Velna tēva.

"Kur tu maisies, kāpēc ozolu nelieci?"

"Kur tad nu maisos, satikos ar savu jaunāko brāli - izrunājāmies, jo nebijām ilgi sagājušies."

"Kāds amats tavam brālim?"

"Pēc amata tas skrējējs."

"Lai nāk ar mani skrieties!"

Labi. Kā nu zaķi palaida, tā aizgāja ļipu mezdams. Velna tēvs skrēja, skrēja - neka panākt.

"Ekur! tu tik manu brāli piejoko: visu gribi, neka nespēji. Kā tāds kārkļu zvirbulis: grib lakstīgalai pakaļ ķēmoties - noiet čuš! Nu, kas būs ar ozolu? Ņemi tievgalu, es ņemšu resgali. Bet, zināms, kad būsim saņēmuši, tad arī apstāšanās nav, kamēr ozols mājā - saproti!"

Velna tēvs paņēma tievgalu un rāva ozolu ačgārnus caur mežu, ka kŗakst vien; bet Kurbads uzsēdās uz resgaļa un brauca līdz.

Mājā Velna tēvs slaucīja šūnas no pieres, bet Kurbads zobojās : "Tu esi vājš kukainis, kad tik ātri šūnas ronas ; paskatiet, cik mana piere sausa, - kā rija un man vēl resgalis, tev tievgals - spogs tāds?"

To dzirdot, Velna tēvs nobubināja vien un iegāja istabā.

No rīta Velna tēvs lika Kurbadam Velna bērnus pārvest un paēdināt.

Kurbads aizjūdza ķēvi, aizbrauca bērniem pakaļ, sakŗāva ratos, pārlika labu svirti, nosēja vezumu un brauca mājā. Bet braucot Velna bērni krita pa vienam vien ārā, saukdami: "Kurbad, es izkrita Kurbad, es izkritu!"

"Nu Kurbads ņēmās citādi strādāt: kuŗš izkrita, knauks! gaŗ riteni nost; kuŗš izkrita, knauks! nost. Mājā tas nosistos bērnus sasēdināja rindā gaŗ galdu, sabāza barību mutēs, nolika barbas traukus katram klēpī un tad gāja ķēvi nojūgt.

Ne ilgi, te Velna tēvs pie bērniem iekšā un bļauj un bļauj nelabā balsā.

"Kurbad, tu jau esi nositis bērnus! Kurbad, tu jau esi nositis bērnus!"

"Esi klusu - neesmu nositis ! Nieka dēļ sirdīties - labi redzi, ka viņi badā aizmiruši: visiem mutes pilnas un rokas vēl barības traukos; viņi - tādi badakāši - aizrijušies!"

"Ko nu, saki, Kurbad, tu esi nositis?"

"Klusu - vaj dusmīgs esi?"

"Ne, ne, dusmīgs neesmu!"

"Nu, tad labuma diezgan - dodi citu darbu!"

No rīta Velna tēvs sacīja: "Eji uz riju gaļu sargāt!"

Kurbads aizgāja uz riju, nosēdās krāsns bedrē un kausēja vaskus.

Te uz reizi ielīdīs Velna tēvatēvs ar gaŗu sirmu bārzdu, ar piepēm uz acīm un ēdīs gaļu. Kurbads sagrāba Velna tēvatēvu aiz čupras un iesvieda krāsns bedrē, taisni uz nekausētiem vaska gabaliem. Velna tēvatēvs jautāja: "Kas te tā čabēja, kas tur grabēja? Ko tu te dari?"

"Ko daru! lēju veciem jaunas acis!"

"Kā tad tevi sauc, acu lējēj?"

"Mans vārds: - Pats!" Kurbads atbildēja.

"Klausies, mīļo Pats, ielēji man ar jaunas acis, jo tās no vecuma brīnum neskaidras palikušas."

"Kālab ne, atgulies augšpēdu - tūliņ."

Velna tēvatēvs nu atgulās augšpēdu un gaidīja jaunās acis.

Kurbads izkausēja vaskus, pacēla piepes un lēja acīs. Bet Velna tēvatēvs uzlēca stāvus un izskrēja, kā vējš no rijas, bļaudams pilnā kaklā: "Man acis izplucināja, man acis izplucināja!" Velna tēvs, to dzirdot, prasīja: "Kas tad tev izplucināja?"

"Pats izplucināja, Pats izplucināja !"

"Nu, ja pats izplucini, tad arī pašam jācieš!" Velna tēvs iesaucās un ieveda savu tēvu istabā, pateikdams Kurbadam, lai cita darba nedarot: lai apkopjot slimo Velna tēvatēvu.

Labi. Bet tādu veci ar izplucinātām acīm apkopt nav vis nieka lieta: Kurbads nebij ne apskatījies, te vecais bļauj: "Nesi mani laukā, te par karstu; acis deg - varbūt laukā būs vēsāki!"

Kurbads iznesa ārā; bet tur tas pats: esot atkal par aukstu, lai nesot iekšā. Ienes iekšā, te, necik ilgi, atkal nelaime. esot par karstu, lai nesot ārā.

Bet tagad Kurbads vairs nejokojās: viņš iznesa veci laukā un uzsēdināja uz smaila mieta gala. Miets nodūra veci un nu Kurbadam bij miers.

Velna tēvs gan gānījās, ka esot nositis viņa tēvu, bet Kurbads atbildēja : "Ko es gan varu darīt, ja acis izplucina un tad uzskrien uz metu!"

No rīta Velna tēvs sacīja uz Kurbadu: "Klausies, vakarā iešu uz kāzām. Apkopi ķēvi, sataisies un atnāci tu arī uz kāzām. Bet, ja redzi mani starp līgavu un līgavaini nosēžamies, tad pameti man ar acīm, lai zinu, vaj esi redzējis jeb ne!"

Labi. Līdz ko Velna tēvs aizgājis, Kurbads izsita Velna tēva zirgam acis un aizgāja uz kāzām. Tikko Velna tēvs nosēdās starp līgavu un līgavaiņi, Kurbads meta ar vienu zirga aci Velna tēvam klēpī. Velna tēvs jau paskatījās greizi. Pēc tāda brīža meta ar otru zirga aci. Velna tēvs nu bij stāvus un pa durvīm ārā uz mājam; Kurbads pakaļ.

"Kāpēc izsiti zirgam acis? Ar ko nu žagarus vedis?"

"Pats man liki ar acīm mest - spogs tāds!"

,,Kas tā runas - nesauci mani par spogu!"

,,Kā vaj dusmīgs esi?"

"Ne, ne, dusmīgs neesmu, bet tas tik tik daudz: nevajaga mani kaitināt."

"Nu, kad tik vien nelaimes ; tad labuma diezgan - dodi citu darbu!"

"Eji, pārvedi man divus lāčus, kuŗi auzu laukā baŗojās!"

Kurbads aizgāja svilpdams, jo manīja, ka gads nāca uz beigām un nestipruma zāles bij zaudējušas gandrīz visu savu spēku: Kurbada spēki bij atpakaļ. Kurbads ielīda auzu laukā, noķēra katru lāci aiz ausim un pārveda, kā brāļus mājā.

"Ače! kur auzu zagļi ir - ko ar viņiem darīšu?"

"Jāpaēdina!"

Kurbads ielaida lāčus, kūtī pie govīm, lai paēd. Viens divi, visi lopi bij apēsti. Velna tēvs to zināt dabūjis, traks; bet Kurbads atteica: "Kā, vaj dusmīgs esi?"

"Ne, ne, dusmīgs neesmu!"

"Nu, tad dodi citu darbu!"

"Iejūdzi lāčus, pārvedi deviņus baļķus un uztaisi tik lielus ratus, ka var uz reizi trīsdesmit mucu zelta pārvest."

Kurbads izveda savus lāčus - tīri vērša lielumā nobaŗotus - aiz ausim, iejūdza un pārveda deviņus lielus baļķus. No tiem uztaisīja tādus ratus, lai sešdesmit mucu ved, ja grib - arī nelūzīs. Novija arī tādu pātagu no trīsdesmit mārciņām dziju, ka briesmas ko redzēt un tad iegāja pie Velna tēva.

Velna tēvs iznāca un brīnījās: ,,Ir gan rati! Bet nu iejūdzi lāčus lielajos ratos un tad laidīsim pēc zelta."

Kurbads iejūdza lāčus, nolika lielo pātagu vietā un uzsauca Velna tēvam: "Sēdi priekšā par braucēju un laidi vaļam; es nezinu ceļa, man jāsēž pakaļā."

Velna tēvs laida ar, ka skaidri briesmas: baļķu rati rībēja, zeme dimdēja, tilti sagāzās un ēkas no rībiena tā tā tik noturējās; daudz netrūka, tās arī būtu gāzušās.

Tā tie laida caur svešu svešu valsti. Tās valsts virsaitis sadusmojās par braucējiem, tādiem trokšņotajiem un sūtīja kaŗa spēku pretim. Bet Velna tēvs pliukšķināja ar milzu pātagu tik dikti, ka kaŗa spēkam ar troksni vien pietika: visi, kā siseņi saplaka gaŗ zemi.

Beidzot abi notika līdz zelta mucām. Tās tik bij mucas!

Izvēlās desmit vīri - nevarēja vis ratos ievelt; izvēlās divdesmit vīri - vēl nevarēja; izvēlās trīsdesmit vīri - tad lielām mokām iedabūja gan.

Brauca uz mājam, ka čīkstēja vien.

Mājās Velna tēvs sacīja uz Kurbadu: "Klausies še tev viss tas zelts, atstāji mani un eji projām, kur nācis: gadam gals!"

Velna tēvs labprāt vēlējās no Kurbada vaļām tikt, jo sāka pamanīt, ka viņam spēks ataudzis un tādēļ nejutās vairs drošs. Kas zin - Kurbadam tagad varēja iešauties prātā viņu pašu uz naga ņemt.

Bet Kurbads no gada gala sadzirdējis, iesaucās itin pikti:

"Vadzi, kas tad tev par gadu? Man viņš drusku gaŗāks. Ātrāk zeltu neņemšu, kamēr līgto laiku nebūšu nokalpojis."

Tādu valodu Velna tēvs ne sapņos nebij gaidījis; viņš sacīja: "Klausies, Kurbad, šodien jau nu nav vis gada gals, bet, ja dzeguze iekūkosies, tad būs."

"Labi, labi - gaidīsim to dzeguzi!"

No rīta Velna tēvs lika pa muguru žagarus mājā nest.

Kurbads aizgāja uz mežu, rāva kokus ar visu sakni laukā un nesa un nesa tik mājā.

Drīzi bij sētasvidus pilns; bet nesa un nesa. Drīzi bij visas malas pilnas; bet viņš tik nesa. Drīzi nebij nekur vairs vietas; bet viņš tik nesa un nokrāva visus jumtus ar žagariem.

Velna tēvs izskrēja laukā, rokas lauzīdams: "Apžēlojies Kurbad, nenesi taču vairāk!"

Bet Kurbads atbilda: "Vēl to klēpi, tad vairāk ne!"

Bet beidzamo klēpi laukā vairs nebij kur pielikt ; tādēļ iestiepa istabā un piekrāva ir to pilnu.

"Klausies, meme, ar to bendes maisu vairs nevar apnesties: jāgādā, ka tiekam no viņa vaļā!"

Vecais nu piemācīja māti, lai naktī uzlienot liepā un kūkojot, kā dzeguze, tad Kurbadam būšot jāņem gada gals.

Labi. Naktī Kurbads sadzirdēja dzeguzi. Tūliņ izskrēja laukā, paķēra lielo akmeni un svieda liepā, sacīdams: ,,Tiš! projam - tiš."

Bet akmenis ķēra veceni: tā nedzīva novēlās zemē.

No rīta Velna tēvs lauzīja rokas un sacīja sievai: "Ar Kurbadu, to varmāku nevar vairs apnesties; jāgādā, ka tiekam vaļā. Saki tu viņam, ka esmu slims - nezinu neviena darba dot : lai paņem zeltu un iet lapās!"

Velna tēva sieva tā pateica.

Bet Kurbads atcirta: "Ja slims - jāgaida, kamēr izveseļosies!" un negāja projām.

Nu Velna tēvs teica sievai: "Saki tu viņam, ka esmu miris: - lai iet projām!"

Velna tēva sieva tā pateica.

Bet Kurbads atcirta: "Ja miris, tad jāiet nomazgāt un jādzeŗ bēres. Pēc bērēm aiziešu diezgan!"

Kurbads iegāja mirušo mazgāt. Šis tīši izlikās par mirušu un ļāvās mazgāties. Citi mazgāja ar aukstu ūdeni, bet Kurbads uzsildīja karstu un sāka tad mazgāt. Velna tēvs cietās, cietās - nevarēja izciest: uzlēca stāvus.

Kurbads iesaucās: "Tad tā laime - atdzīvojas!"

Nu Velna tēvs sagudroja citu ko. Naktī, visiem guļot, tas sacīja uz sievu : "Pag, pag, paņemšu cirvi, ielīdīšu klusu pie aizmigušā Kurbada un likšu par galvu, lai nost."

Bet Kurbads, vēl nomodā būdams, sadzirdēja, ko šie otrā istabā norunāja.

Viņš ātri atstāja savu guļas vietu, nolika tur ķērni, apsedza ar segu, lai izskatītos it kā cilvēka galva un tad paslēpās aizkrāsnī.

Ap pusnakti Velna tēvs līda uz pirkstgaļiem un ķērnei, lai izput gabalu gabalos. Smiedamies, vecis ieskrēja pie sievas stāstīt: "Tad tā liku, kā liku - smadzenes vien pa pakausi izskrēja!"

Bet no rīta Kurbads iegāja pie Velna tēva darba prasīt.

Šorīt Velna tēvam sāka kājas trīcēt: ne nosist nevar. Viņš lika Kurbadam žagarus cirst, bet pats slepus paņēma vienā padusē visu zeltu, otrā padusē sievu un klusītiņām domāja pie Raganas aizbēgt.

Bet Kurbads, paredzējis, Velna tēvu aizbēgam, atsvieda cirvi un laidās pakaļ.

Pēc tāda laika Velna tēvs sacīja uz sievu : "Nu varam drusku atpūsties - nesamais smags."

,,Kā tad, jāatpūšas jau arī ir!" Kurbads atbildēja Velna tēvam aiz muguras.

"Kurbad, vaj tu arī te esi?"

"Kā tad, kur tu, tur arī es!"

Tādās sprukās Velna tēvs vēl savu mūžu nebij bijis: ne nosist, ne izbēgt. Ko nu? Beidzot tas sadomāja tā: noguldināšot sievu sev blakus un Kurbadu pašā upmalā, lai varētu - aizmigušu upē iegrūst.

Visi nolikās gulēt. Tomēr Kurbadam liela vajadzība aizmigt. Labāk gaidīja, kamēr Velna tēvs ar sievu aizmiguši. Un skat! līdz ko šie kŗāca, Kurbadam padoms galvā: pavēla sievu upmalā un pats iegulējās vidū. Ja, un Kurbads pareizi bij apcerējis:

kā nu Velna tēvs modās, tā grūda krastā gulētāju upē. Bet, drīzi nabadziņš apmānīja, ka pats savu sievu iegrūdis. Nu lauzīja rokas un glūnēja sabozis upē. Bet Kurbads paķēra savu vāli un deva tā Velna tēvam par pakausi, ka tantariski ievēlās upē un muru murumis nogāja dibinā.

Kurbads paņēma Velna tēva zeltu un griezās uz mājam.

Bet, caur lielu mežu ejot, tas ieraudzīja klajumiņa malā sirmgalvi pātagas vijam.

"Sirmgalvi, priekš ka pātagas viji?"

Raganas pātagas, jo šim mežam Ragana uzsūtījusi nezvērus, kas katru cilvēku, kam te iešana, nomoca. Nezvērus var tik ar šīm pātagām savaldīt. Tomēr, ja kāds gadītos ar spēcīgu roku un nezvēru mitekli izpostītu, tad mežs būtu uz laiku laikiem tīrs."

"Labi - es to izdarīšu!"

Kurbads nogaidīja laiku, kur nezvēri aiz liela akmeņa salasījušies savā miteklī un tad sagrāba vāli, pavēla akmeni drusku no cauruma, izlaida vienu nesvēru: nosita; izlaida otru: nosita. Tā sastrādāja cauru nakti, kamēr nebij visi nezvēri pagalam.

Mežs no tā brīža bij tīrs un vijējam vairs nebij jāvij.

Bet otrspus meža vienā pļavā, Kurbads satika ļaunus ļaudis. Tie dzīvoja ar Raganu uz vienu roku. Šie pekles prauli bij izrakuši milzīgi dziļu bedri un domāja Kurbadu tur iekrāpt, lai kristu un nosistos; bet Kurbads, ļauno nodomu nomanījis, sagrāba negantniekus un iegrūda pašus bedrē.

Atkal gabaliņu gājis, varonis ieraudzīja ganu ar avīm divos pulkos. Gans brēca nemitoši. ,,Man salkst man salkst!"

"Kādēļ nenokauji vienu avi un nepaēdi, ja tā salkst?"

"Ja es gribētu paēst, tad Ragana visu pasauli nomērdētu badā!"

"Bet saki, kādēļ avis ganās divos pulkos?"

"Ja, redzi, šīs avis bij cilvēki. Ragana pārvērta viņus par avīm. Tās avis, kas te pa šo roku - bij labi cilvēki; tās, kuŗas pa šo roku - bij nelāgi cilvēki."

"Vaj tad nemaz nebūtu iespējams avis atkal par cilvēkiem pārvērst?"

"Būtu gan, bet to lai neviens neuzdrošinos; citādi vilkacis, kuŗu Ragana par sargu nolikusi, klāt un saplosa gabalos."

"Nieki; pasaki man, kā lai avis pārvēršu - gan jau ar vilkaci tikšu galā!"

"Redzi tā: vilkacis toreiz dzina cilvēkus vēja lauztam sakārnim pa apakšu un tad pārvērta par avīm; ja dzītu avis no kreisās puses uz labo pusi pa sakārņu apakšu atpakaļ, tad tās paliktu par cilvēkiem. Bet tik jau nu no vilkača jāsargās."

"Nebaidies no vilkača. Dzeni tūliņ avis no kreisās puses uz labo sakārnim cauri!"

Gans dzina : avis palika par cilvēkiem, bet vilkacis atņirdzies klāt.

Kurbads paņēma vilkaci aiz žokļiem ķerdams pie rīkles, pacēla uz augšu un pārplēsa gareniski pušu.

Atkal gabalu gājis, Kurbads pamanīja citu cilvēku, kas lielu uguni kurdams, vaidēja bez mitēšanās: ,,Man salst, man salst!"

"Kādēļ nesasildies, ja salsti?"

,,Ja, tik drīz ka gribētu sildīties, tad mans mocītājs - sumpurnis - klāt un uz pēdām norītu. Šo briesmoni Ragana nolikusi par sargu."

"Sildies droši, gan sumpurni pamācīšu!"

Tā arī bija: līdz ko salējs labi ŗokas apsildījis - sumpurnis, laizīdamies, nabadziņam virsū.

Kurbads paņēma sumpurni aiz rīkles, pārplēsa gareniski un iesvieda ugunī, lai izceptu Raganai uz brokasta. Sumpurnis gŗuzdēdams apdzēsa uguni un nu vīram vairs nesala.

Atkal gabalu gājis, Kurbads ieraudzīja citu cilvēku, kuŗš ezera malā stāvēdams, nemitoši brēca: "Man slāpst, man slāpst!"

"Kādēļ nenodzeries, ja slāpsti?"

"Ja, tik drīz ka gribētu dzert, tā mans mocītājs - lielais ērglis - klāt un norītu. Ragana nolikusi ērgli par sargu."

"Dzeri droši, gan ērgli pamācīšu!"

Tā arī bija: līdz ko nodzēries, te ērglis laidās, knābli knakšķinādams, spārnus klabinādams, nabadziņam virsū.

Bet Kurbads nocirta ērglim ar zobi un kaklu un iesvieda negantnieku ezera viļņos.

Ezers tūliņ izžuva: vīram vairs neslapa; bet, raug, kas tas? - ezera dubļos vārtījās viena zivs brēkdama: ,,Nu man beigas, nu man gals! Kurbad, dēliņ, glābi, glābi!"

Kurbads knaši iebrida pēc zivs, izņēma iz dubļiem un tīri sabijās: tā bij tā zivs ar cilvēka acīm - viņa paša tēvs. Kurbads prasīja: "Tētiņ, zelta tētiņ, ko nu darīšu, ko un -iesākšu? - te vairs ūdeņa nav. Kā tu ietiki no Gaismasnesēja laista ezeriņa šinī peļķē?"

"Redzi, dēls, Ragana vienreiz bij saodusi, ka tu, kādu burvi kaudams, esot izņēmis no burvja azotas savadu akmentiņu, ar kuŗu var apburtus atburt. Ragana, baidīdamās, ka neatbūri arī mani ar Laimdotu par cilvēku - iedzina mani pa mazu mazu valciņu no ezera, te šinī ūdenī; nozaga Kalvim arī ķēvi - Laimdotu un ieslodzīja te viņā slepenā alā. To Ragana darīja, lai tu, dēliņ, mūs vairs neatrastu nekad. Bet - gods dieviem! tagad taču atradi. Tādēļ, Kurbad, ja tev ir tāds akmentiņš, tad uzsiti man trejdeviņas reizei par galvu ar šo akmentiņu ; tāpat dari savai mātei un tu pieredzēsi brīnumus."

Knaši Kurbads izrāva savu burvja akmentiņu un uzsita trejdeviņas reizes zivij par galvu: zivs palika par Laimoni.

Nu tos priekus Kurbadam; jo pirmo reizi savā mūžā tas redzēja tēvu pilnīgi. Asaras bira varonim. Bet ilgi arī nevarēja gorīties; vēl bij jāatpestī māte.

Laimonis paņēma dēlu pie rokas un veda uz slepeno alu pie ķēves. Drīzi atsniedza tumšu tumšu orgu. Tanī ķēvei bij jāvārgst. Kurbadi dusmās izgāza ar savu elkoni vērga bedrei lielu caurumu, pa kuŗu izvilka ķēvi laukā un tūliņ ar akmentiņu atbūra par Laimdotu.

To padarot Kurbads jutās tīri debesīs esam. Ātri varonis uzmeklēja vecu ozolu, nometās ceļos un pateicās sirsnīgi dieviem, ka palīdzējuši lielos darbus veikt. Laimonis ar Laimdotu klausījās dēla vārdos un palīdzēja augstajiem pateikties. Beidzot Kurbads piecēlās, izceldams savu dimanta zobinu gaisā un tad stiprā balsā uzgavilēja, sacīdams:

"Pērkona ļaudis! mani brāļi! šis zobins, šī vāle maņ palīdzēja Velnus uzvarēt, Raganas maitāt, nezvērus, burvjus šķaidīt, jūs pestīt. Tik tāļu nu esat brīvi no viņu nagiem; lai tik stiprie dievi vēl palīdzētu Raganu rokā dabūt, tad būtu mums labi!"

Tā runājis, Kurbads paņēma savus vecākus un devās uz mājam pie Spodras.

No tā laika Kurbads dzīvoja ar savu Spodru un vecākiem dažu gadu mierā un laimē. Ragana likās pazudusi esam: ne tā vairs kādus pīnēja, ne arī Kurbadam rādījās.

Bet patiesībā Ragana nemaz dīkā nestāvēja. Viņa piemita aiz deviņām jūŗām un audzināja tur savu dēlu Kŗāvēju, briesmīgu milzi; pulcināja arī lielu lielu kaŗa spēku, ar kuŗu reiz domāja Kurbada valstij uzbrukt.

Kad dēls bij pieaudzis, Ragana iecēla to par kaŗa vadoni un noteica tā: "Iesim nu lielo stiprinieku, Kurbadu, Zemgaliešu valstī postīt un maitāt. Es tavu zobinu, dēls, slacināšu ar nāves zālēm un drošības labad nolikšu vienu kaŗeivi, ar stopu rokā, tev aiz muguras. Šim kaŗeivim iedošu tādas bultis, kuŗas deviņas dienas nāves zālēs mērcētas. Lai kaŗeivis, tev pēdu no pēdas sekodams, raudzītu tai brīdī, kur tu ar Kurbadu cīnies, nāvīgās bultis izšaut un Kurbadu, ja vairāk ne, vienā vienīgā vietiņā drusku ievainot. Es pārvērtīšos par pūķi un glūnēšu gaisā. Līdz ko bults jeb tavs zobins Kurbadu kaut kur ievainos - tad šaušos kā zibins zemē un iespļaušu savu žulti viņa brūcē: stiprinieks tad būs mirējs. Redzi dēls, man gan citādi spēka pa pilnam, bet, kamēr Kurbads nav ievainots - nespēju tam piekļūt!"

Kaŗa spēks ar Kŗāvēju priekšgalā sāka virzīties uz priekšu.

Kurbadam nebij no tam ne jausmas. Te, uz vienu reizi atskrēja ziņu nesējs: "Kurbad, sataisies! pulcini kaŗa spēku, Ragana nāk tevi postīt!"

Kurbads ātri sasauca kaŗa spēku un gāja Raganai pretim.

Izcēlās briesmīgs cīniņš. Zobini žvīkstēja, vāles kŗakšķēja. Bet vēl jo briesmīgāks tas palika, kad Kurbads sastapās ar milzi - Kŗāvēju: zeme dimdēja, pakalni dārdēja. Kurbads jau nosita milzi ar smago vāli gaŗ zemi, bet, kamēr domāja zobinu vilkt, lai pāršķeltu milzim galvu, tamēr viltīgais kaŗeivis, aiz milža muguras, iešāva Kurbadam nāvīgo bulti kreisajā plecā.

Ragana, par pūķi pārvērtusies, kā zibins nolaidāt Kurbadam uz pleca un iespļāva viņa brūcē nāvīgo žulti. Kurbads pacēla kreiso roku un saspieda pūķi - Raganu, ka -nočerkstēja kauli; pacēla labo roku un pāršķēla ar zobinu Kŗāvējam galvu un tad - no nāvīgās žults, no nāvīgās bults nonāvēts - krita uz savu vāli un mira. Bet Kurbada gars ieraudzīja mirušās Raganas padusē veļu valstības grīzekli. Viņš paņēma grīzekli un aizsteidzās pie veļu valstības vārtiem, kur daudz labu ļautiņu dvēseles bij sapulcējušās, nevarēdamas iekšā tikt. Kurbada gars izrāva tapu no vārtiem, iešāva grīzekli vārtu caurumā un atvēra vārtus līdz galam. Visas dvēselītes drūzmēdamās sagāja veļu

valstībā Kurbadam nopakaļus.

Bet zemes virsū tai pašā acumirklī Pērkons nāca uz sirma zirga jādams, ar uguns pātagu rokā un ŗūca un zibiņoja, tik briesmīgi Raganas kaŗa spēkam virsū brukdams, ka neviens no svešniekiem nepalika dzīvotājs.

Ragana ar kaŗa spēku bij kritusi, bet arī Kurbada šinī pasaulē vairs nebija.

Zemgaliešu kaŗa spēks saraudāja aŗ Spodru un citiem radiem trīs dienas, trīs naktis pēc sava vaŗoņa.

Trešajā dienā uztaisīja lielu sārtu no sausas, sveķainas malkas un tad nolika Kurbada miesas tanīs pašās kaŗa drēbēs uz sārta, ar vaigu uz ŗītiem.

Kaŗa vīri vēl nolika mirējam blakus viņa zobinu, vāli un maizi aŗ miestiņu.

Bērinieki par to laiku vaimanāja, saukdami: "Ai, Kurbad, kādēļ tu miri? Vaj tev trūka mīļas sievas, vaj pasaules mantas?"

Bet vaidelots paņēma piekuŗus un aizdedzināja sārtu. Radi, kaŗa vīŗi skandināja sēras raudu dziesmas; uguns apkampa Kurbada miesas. Puiši cirta aŗ zobiniem gaisā, vienmēr saukdami : "Bēgat pekles gari peklē; bēgat jele bēgat!"

Kad gaudu dziesmas kaut cik apklusa, vaidelots pacēla acis un pasludināja, ka redzot Kurbadu balta zirga mugurā aizjājam ar visiem kaŗa ieročiem pie tēvutēviem, kur ienaidnieku bults to nekā vaiŗs nesasniegšot.

Kad sārts bij sadedzis, tad ŗadi, kaŗa vīri sakrāja Kurbada pelnus, ielika traukā, kur apakšā dzintars un citi dārgumi bij pakaisīti un aiznesa uz kapiem. Jaunekļi, trauku nesdami, gaiņāja ar garus, kamēr nenolika trauku nodomātā vietā.

Beidzot vēl noturēja mielastu uz kapiem, upurēdami ēdiena atliekas veļiem un tad visi šķīrās dziedādami: