Ausekļa dzeja. Izlase. R., 1955. (fragmenti)

Tautai
Tautai, kur ir tava dzeja,
Daiļā debess līgava?
Klusa tagad dziesmu leja.
Žēli vaidi Daugava.

Tauta, kur ir tavi dievi?
Kur ir viņu sēdeklis?
Projām, projām tavi dievi,
Pīšļos viņu svēteklis.

Senčiem vergu zveņģē slīkstot,
Zuda jautrais dziesmu gars;
Dārgai brīvestībai nīkstot,
Projām devās dievu bars.

Dieviem klīstot, drupos krita
Romav's svētais ozolis,
Kur reiz augstā godā mita
Pērkons, Potrimps, Pīkolis.

Latvjiem krītot grūtā sodā,
Pērkons tronī skaldīja,
Kur pār dieviem svētā godā
Un pār tautu valdīja.

Toreiz smēja pilnā laimē,
Tautai veicās koši zelt;
Pati augstā debess saime
Zemē nāca priekus smelt.

Tautas svētkos zemē nākot,
Dievi kokles stīgoja;
Alu dzert un līgsmot sākot,
Tautas dziesmas līgoja.

Saules meitas raibināja
Tautas dēliem karogus,
Pērkoņdēli kaldināja
Arklus, šķēpus, vairogus.

Iemācīja zemi strādāt,
Dziedāt, drasēt, šķēpus mest,
Tēvu zemei mieru gādāt,
Staltus karodziņus nest.

Nu vairs nav tie ziedu laiki,
Skaistie dzīves ziedoņi;
Aizgājušie tie kā tvaiki,
Tos tik piemin dziedoņi.

Dabas māte pilno krūti
Saviem bērniem tagad liedz;
Tiem nu, sviedriem pelnot grūti,
Zeme ērkšķus, dadžus sniedz.

Dārgā senatne, kur esi?
Jaukais senču pagājums?
Dzeju dievus šurpu nesi!
Steidzies, steidzies drīz pie mums!

Sen mums dziesmu audzētāja
Brīvīb's māte rokā kļūst;
Latvju tauta, dziedātāja,
Dziesmu gars pār tev' lai plūst!

Brīvīb's saule jau sāk smaidīt,
Dziesmu gars ar atspirgt sāks;
Bet uz dieviem velti gaidīt,
Tie nekad vairs neatnāks.

Citā saulē viņi steidzās,
Citā dziesmu palejā;
Viss, kas daiļš un dārgs, tad beidzās
Šinī vārgu galejā.

Dievus tikai varam minēt,
Ne ar viņiem rotāt, diet.
Ko grib dziesmās mūžam svinēt,
Vajag dzīvē bojā iet.

Augsta laime bizmaņiem

Pērkons, jodus dīdīdams,
Lai Jūs netramda;
Zobgls, ļaudis rīdīdms,
Lai Jūs nečamda.
Miega mātes lutekļi,
Dārgais auklējums,
Pūstat, mīļie sutekļi!
Augsta laime Jums!

Ūdens plūdi
Latviešu teika

Jau Pramšāns dabu, dievus radījis
Un zemi, zvaigznes ceļā vadījis,
Vēl svētī savas augstās radības
Un dodas pilī mist iekš godības.
Pēc ilgiem gadiem logu atvēris
Un skarbi acis zemei uzmetis,
Tas visu ieraug' lielā sliktumā
Un steidzas sodīt karstā piktumā.

Viņš sūta zemē niknus milzeņus-
Kā aukas, vētras, vējus, ūdeņus.
Un arī Pērkons klāt ar zibeņiem
Un skalda zemi līdz pat dibeņiem.
Jūra krāc,
Vētra šņāc,
Lietus gāzās,
Zib'ņi drāzās.

Un plūdi cēlās,
Un bangas šķēlās
Un visu rija,
Kas zemē bija.
Tā plūda divdesmit naksniņas
Un divdesmit pilnas dieniņas.
Tad Pramšānam, pie loga sēdošam
Un svētus riekstus saldi ēdošam,
Bij jāredz plūdus kāpjam aumaļām.
Tas vienu met no riekstu čaumalām,
Kas augstākajā kalnā apstājās,
Kur lopi, cilvēciņi sakrājās.
Tā viņi lielā postā peldēja;
Tos milzi tomēr neizdeldēja;-
Vēl Pramšāns zemē skatās, dzird, ka vaid.
Tam paliek žēl, tas milzus projām raid'.
Vētras mitās,
Ūdens kritās,
Lietus stājās,
Pērkons rājās.

Un plūdi klīda,
Un bangas šķīda,
Un jūra klusa-
Nu zemei dusa.

Un ļaudis klīda prom, kur patika;
Tik vienīgs pārīts vien vēl atlika
Tai vietā, kur ir latvji dzimuši,
Kas nebija vergu strautā grimuši.
Kad vecais pāris vairs nebija spēcnieki,
Tas sērojās, ka tiem nav pēcnieki.
Te Pramšāns mana viņu nodomu
Un sūta Linksmiņu ar padomu.
Tie lēkt bij deviņreiz pār akmeņu.
Tie paklausīja laipnu Linksmiņu.
Un katrs lēciens latvju pāri rad',
Kas latvju tautas dzemdē, viņas vad'.

Trimpula (Dithyramba)

Kā Daugava vaida, un bangas kā krāc!
Kā Staburags asaras rauda!
Kā ozoli pakrastā briesmīgi šņāc!-
Tur dievi un sentēvi gauda.

Vai Pērkoņam tāpēc bij Daugavu rakt,
Ka dieviem un tēvijas sargiem
Būs skaudīgi slāpušiem ūdeni lakt,
Ar bizmaņiem kaudamies bargiem?

Gan sentēvi mācēja pamielot tos
Ar saldajo mielastu un alu.
Tad nebij neviena, kas nelīgsmotos
Gar Latvijas Daugavas malu.-

Jūs, meitiņas, šurpu ar vainadziņiem
Un mētrām, un ozolu zariem!
Un, puiši, ar alu un karodziņiem;
Lai ziedojam slāpušiem gariem!

Lai Daugavas grīva līdz pamatiem žūst,
Pat jūra lai izsiktu sausa;
Tad Trimpum vēl mūžīgi alum būs plūst!
Lai sausam ir paši iz kausa.

Lai dzeram, lai dziedam, lai uzsākam diet!
Lai svēts mums ir dievības likums!
Lai Trimpus mums alu no jauna sāk liet!
Lai atdzīvo sentēvu tikums!

Naula (Latviešu teikas)

Tas dievs, kas peklē valda, saucas Pīkuls.
Pie viņa noklīst katris zemes nīkuls.
Daudz tas jau krājis vecu ļaužu tēlus,
Pat jaunas meitas, jaunus latvju dēlus.-
Tas neraugās uz citu kādu dievu,
Kas nemirstīgas dieves ņem par sievu.
Bet latvju meitu ņem par līgaviņu,
Ko drīz ar iemanto ar gudru ziņu.-
Reiz latvju zemi Krūma pārvaldīja,
Kas mīļa māte savai tautai bija.
Tai bija daiļa meita, laipnā Naule,
Kas visā zemē smaidīja kā saule.
No piles loga ieraug puķes skaistās,
Kas zelta ziedos vizbuļo un laistās.
Bez mātes ziņas viņa zemē dodas,
Kā skaista puķe puķu vidū rodas.
No puķēm košākajā upē auga,
Ko viņa visā varā iegūt rauga.
Tā dārgo rotu veikli zemē svieda
Un laidās upē raut pēc puķes zieda.

It kā zibens
Veras upes dibenā,
Smaidulīti savā rīklē sviež.
Drošais Pludons,
Niknais upes vadons,
Pekles dieva klēpī daiļo spiež.

Un Pīkuls kāzas dzer ar daiļo Nauli;
Un priekšā plītē paši pekles prauli.

Tik vien zemes saime
Karsti raudāja,
Žēli gaudāja;
Jo ar Nauli beidzās viņas laime.
Un māmulīte dziļās bēdās vaida,
Jo nu vairs nav, kas viņai mīļi smaida.
Pa visu zemi zeltenīti meklē,
Tā nezin vis, ka viņa rauta peklē.
Bez mīļās meitas griezās tā uz kāju.
Tā nesa somā dažu ziņu jauku,
Kā jākop dārzu, bietes, mežu, lauku.
Reiz, tīrot lielu mežu, tur, kur pūķi
Un nikni zvēr, raganas un Rūķi,
Drīz rādās kādā vietā savāds akmens,
Kur sen no Pramsa iekalts Naulas liktens.
Līdz vecā Krūma rakstu lasīt beidza,
Tā dusmu pilna peklē noiet steidza,
Kur meitu nemirstīgu redz kā garu,
Tai apkārt rotājoties bērnu baru.
Un meita pārrunāta pekli stāja
Un kādu laiku mātei līdzi gāja.-
No bada, bēdām tā redz zemi spaidam
Un lielā postā savu tautu vaidam.
Nu Naula dzina projām visu sodu;
Un ļaudis naudu kala tai par godu.
Tā nauda ar vēl tagad vietām rādās,
Kur Pīkuls, Naula, viņu vārdi stādās;
Pīkuls savu daiļu sievu
Puško vainadziņu jauku;
Naula savu vīru, pekles dievu,
Apdāvā ar alus trauku.
Vidū viņiem ozols trijām spīlēm,
Katrā spīlē kar pa divām zīlēm.
Apakš viņiem gara čūska vīstās,
Spožos burtos laistīdamās tīstās.

Fantāzija par padebešiem

Sēdos lodziņā
Vēlu vakarā.
Raugu drīz, ka Vēja māmulīt'
It kā vaikla, daiļa glītonīt'
Debess autu gabaliņos šķiež,
Staltus tēlus, staltus vīrus griež.
Rokā līki šķēpi, zobeniņi;
Stājās rindā, stājas bars pret baru,
Taisās uzvest pasaulīgu karu.
Un es sajēdzu to pašu brīdi,
Ir tur augšā tēvi nebeidz strīdi.
Te pa gaisiem Aukuperons trauca,
Saviem vētru spārniem tēlus jauca.-
Sēdēj' lodziņā
Vēlu vakarā.

"Lauku puķu " komponistam J. C.

Kalstot kalta, vīstot vīt'
Latvju zemes "lauk'puķīt";
Tautas meitas nedēstīj',
Saules meitas neslaucīj'.

Laima sūtīj' sav' dēliņ'
Puškot tautas vainadziņ';
Puķes "rotā" rotināj';
Ausra rasu rasināj'.

Vectēvu reliģijai
(Dabas filosofija)

Kur bij tēviem dievs?
Tur, kur upes burbuļo,
Zelta puķes vizbuļo,-
Tur bij viņu dievs.

Rudens

Bagātajā Druvu māte, līgo! līgo!
Mūsu laukus svētījusi, līgo! līgo!
Potrimps gubas galiņāi, līgo! līgo!
Rogām pītis vainadziņis, līgo!

Nākat, puiši, nākat, meitas!
Gubai riņķī stājaties!
Laimas mātes dēliņami
Dziesmu pušķus veltīsim! Līgo!

Tas dod miežus alutiņam,
Kviešus kāzu kukuļiem,
Auzas tautu kumeliņam,
Linus pūru palagiem.

Tautas meitu tautiets precēs,
Kumeliņi viegli tecēs,
Trai ridi ri rida ri rida ra!
Kāzu kokle līgsmi līgos,
Panāksnieki žigli žīgos,
Trai ridi ri rid ri rida ra!

Vecā latviešu tautas kokle

Gan tautas būdiņās, gan vecās krātuvēs
Pēc tautas kokles velti taujāju;
To daudzi daudzināj' un stipri liecināj'
Ar astoņ' zelta stīgām bijušu.-
Te latvji viņu tūkstoš stīgām stīgoja
Un savos lielos Līgas svētkos līgoja.
Un viņas balss kā strauts caur klinšu krūtīm šķēlās,
Pār viņas zelta stīgām sidrab' skaņas vēlās,
Un "vaideloti", "līgasoņi" augšām cēlās
Un svētus debess priekus skaņu mākslā smēlās.
Vai Orfejs daudz ko varenāki koklēja?

Jūra
"Ūdens kaļ, ūdens maļ,
Ūdens lielas lietas dar."
Latvju tauta

Stipri kaltas jūru bļodas
Krūģa čakliem Budreļiem;
Klintīs cirsts viņu grodas
Izrotātiem mudeļiem.
Zemei nu būs svīst,
Tā ka ūdens šķīst;
Dievus, mūs gan daba slavēs,
Kamēr elementi stāvēs.

Lai savu darbu svēti sākam,
Kā augstiem gariem pieklājas;
Ja augstās domās pie tā nākam,
Tad darbs jo labi sekmējas.
Lai apdomīgi liekam omā,
Ko mūsu varens likums spēj;
Tas vējus dzenā savā lomā,
Kas neliek vērā, ko tas sēj.
Tas vējus dzenā savā lomā,
Un tāpēc mums ir dievīgs gars,
Ka nav neviena, kas mūs baiļo,
Ka mūsu darbam mūžīgs svars.

Pērkoņ, satver savu zizli,
Zilās liesmās rūdini
Karstu, baltu akmens- krisli,
Sper un lietu plūdini!…
Siltums sāk jau briest,
Gaisa pūšļus šķiest,
Tvaiki sprēgā, zibšņi šaudās,
Tēvains augšā drūmi draudās.

Ko tagad liesim zemes- plaisos,
Ko brīnišķīgi dzemdēsim,

Tā Zemes meita celsies gaisos,
Kaut bezdibeņos gremdēsim;
Tā mūžam ceļos, mūžam staigās
Un augšup, atkal zemē kāps,
Ar zemes gariem žēli klaigās,
Līdz mūsu debess krēsliem rāps.
Tās vaimanas, ko zemes dēliem
Ar prieku varmāks virsū vels,
To līdzjūtīgi dievu dēliem
Vēl ūdens - garains ausīs cels.

Ūdens pūšļus raugām plīstam;
Pilieniņi saulē mirdz;
Lai no sēra viņus šķīstam,
Ka tie zemes leju spirdz.
Pērkoņ, sāci šķilt,
Ka var dvinga svilt,
Lietus gāzties baltām putām
Tā kā zītars tīrs, bez strutām.

Jo skaidrā ūdentiņā skalots
Tiks mātes mazais auklējums,
No miesas sārniem autiņš balots,
Kur tīts un lolots lolojums.
Un skaidris būs tas jūras spoguls,
Kur viļņos trīcēs zvaigznes saiguls,
Kad ledus plēve pāri sedzas.-
Ar saviem tēliem zvaigznes redzas,-
Bet ātri atskrien pavasaris.
No krastiem ledus projām vandās
Un tvaiku pūtās augšup trauc,
Pa gaisu riņķiem apkārt blandās,
Tad mājās pēc kā svešnieks šmauc;
No vējiem dzenāts, telpā kaisās,
Līdz beidzot Zemes māti skat';-
Tam paliks žēl, ka projām gājis,
Tam acis pilnas asaru,
Tam skumjas būs, ka zemi stājis,
Kas gaidīt gaid' uz vasaru; -
Tas cels iz trūdiem skaistas puķes,
Ar debess rasu spēcinās
Un saldi bučos daiļās skuķes,
Tām zelta matus vēcinās,
Tad daba atdzims spirgtās vēsmās,
Tad atšmauks puķu pavasars,
Tad zeme tīsies smaržu dzēsmās,
Tad mosies jautrais dzejas gars…
Kaut daba mūžam būtu ziedons
Un tauta nenoguris dziedons!
Lingu nu iz kuldas ķeršu,
Savas bultas bau'dišu;
Ja būs baltas, tad es speršu,
Krustām šķērsām šaudīšu.
Maisat mīkstumu,
Baudat šķīstumu,
Vai ar dvingu lietus maisās,
Vai iz lāsēm straumes raisās!
Kur silts ar vēsu mīļi mijas,
Kur sauss ar slapju līp un vijas,
Tur labi augļi mūžam vēl.
Ja gribi karstas slāpes dzesēt,
Tad, pirms kā dzer, vēl vajag dvesēt;
Kas apdomā, tam pēc nav žēl.
Puķu māte puķu laukus
Zelta rasu apslacīs,
Ziedu māte ziedus jaukus
Mētru vaiņadziņā vīs.
Sniega māte zemē steigsies -
Jaukie dzīves sapņi irs,
Puķes, zied, lapas beigsies -
Ziemas mātes klēpī mirs; -
Un Ziemulīts šmuks,
Un sniedziņam jākūst,
Un ledutiņš bruks,
Un jūrai jāplūst.
Un latvietis brauks
Uz Baltajo jūru
Ar laivu un stūru;
Tas šūposies, līgos
Un koklīti stīgos;
Uz viļņiem tas velsies
Un zelta daudz smelsies.
Ar mantām to pārnākam mīļākie gaidīs
Un priecīgi glaimos un mīlīgi smaidīs, -
Ak, laimes brītiņš, cik mīlīgs, cik jauks! -
Un jūrā valdīs
Daudz dzīvnieku mudru,
Gan stipru, gan gudru;
Tie nikni rīsies,
No stiprākā bīsies,
Kā bulta tie šausies.
Un skaudīgi rausies,
Un bars ies pret baru
Un uzvedīs karu.
Un mūžam tiks plēsts
Un netaisni ēsts.
Un zvejnieki murdiem un tīkliņiem krejos,
Tie zivis un roņus it veicīgi zvejos.
Un makšķernieks asarus, līdakas ķers,
Ar makšķeriem, žeberkļiem vendīgi tvers…
Un priecīgi panesīs karstajās mokas,
Un negurs rokas.
Laimīgs laivenieks laivu raug:
Kur vien acis met, kur vien tik skatās,
Zelts un mantība augtin aug;
Sidrabs un zītars spīguļo pūros,
Sveši dārgumi visos stūros;
Laiva krauta līdz malām it blīvi,
Augšā plīvina karogs brīvi.
Priekā viņš lēni sauc;
Laimē neviens man trauc!
Laiva man bangas šķels,
Bagātu malā cels! -
Bet no augsta zelta troņa
Slīdēt var uz zema klona;
Dzīves brīži pārmainās.
Tagad varēs lijiens sākties.
Ūdens traukus sabadām!
Lietus iesāk joņiem šļākties, -
Lai ar trokšņiem pavadām!
Dēli, zibsnījat!
Dobji sarūcat!
Gaisa laivas kopā drāžas,
Ūdens strāvām zemē gāžas.
Daudz laba dzīvē ūdens dar',
Ja viņu valdīt māk un var:
Tas graudus grauž un galdus griež,
Ap zemi ratus, laivas sviež;
Kā nezvērs tas pār zemi brūk,
Ja reiz iz savām saitēm sprūk.
Kur ūdens milzu vagas dzen,
Tur visa daba vaid un sten.
Briesmas tad, kad vaļā saistās
Jūras bangu trakojums;
Visās malās šļāc un laistās
Jūras mātes skalojums.
Dabas spēku zobos gaistās
Zemes dēlu ražojums.
Augstu gaisā,
Tvaiki plaisā,
Lietus kaisa,
Augstu gaisā Pērkons dūc,
Zibens sprūc.
Klau, kā auka dikti žvīkš,
Ūdens plīkš!
Sauli sedz
Gaisu auti,
Tumsā tikai zibšņus redz;
Visur strauti
Čurkst un skrien,
Ļaudis brien,
Plūdi bangodami ceļas,
Gravās, lejās viļņi veļas,
Visās vietās ūdens smeļas;
Straumes pat caur logiem spiežas,
Mantas vandās, peld un griežas;
Milzu bangas dauzās, spārdās;
Pamats mājām jūk un ārdās;
Visi vaida,
Galu gaida;
Še kur, re kur braukā ēka,
Ļaudis jumtā kāpj un brēkā;
Zemes virsū jūra šņākā,
Baigi krākā.
Varavīksna gaisā plātās,
Bēdu lejā žēli skatās;
Vētra ceļas, plosās, kratās,
Meklē plūdus deldēt, rīt,
Nost no zemes šķorēt, dzīt;
Plūdi šķiežas jūru bļodās
Dabai nosacītās grodās,
Gan vēl labprāt līdzi rautu
Visu, kas vēl pataupīts,
Dabas nagiem nelaupīts,
Plūdu - bezdibeņos šautu.
Bezgalīgs,
Nemaldīgs
Dievu spēks it visai rādās,
Darbos ļaužu acīm stādās,
Pazemībā gremdē tautu.
Postava,
Zemes leja,
Posta zobiem krampta seja.
Klinšu krūšu šķeltās vātīs
Viesuls lauža,s
Sāpju brūces krimzdams, graužas
Sirsniņā.
Cilvēks vēl
Postu rauga,
Kliedz pēc drauga,
Ka tas beidzies, viņam žēl.
Viņš atkratās no bēdu žņauga,
Kaut ūdens daudz tam laupījis;
Tas sievu, bērnus skūpsta, glauda
Un nebeidzamas līgsmas bauda,
Ka dārgajos tas taupījis.
Zemes gultā guldinājam
Daiļo Ūdens meitiņu;
Lai to drīzi modinājam
Raudzīt zemes dēliņu.
Vai gan latvietis,
Krietnis tautietis,
Stalto, balto meitu precēs?
Vai uz viņas gultu tecēs?
Šo zeltenīti Zemei dodam,
To viņas klēpjam uzticam -
Lai viņu redzam, iepriecam -
Lai putu vaigus neatrodam
Bez tautiņāmi novecam!
Tai dārgas rotas līdzi dodam,
Ko viļņu asmens spodras trīs;
Tā tautas dēlus it pa godam
Ar greznām mantām apveltīs.
Briesmas! Briesmas!
Jūrā sauc;
Bangu dziesmas
Balsis jauc.
Bēdu brīdī laivnieks gājis postā,
Pirms kā glābies tēvu zemes ostā.
Vai! Tas iraid mīļais vīriņš,
Sievas galva, bērnu tētiņš!
Beidzies viņam jaukais Ziedons,
Rāvis to ir bargais Pludons,
Laivu dzelmē gremdēdams,
Pašu peklē raidīdams.
Sērdienīši sēras bauda,
Māmuliņa klēpī raud,
Irtin izirst mājas laime,
Kas ne mūžam neatnāks;
Raizēs rosās bāru saime,
Sūras dienas rasties sāks,
Svešu ļaužu sīvas draudas
Dzīs un stumdīs maziņus,
Žēlas gaudas, sēras raudas
Nikni mocīs bāriņus.
Kamēr bangošs lijiens rājas,
Rokas dīkā noliekam;
Tomēr darbs lai neapstājas,
Lai, kas darīts, apraugam.
Zvaigznes spulgojas,
Daba ilgojas
Drīzi baudīt snaudu klusu, -
Dievi vien tik neņem dusu.
Lielas, tāļas zelta gaitas
Uzņems latviets ūdens klajā,
Mājās pārdzīs Laimas aitas.
Putojošu jūru pelda
Avanāni,
Zeltītiemi radziņiem
Badās, grasās,
Savās kūtīs kopā lasās.
Nadzīgi
Laivas izkrauj,
Laivas piekrauj;
Laimas dotas
Skaistas rotas
Mīļiem dod;
Dažs no piederīgiem visus
Neatrod.
Laiks ir doties jūras ceļā;
Saimnieks sasauc mājas ļaudis,
Uzdzer laimi jūrniekiem; -
Projām tie; tik viļņi nošļaukš,
Krēsla raida
Projām dienu;
Kuģinieku nenobaida
Tumsība,
Kas tik varmākoni spaida;
Laivas sargā Jūras dievība.
Debess meita Ražībiņa,
Jūras mātes gudrībiņa
Iemācīja kuģus taisīt,
Jūru vārtus vaļā raisīt;
Viņa latvjus klajā sauca, -
Kaisli tie uz jūru brauca.
Citām tautām beržas, trinas,
Savu tautu spodrot ziņas;
Bagātību viļņos smeļas,
Tēvu zeme spēkā ceļas.
Tūkstoš ļaudis mudž un strādā,
Tautas gars tos mudina,
Svētu mērķi visiem rāda,
Jaunus spēkus modina.
Vienprātība, sabiedrība
Slavas darbus darina;
Tautas brāļu saderība
Tautas saiti stiprina.
Darbs ir latvju krietnais tikums,
Pamats katrai svētībai;
Darbs ir viņu lepnais likums,
Pamats dārgai brīvībai.
Dārgā zeme,
Latvju leja,
Lai ne mūžam
Tavos kalnos, ielejās
Neviens niknajs Pludons,
Kas ar savām milzu bangām
Postu nestu dārgai tautai,
Kam būs vienreiz
Margojošiem zelta stariem,
Gaismai austot.
Kam būs bēgt no māņu gariem,
Kam vairs mūžam nebūs snaust!
Dzenat miglu, lai tā klaistās
Lielā, platā pasaulē,
Ūdens vaidziņš spožs lai laistās,
Lai vēl atspīd dvēselē!
Vēja māmiņ, pūt!
Miglu projām sūt'!
Ja būs Ūdens meitu skatīt,
Vajag to no autiem attīt.
Gan vēji, lēni glaustīdami,
It lēni Spulgacīti ceļ;
Bet vai! Ja viņi raustīdami
Ar varu to iz gultas zveļ!
Kā traka viņa spārdās raustās,
Uz muti apkārt laivas gāž
Un baidu balsī dūc un bļaustās,
Gar klinšu sienām kuģus drāž;
Kur spēki bezkārtībā valda,
Tur Postnieks visu dragā, skalda.
Kur tautās rodas šķelšanās,
Tur mūžam neva zelšanas.
Ak briesmas, briesmas, ja starp valstīm
Reiz naidu uguns zvērojas!
Tas galu dara miera balstīm,
Ar lepniem spēkiem mērojas!
Tad kara spēki kuģos kraujas
Un uzsprauž kara karogus,
Uz citu tautu zemēm šaujas
Un bendē ļaudis mierīgus.
Tēvoņus moca, žņaudz un spaida
Un ļaudīm mēli ārā rauj;
Un varoņus ar nāvi baida,
Un tautas draugus nīdē, kauj,
Un tautas šķīstos ziedus gāna
Ar varmācības traipekļiem,
Un stiprus spēkus viļ un māna,
Un saites met ap locekļiem.
Viss svēts un dievīgs izirst steidzas,
Un gara tumsums ielaužas,
Iz sirdīm jūsma dziest un beidzas
Un barga salna iegrauzas.
Gan rodas nelaimības robi,
Ja ūdens trako brīvībā,
Bet nāvīgi ir kara zobi,
Ja tautas ēdas tautībā.
Vai! Tautai tai, ko visi rausta!
Ko katris tīko pielaulāt!
To laulājiņu zobens šausta,
Tā ģībst un sāk jau sprauslāt. -
Spulgodama saule smaida,
Līgo zelta laiviņā,
Miglas tvaikus projām raida,
Spogulējas jūriņā.
Zemes meitenīt,
Košā Zilacīt!
Tevi skatās dievu dēli;
Debess laimi viņiem vēli!
Lai sanākam!
Mēs dievi visi lai pa godam
Šai savai meitai vārdu dodam,
Tai Jūru vārdā liekam!
Lai viņas platā gulta tautas krājas
Un sadraudzība, sabiedrībā stājas!
Lai tā aizvienu draudzina
Un zemes, tautas biedrina;
Lai viņa rāda zemes gariem,
Kā celties būs iz putekļiem;
Lai dvašas slava kāpj ar bariem
Līdz Pērkoņtēva sēdekļiem!
Tai jābūt dievu godātajai,
Kas tuvu sniedzas spīdekļiem,
Un zemes bērnu kalpotājai,
Kas radīta priekš nīcekļiem.
Tik mieraļaužu ceļotājus
Lai tā no Ļaunā sargā, glābj,
Bet bēgļus, jūras laupītājus
Lai Pludons savām žaunām grābj.
Tā uzdevumu cienīs dārgu,
Ko Licējiņa viņai dos,
Tā dažam rādīs vaigu bārgu
Un dažu augsti aplaimos.
Lai māca viņas burbulītis,
Kas viļņu klajā ceļas, slīkst,
Ka dabā viss ir bēgulītis,
Zeļ, zaļo, zied un ātri nīkst.
Nu lai svētībiņu kaisām
Visiem viņas celiņiem,
Laimas vārtus plaši taisām
Visiem zemes ļautiņiem!
Līgo, dailenīt,
Līgo, zeltenīt!
Brīvestību tautām nesi,
Zelta māte viņiem esi!

Par piemiņu dieviem mūžu draugiem

Kas var zvaigznes izskaitīt,
Kas jūriņu izmērīt?
Kas var sirdis sazināt,
Kuras mūžam mīlējas?

Zvaigžņu māte zvaigznes skaita,
Dziļā jūrā paraugās;
Mīlestība sirdīs lasa,
Spulgactiņās ieskatās.

Mīlestība visu rada,
Mīlestība visur valda,
Mīlestība roku dod,
Mīlestība muti sniedz.

Tā kā žuburotu liepu,
Kuplu, staltu ozolu,
Tā lai Laima Jūsus svētī
Bagātām balviņām.

Melnās nelaimības dienās
Vētrām pretī stāvēsiet;
Saules meitu puķu dārzā
Daiļus ziedus plūcīsiet.

Cimzes Dāvam
Kas tas tādis, kas koklēja, sērdienīšiem dziedājot?
Tas ir tautas vaidelotis, grūtdienīšu gaudulis.
Tas aizgāja Saules namā, Gaismas piles pagalmjos;
Tur vairs nebirst asariņas, tur vairs nevaid koklītes.
Tevi apģērbj dievu dēli sarkanbaltiem palagiem,
Tevi puško Saules meitas zelta staru vaiņagiem.
Dzīvo, dzīvo saules mūžā, Priecas stīgas koklēdams,
Sērdienīšiem, bārenīšiem debess dziesmmas dziedādams.

Latvju tautas rīts

Pie klusas debess malas gaisma aust, un Austras stari margo.
Lai tautas svētā slava augšup kāpj, un gars lai laimē līgo.
Iz ilgas snaudas, tauta, pacilājies un jaudas spēkus elpo!
Jau saule lec, un gaisma platās,
Un jaukais rītiņš latvjiem mostās.

Atrora music amica

Jau Austra, agrā spodrainīt,
Iz vara gultas ceļas,
Iz blāzmotiem palagiem
Un zīžu sagšām tinas.

Ar Meža māte modusies
Un zīžu matus sukā,
Un Meža meita putnus sauc,
Pie dziesmu galda pulcē.

Un Puķu māte vaiņakus
Iekš zīļu jūras skalo,

Un Ūdens meitas krastos kāpj,
Iz miglas autiem metas.

Un Druvu māte vārpiņas
Iekš zelta stariem mērcē,
Un jauki spulgo dieva acs
Iekš sidrabiņiem plūdiem.

Jau visi dievi cēlušies
Un dabas rītā rotā,
Pie Gudriņas tie pulcējas
Un dzer iz viņas kausa.

Vai snaust vēl tīkas tautiešam
Tik krāšņā tautas rītā,
Kur daba līdz ar tautību
Iz pirmiem ziediem raisās?!

Kas vīrs ir, tas lai pieceļas
Un bauda īso laimi!
Ar Austras vaigu sārtumiem
Mums nobāl košais ziedonis.

Lai dēstam liepas, ozolus
Gar tautībiņas upēm!
Tad pusdienā mēs sēdēsim
Zem viņu vēsiem zariem.

Tur dziedāsim un līgosim,
Un atspirgsim pie miesta!
Tad pieminēsim sentēvus
Un viņu darbus teiksim.

Līdz kamēr nāksim Atzailī
Pie senču dzīru galdiem!
Tad nemirstību baudīsim
Iz tūkstoš prieka kausiem!

Latvija

Latvijas kalnājos, Latvijas lejās
Krūtīs man atdzīvo brīvības gars;
Raugu tur vīrus kā ozolus zeļam.
Meita kā liepas kuplojam.

Daugavas māmuļa, mīlīga, jauka,
Sirsnīgi glaužas pie Latvijas krūts;
Dedzīgi viņa caur klintaini laužas,
Tautiešus censībās modrina.

Dzirdu še burtnieku sirmajās dziesmas,
Dievkoku paēnās audzētas.
Krūtis tās pilda ar debesu jūsmām,
Garu līdz dievībai pacilā.

Līga man' apveltī dziesmotiem puškiem.
Sēdina ozolu krēsliņā,
Trimpus man mielo ar putošu alu,
Ūziņš ar Dravdāvas dzērienu.

Šeitan es sapņoju Zeltmātes dienas,
Sentēvu bijušu laimību;
Dvēsele pamostas Aušriņas zemē,
Romavas krāšņajā godībā.

Latvijas kalnos, Latvijas lejās
Krūtīs man atdzīvo brīvības gars!
Raugu tur vīrus kā ozolus zeļam,
Meita kā liepas kuplojam!

Pie Salacas

Salaciņa, svētmeitiņa,
Ko tu vedi vezumiņā?
Klausi riņķo ritenīši,
Līni tekā kumeliņi.

Ja tu vedi smago zeltu,
Mēnesspodro sudrabiņu,
Veltī tavas krastmalītes
Bagātāmi balviņām!

Sērdienīši tavi ļaudis,
Pastarīte tava tauta;
Zvejnieciņi, arājiņi,
Asariņu lējājiņi (dzērājiņi).

"Nav zeltiņis, nav sudrabis,
Nava manis vadājums;
Senie darbi, sirmā slava
Iraid manis lolojums."

Kur savāki senos darbus?
Kur mantoji sirmo slavu?
Kādu aizmirstības jūru
Brida tavi kumeliņi?

"Burtnieciņu ezerāi
Kumeliņus peldināju;
Tur izvilku Laimas lomu
Saules meitas tīklīšiem."

Kādu tālu ceļu brauksi?
Kam pārdosi dārgas rotas?
Kuras tālas zemes dēlus
Slavas darbiem vaiņakosi?

"Nogremdētas mantas nesu
Baltas jūras māmuļai;
Balta jūra nepanesīs,
Kāpu malā izmetīs."

"Tur izaudzīs Laimas liepas,
Pērkoņtēva ozoli,
Simtiem zelta žuburiemi,
Sudrabotām lapiņām."

"Saldas, jaukas, brīvas vēsmas
Kuplos zarus vēdinās,
Senos darbus, sirmo slavu
Latvju zemē purinās!"

Brīvība

Kur tu augi, Brīvībiņa?
Kas tev' nesa šai zemē?
Vai tev' nesa Vēja māte?
Vai jūriņas Gaigaliņas?

Es uzaugu pie Saulītes,
Zītarkalna galiņā,
Pati nācu, pati braucu
Tautas dēliem laulāties.

Viesuls manim sagšas auda.
Mēness kala saktentiņus,
Gaisma pina vainadziņus,
Pērkons lēja gredzentiņus.

Laimas māte apveltīja
Simtiem, simtiem gabaliem;
Dieva dēli pūru kala,
Saules meitas pielocīja.
Es atbraucu Latvijāi
Zvaigžņotiemi kumeļiem:
Zibens groži, vara rati,
Pētkoņdēli braucējiņ'.

Nu es būšu Tautas māte!
Tautas dēlu līgaviņ'!
Sērdienīšu saudzētāja!
Tautas ziedu kuplotāj'!

Zilajam kalnam

Manas dziesmas allažiņ teiks tavu dievīgo galvu, un manas kokles skandinās tavu bijušo godību!
Līdz kamēr mana mēle svabada un mans gars nebūs atmetis sentēvu dārgās rotas. Līgo!
Kas tevi redzējis dibinājam un dievu ziedokli ceļam virs taviem kamiešiem?!
Tavi pamati varā kalti no spēcīgā Krūģa, Anšlavs tavu vaiņagu puškojis gaismībs stariem! Līgo!
Pramšāns un Pērkons bija tavi stiprie elkoņi. Līga tavu pieri rotāja gaviles stīgām! Līgo!
Iz tavas galvas izvira dzīvības avots, spirdzinādams zemi, dziedinādams tizlus un kroplus.
Tavi ozoli liecināja dievības pilnības spēku; slavas dvašu izdvesa tavas priedes. Līgo!
Tavs ziedoklis kvēpināja smaržu no puķēm un mētrām;
asiņu nebij tur, kur prieks un draudzība piemīt. Līgo!
kausi un ragi bij kaudzēm ar putošu alu, zīļošu miestu; kam dievīgs gars, tas smēlās dievīgos dzērienus. Līgo!
No tavas galotnes atskanēja jautras bungas un priecīgas taures, pasludinādamas mieru līdz zemju galiem. Līgo!
Un latvji godaja tevi par visiem dievu mitekļiem; jo Līgas laipnais, lēnīgais vaigs tur smaidīja notaļ baltās un nebaltās dienās. Līgo!
Svētīga tauta, kas tavām kājām baudīja debesu līksmas! Līgo! līgo! līgo!

Beverņas dziedonis

Beverņas staltā pilī
Tāluvaldis valdīja.
Viņa slava tālu tālu
Visā zemē izpaudās.

Igaunīši, bālenīši,
Naidu vēla Latvijā:
Viņas pilij virsū mācās,
Skaudras bultas šaudīja.

Kara vētra, kara vētra pili gāzīs gruvekļos!
Ai, ai, aijajā! pili gāzīs gruvekļos!

Ozolrungas, egļu vāles galvas skaldīs varoņiem,
Ai, ai, aijajā! galvas skaldīs varoņiem!

Augstu, augstu vaļā logā- vaļā logā
Vaidu kokle rociņās- parādās.

Sirmiem matiem, baltu bārzdu- baltu bārzdu.
Vaidu kokle rociņās- rociņās:

Striņdšēja kokles, dziedāja vecais,
Igauņiem vāles iz rokām šļuka.

Nu vairs nerūca kara bunga,
Nu vairs nekvieca somu dēkas.

Dziesmu vairogs atsita bultas,
Dziesmu skaņa pārņēma trokni,
Dziesmu vara aizdzina karu,
Tautu izglāba dziesmu gars!

1873. gadam aizejot

Starotos autiņos Dēkliņa sen jau loloja tevi,
Varons tu piedzimi liels, tautībai strādāji daudz.
Mūžu kapenēs velies, bet tomēr vēl dzīvosi tautā:
Līga rakstīja tev mūžību karodziņos.
Laikmāte, tevim izdziestot, dzemdē Cerības dēlu.
Tautieti, sveicini to! uzdzeri, uzdziedi tam!

Staburadze

Daugaviņa, māmuliņa,
Asarotus viļņus veļ;
Staburadze, sērdienīte,
Straumē laista asaras.

Klinšu radzes cietā sienā,
Sūnām segtā mājoklī,
Simtu gadu dziļā miegā
Staburadzes māte dus.

Viņas laime nogrimuse
Straumes dzelmes dziļumos.
Noskumušus vaigus glauda
Sēru lāstu lakatiem.

Celies augšā, staburadze!
Laimas laiki modušies!
Klinšu sienas sadrupini,
Skaties brīvā Daugavā!

Laimas māte ziedus airē
Burbulīšu laiviņām;
Staburadzes zeltenītes
Vaiņadziņus straumē met.

Tautas dēli, tautas meitas
Daugav' drastos pulcējas;
Brīvas dziesmas dziedādami.
Senču garā līgodam'!

Atver savu Laimas šķirstus,
Tautas dēlus apveltī simtiem pūriem vecu ziņu,
Skaistām dziesmu šķeterēm!

Raudi, raudi, Raudaliņa!
Priekasaras slacini!
Labie gari piecēlušies!
Brīvi laiki Latvijā!

Eima ezers (sirms latviešu stāsts)

Oidipus, nāci un mini vecajo, tumšajo mīklu!
Nebaidies velti, ka sfinks maldošu dziļumos trieks.
Kļūma lai sazin, kur latvji dzimuši, auguši stipri,
Vai tos kāds varons vai dievs teitanes atveda šurp.
Vai ar tos "kļavas - lapa", vējam aijājot, nesa,
Kā ar to tauta it daudz muldīgā dzejā vēl min.
Nav tas vēsture zīmēts, nedz ar akmeņos iekalts,
Cienīt tad pieklājas mums, vectēvu mute ko teic:
Latvji vēl nemita toreiz, kur tagadiņ tēvija viņiem:
Smiltaiņie krasti vēl tad dzintarā netērpjās vis.
Ozoli nebij svētīti Pērkoņa mūžīgam gidam,
Nedz ar kāds ziedoklis svēts dievībām birztalos celts.
Devīgā Druva māte kur smaida un meitas kur izkaptes rotā,
Migloti muklāji vien lieliskam izplētās tur,
Ciemats bij retumam raugāms kā nāvīgā tuksnesī avots.
Alās un puduros vien alažiņ mājoja tad.
Šņākdami meži bij druvas, zvēri bagātie augļi.
Cilvēkiem likumu nav; mežoņiem līdzīgi tie.
Ļautiņi apkāvās paši, un asinis tecēja strautiem;
Tiesa bija alažiņ tam, kuram stiprākais nags.
Tāda bij toreiz zeme, ko latvis par tēviju ņēma.
Kārtība, ražība to tūdaliņ ziedošu dar'.
Šņikstēja, šņastēja latviešu cirvis!
Brikšķēja, brakšķēja eglienu milzi!

Lāpsta izmet ūdens- kapus
Sūnu purvju glīzdienā.
Arklis dara mīkstu gultu
Zeltītaji sēkliņai.

Strauji viļņo druvu jūra,
Zelta putas mētādam'.
Bites nesa medus rasu
Sidrabiņu kausiņiem.

Meitenītes puķes dēsta
Maigļu dārzu dobītēs.
Jauni puiši, bandinieki,
Ciemos rikšo ziedus plūkt.

Stalti ciemi, brīvi ļaudis,
Bagātīga dzīvošana:
Zemes māte, Jūras māte
Kaudzēm pilda apcirkņus!

Laima aizvirzās projām; miers vairs nedējās zemē.
Buotas iezemiets drāž, vāles no ozoliem teš,
Postīja laukus un uguni ēkās un dzīvokļos meta,
Cilvēkus bendēja nost, kustoņus aizveda līdz.
Meža zvēri tāpatim darīja raizes un postu,
Tā ka latviešiem daudz dižvīru sacēlās drīz,
Nerātnos ļaudis tie trenca, un niknajos zvērus tie kāva.
Slava bij tautiešos tiem, brīvība zemei un miers.
Niknajie iezemieši piemita Eima krastos:
Treknums bij pilnumam še, tādieš tik stāvēja vis.
Ļautiņi rijās un ēdās, un asinis aumaļām skrēja,
Tā kā vēl pēdīgi Eims asiņu paltēm bij klāts.
Vakars bij kādreiz rāms, un uzars sasauca zivis,
Krākdams un rūkdams tad viņš pacēlās gaisos ar tām .

Eims ir projām, Eims ir projām!
Iesim zivis, mantas ņemt!
Laupītāji klaigādami
Baru baros kopā skrien.

Zivju virs nebij, tik čūsku, rupuču, odžu pa pilnam
Mākuļam līdzīgs nu Eims debešos šūpojās balts.

Re, kur gaisā melna laiva!
Medinieki brīnojās.
Vai tur braukā dievu dēli
Vai raganu dvēselītes?

Eims tā līgojās cauru nakti zem spožām zvaigznēm.
Rītā, kad Austriņa most, pļāvēji agrie to redz.
Zemē tas laidās par gulbi un pārvērsās baltajā kuģī.
Kuģis top mākulis melns. Balsis no ūdeņiem sauc:

Pļāvējiņi! pļāvējiņi,
Bēgat, bēbat žigli prom!
Mani viļņi gultu taisīs
Mīkstos zāļu lācīšos!
Nāc nākdamis, ezariņis!
Nāc ar savu svētībiņu!
Tavi viļņi, tava rasa
Druvas, laukus apslacīs!

Eims bij ielaidies jaunā gultā, mierīgos ļaudis.
Kokus gar krastu tie dēst', viļņiem kas dziesmiņu dod.
Eima vilnis kur sita, tur svētības pilnība plūda.
Priekā tie līgo un dej, sirmgalvis paliek vēl jauns!
Vēlāk tur burtnieki cēlās, kas dzejas dzirksteles šķīla.
Dievības uguntiņš jauks tautā vēl tagadiņ deg.

Čūsku tēvs zalktis
Strinkšti, strankšati, koklītes stīdziņas!
Džīgājat spocīgas, burvīgas skaņas!
Dziedāšu, līgošu dīvainu dziesmiņu,
Sendienām aizmirstu brīnuma stāstu.

Ticat, ļaudis, neticati
Sirmu laiku pasakām;
Tiešām bija jauki laiki,
Aizgājuši neatnāks.

Ezeriņi gaisā gāja,
Zivis bira ielejā.
Milzu dēli lānos kāvās
Pūķiem, lāčiem, vilkačiem.

Latvju mātrs audzināja
Daiļas meitas, zeltenes,
Tās patika zemes gariem,
Mēnestiņa dēliņiem.

Trīs meitiņas staigāt gāja, staigāt gāja
Pa ezara līcīšiem, līcīšiem.

Viena Milda, otra Smaida, otra Smaida,
Trešā koša Spulgactiņ', Spulgactiņ'.
Silta, silta saule sila, saule sila.
Stari dūra augumiņ', augumiņ'.

Ezariņa baltie viļņi
Aicināja skaloties,
Aiju, aiju, aijajā,
Aicināja skaloties.

Josta raiās viducīšiem,
Vaiņags galvai noveļas;
Baltas rotas, villainītes
Nobrūk daiļiem augumiem.
Zeltenītes staltas, baltas
Putu paladziņos valstās,
Trai ridi ririda ririda ra!

Peldēdamās, skolodamās
Meitenītes jokojās;
Mildai dāvā līdaciņu,
Smaidai zaļu vardulēn'.

Spulgacītei, bajārītei,
Čūsku tēvu novēlēj'.
Tam ir lepnas ūdens pilis,
Nogrimuša bagātīb'.

Spulgacīte baiļojāsi
Čūsku tēvu midināt.
Atstāj zaļas viļņu sagšas,
Ķer pēc baltās villainītes.

Ai māsiņas, māsacītes,
Glābjat manu villainīt'!
Čūsku tēvis gultu taisa
Uz manāsi villaines.

Ne akmeņu, ne čakārņu
Čūsku tēvu nonāvēt!
Spulgacīte, dailenīte,
Lūdzas savu villainīt'.

Zalksiņ mīļo, Zalksiņ jauko,
Atstāj manu villainīt'!
Es tev došu mīļus vārdus,
Salda piena palakties.

Nei man tīkas mīļu vārdu,
Nei pieniņa laciklīš'.
Es atdošu villainīti,-
Būsi mana līgaviņa?

Dod, māsiņa, jā - vārdiņu.
Ciemā plika nestaigās',
Lai vārdiņis, kur vārdiņis,
Čūsku rausim gabalos.

Labāk dodu savu vārdu,
Nekā cērtam gabalos.
Vizēt viza Zalkša āda,
Zelta zvīņas laistīdam'.

Paldies, mīļā zeltenīte,
Jā- vārdiņu atdodam',
Dod man vara gredzentiņu!
Tevim došu apzeltīt'!

Spulgacīte sērodamās
Novelk savu gredzentiņu.
Zalktis uzmauc mēles galā,
Ripo ūdens dziļumos.

Meitenītes, drūmaliņas,
Aiziet ciema sētiņā.
Trešā rītā agri agri
Visas malas ciemā rīb.

Stabulnieki, bundzenieki
Jāj uz staltiem kumeļiem,
Izpuškoti zīžu lentēm,
Zelta tresēm, vizuļiem.

Vispēdīgi lieli bari
Jatnieciņu rindējas,
Čaklo zirgu smagie kakli
Tīti čūsku riteņiem.

Priekšā riņķo milzu čūska,
Zvīņu bruņām rotāta.
Mēles galā gredzentiņis
Krāsotiemi akmeņiem.

Spulgacītes pagalmāi
Garā rinda apstājas,
Liela čūska zelta bruņu
Tā iesāka valodiņ':

Ko domājat, tēvs, māmiņa.
Dosiet savu zeltenīt'?
Mēs laipnaji precinieki
Vai bargaji postītāj'.

Tēvs, māmuliņ' gauži rauda,
Meitenītes dimādam'!
Meitenīte aiztecēja
Bērzu birzes biezumos.

Vecā māte, paregoņa,
Gudru deva padomiņ':
Dosim vienu baltu zosi,
Tā būs Zalkša līgaviņ'.

Šņācēdami aizrikšoja
Ar zostiņu vedējiņ'.
Maža malā, zaļā kokā
Viltinieces zīles dzied:

Čī! Čī! balta zose!
Čī! Čī! balta zose!
Cūsku tēva līgaviņ'!
Čūsku tēva līgaviņ'!

Zalksis nobrauca ezera pilī.
Līdzašk rikšoja jātnieciņi.

Ciema ļaudis gavilēja,
Sēras dienas pārciestas!
Nelīgojat, ciema ļaudis!
Nelaimīte vārtus ver.

Trīs dieniņas, ceturtāi
Jaunas bēdas ciemā nāk:
Zirgi zviedza, dūkas kvieca,
Bungas skaņi rūc un dūc.

Tēvs, māmuliņ! Tēvs, māuliņa!
Kam pievīlāt preciniek'?!
Ņemiet savu muļķa zosi,
Dodiet īsto zeltainīt'!

Vecenīte, raganīte,
Lietā lika gudrībiņ':
Dosim vienu baltu kazu,
Tā būs Zalkša līgaviņ'.

Līgodami, žīgodami
Kazu veda panākstiņ'.
Mežmaliņā, pazariņā
Gudrinieces zīles dzied:

Čī! Čī! balta kaza!
Čī! Čī! balta kaza!
Čūsku tēva līgaviņ'!
Čūsku tēva līgaviņ!

Čūskas netrauca zīlīšu dziesmas,
Viņas sagaida mielasta galdi.

Kad aizrita trīs dieniņas,
Kad uzlēca jauna saule,
Tad uzbruka sūra diena
Spulgacītes mājiņai.

Ņemsiet kazu, neņemsieti?!
Dosiet meitas, nedosiet?!
Muļķi, muļķi ciema ļaudis,
Mūsu kunga nepazīst.

Čūsku sejā - zemes virsū,
Ļaužu veidā - dziļumos;
Zelta kronis, zīžu drānas,
Izgreznota stikla pils.

Šis laimīgsi, tas laimīgsi,
Visvairāk tas laimīgsi,
Kas nonāksi zemes mājās,
Zalkša skaistos dzīvokļos.

Nedusmojat čūsku tēva,
Laimai acīs nespļaunat!
Čūskas aprīs avju pulkus,
Pūķi mājas dedzinās.

Spulgacīte, nabadzīte,
Briesmu rokām padodas:
Izpuškota, izrotāta
Kā jēriņis ziedojams.

Vēl svētīja tēvs, māmuļa,
Vēl to lūdza ciemā nākt,
Ragainīte, burvainīte,
Vēl runāja prātodam':

Vēl nav audzis tāds kociņis,
Uguns liesmas nesaēsts;
Vēl nav bijis tāds vīriņis,
Daiļas sievas nepārspēts.

Zelta seglos uzlēkusi,
Aiziet vēja puteņiem.
Neskaitāmi čūsku dēli
Laulājiņas vedējiņ'.

Čī! čī! Spulgacīte!
Čī! čī! Spulgacīte!
Čūsku tēva līgaviņ'!
Čūsku tēva līgaviņ'!

Aiztecēja trīs dieniņas,
Aiztecēja trīs gadiņi;
Vairs nenāca baigu spēki
Ciema vārtus virināt.

Gan nogāja tēvs, māmuliņ'
Ezermalas līcīšos.
Gan taujāja, gan vaicāja,
Ne vēstiņas nedabūj'.

Augtin auga kuplodama
Tēva mājās bagātīb':
Kaudzēm krājās bišu stropi
Ar saldajo medutiņ'.

Lopu pulki, avjupulki
Bagātīgi vaislojās.
Visvairāki ūdens tēvis
Zvejas druvu veicināj'.

Atkal gadiņš aiztecējis
Mūžu klēpī padusēt;
Tur dus sēras, tur dus prieki,
Sen raudātas asaras.

Māte sēdās ezarmalā
Meitas mūžu pārdomāt.
Zaļa varde vēsti nesa,
Burbulīšus mētādam'.

Spulgacītei jauni dēli,
Stiprais Nieks ir piedzimis.
Varde laidās dibenāi,
Māte steidzās mājiņā.

Pēc gadiņa māmuliņa
Ezarmalā domās sēž.
Krastā uzrāpj sarkans vēzis,
Jaunu vēsti parkšķēdams.

Spulgacīte aplaimota
Ar jaunāmi meitiņām.
Jauniņa ir daiļā Nieka,
Mātes sāpju dziedētāj'.

Ej, vēzīti, tec, vēzīti!
Labas dienas meitai nes!
Lai tā atnāk zemes virsū
Tēvu, māti iepriecēt!

Kas domāja, kas ticēj,
Tāda dzīve Spulgacei.
Stikla pile, dārgas rotas,
Daiļis vīra augumiņš!

Gan tam bija roņa nagi,
Mēle asa, apaļa.
Gan tas dažkārt jautros brīžos
Šņačēdamis runāja.

Spulgacīte lēna, rāma
Šādas vainas pacieta:
Laipnas, mīļas sievas acis
Neredz vīra trūkumiņ'.

Gan bij jauki, gan bij lepni
Ūdens pilī padzīvot.
Lūgtin lūdza mīļo Zalksi
Zemē ļauti ciemoties.

Zalksis šņāca domādamis,
Staltu pieri krunkodams.
Trīs dieniņas tai atļāva
Tēva mājā pasērstot.

Māmuļiņa saviem bērniem
Malā brauca lielsikām:
Gliemežkārpu riteņiemi,
Dieviem bruņu rupučiem.

Ciema ļaudis brīnījāsi:
Tik slaveni viesi nāk,
Tik slaveni viesi nāka
Zemās būdās ciemoties.

Nieks un Nieka skaisti bērni,
Gudri tautas valodā.
Roku vietā roņu ķepas,
Mutē asas mēlītes.

Veci tēvi, prātinieki,
Sirmās galvas sabāza:
Samistrota laulībiņa
Svešu sugu radīšot,
Svešu sugu radīšoti,
Ļažu cilti nomākšot.

Tumšā naktī vēlu vēlu
Vēstis nāca karālam.
Karals svēti nozvērēja
Zvēru audzi izdeldēt!

Līkstinieki! Stopinieki!
Ezarmalā krājietiesi!
Ceturtāi naksniņāi
Zalksis sievai pretī nāks.

Spulgacīte mājā brauca,
Asins-kauta nejauzdam'.
Ratus vilka divas čūskas
Sarkanāmi galviņām.
Mazas čūskas sņācēdamas
Blakus skrēja vezumam.

Kad nonāca ezarmalā,
Zalksis viņus saņēma;
Iz viļņiemi galvu bāza
Ar ķirzaku vaiņadziņ!

Iz niedrājas vīri cēlās,
Līkstu lokiem šaudīdam'.
Asas bultas bruņas lauza,
Čūsku tēvu nonāvēj'.

Mazas čūskas ripaniski
Viršu laidās šāvējiem;
Nu izcēlās liela kauja,
Nedzirdēta kara balss.

Spulgacīte saviem bērniem
Ezarviļņos paslēpjās.
Vai tā dzīvo stikla pilī
Vai siltaiņos dobumos.
Stiprais Zalksis Čūsku tēvis
Nu vairs nebij viņas sargs.

Nieks un Nieka vēl dzīvoja,
Ļaužu stāstos minēti.
Tie palika ūdens gari,
Nikni tumsas baidēkļi.

Tie vēl ienīst ļaužu cilti,
Sava tēva nāvētāj'.
Tie vēl iemīl ļaužu cilti,
Savas mātes dzemdētāj'.

Nieks vēl ķersta daiļas meitas,
Nožņaudz ūdens gultiņā,
Nieka ievelk jaunus puišus
Tumšos viļņu tīklīšos.

Daugavas racēji

Vēl nebrauca tautas dēli
Baltas jūra šūpuļos.
Gan smaidīja Jūras meitas
Zītaraiņiem vaiņakiem.

Žvīgodami egļu meži
Tautas zemē līgojas.
Bāli bāli stari bira
Skujaināi šķidrautā.

Nākat šurpu, putnu bari!
Raksim lielo Daugavu!
Tā būs tautas māmuļiņa,
Brīvu dēlu aijātāj'!

Cielaviņa, žagatiņa,
Cīrulītis, vanadziņš,
Visi raka mīkstu mālu,
Visi klinti drupināj',

Melnais krauklis vien neraka,
Tas strādnieku kūlējiņš;
Lielais klienis, darba rūķis,
Pārāk lieca augumiņ'.

Nu bij putniem lieli svētki,
Milzu upe gatava!
Tie uzkāpa dievu kalnā
Vecam tēvam pieteikties.

Cielaviņa priekšautiņu
Dubļu pančkā pavārtīj';
Krauklis visu augumiņu
Dūņu vircā peldināj';

Klienis gāj anomazgājies
Pelēkiemi svārciņiem,
Pelēkiemi svārciņiem,
Dzeltaniemi zābakiem.

Krauklis klieni apmeloja
Darba dienu slinkotāj'.
Vecais tēvis klieni trenca
Caur atslēgas caurumiņ'.

Tam nav brīvi ne lāsītes
No Daugavas padzerties.
Tas dzer rasu akmens šķīviem,
Apšu lapu kausiņiem.

Pēdējā lībieša doma pie Salacas ietekas

Vai grūtiem sapņu murgiem gars man pinas,
Vai prāts man patiesību acīm stād'?
Es savas tautas pastarīts še stāvu,
Kur sirmas vēstis atnes Salaca.
Tās viņa dziļi ierok viļņu kapos
Un apgaud sēri žēlā meldijā.
Vai mani tēvi skatīja tās rotas,
Kas zuda Beveriņas dziedoņiem,
Kas bija liktas Kļūmas svaru kausos,
Kam jānosver ir tautu nākotne?
Raug! Latvju brāļi tautu plūdos airē
Un apdomīgi irkļiem rotājas.
Vai viņi, zelta tīklus izmezdami,
Šo brīnišķīgo pērli izzvejos?
Man šķietas tā, jo viņu kuģiem, laivām
Vairs Aukuperons neplēš baltās buras,
Nedz Bangupūtis tās gar klintīm drāž,
Tās Jūras tēva karogs apsargā.
Tie krājas Jūras mātes platā gultā,
Un brīvas dziesmas dzemdē viņu krūts.
Tie zeltu smeļ un veltī savu tautu
Daudz simtiem spožiem, dārgiem gabaliem.
Pēc dažiem simtiem Cerībiņas lomiem
Viens izsmels debess dārgo akmeni.
Tas tautai atkal atburs brīnumstāstus
Un skaistas, greznas dziesmu vāceles,
Un vecais Gars būs atkal jaunās miesās,
Un vecā Laima smaidīs tēvijā. -
Tiem laiks vēl mācīties, ka dzimums līdzīgs
Ir upei, burbulīšus mezdamai,
Kas, tveicēdamā saulē izsīkdama,
Līdz pēdīgajai čurkslai jūrā riet. -
Ar dievu, svētā zeme, svētās alas,
Kur tēvi debess brīžus baudīja!
Ar dievu, Salaca, kas manus brāļus
Iekš viļņu šūpulīšiem aijāji!
Ar dievu, vecā, baltā Laimas jūra,
Kas tēviem brīvestību mācīji.
Tie brīvestību arī zvērēja
Un turēja, ka svešie lauzās zemē.
Tie svešus elkus svieda tavos plūdos
Un paši ar no māņiem šķīstījās.
Lai nemirstīgais latviets, mūsu brālis,
Vēl gadu tūkstošus ap tevi dej'.
Lai tas ar piemin mūs, kas tumsā snaužam,
Kad slava darbus tas zem saules dar'.
Un, kamēr viņš vēl dzīvos Baltās krastos,
Mēs arī līdz ar viņu dzīvosim.

Kalniem

Sveiki, tēvijas kalni, ko Drebkulis mūžīgus cēla,
Mitekļi mūžīgiem dieviem bijuši, nava vairs tagad.
Senatnes liecinieki brīvi apjozti sidraba upēm,
Puškoti ozolu vaiņagiem, bērzuļu vizuļiem, lentām.
Sirmajai brīvībai ziedot, bijāt jūs dziesmoti krēsli…
Prieki vēlās uz jums tāpat kā ielejā bēdas.
Tautai vārgojot sūri, tikāt apkrauti lāstiem,
Galotnēs jūsu kad cēla biedošas tumsoņu ligzdas.
"Kumeliņš raudāja kalnus" un darbnieks, to apglauzdams, teica:
"Dievi audzināj' kalnus un kungi vezumus smagus."
Lāsti, jā, lāsti tur krimta kā melmenis milzoņa kaulos,
Nīkoņi (nodrūpj) un nobirst no cienīgām dievības vietām.
Netiklam ar tik savs laiks vien kuploties, ziedēt un valdīt.
Tiklajais lēnām to gūst, no lepnības sēdekļa nogrūž.
Censīgais tēvijietis sēžas un gaistošiem gruvekļu kopiem,
Aizsapņo tautiešu pagātnē, uzmodies grabažus rauga:
Puškis no Pasacas tarbas un no Dziesmulas pieres,
Kur gan ir dievenes pašas? Vai kalniņos dusē vai jūrā?
Gruvekli, grabaži, abi veselam kalpoja citkārt.
Tikai šiem celtiem iz pīšļiem, putekļos jāvētās viņiem.
Tautības lāpstu tas satver un kaislībā gruvešus bīda.
Rotas grimušas dziļi, svētumi nemīt vairs augšā.
Atkal jūs, kalnāji smagie, gulat uz gaudenām krūtīm!
Tēvijas vēstures teksmeni kļūdojat milzīgiem stāviem.
Garste kāds mierina viņu, teikdams, ka zudušu mantu
Nesedzot augstajie kalni, nedz pakalni viņu vairs klājot.
Ceļoties allažiņ augšā, kas iemidzis, pazudis, piemirsts.
Tukšajie tautības šķirsti pildoties sentēvu rotām.
Pestīts no skumdām, tautietis pielūgt grib laipnajo Garu.
Piepeši traucēts no balsīm, kas viļņo pār ielejām, strautiem:
Sirmajās dziesmas atskan no tuvējā kalniņa virsus,
Daudzkārtīgs līgo tur mijas, cik sirsnīgs, cik mīlīgs! Cik dievīgs!
Līgas māmuļa jauka! Pēdējā šķīries no tautas.
Pirmajā atkal jau šurpu! Vai priekšzīme būsi jel citiem?
Mājo jel Latvijas kalnos un mieru izlaisti lejās!
Nemiera bungas lai netraucē saldīgas debesu skaņas!
Zilais kalns! Atmests un nievāts, līgsmojies tagad par visiem!
Latvijas Valdona vecā sēdīsies senajā krēslā.
Audzējat, kalni un pakalni, liepas un ozolus svētus!
Audzējat atkal no jauna, kas atdzimis sentēvu garā!

Ozoldēli, Liepas meitas

Bālas lapas aijājāis
Rudens vēju gaudeņos.
Rāmi rāmi upe straujo,
Ziemas miegu domādam'.

Ozoldēli, Liepas meitas
Upes viļņos rotājas:
Ozoldēli zīles mētā,
Liepas meitas vaiņakus.

Puškojaties, Ozoldēli,
Liepu lapu vaiņakiem!
Verat krelles, Liepas meitas,
Ozolēnu zīlītēm!

Vītīs, vītīs liepas lapas
Trūdaliņas klēpītīt,
Dusēs, dusēs zīlenītes
Vēsā upes dibenā.

Meža meita

Es azinu liepa skalnu,
Ozolāju ieleju.
Tur es gāju puisēnītis
Meža meitu lūkoties.

Tur sēdēju, tur līgoju,
Tur asaras ritināj'.
Meža meita vien redzēja
Manas gaužas asaras.

Es redzēju Meža meitu
Ik rītiņu skaidri ceļamies.
Es redzēju, es ska'tiju,
Kas to mazu aidzināj'.

Laimas māte jostu tina,
Dēkla kāra šūpulīt',
Pēkrons līkstu skulbināja
Zibens liesmas zobeņiem.

Vēja māte guldināja
Vēsmotāsi vilnainēs,
Lauminītas pašūpoja,
Gaigaliņas padziedāj'.

Dievozolu trijotna

Kur Kaibaliņa glaužas
Pie vecās Daugavas,
Tur Liamas laikos zēla
Trīs dievu ozoli.

Tie kuplos zarus plēta
No kalna ielejā,
Un svētais debess klusums
Še notaļ maājoja.

Tur neskanēja dziesmas,
Nedz skaļi lūdzieni,
Tik sirdis laimē lēca
Šai dievu svētnīcā.

Tur zaļu zaru lika
Uz akmens ziedokļa,
Uz augšu acis vēra
Caur lapām rakstītām.

Te asi cirvi gāza
Šos svētos ozolus,
Un dievu nams bij ārdīts
Līdz pašiem pamatiem.

Vai mākat ar vēl stāvēt
Zem svētiem ozoliem
Un tēvu garā noklīst
Uz debess dzīvokļiem?!

Ej raugies trijus celmus
Pie sērās Kaibalas.
Tā tev vēl tagad stāstīs
Par dievu ozoliem.

Ranka un Pakuls
(Tēvu tēvu pasaciņa)

Citām reizām, Joda - laikos,
Roma bija Latvija;
Pāvests - tētuks nolādēja
Vecu tēvu, sirmgalvi.
Vecīts bēdza dziļā mežā,
Zaļā skuju mājiņā.
Smagos lāstus purā meta,
Vieglas dienas piedzīvoj'.

Šis domāja, tas domāja
Vecu tēvu nomiruš.
Jodam bija lieli prieki,
Peklē šmauca svilpodams.

Visus kaktus izčamdījis,
Lāstu veča neatrod.
Jodis kliedza, Jodis brēca,
Jodis kauca smilkstēdams.

Te atskrēja Jodu māte
Savu dēlu mierināt:
Klajā laukā nomirušam
Augsti gari tiesu spriež:

"Vai tam uzrāpt debess kalnos,
"Vai Peklēi kučkoties.
"Tumšos mežos mūžu beidzis,
"Meža mātes klēpī dus."

Jods aplenca lielu lomu,
Purus, mežus mērīdams,
Purus, mežus mērīdams,
Vecā vača medīdams.

Jodis līda lielos lānos,
Niknus zvērus šaudīdams.
Vispēdīgi tas uzgāja
Buļu bārža mājokli.

Tas ielīda tumšā krāsnī,
Akmens-klunci vals'tidams.
Vecis nača istabāi,
Grūta darba nokausēts.

Jodis spēra, akmens šķīda,
Visa siena norībēj'.
Vecais vecis krustus meta,
Pātariņus skaitīdams.

Jods ar māju nošļūdēja
Dziļos zemes dibiņos.
Te uzkāpa Ezarmāte,
Putu drānas šļaukstodam'.

Simti gadi aizritēja,
Jods atnāca tai vietā.
Tas paņēma lielu bomi,
Sirmo veci sadragāt.

Trejdeviņi Ziedonīši
Veča kapu puškojuš,
Trejdeviņi Ziemulīši
Kapa ziedus kaltējuš.

Jods satvēra garo bomi,
Klonā sita atspēries.
Spieķi cēla, projām gāja,
Upe skrēja čurkstēdam'.

Pilskalns

Uz pilskalnu nāc, daiļā,
Kur senču pils reiz lepojās,
Kur tavi brāļi kāvās,
Kur saulē kauli balojās.

Ļauj man, lai tevim stāstu
Par pasauli it burvīgu,
Par dzīvi bojā gāztu
Un dabas valsti dīvainu.

Šai senču svētā vietā
Vald Puškaitis pār Barstuķiem,
Un alas iezī cietā
Tiem Rūķiem der par dzīvokļiem.

Lai senču - tēvu pilīs
Mēs pulcētos, tie aicina;
Un viņu dziļās velvēs
Deg Romov's svētā liesmiņa.

Ar vēsmiņām še zaros,
Kas žūžina un vēdina,
Šmauc, rotādamas staros,
Tās Vēju meitas pulciņā.

Ar savām vēsām drānām
Tās slauka rasu zīlītes,
Ko Rūķi aizvelt nespēj
Iekš savas zemes - pilītes.

Re, koku ēnas stiepjas,
Ko mēnesnīca darina,
Šās seja strautā viebjas
Un rasu piles kairina.

Un pasaul' kukainīšu
It čakli sūnās darbojas,
Un pūļi kustonīšu
Gar krūkļu stieriem kārpojas.

Tie visi gaitās savās:
Ikkatram nolemts darba lauks -
Gan tuvās, klusās gravās,
Gan kalniņā, kur gaiss ir jauks.

Vai mani uguntiņu? -
Lūk, papardēs šī liesmiņa
Ar košu spožumiņu,
Ko Jāņu - tārpi kvilina.

Kā senču - tēvu ēnas
Stāv sirmas egles drūmīgas,
Un garām sirmām bārzdām
Tās dīvaiņas, tās burvīgas.

Un slaiko liepu stāvi,
Kas čumurā tur zīlējās,
Tās māsas, kas uz nāvi
Ar brāļiem reizā cīnījās.

Kā Nāras zaļās drānas
Stāv tās kā apburtas,
Caur tautas dēlu darbiem
Tās cerē reiz tikt pestītas.

Kad gadu simtus skaitām,
Tad stāvas sienas ēnoja
Šās gravas ziemeļpusi,
Kur nātras ērkšus dīgļoja.

Ar vienprātības garu
Še visi dzīvo, pūlējas;
Ar senču tēva sparu
Tiem darbi veicas - laimējas.

Reiz kalna virsus šķēlsies,
Kad Pramšāns remdēs piktumu, -
Un gaismas pils tur celsies
Ar jaunu god' un lepnumu.

Tad celsies pilij mūri
Un augstu karogs vicinās,
No pīlariem būs stūri,
Kas tautas godu liecinās.

Un svētas skaņsa velsies
Pār pilskalnu uz paleju;
Un skaļums vīsies, celsies,
Kur strautiņš šalc pār ieleju:

Gan maldīdamies, valdīdamies,
Gan celdamies, veldamies
Iz dziļākiem kaktiem,
No dabas jau raktiem,
Uz dienas gaismu
Caur iežaiņu plaismu.

Gan krizdams, gan līzdams,
Gan steigdams, gan teikdams, gan veikdams.
Gan lēkdams, gan bēgdams,
Gan mukdams, gan sprukdams,
Gan šņākdams, gan krākdams, gan šļākdams;
Viņš spiežas, viņš griežas un sviežas,
Viņš glaužas, viņš laužas un spraužas un graužas.
Viņš bāžas, viņš gāžas un drāžas.
Viņš šļakstās, viņš lakstās, ākstās un knakstās,
Un vandās, un klandās, un grandās,
Un šaujas, un raujas, un kraujas,
Un kaujas, un ļaujas, un pļaujas, -
Līdz čurkstēdams, burkšēdams, spurkšēdams
Un plungsēdams, klungšēdams, dungšēdams,
Gan tarkšēdams, barkšēdams,
Gan švākšēdams, brākšēdams,
Gan brīkšēdams, gan plīkšēdams,
Gan rikšodams, gan kaučkodams,
Gan apstādams, gan aizskriedams,
Gan kavēdams, gan meklēdams,
Gan ķerstīdams, gan pestīdams,
Gan tecēdams, gan pilēdams,
Gan šūpodams, gan kratīdams,
Gan tērzēdams, gan klusēdams,
Gan dziedādams, gan dancodams,
Gan murgodams, gan raudādams,
Gan vaidēdams, gan stenēdams,
Gan putodams, gan viļņodams,
Gan pazuzdams, gan izzuzdams,
Gan oliņas balodams,
Pār zvirgzdiem un akmeņiem nākdams;
It spirgti un žirgti
Ar sparu un varu
Viņš skrien un lien,
Un spīd, un slīd.
Gar paiglēm, gar maiglēm un eglēm,
Caur tačiem, caur līčiem un alkšņiem,
Caur papardēm, dūkstēm un siekstām,
Caur bedrēm, caur niedrēm, gar priedēm,
Caur atvariem, pazariem, krāčiem,
Gar kavekļiem, bedekļiem, sausekļiem
Par gludu un sudu,
Gar sūnām bez dūņām -
Gan daudzinādams, klaudzinādams,
Gan čurinādams, purinādams,
Gan žvadzinādams, kladzinādams,
Gan spridzinādams, mirdzinādams,
Gan ķircinādams, birinādams,
Gan rasinādams, slapināams,
Gan gorīdamies, grozīdamies,
Gan stomīdamies, gan plosīdamies,
Gan locīdamies, gan mocīdamies,
Gan grasīdamies, gan prasīdamies,
Gan skalodamies, gan alodamies,
Gan klabinādams, gan labinādams,
Gan mutuļodams, kā burbuļodams. -
Tā strautiņa ūdeņi pakalnē vīsies
Un skaņās pat tūkstošās mainīsies, vīsies!
Uz pilskalnu, daiļā, jel nāc
Šo dzīvi it burvīgu skatīt,
Un pate tur dziesmiņu noklausīt sāc,
Ko daba tev priekšā spēj statīt.

Dāvinājums
"Vox populi, vox dei."

Kur tu augi, Tautas balss,
Ka es Tevi nedzirdēj'?
Vai Tu augi mežmaliņā,
Lielu kungu tīrumā?

"Man' audzēja dieva dēls
"Saules meitu dārziņā.
"Simti gadi man' šūpoja
"Likteņ-mātes šūpolī.

"Man' atnea Laimas māte,
"Savus ciemus veltīdam'.
"Nu es būšu tautu meita,
"Tautas dēlu māsacīte."

Skani tuvu, skani tāļu,
Skani brīvi, Laimas balss!
Lai ceļas Miegu māte,
Lai aunas bāleliņ'.

Skani vecos dzintarkrastos,
Sirmas teikas vēstīdam';
Daugaviņas - Ventes malā
Līgotājas pulcēdam'.

Skani tur, kur granitsienas
Ņevas viļņus valdzina;
Tur, kur audzē diždēliņus
"Baltakmeņu māmuļa".

Tautas goda nievātājus
Grauji Pērkoņ' dārdekļiem,
Drupu drupos sadrupini
Liekulības sēdekļus.

Rāmā, jaukā Līgas skaņā
Sērdienīšus priecini:
Tautas druvā nogurušos
Jaunā garā spirdzini!

Eji tur, kur arājiņi
Spodrarkliņiem rotājas,
Tur, kur daiļas zeltenītes
Dzīpariņus prievēs auž.

Eji augstās, staltās pilīs,
Zemās ļaužu mājiņās;
Sauci jaunus, sauci vecus
Vienprātībā darboties!

Latviešu tautas pavasaris

Senos gados karu veda
Anšlāvis ar Postnieku:
Vienam rūpa gaismas laiki,
Otram tumsas vals'tiba.

Slavu, slavu Gaismas tēvam,
Tautas draugi, nesīsim,
Tumsība ir uzvarēta,
Viņas pabalsts izārdīts.

Gaismas māte Karaluna
Gaiši brauc pie debesīm,
Saviem spožiem, siltiem stariem
Tautas krūtī ledu lauž.

Līga puško Zilo kalnu,
Tautas svētkos aicina,
Sirmas dziesmas atkla līgo
Dievozolu kalniņos.

Beveriņas ezarāi
Dziesmu pile izcēlās.
Dīvainosi garaiņosi
Sirmie gari tēlojas.

Staburadze saplēsusi
Vecu laiku aizsegu,
Priekasaras raudādama,
Skatās vecā Daugavā.

Puķu māte ziedus airē
Burbulīšu laiviņām,
Staburadzes sērdienītes
Vaiņaciņus straumē met.

Raudi, raudi, Raudaliņa,
Raudi prieka asaras:
Miglas rīti aizrituši,
Priecas saule uzsmaida.


Atpakaļ