Dzīves un darba ētika

Dzīves un darba ētika.

Dzīvības vērtība dabā, sabiedrībā un katra cilvēka dzīvē.

Dzīvības vērtība ir visu pārējo vērtību pastāvēšanas galvenais nosacījums. Senatnē cilvēki dzīvību centās saskatīt pat nedzīvajā dabā. Dzīvības vērtības mazināšanās tendenci mūsdienās spilgti parāda nedzīvo lietu pielūgsme. Dators un televizors ir kļuvis saistošāks par rotaļu un sarunu biedru. Dzīvām cilvēku sarunām vieta ir atlicināta tikai kārtējās televīzijas “ziepju operas” reklāmas starplaikos. Uz dzīvības vērtības mazināšanās tieksmi Latvijā spilgti norāda lielais abortu, pašnāvnieku, slepkavību skaits un dzimstība, kas ir mazāka par mirstību. Cieņa pret dzīvību, dzīvības mīlestība, dzīvības kultūra prasa no cilvēka daudzveidīgu atbildību par dzīvības aizstāvēšanu un sargāšanu, izvirzot stingru prasību – Tev nebūs nokaut! (izņēmums – galēja pašaizsargāšanās nepieciešamība). Dzīvības kultūru apliecina spēja pārvarēt lielas grūtības, ciešanas, savstarpējas nesaskaņas, nepieļaujot vardarbību un atturot no tās arī citus. Dzīvības kultūras būtiska iezīme ir arī īpaša mīlestība pret maziem bērniem un cieņa pret veciem cilvēkiem; cieņa pret ģimeni kā augstu vērtību, kas ir cieši saistīta ar dzīvības vērtību. Par dzīvības kultūras atbalstīšanu liecina rūpes par savu un citu veselību, par nākamo paaudžu iespēju dzīvot veselīgā vidē.

Dzīvība ir vērtība un nav no svara, vai tā piemīt augstāk vai mazāk attīstītām būtnēm. Cilvēkam ir dota runas spēja. Viņš var pateikt par savām izjūtām citiem. Izkliegt savas sāpes, protestēt. Viņš ir iedomājies, ka ir varenāks par pārējiem, piešķīris sev radības kroņa titulu, pārņēmis kundzību pār visu dzīvo radību, iedomājies, ka viss šajā pasaulē un vēl ārpus tās ir radīts tieši viņam. Noniecinādams to, kas viņu ir radījis, cilvēks pats rok sev kapu.

Nāves bioloģiskā, sociālā un reliģiskā interpretācija. Svarīgākie priekšstati par nāvi un nemirstību dažādos laikmetos un kultūrās, kādas ir bijušas šo priekšstatu sekas ētikā un morālē.

Bioloģiskais skaidrojums nāvei ir dzīvas būtnes dzīves beigas, tās dzīvesdarbības izbeigšanās. Agrāk par mirušu cilvēku uzskatīja tad, ja viņam bija apstājusies elpošana un sirdsdarbība. Pateicoties zinātnes un tehnikas attīstībai, ar medicīniskās aparatūras palīdzību organismu pie dzīvības var uzturēt mākslīgi. Līdz ar to nāves iestāšanos brīdi dažkārt ir grūti noteikt. Strīda gadījumos par mirušu cilvēku atzīst tad, ja smadzenes pārstāj regulēt dzīvībai svarīgas norises, kaut arī elpošana un sirdsdarbība būtu saglabājusies.

Sociāli tikumiskā nāve iestājas cilvēkam pārstājot pozitīvi ietekmēt apkārtējo vidi. Ir cilvēki, kas sociāli mirst pirms savas bioloģiskās nāves iestāšanās. Ir arī tādi, kas turpina dzīvot savos darbos, citu cilvēku atmiņās vēl gadsimtiem ilgi pēc savas fiziskās bojā ejas, ietekmējot mūsdienās daudz vairāk, nekā vairākums pašlaik dzīvojošo.

Aktualitāti iegūst jautājumi: kā nākamās paaudzes novērtēs savus priekštečus, kad tie būs miruši? Kas paliks prātā, kas sirdī, kas darbā no viņiem? Vai mēs spēsim nodot jaunajai paaudzei vispārcilvēciskās vērtības – labestību, patiesības un skaistuma mīlestību?

Reliģiskajā skaidrojumā dievišķā nāve satur sevī augšāmcelšanos un mūžīgu dzīvošanu. Dažādi reliģiju piekritēji nāvi izskaidro savādāk. Piemēram, islamā un kristietībā pastāv priekšstats par pastaro tiesu un nokļūšanu paradīzē vai ellē. Hinduismā un budismā nāvi uzskata par pārdzimšanas ievadu. Jūdaisms visvairāk izceļ nevis pēcnāves dzīvi, bet gan dzīves turpinājumu nākošajās paaudzēs, kuri tur godā senču tradīcijas.

Nāve vienmēr ir bijusi lielais noslēpums, par ko lemj dievi vai liktenis. Cilvēka centieni paildzināt mūžu vai arī radīt laicīgu nemirstību ar alķīmijas palīdzību, bija beigušies neveiksmīgi. Alķīmijas galvenais mērķis bija atrast dzīvības eliksīru. Mūks Rožers Bēkons (1214 – 1292) uzskatīja, ka kristīgā medicīna spēs pārspēt pagānu zinātni, uzvarēdama novecošanu. Venēcijas arhitekts Luidži Kornāro (1475 – 1566) sarakstīja populārzinātnisku grāmatu, kurā apgalvoja, ka ievērojot mērenību, mūža ilgumu būtu iespējams paildzināt līdz 120 gadiem. Apgaismības filozofi pauda cerību, ka zinātnes progress spēs nodrošināt neierobežotu mūža pagarināšanu. Erasms Darvins (1731 – 1802), Marī Žans Kondorsē (1743 – 1794) un Viljams Godvins (1756 – 1836) faktiski domāja par nemirstību.

Nāvi ir centušies savaldīt, regulējot tās norisi. Kristīgajā kultūrā labi nomirt nozīmēja nomirt kā kristietim. Tas nozīmē nožēlot grēkus, nosodīt sātanu un slavēt Dievu, ieturot svēto sakramentu (katoļiem) ar svētību aiziet no šīs pasaules.

Brīvība. Tās nozīme cilvēku un sabiedrības dzīvē.

Ar jēdzienu brīvība var saprast:

* personiskā brīvība, uz kuru cer apspiestie un ieslodzītie;

* rīcības brīvība;

* cilvēka iekšējā brīvība.

Daudzu valstu konstitūcijās kā svarīgākās minētas brīvības, taisnīguma, vienlīdzības, cilvēka cieņas un sirdsapziņas vērtības. Baltijas republikās ir īpaši uzsvērta nacionālās neatkarības vērtība kā priekšnosacījums tautas un tās morālā gara saglabāšanai un radošai, brīvai attīstībai.

Rīcības brīvība ir pašnoteikšanās, kurā izpaužas tas, kā cilvēks izprot savas attiecības ar pasauli, savu vietu tajā. Ne vienmēr cilvēka brīva izvēle noved pie labklājības un laimes. Piemēram, Jēzus Kristus izvēlējās Golgātu (Jēzus krustā sišanas vieta Jeruzalemē).

Brīvības nav tur, kur ir noklusēšana, maldi, meli un viltus.

Kur nav brīvības, tur nav arī atbildības. Tikai tur, kur cilvēkam ir dota iespēja rīkoties tā vai citādi, viņu var darīt atbildīgu par to, ka viņš rīkojies tā un nevis citādi. Rīcības brīvība ir būtisks ētikas priekšnosacījums. Ja cilvēks šo brīvās izvēles principu pārvērtē, pieņemot to par savas sociālās uzvedības mērauklu, tad viņš nonāk pie anarhisma (kārtības, organizētības, vadības trūkums; nekārtība). Tādā gadījumā brīvība tiek kļūmīgi pārprasta, saprasta kā patvaļa. Brīvība pareizā izpratnē nav patvaļa, bet gan brīvība atbildībai.

Jo cilvēks atrodas augstākā tikumības pakāpē, jo viņš ir gan brīvāks, gan dziļāk izjūt arī nebrīvību, kas viņu apdraud, ja šī brīvība netiek atkal un atkal no jauna izcīnīta.

Brīvības jēdzienu var izskaidrot kā cilvēka spēju atbrīvoties no vajadzību, iegribu un tieksmju varas, no sliktiem paradumiem, negatīvām īpašībām. Sevis atbrīvošana no mazvērtīgā vienlaicīgi veicina sevis piesaistīšanu kaut kam vērtīgākam, sabiedriski un personiski nozīmīgākam. Ārējā brīvība cilvēku nespēj glābt bez iekšējās brīvības.

Ciešanu un prieka loma cilvēka dzīvē.

Ciešanas ir garīgas vai fiziskas sāpes. Tas ir pārdzīvojums, kas parasti nav atgriezenisks, - zaudēto nav iespējams atgūt. Nereti cilvēks jūtas nelaimīgs šķietami nesvarīga iemesla, sīkuma dēļ.

Ciešanu un nelaimju izpratne, zināšana atver cilvēkam acis uz dzīvības brīnumu. Dzīvība ir dāvana, bet cilvēka īpatnējā esība netiek dota par velti. Viss, kas mums tiek dots, izvirza aizvien jaunus uzdevumus, rūpju nastu. Cilvēkam piemīt spēja domāt, taču tikai viņš spēj palikt ārprātīgs; viņš tiecas mīlēt, taču viņam nepārtraukti pastāv iespēja palikt nemīlamam; cilvēks vēlas darīt labo, taču caur viņa darbību pasaulē visvairāk ienāk ļaunais, jo viņš ir vienīgā būtne, kuras spēkos ir nodarīt ļauno ne tikai citam, bet arī sev pašam. Cilvēks savā varenībā var bezgalīgi pacelties pāri citām dzīvajām būtnēm, taču var arī krist…

Paša ciešanas var izraisīt citos līdzcietības spējas, spēju ciest līdzi citu ciešanām, tās uztverot kā savas. Par otra ciešanām mēs varam spriest tikai pēc līdzības ar sevi.

Arvien aktuāls būs jautājums, ka neviens negrib ciest, bet to, kurš nav cietis, nevar pilnībā dēvēt par cilvēku.

Nav labi kādam vēlēt ciešanas, bet dīvainākais ir tas, ka mēs savu vēlmi darīt labu, palīdzēt otram vislabāk varam paust tieši ciešanu brīdī.

Ar jēdzienu prieks mēs parasti saprotam pacilājošu, ierosinošu, labvēlīgu un labsirdīgu pārdzīvojumu, kas cilvēkā izraisa labestību attiecībā pret citiem, vēlēšanos arī citiem sniegt prieku. Cilvēkam patīk būt priecīgam un patīk, ja citi priecājas līdz ar viņu. Mēdz būt gadījumi, kad citu cilvēku prieks mums šķiet aizskarošs. Šo prieku mēdz dēvēt par ļauno prieku, kas ir saistīts ar augstprātīgu attieksmi attiecībā pret otra cilvēka nelaimi, neveiksmi, priecāšanās par to. Tās ir egoistiskas jūtas, kas izpaužas kā negribēšana sniegt palīdzību tam, kam ir grūti, bet, gluži pretēji, līksmošana par to, ka pašam iet daudz labāk. Patiesībā šīs jūtas var dēvēt par izsmiešanu un ņirgāšanos, nevis par prieku.

Patiess prieks ir dziļas un labdabīgas jūtas, kas saistītas ar vēlēšanos sniegt prieku arī citiem, ar atvērtību pret apkārtējo pasauli.

Mīlestība, tās veidi. Mīlestības vērtība un nozīme personības un sabiedrības dzīvē.

Visos gadsimtos mīlestība ir bijusi un arī tagad ir galvenā dzejnieku, rakstnieku un mākslinieku darba tēma. Arī filozofi, pedagogi un ārsti ir centušies rast formulējumu, kas tad īsti ir mīlestība:

Mīlestība ir kaislīga vai sirsnīga pieķeršanās kādai būtnei.

Mīlestība ir psiholoģiska nepieciešamība pēc otra cilvēka.

Mīlestība ir nepieciešama garīgās attīstības stadija.

Mīlestība ir nemiers par mīļotā cilvēka dzīvi, viņa laimi un veselību.

Patiesi mīlēt spēj tikai dziļi tikumīgs cilvēks. Būt tikumīgam nozīmē būt cilvēcīgam, tāpēc būtiski ir apgūt nevis zināšanas, zinātni par mīlestību, bet gan zināšanas par cilvēcīgumu cilvēkā.

Katram, kam ir bijusi laime pārdzīvot šīs jūtas, ir savi pārdzīvojumi un neatkārtojamas izjūtas. Patiesa mīlestība ir gatavība ziedot sevi mīļotajam cilvēkam. Mīlestība rada cilvēkos jaunas izjūtas. Mēs kļūstam garīgi bagātāki, optimistiskāki, varošāki un darbīgāki. Ikdienas sadzīves rūpes, grūtības un problēmas mums nešķiet vairs tik nomācošas un apgrūtinošas.

Mīlestība balstās uz ticību, dziļu savstarpēju sapratni un cieņu, pienākuma un atbildības jūtām. Mīlestības ietekmē mēs esam spējīgi cīnīties ar savu egoismu, no daudz kā atteikties par labu otram. Attieksmē pret mīļoto cilvēku var izturēties kā pret sevi pašu. Tā vienmēr ir saistīta ar mokošiem pārdzīvojumiem, zaudējuma bailēm. Jo stiprāka ir cilvēka mīlestība, jo lielākas ir viņa šķiršanās bailes. Miers nav domāts mīlētājiem. Kāda mīlestība ir lielāka – kad cilvēks tiek mīlēts un pieņemts tāds kāds viņš ir ar visām savām negatīvajām un pozitīvajām īpašībām vai tad, kad tiek mīlēts par kādām konkrētām īpašībām? Iespējams, ka būtiski ir vienkārši saprast, kāpēc mīli, esi atklājis otrā cilvēkā sev tuvas īpašības, tieši tās, kas tev ir nepieciešamas.

Bieži vien mīlestība sniedz cilvēkam mazāk laimes, nekā viņš to bija cerējis. Būtiska problēma cilvēka dzīvē ir patiesas mīlestības sagaidīšana un tās atpazīšana no vienkāršas aizraušanās vai maldīgas mīlestības. Iemīlēšanās ir apziņa, ka ir kāds, kuram gribas patikt. Šīs jūtas bieži vien izraisa kaut kādas ārējas cilvēka pazīmes: sabiedrības stāvoklis, labas manieres, skaists vizuālais tēls utt. Iemīlēšanās nereti ir pretrunu pilna, tāpēc ilgi neturpinās. Bieži vien iemīlēšanās kļūst par īstu mīlestību.

Mīlestībai var būt dažādas izpausmes: savstarpēja aizraušanās un draudzība, iekšēja miera sasniegšana un tā nodrošināšana mīļotajam cilvēkam, abpusēja saderība, grūtsirdība, pat ļauna, kas pretendē uz neaizstājamību, uz otra cilvēka jūtu un domu pilnīgu aizņemšanu. Ir mīlestības, kuras spēks ir tik liels, ka sākas pašuzupurēšanās, sava “Es” noliegšana, par labu mīļotajam cilvēkam.

Viens no mīlestības veidiem ir erotiska mīlestība, kas sevī ietver juteklisku iekāri un kaislīgu jūsmu. Īsta erotiska mīlestība var kļūt vēl kvēlāka, bet iekāre laika gaitā var pavājināties.

Mīlestība pret sevi pašu, kas nav egoisms, bet gan rūpēšanās par sevi. Ja mēs īsti mīlam citus, mēs varam arī īsti mīlēt paši sevi.

Galvenā mīlestības pārbaude ir laiks.

Viena no svarīgākajām izpausmēm, kas bieži vien negatīvi ietekmē mīlestības jūtas, ir greizsirdība, kuras izpausmes formas ir atkarīgas no cilvēka personības struktūras un audzinātības. Ļoti emocionāli ir cilvēki ar zemu pašvērtējumu, kas bez kāda īpaša iemesla spēj sarīkot vētrainas greizsirdības scēnas. Greizsirdības pārņemti cilvēki visvairāk cieš paši un liek ciest arī citiem.

Katrs laikmets mīlestībai piešķir savdabīgu veidolu. Mūsdienās svarīgākais savas jūtas paust otram cilvēkam ar vārdu palīdzību, nepārtraukti apliecinot savu mīlestību. Ir radies pat teiciens, ka sievietes mīlot ar ausīm. Mūsu senči savas jūtas izrādīja ar darbiem, palīdzot otram cilvēkam grūtajos darbos un atbalstot svarīgākajos dzīves mirkļos. Katrai tautai ir savas paražas un tradīcijas, atšķirīgs skatījums uz dzīvi. Piemēram, senajā Krievijā sievietes par lielāko mīlestības apliecinājumu uzskatīja, ja viņas regulāri iekaustīja mīļotais cilvēks. Ja nesit, tad arī nemīl.

Laulība un ģimene. Tās morāliskie pamati.

Laulība – juridiski vai ar kultūras tradīcijām par likumīgu atzīta savienība starp sievieti un vīrieti.

Mūsu gadsimtā veidojas jauna, sarežģīta laulība, kurā dzīvesbiedri ir draugi. Par svarīgāko mūsdienu ģimenē tiek uzskatīts dvēseļu tuvums, kas kalpo par ķīlu tam, ka apmierinātas būs ne tikai sadzīves, bioloģiskās un emocionālās vajadzības, bet arī estētiskās, ētiskās un intelektuālās vajadzības.

Laimīgāku un ilglaicīgāku laulību sekmē tas, ja savienību noslēdz divi garīgi tuvi cilvēki ar ļoti līdzīgām vērtību orientācijām.

Laulība un ģimene ir nemitīgs garīgs darbs, sadzīves jaunrade. Laulība nesastāv tikai no priekiem un baudām, bet nes sevī arī dažādas rūpes, atbildību par otru cilvēku un ģimeni. Dzīvesbiedru savstarpējās attiecības parasti ir noteicošās un ietekmē pārējo ģimenes locekļu attiecības. Savstarpēja cieņa padara patīkamāku ģimenes dzīvi. Savstarpēja nesaticība un naids negatīvi ietekmē visu ģimeni. Ģimenes konfliktos nav uzvarētāja, jo viena dzīvesbiedra uzvara vienmēr ir visas ģimenes sakāve.

Ģimene – uz laulības vai radniecības sakara pamata izveidota sociāla grupa, kuras locekļi dzīvo vienkopus, atbild viens par otru.

Ģimenes attīstību ietekmē sociāli ekonomiskās izmaiņas. Svarīgākie faktori, kas ietekmē ģimeni: mūsu zemē sievietēm izglītības līmenis ir daudz augstāks nekā vīriešiem, materiālais aprēķins kā laulības motīvs krasi ir samazinājies, par svarīgāko uzskatot jūtas. Liela nozīme ir abpusējām pozitīvām jūtām, kuru veidošana ir darbietilpīgs un smags sirds, prāta un dvēseles darbs. Jūtās nekas nenotiek pats par sevi, bez iemesla. Cilvēka jūtās ir vērojami gan jūtu uzplūdi, gan arī atplūdi, kas ir saistīts ar jūtu objektu, apkārtni. Jūtās nevar pieprasīt kaut ko tādu, kas pienākas, ko būtu tiesības saņemt, tās ir jānopelna, patstāvīgi jāatjauno. Mēs apzināti ļoti maz ko spējam darīt, lai uzturētu vai mazinātu savas jūtas pret otru cilvēku. Svarīgi ir saprast, ka mūsu rīcība principiāli ietekmē partnera jūtas, attieksmi pret mums. Būtībā savstarpējās attiecības veidojas uz smalkām, trauslām emocijām. Veidot ģimenes dzīvi, pamatojoties uz godīguma, taisnīguma un labestības principiem, psiholoģiski ir daudz sarežģītāk nekā tas bija agrāk, kad ģimenes attiecībās valdīja nebrīvības, piespiešanas un netaisnības principi. Tāda dzīve izvirza cilvēkam augstākas prasības. Ir jābūt apzinātai, atbildīgai attieksmei pret saviem pienākumiem, jābūt augstākai uzvedības kultūrai.

Ar ģimeni saistītās problēmas.

Pašlaik ir aktuālas daudzas ar ģimeni saistītas problēmas. Palielinās vientuļo māšu skaits, no kurām lielākā daļa ir pilngadību nesasniegušās māmiņas.

Lielai daļai ģimeņu ir formāla kopdzīve.

Ir liels izirušu un šķīrušos ģimeņu skaits, kas ir kļuvusi par tik izplatītu parādību, ka pie tās sākam jau pierast. Visizplatītākais šķiršanās iemesls ir neprasme tikt galā ar grūtībām un atbildības trūkums.

Statistikas dati liecina, ka Latvijas ģimenēs katru gadu tiek nogalinātas 35 sievietes, piekautas – 120, taču tie ir tikai policijai zināmie dati. Nelabvēlīgajās ģimenēs viens no izplatītākajiem attiecību kārtošanas veidiem ir varmācība. Simtiem sieviešu katru dienu cieš no partnera psiholoģiskās un fiziskās vardarbības. Varmākam parasti ir zema pašapziņa. Vardarbību var pārtraukt nevis to paciešot, bet aktīvi pret to vēršoties, jo vardarbība pati no sevis nebeidzas nekad.

Mirušu cilvēku skaits pārsniedz piedzimušo bērnu skaitu.

Pieaug problemātisko ģimeņu skaits, kuras neveic savu bērnu audzināšanu atbilstoši sabiedrības prasībām, kā rezultātā palielinās nepilngadīgo noziedzības gadījumi, arī ar dzimummorāles pārkāpumiem. Tipiskas iezīmes ir nepietiekama vecāku pedagoģiskā sagatavotība, zems savstarpējo attiecību līmenis, bērnu lutināšana vai pilnīga vienaldzība pret viņiem, sievietes pārlieku lielā noslogotība darbā, vīriešu pasivitāte mājas darbu veikšanā, ģimenes nestabilitāte.

Nelabvēlīgās ģimenes struktūrai raksturīgs:

vecākiem pašcieņas trūkums;

ģimenē viens otram šo pašcieņu grauj;

bieži vien ģimenē valda diktatūra, ko nosaka viens ģimenes pārstāvis;

problēmas necenšas atrisināt, noliedz to eksistenci;

nemeklē palīdzību ārpus ģimenes;

ģimenē pastāv likumi, kas ir pazemojoši vai nepieņemami kādam no ģimenes locekļiem;

bērni neiemācās atrisināt savas problēmas;

sāk šaubīties par savām emocijām, jūtām;

bērni neapzināti izpilda dažādas lomas, kas ietekmē arī ārpus ģimenes:

varonis, grēkāzis, klauns, pazudušais bērns.

Bērni iejūtas kādā no šīm lomām, lai novērstu uzmanību no savām nelabvēlīgajām ģimenēm.

Mūsdienās ir ļoti daudz bērnu, kas nejūt, ka vecāki viņus mīlētu īsti un patiesi. Situācija ir satraucoša. Neskaitāmi ticīgie grupējumi kā sātanisti, jehovieši un citas maldīgas organizācijas ir piesaistījušas tūkstošiem jaunu cilvēku prātus. Galvenais iemesls, kāpēc tām ir izdevies bez īpašas piepūles pievilināt šos jauniešus un pavērst pret savu īsteno ticību, saviem vecākiem un citām autoritātēm, ir tas, ka viņi nekad nav jutuši patiesu vecāku mīlestību un rūpes par sevi. Viņi jūt, ka viņiem kaut kas ir atņemts un ka vecāki nav devuši viņiem to, kas viņiem ir bijis visnepieciešamākais. Tā ir nesavtīga mīlestība. Nav brīnums, ka šīs organizācijas un grupējumi gūst tik lielus panākumus, jo ir tik maz bērnu, kas jūtas patiesi mīlēti un aprūpēti.

Mīlestībā pret saviem bērniem vecākiem nevajadzētu vadīties no tādām izjūtām kā patīk vai nepatīk. Bērns nav vainīgs, ka viņš ir piedzimis kā nevēlams traucēklis; viņam jau neviens nepavaicāja vai viņš vēlas nākt pasaulē. Tā bija tikai viņa vecāku izvēle, kuru izdarot ir jāuzņemas atbildības un pienākuma slogs. Tikai no pašiem vecākiem ir atkarīgs vai šis slogs būs grūts vai viegls. Nedrīkst pārmest bērnam, ka viņš ir vainīgs ģimenes iziršanā, labklājības stāvokļa samazināšanā, uztverot viņu tikai kā traucēkli. Vecākiem, kas patiešām mīl savus bērnus, neradīsies nešāda veida problēmas, nedz arī jautājumi. Ja bērns ir piedzimis, viņam ir jājūtas vēlamam un mīlētam. Mīlestība bērniem ir jāapliecina pastāvīgi, nešauboties un neraugoties ne uz kādiem apstākļiem un situācijām. Mīlestību bērnam var apliecināt vairākos veidos: ar skatienu – acu kontaktu, ar fizisku – roku kontaktu, ar uzmanības pievēršanu, disciplīnu un, pats svarīgākais, pasakot to viņam pašam.

Varmācīga pieaugušo izturēšanās pret bērniem.

Varmācīga pieaudušo izturēšanās pret bērniem ir viena no aktuālākajām mūsdienu problēmām, kas tiešā veidā ir saistīta ar ģimeni, vecākiem. Dažkārt mēs pat nespējam iedomāties cik daudz mūsu sabiedrībā ir cilvēki, kas ir guvuši garīgas un fiziskas traumas. Sāpīgākais ir tas, ka pāri darītāji nereti ir vistuvākie cilvēki, kurus mēs mīlam. Savu iegribu apmierināšana var sabojāt otra cilvēka dzīvi uz visu mūžu.

Gadījumos, kad tiek fiksēta varmācība pret bērniem, ir jāpiesaista bāriņtiesa, eksperti. Bērns nevar pats sev palīdzēt, tāpēc viņam ir jāsniedz palīdzība un atbalsts no sabiedrības puses.

Vecāki, kas varmācīgi izturas pret bērniem ir:

alkoholiķi;

garīgi un emocionāli nepieauguši;

paši ir auguši varmācīgos apstākļos un jūtas sabiedrības atstumti, jūt dusmas;

neprot tikt galā ar dzīves prasībām pret bērniem.

Vecāki ar šādu raksturojumu reaģē uz stresa stāvokli ar vardarbību. Lielāks risks, ja bērns ir viens pats ģimenē, ja bērns ir bijis nevēlams vai negaidīts, reizēm garīgi un fiziski atpalicis bērns.

Bērni no varmācīgām ģimenēm nemāk veidot draudzīgas attiecības, vairāk izrāda agresīvās tendences. Tendence izdarīt dažādas zādzības, jo nemāk tiešā veidā apmierināt savas vajadzības.

Īpašības, kas norāda uz varmācību:

izteiktas pārmaiņas bērna uzvedībā;

pasliktinās sekmes skolā, jo trūkst motivācijas kāpēc ir jāmācās;

var redzēt, ka bērnam trūkst medicīniskās aprūpes;

nav uzraudzības mājās;

bērns sāk izrādīt izteiktu piekāpību, uzņemas pārlieku atbildību;

fiziski vai verbāli agresīvi izturas pret citiem;

nevēlēšanās ilgstoši uzturēties mājās, ģimenes lokā;

bērnu vajā sajūta, ka notiks kaut kas slikts;

vecāki parasti noliedz problēmu eksistenci;

vecāki savu bērnu uzskata par sliktu, nederīgu cilvēku;

vecāki izrāda negatīvas jūtas pret bērnu, necenšas šīs jūtas slēpt;

vecāki no bērna sagaida negatīvu rīcību;

vecāku izteikts interešu trūkums par bērnu.

Pazīmes, kas norāda uz fizisku vardarbību:

zilumi, miesas bojājumi, kuri parādās atkārtoti;

izteiktas bailes no vecākiem;

reizēm bērni paši sūdzas, ka viņi tiek sisti.

Pazīmes, kas norāda uz seksuālu vardarbību pret bērniem:

nevēlēšanās piedalīties kopējos sporta pasākumos;

grūti sēdēt vai staigāt;

savam vecumam nepiemērotas zināšanas par seksu;

bieži mūk no mājām.

Vecāki, kuri emocionāli vardarbīgi izturas pret bērniem:

maz interesējas par savu bērnu;

vaino bērnu visās problēmās;

nemeklē palīdzību.

Vecāki, kuri seksuāli varmācīgi izturas pret bērniem:

cenšas izolēties no sabiedrības;

grib bērnus norobežot no sabiedrības;

cenšas savu bērnu atturēt no draudzēšanās ar citiem.

Šādiem jauniešiem biežāk uzmācas domas par pašnāvību, nereti nomāc smags psiholoģisks stress, ko izraisa nespēja rast risinājumu savām problēmām, bezcerības sajūta. Ir galējību pieeja – vai nu viss, vai nekas. Tendence lietot alkoholu, narkotikas. Jaunieši jūtas atstumti no sabiedrības, neredz jēgu turpmākajai eksistencei.

Kur meklēt palīdzību?

Psiholoģisko palīdzību sniegs:

Krīzes centrs “Skalbes” – tālrunis 7222922.

Kristīgais uzticības telefons – 2460106.

Daugavpils psiholoģiskā atbalsta krīzes centrs – 5411212.

Ventspils bērnu un pusaudžu atbalsta centrs “Nāc līdzi!” – 3628841.

Talsu sieviešu un bērnu krīzes centrs – 3281147.

Starptautiskā Praktiskās Psiholoģijas Institūta konsultatīvais centrs – 7211092.

Humānisms.

Humānisms (latīņu valodā humanus – cilvēcīgs) ir ticība cilvēka dabas lielajam potenciālam, kas ir virzīta uz visa saprātīgā, dzīvību veicinošā attīstību, kā arī uz aizstāvību un saudzību. Humānisms iestājas par dzīvību un jēgu, par mīlestību, cieņu, godbijību, labvēlību kā cilvēcības veicinātājus cilvēka darbībā.

Humānisma ideju aizsākumi un attīstība ir saistīta ar Renesanses laikmetu.

Par humānisma dibinātāju tiek uzskatīts Frančesko Petrarka (1304 – 1374). Humānistiskās domāšanas objekts bija cilvēks un viņam pakārtotās tēmas – daba, vēsture, valoda. Humānisti F. Petrarka, Leonardo da Vinči, N. Koperniks, Monteņs, F. Bēkons, V. Šekspīrs u.c. pasludināja cilvēku par radības kroni, pasaules centru. Viņi uzskatīja, ka cilvēkā jāharmonē dabiskajam un garīgajam. Humānisti pasludināja cilvēka personības brīvību, noraidīja reliģisko askētismu, uzstādamies par cilvēka tiesībām nodoties baudām un apmierināt laicīgās vajadzības. Humānisti morāli izprata kā pasaulīgu mērķu sasniegšanu – cilvēku atbrīvošanu no jebkuriem sociāliem un garīgiem spaidiem, no netaisnības, netikumiem un nezināšanas, cilvēka personības pilnveidošanu. Humānisms sadalījās divos galvenajos virzienos: humānisti, kas par svarīgāko atzina atsevišķu personību, par cilvēka labklājības un brīvības pamatu uzskatot privātīpašuma neaizskaramību, un humānisti, kas izvirzīja jautājumu par materiālo vienlīdzību un pat par privātīpašuma iznīcināšanu kā nepieciešamu priekšnoteikumu gan cilvēku atbrīvošanai, gan viņu atsvabināšanai no netikumiem, uzskatot, ka darbam jākļūst ne tikai par katra pienākumu, bet arī par baudas un laimes avotu.

Būtiska nozīme bija filozofa Imanuela Kanta uzskatiem, kas cilvēku pasludināja par mērķi. Cilvēkam ir jādzīvo saskaņā ar paša noteiktajiem likumiem, no kuriem nozīmīgākais ir kategoriskais imperatīvs – rīkojies tā, lai tava rīcība varētu kļūt par likumu visiem. Nav pieļaujams, ka cilvēku uzskata un izmanto par līdzekli kāda mērķa sasniegšanai. Ja cilvēks ir līdzeklis, tad pret viņu izturas kā pret lietu – izmanto, iztukšo un aizmet projām, bet ja cilvēks ir mērķis, tad izturēšanos pret viņu nosaka labvēlība, cieņa un bijība. Katram cilvēkam ir sava vērtība, kuru ir jāaizstāv; ir jāprotestē pret izmantošanu un varmācību.

Lielā mērā cilvēka attieksmi pret sevi nosaka tas, kā pret viņu izturas apkārtējie. Tāpēc līdzekļa vai mērķa stāvoklis saglabā vai iznīcina cilvēka pašapziņu. Pašapziņas zaudējums spilgti izpaužas kā cilvēka pievēršanās alkoholam, narkotikām un tamlīdzīgām lietām.

XX gadsimta humānisms apstiprina cilvēka tiesības uz brīvību, apliecinot cilvēka cieņu un vērtību; aizstāv cilvēku kā mērķi.

Patriotisma. Kosmopolītisms. Multikulturālisms. To loma morālē.

Patriotisms (grieķu valodā patris - tēvzeme) – tēvzemes mīlestība; darbošanās savas dzimtenes, tēvzemes, tautas labā; uzticība savai dzimtenei, tautai.

Dzimtenes mīlestība sevī ietver:

* rūpes par valsts interesēm un tālāko vēsturisko attīstību, gatavību tās dēļ pašuzupurēties;

* uzticību dzimtenei, atbalsts cīņā pret ienaidniekiem;

* lepošanos ar savas dzimtenes kultūras sasniegumiem;

* līdzcietību tautas ciešanām un negatīvu attieksmi pret sabiedrības trūkumiem;

* cieņu pret savas dzimtenes vēsturi un mantotajām tradīcijām.

Tautas un tēvzemes mīlestība ir cildenas morāles jūtas. Galvenie patriotiskās attieksmes objekti ir tēvzeme, tauta un valoda.

Patriotiskā audzināšana ir pilsoniskās audzināšanas svarīgākā sastāvdaļa, kas izpaužas cieņas un mīlestības ieaudzināšanā pret savu tēvzemi, tās tautu un valodu, pret saviem pilsoņa pienākumiem kopumā.

Kosmopolītisms (grieķu valodā kosmopolitēs – pasaules pilsonis) – ideoloģija, kas noraida nacionālu patstāvību un neatkarību, sludina vienaldzīgu izturēšanos pret dzimteni, tradīcijām un nacionālo kultūru. Kosmopolītisma piekritēji ir sveši savai tautai, jo viņiem ir vienaldzīga attieksme pret savu dzimteni, tās likteni.

Jēdziens multikulturālisms sastāv no divu vārdu savienojuma, kas nozīmē: latīņu val. multi < multum daudz – salikteņu daļa – daudz.., vairāk..; tas kas saistīts ar lielu kaut kā daudzumu vai skaitu un latīņu val. cultura – kopšana, apstrādāšana, audzināšana – viss, ko cilvēku sabiedrība radījusi ar cilvēku fizisko un garīgo darbu. Mūsdienu sabiedrību raksturo kulturālais plurālisms (iespēja dažādiem sabiedrības slāņiem un grupām paust un īstenot savus uzskatus, aizstāvēt savas intereses politikā, valsts pārvaldībā, kultūrā un citās jomās). Kā ideāls, multikulturālisms cildina kulturālo dažādību. Piemēram, valodu, reliģiju dažādība.

Sabiedrībai ir jāsniedz multikulturāla izglītība, kas sniegtu izpratni par dažādu etnisko grupu kultūru un vēsturi, sagatavotu cilvēkus dzīvei vairāku rasu vai tautu sabiedrībā. Pastāvot pretrunām starp kultūrām var rasties konflikti, kas jācenšas atrisināt, akcentējot nevis kultūras savstarpējo apkarošanu, bet gan kultūras trūkumu vispār. Kultūrai ir tautu, rasu, visas sabiedrības apvienotājas loma. Pastāv uzskats, ka multikulturālisms ir utopija (nerealizējama tagadnes pretrunu atrisināšanas ideja).

Altruisms. Egoisms. Individuālisms. Kolektīvisms.

Altruisms (franču valodā altruisme – cits) – morāles princips, kas uzstāj, lai cilvēks pārvarētu savu egoismu, un pašaizliedzīgi kalpotu “savam tuvākajam”, būtu gatavs ziedot savas intereses citu labā.

Altruisms tiek pretstatīts egoismam. Par morāli pareizāko rīcību tiek atzīta tā, kas nes baudu lielākam cilvēku skaitam. Cilvēkam ir jāuzdod sev jautājums: “Kādas būs sekas tieši šai manai rīcībai, t.i., kādu labuma pārsvaru tā dos vai nedos cilvēku vairākumam?”

Egoisms (latīņu valodā ego – es) – morāla īpašība un dzīves princips, kad cilvēks savas personiskās intereses vērtē augstāk par apkārtējo cilvēku un visas sabiedrības interesēm.

Egoista uzskati morālajos jautājumos ir: pareiza rīcība ir tā, kas dod lielāku labumu vai laimi pašam darītājam. Tā ir egoista galvenā pārliecība. Par vienīgo pienākumu tiek atzīts – allaž darīt to, kas pašam nes lielāko labumu, baudu un labsajūtu.

Ja egoistam lūdz pamatot savu uzskatu, t.i., kā viņš zina, ka viņa nostāja ir pareiza, tad atbilde skan – tā dara visi. Egoists ir tikai mazliet godīgāks nekā pārējie un pasaka to, ko citi cenšas neizpaust. Reāli egoisms ir vienīgā iespējamā morālā nostāja, jo katrs no mums savā būtībā tik un tā ir egoists.

Viens no svarīgākajiem ētikas uzdevumiem ir novērst nesaskaņas cilvēku starpā un saliedēt sabiedrību kopīgu uzdevumu veikšanai. Egoisms neveicina šādu problēmu risināšanu, tieši pretēji, negatīvi ietekmē sabiedrību. Kā morāla īpašība parasti egoisms tiek vērtēts negatīvi.

Individuālisms (latīņu valodā individuum – nedalāmais) – morāles princips, kas pamatā balstās uz indivīda pašnoteikšanās tiesībām, absolūtu brīvību un absolūtu tiesību atzīšanu sabiedrībā, viņa interešu pretstatīšana sabiedrības interesēm.

Kolektīvisms (franču valodā collectivisme) – sociālistiskā sabiedrībā formāli par tiesisku un tikumisku normu izvirzītas dzīvesveida un savstarpējo attiecību princips – cilvēku solidaritāte, biedriska sabiedrība un savstarpēja palīdzība, personisko interešu pakļautība sabiedriskajām.

Kā aktīva pretošanās pret totalitārās sabiedriskās iekārtas kolektīvismu un bezpersonisku masu sabiedrību, pašlaik sabiedrība ir pievērsusies individuālistiskam pamatvirzienam. Pēc savas būtības tas ir mērenāks anarhisma paveids. Par cilvēka dzīves mērķi tiek izvirzīta savu iespēju īstenošana, noraidot jebkuras normas kā šādas brīvības ierobežošanu. Šādas brīvības pārprašanas pamatā netiek ņemts vērā tas, ka katra dzīvība iespējama vienīgi tad, ja pastāv noteikta kārtība, dzīvesveids. Attīstoties cilvēcei, cilvēks ir zaudējis spēju vadīties pēc dabīgajiem instinktiem. Tas, ka cilvēkam trūkst instinktu vadības, nenozīmē, ka viņš iztiktu bez savas noteiktas kārtības. Tādēļ, ka viņam šāda kārtība nav iedzimta, cilvēks ir spiests pats atrast un izveidot savai dabai atbilstošu dzīvesveidu. Tādējādi cilvēkam instinktu trūkumu aizvieto morāles normu, principu un ideālu kopums, kas sniedz viņam rīcības drošību, kas nepieciešama dzīvošanai.

Daba un cilvēks.

Ar vārdu daba plašākā nozīmē saprot visu eksistējošo, visu pasauli tās daudzveidībā. Vārda šaurākā nozīmē daba raksturo kādu noteiktu apvidu, ar ko mēs esam saskarsmē. Tā ir cilvēka dzīves sastāvdaļa, ko viņš pats nav veidojis, bet tikai apstrādājis, cerēdams to uzlabot un papildināt. Vēlēdamies būt dabas pavēlnieks un valdnieks, cilvēks ne vienmēr ir apzinājies savas rīcības sekas. Dabas “uzlabojumi” cilvēkam nes nosmakšanu piesārņotā gaisā, saindēšanos ar netīru ūdeni, pārtikai nelietojamu barību; līdzsvara izjaukšana dabā rada neskaitāmas dabas katastrofas: ūdensplūdus, sausumus, zemestrīces, vētras u.tml. Dabas resursu neizsmeļamība ir izrādījusies aplamība. Civilizācija vairs nepriecājas par savu uzvaru pār dabu.

Dabas vērtība cilvēkam neaprobežojas tikai ar tās izmantojamību. Daba sevī ietver skaistumu, svētumu, kosmisko kārtību un tamlīdzīgas kvalitātes (derīguma, labuma atbilstība noteiktām normām, prasībām). Dabai ir estētiska vērtība. Skaistums ir vienīgais, kas tai vēl ir palicis. No tāluma upe izskatās neparasti gleznaina un skaista, bet pienākot tuvāk var just cilvēka darbības slikto ietekmi.

Sadzīvošana ar dabu ir būtisks cilvēku eksistences nosacījums. Cilvēkam ir jāapzinās tas, ka viņš pats ir dabas daļa un daudzējādā veidā ir no tās atkarīgs. Visuma, dabas, sabiedrības un cilvēka likteņi ir savstarpēji nesaraujami saistīti, tāpēc cilvēkam ir jānes atbildība ne tikai pašam par sevi, bet arī par savu apkārtējo pasauli. Mūsdienās strauji paplašinās ar dabu saistītais ētisko jautājumu loks. Cilvēks sāk saprast, ka ir jāveido cilvēciska kultūra, kas saudzē un sargā dabu.

Cilvēks ir radījis kultūru. Kura ietver sevī ne tikai mākslu, literatūru, mūziku, arhitektūru un citas vērtīgas lietas, bet arī ugunsspēku ieroču veidā, kas apdraud cilvēces eksistenci.

Svarīgākās mūsdienu ekoloģiskās problēmas Latvijā, Eiropā un pasaulē.

Ekoloģija (grieķu valodā oikos – māja, dzimtene) ir bioloģijas zinātne, kas pēta organisma un apkārtējās vides mijiedarbību, rūpējas par dzīvnieku, augu, vides aizsardzību. Ekoloģijas svarīgākais uzdevums ir izstrādāt teorētisko pamatu pasākumu sistēmai, kas līdzsvarotu pieaugošās cilvēka prasības un planētas reālās iespējas tās apmierināt.

Cilvēks ar savu darbību maina vidi sev apkārt, kas kļūst par pamatu augošam satraukumam sakarā ar tuvojošos ekoloģisko krīzi. Daba daudzējādi nosaka cilvēku dzīvi. Nesaprātīgas un nekontrolētas dabas izmantošanas rezultātā izveidojusies ekoloģiskā krīze, sevišķi pieprasa ētisku attieksmi pret dabu.

Ekoloģiskā ētika ietver sevī cilvēka attiecības ar dabu, proti, normas, kas to regulē. Pašreiz ekoloģiskā ētika atrodas sākumstadijā. Ir nepieciešami pētījumi, kas piesaistītu plašāku cilvēku loku ar ekoloģiju saistīto jautājumu risināšanai. Cilvēki aprod ar “katastrofu” un turpina dzīvot pa vecam, nemaz neapzinoties cilvēces pašiznīcināšanās draudus. Tāpēc ir nepieciešams izstrādāt jaunus kodeksus, vērtību sistēmas, kuras no bērnības radinātu pilsētvides cilvēku pie jaunām attiecībām ar dabisko vidi.

Balstoties uz trijiem galvenajiem faktoriem:

* dabas pārmērīga noslogošana;

* cilvēku skaita pieaugums;

* cilvēku vajadzības un intereses, kas rada pieaugošu riska pakāpi,

ir iespējams reāli samazināt tuvojošos ekoloģisko krīzi. Teorētiski tas ir viegli izsakāms, taču visai grūti realizējams. Galvenais kavēklis tam ir sabiedrības bailes no nabadzības, dzīves līmeņa pasliktināšanas. Šī iemesla dēļ ekonomikas attīstība nemitīgi ir saistīta ar dabas bagātību nesavtīgu izmantošanu.

Visu pasauli satrauc ekoloģiskā krīze. Pāvests Jānis Pāvils II vēstījumā “Ekoloģiskā krīze – kopīgā atbildība” pievērsa uzmanību tam, ka mūs apdraud ne tikai kari, bruņošanās un netaisnība starp tautām, bet arī cieņas trūkums pret dabu, atgādinādams, ka ekoloģiskā krīze ir morālas dabas. Viņš uzsvēra, ka steidzami ir vajadzīga cilvēku izglītošana ekoloģiskajā atbildībā. Ir jāattīsta cilvēkos atbildība par sevi, citiem un zemi.

Ar vien bīstamāki sabiedrībai kļūst zinātnes un tehnikas sasniegumi, kas negatīvi ietekmē visu dzīvo un nedzīvo uz pasaules ieskaitot pašu cilvēku. Pateicoties zinātnes sasniegumiem, cilvēks ir iemantojis milzīgu brīvību. Bez zinātnes attīstības, intensīviem zinātniskiem pētījumiem cilvēks kļūtu par rīcības nespējīgu būtni. Progress zinātnes attīstībā nes sev līdzi jaunas problēmas, kurām nav un nevar būt zinātniska risinājuma.

Viena no aktuālākajām pasaules ekoloģiskajām problēmām ir tā saucamā ozona cauruma palielināšanās. Draudus, kas ir saistīti ar ozona slāņa iznīcināšanu, nevar padarīt par atgriezeniskiem. Līdz ar “pasaules plaušu” – mežu izciršanu, tiek izjaukts dabiskais līdzsvars. Ozona slāņa samazināšanos veicina militārie izmēģinājumi. Piemēram, jaunu ieroču izmēģināšana. Dabai ir arvien grūtāk sevi atražot.

Nesamērīga zemes bagātību iegūšana un izmantošana. Pēdējos gadu desmitos strauji samazinās saldūdens rezerves, dabas līdzsvara izjaukšana un ūdens nesaudzīga izmantošana rada nopietnus draudus visai civilizācijas pastāvēšanai uz zemes.

Bažas rada pārtikas, uzturvielu kaitīgums veselībai. Viens no tā cēloņiem ir dioksīns. Pēc Eiropas zinātnieku pētījumiem 90% gadījumos cilvēki dioksīnus organismā uzņem ar pārtiku un tikai 10% gadījumu tas notiek ar piesārņotu gaisu un augsni. No pārtikas produktiem vislielākā dioksīna deva tiek uzņemta ar zivīm un zivju produktiem. Cilvēku veselībai kaitīgais dioksīns zivīs veidojas no dažādām eļļām un sintētiskām vielām, kas nokļūst jūras ūdenī. Šobrīd vislielākā dioksīna koncentrācija konstatēta zivīs, kas zvejotas Baltijas jūrā pie Skandināvijas krastiem un Ziemeļjūrā. Šo zivju izmantošana lopbarības izgatavošanā ir vēl viens avots, kā dioksīni nonāk gaļas un piena produktos.

Līdz šim veiktie laboratoriskie pētījumi nav apliecinājuši, ka Baltijas jūrā zvejotajām zivīm būtu paaugstināts veselībai kaitīgs dioksīna daudzums.

Ar dzīvās radības dabīgās vides, dzīves apstākļu iznīcināšanu un piesārņošanu ir kļuvis aktuāls jautājums par augu un dzīvnieku sugu straujo izmiršanu.

Nodrošināt augu un dzīvnieku sugu aizsardzību ir visai sarežģīti. Visā pasaulē ekoloģiskajai izglītībai pievērš pat lielāku uzmanību nekā praktisku pasākumu veikšanai

Ekoloģisko problēmu iespējamais risinājums. Cilvēku rīcības sekas no ētiskā viedokļa.

Ir jānostiprina princips, ka ikviens, kas rada piesārņojumu, piemēram, naftas noplūde, neattīrītu tehnisko ūdeņu nolaišana, atmosfēras piesārņošana u.tml., būtu atbildīgs par kaitējuma likvidēšanas izmaksu segšanu. Lielbritānijā šis princips ir ietverts likumos, taču prakse liecina, ka tas ne vienmēr tiek ievērots, piemēram, soda nauda, kas noteikta lauksaimniekiem, kuru vainas dēļ iet bojā zivis, nesedz visus zivju krājumu atjaunošanas izmaksas.

Ir pieņemta konvencija par Eiropas savvaļas dzīves un dabiskās vides aizsardzību. Konvencija paredz savvaļas floras un faunas, kas ir svarīgākais dabas stabilitātes faktors, aizsardzību. Lai varētu efektīvāk aizsargāt šo savvaļas dabas bagātību, nepieciešama Eiropas valstu sadarbība. Dabas aizsardzībai ir jānorit valdību līmenī un starptautiskā līmenī, lai aizsargātu migrējošās sugas. Konvenciju ir parakstījušas gandrīz visas EP dalībvalstis un visas ES valstis.

Lai sāktu risināt ar dabas piesārņošanu saistītas problēmas, nav tikai jācer uz pilsētas, valsts lielajiem projektiem, kas paredzēti ūdens attīrīšanas iekārtu uzstādīšanai vai modernizācijai. Ir daudzas lietas, ko katrs pats var realizēt, neiztērējot lielas naudas summas, kas parasti kalpo par atrunu. Nav naudas vai vienkārši negribas, ir slinkums, tiek uzskatīts par nelietderīgu. Ir liela atšķirība starp nevaru un negribu. Piemēram, to sabiedrībai uzskatāmi parādīja rakstnieka Imanta Ziedoņa rīkotās talkas Gaujas krastu sakopšanas darbos. Sākot jau ar sevi, vai es šodien esmu nometis papīrus un atkritumus uz zemes, vai iemetu atkritumiem paredzētajā tvertnē, vai nenospļaujos kur pagadās, vai neaprakstu sienas un nebojāju sabiedriskā transporta sēdekļus, ir iespējams vairot skaistumu, labklājību un tikumību mūsu dzīvē. Ir gadījumi, kad darbu nepadarot, cilvēks vairo labos darbus. Nenocērt apses, kaut arī tie skaitās nelietderīgi koki. Ir sētnieki, kas nozāģē vai aplej ar sālsūdeni kokus, ko ir stādījuši mājas īrnieki apstādījumos, lai rudeņos lapu savākšanas darbi nebūtu tik apgrūtinoši.

Aizvien nepieciešamāka kļūst dabas procesu izpratnes padziļināšana, lai to sekmētu jaunajai paaudzei ir jādod kāds apvienojošs pārskats par dabu kopumā un tās likumībām. Piemēram, daudzās valstīs tiek ierīkoti dabas nacionālie parki. Ar parku iemītniekiem, to sadzīvi tiek iepazīstināta jaunā paaudze. Lai cilvēks rūpētos par dabu, ir jāiemāca viņam to mīlēt un cienīt jau no bērnības. Tiek veidoti populārzinātniski raidījumi par pasaules ūdeņiem, mežiem, tuksnešiem, kalniem u.tml. un viņu iemītniekiem, ar domu pievērst sabiedrības uzmanību, lai saglabātu to, kas ir vēl palicis.

Attieksme pret dabu latviešu tautas folklorā.

Folklorā cilvēka darbība netiek pretstatīta dabai un tās norisēm. Tieši pretēji, cilvēks ar savu darbību palīdz dabai pilnveidoties

Garām gāju sila malu,/Āboliņu dēstīdams;

Es domāju sila zemi/Par ārisku padarīt.

Cilvēks nes atbildību par sev uzticētās pasaules daļas kārtību, saskaņu, par to, lai nelietderīgi neaizlaistu postā to, kas ir tieši atkarīgs no viņa darba.

Gauži raud mieža vārpa,/Uz celiņa gulēdama:

Ne saņēma arājiņš,/Ne arāja līgaviņa.

Cilvēks izturas pret dabu kā pret mērķi nevis līdzekli. Izturas pret visu dzīvo kā pret sev līdzīgu. Folklorā šī cilvēciskā attieksme un līdzjūtība pret visu ir saistīta ar visām cilvēka darbības jomām. Saudzība, labvēlība, aizstāvība ir likta pretstatā nesaprātīgam ļaunumam, postīttieksmej un netālredzīgumam. Dzīvība ir vērtība, vienalga, vai tā piemīt mazāk vai augstāk attīstītām būtnēm.

Ai, melnā vabulīte,/Griez ceļu arājam,

Arājam(i) grūtas kājas,/Pilnas smilšu piebirušas.

Dabai darīt pāri prasa cilvēka eksistences vajadzību apmierināšana. Folklorā šī pretruna ir apzināta un tās risinājumam tiek meklēti dažādi ceļi. Cilvēka darbības pamatmērķis ir nevis iznīcināšana, bet gan radīšana. Darbs piešķir dabai jaunu jēgu, jaunu derīgumu, pilnveidojot to arī skaistumā.

Līdiet, tautas, bērzu birzi,/Vienu daļu atstājiet,

Vienu daļu atstājiet/Putniņiem uzmesties!

Dzīvnieku aizsardzības ētika.

Cilvēks nav vienīgais morālo pienākumu objekts. Ir jāatturas bez īpašas nepieciešamības nodarīt sāpes dzīvniekiem, neliekot tiem ciest un izjust bailes. Cilvēku vajadzība pēc komforta un zināšanām neattaisno ciešanu sagādāšanu dzīvniekiem.

Cilvēka attieksme pret citām būtnēm gan ikdienas dzīvē, gan jēdzieniski allaž ir bijusi ļoti sarežģīta un daudzveidīga. Pēc Rietumu kristietiskās tradīcijas, cilvēki ir pārāki par dzīvnieku valsti. Dievs viņiem vienīgajiem devis nemirstīgu dvēseli un līdz ar to arī izredzes uz mūžīgu pestīšanu un grēku piedošanu. Vispārpieņemtais viedoklis bijis tāds, ka cilvēka dzīvība ir daudz vērtīgāka par dzīvnieka dzīvību. Zinātnieki kopš XVIII gadsimta ir izmantojuši tiesības brīvi rīkoties ar dzīvniekiem, izmantodami tos dažādos eksperimentos. Ar Dzīvniekiem cilvēki ir eksperimentējuši jau pirms Kristus laikiem. Pirmie, kas eksperimentos izmantoja dzīvus dzīvniekus, bija Aleksandrijas ārsti Hērofils (330 – 260 pirms mūsu ēras) un Eristrāts III gadsimtā pirms mūsu ēras. Beļģu ārsts Andreass Vezālijs (1514 – 1564), sistemātiski šķērzdams beigtus dzīvniekus un eksperimentēdams ar dzīviem, radīja moderno anatomijas zinātni. Angļu ārsts Viljams Hārvijs (1578 – 1657), balstīdamies uz eksperimentiem ar dzīviem dzīvniekiem un nedzīvu dzīvnieku anatomēšanu, atklāja asinsrites mehānismu (1628). Fransuā Mažandī (1783 – 1855) eksperimenti ar dzīvniekiem sekmēja neirofizioloģijas attīstību. XIX gadsimta beigās eksperimentos ar dzīviem dzīvniekiem izveidojās bakterioloģija un imunoloģija.

Šāda veida eksperimentiem ir ļoti liela nozīme. Dzīvnieki cieš, lai cilvēkiem un dzīvniekiem nebūtu jācieš nākotnē. Piemēram, diabēta slimību ir iespējams ārstēt pateicoties metodei, kura atklāta eksperimentējot ar dzīviem dzīvniekiem, un vielai – insulīnam, kas tiek iegūta no kautiem dzīvniekiem.

XX gadsimta dzīvnieku aizsardzība kļūst par vienu no aktuālākajiem jautājumiem. Dzīvnieku aizsardzības kustības pārstāvji apgalvo, ka labums, kas ir radies dzīvnieku eksperimentu rezultātā, nav atsvēris nodarīto pārinodarījumus, it sevišķi tāpēc, ka daudzi dzīvnieki tikuši sakropļoti un nonāvēti nevis medicīniskos nolūkos, bet gan veicot militārus, kosmētiskus un psiholoģiskus izmēģinājumus, kā arī citādu nemedicīnisku darbību.

Pretestība dzīvnieku izmantošanai eksperimentu nolūkos ir izveidojusies no XVIII gadsimta humānistiskajām un sentimentālajām kustībām. Anglijā 1876. gadā Parlaments pieņēma Likumu par nežēlību pret dzīvniekiem, kurš joprojām darbojas. 1986. gadā to daļēji aizstāj likums par zinātniskām procedūrām. Likums par nežēlību pret dzīvniekiem prasa reģistrēt laboratorijas, licencēt eksperimentētājus, sertificēt eksperimentus un to norisi sīki aprakstīt. Likumus, kas reglamentē dzīvnieku izmantošanu eksperimentos, ir arī tādām valstīm kā ASV, Vācija. Daudzās zemēs – to vidū Spānija, Francija, Japāna – šādi likumi vēl joprojām nav izstrādāti.

Eksperimentēšana ar dzīvniekiem arvien palielinājusies. 1980. gadā Lielbritānijā ir veikti vairāk nekā 5 miljoni eksperimentu ar mugurkaulniekiem.

Morālo konfliktu rašanās, attīstība un risinājuma iespējas.

Morālos konfliktus mūsu dzīvē parasti rada morāles normas, principi un vērtības, kad cilvēks ir nostādīts izvēles situācijas priekšā. Parasti izvēle ir starp labo un ļauno, labo un labo, kad īstenojot vienu labu nodomu, jāatsakās no cita. Piemēram, palīdzot vienam bērnu namam, jāatsaka palīdzība otram. Nereti nākas izvēlēties mazāko ļaunumu, piemēram, lai nesabrauktu bērnu uz šosejas, braukšanas virziens ir jānovirza vai nu kokā, vai grāvī. Morālo konfliktu rašanos būtiski ietekmē dzīves daudzveidība, straujā attīstība, nepārtrauktās pārmaiņas, kurām bieži vien ir grūti sekot līdzi. Dzīves izpratne ievērojami atšķiras dažādos vecumposmos. No stabilitātes trūkuma visvairāk cieš vecāka gadagājuma cilvēki, kuriem ir grūtības vai arī nevēlēšanās pielāgoties straujajam dzīves tempam, zinātnes un tehnikas progresam.

Konflikti rodas ne tikai nesaskaņā ar citiem cilvēkiem, sabiedrību, bet arī iekšējā pasaulē, kad rodas nesaskaņas starp jūtām un prātu, interesēm un pienākumiem, starp sirdsapziņu un ne visai godīgu rīcību.

Konflikti var rasties uzskatu atšķirības dēļ, ja par vienām un tām pašām morālām vērtībām ir dažādi spriedumi. Piemēram, labsirdība tiek saprasta kā naivums vai dumjība, vīrišķība kā vardarbība.

Vairums konfliktu rodas no sīkumiem, cilvēku kaprīzēm, nepārdomātiem pārmetumiem, neprasmes sadzīvot ar sevi un citiem. Ir konflikti, kas ir radušies ilga laika periodā un arī tādi, kas rodas uzreiz kā atbildes reakcija uz kaut kādu informāciju, darbību, notikumu.

Par iespējamā konflikta parādīšanos mums norāda dažādas pazīmes:

iekšēja nemiera sajūta, pārpratumi, nepatīkami notikumi, augsts sasprindzinājums, aizvainojuma sajūta, iekšējās pasaules līdzsvara zaudēšana, nesaskaņas ar tuviem cilvēkiem.

Lai atrisinātu konfliktu, svarīgi ir katra konfliktā iesaistītā vēlēšanās to atrisināt. No morālā viedokļa konflikta risinājums nav pieļaujams negodīgā, netaisnīgā un vardarbīgā ceļā. Konflikta risinājuma veids parāda, kādi ir cilvēki, kas konfliktā piedalās. Grūti morāles jautājumos vienoties ir tad, kad konflikta risinātāji nespēj rast kaut ko kopīgu, kas būtu balstīts uz augstākām garīgām vērtībām un sirdsapziņu.

Dzīvības un nāves mijattiecības.

Eitanāzija

Eitanāzija, medicīnā, ir ļoti smagi un nedziedināmi slimas personas dzīves izbeigšana aiz žēlsirdības apsvērumiem.

Eitanāzijas jēdziens kļūst aktuāls sākot ar XVIII gadsimtu, kad ideālā nomiršana kļuva laicīgāka. Sākumā eitanāzijas jēdziens sevī ietvēra jebkuru nāves atvieglošanu.

Apgaismības gadsimtā priekšroka tika dota rāmai un mierīgai nomiršanai, nevis kristietības noteiktajiem pirmsnāves dramatiskajiem rituāliem. Tika apgalvots, ka nomirt vajadzētu tāpat kā aizmigt. Mierīga nāve liecināja par tīru sirdsapziņu. Romantisma periodā uzskatīja, ka nāve ir skaista, it sevišķi, ja cilvēks nomirst jaunībā.

XIX gadsimtā ārsta uzdevums bija saudzīgi apejoties ar pacientu, pamatoti lietojot narkotiskos medikamentus, kas mazinātu sāpes un veicinātu nomiršanu, nodrošināt viņam vieglu nāvi. Nereti ģimenes ārsts pēc paša pacienta vai tuvinieku vēlēšanās kļuva par neoficiālo eitanāzijas veicēju.

Eitanāzijas jēdzienu izkropļoja Ādolfs Hitlers (1899 – 1945) ar genocīdu pret ebrejiem, čigāniem, psihiski slimajiem un citām grupām. Nacistu genocīds ir radījis aizdomas, ka jebkura eitanāzijas legalizēšana radītu labvēlīgus apstākļus valstij, kas vēlētos atbrīvoties no sabiedrībai sociāli nelabvēlīgiem cilvēkiem.

Mūsdienās labi kontrolētas eitanāzijas piekritēju skaits palielinās. Mūža paildzināšana cilvēkiem, kuru dzīvības tiek mākslīgi uzturētas ar dzīvības uzturēšanas sistēmām, kuriem nefunkcionē sirds, smadzenes, kuriem vispār vairs nevar būt apziņas vai kuri jūt tikai sāpes, pilnīgu bezpalīdzību un vēlēšanos atbrīvoties no nebeidzamajām ciešanām, ir bezjēdzīga un cietsirdīga rīcība. Sabiedrība neatlaidīgi uzstāj, lai tiktu pieņemtas pieņemamas juridiskas procedūras, kas dotu iespēju veikt eitanāziju, ja mirstošais cilvēks to nepārprotami vēlas. Tādā gadījumā būtu iespēja eitanāziju saskaņot ar ārsta profesionālās ētikas kritērijiem.

Pirmā valsts, kas legalizēja eitanāziju bija Nīderlande 1983. gadā.

Pašnāvība

Pašnāvība ir apzināta sevis nonāvēšana.

Līdz reformācijai gan valsts, gan baznīca pašnāvniekus nosodīja, aizliedzot viņus apglabāt svētītā zemē. Tradicionāli pašnāvnieki tika apglabāti pie ceļu krustojumiem. Līdz pat 1823. gadam pašnāvniekus apglabāja naktī, bez bēru ceremonijas. Piemēram, Anglijā līdz 1961. gadam pašnāvību veselā saprātā uzskatīja par kriminālnoziegumu. Kādu pamudināt vai palīdzēt pašnāvībā joprojām uzskata par noziegumu. Gadījumā, ja vairāki cilvēki vēlas izdarīt pašnāvību, bet kāds paliek dzīvs, viņu var apsūdzēt slepkavībā. Piemēram: aiziešana bojā ticības vārdā reliģisko uzskatu dēļ.

1986. gadā vislielākais pašnāvnieku skaits uz vienu miljonu iedzīvotāju bija 430 vīrieši Somijā un 199 sievietes Dānijā. Anglijā un Velsā 1988. gadā bija konstatētas 4193 pašnāvības gadījumi, kas ir aptuveni 83 cilvēki uz vienu miljonu iedzīvotāju. Ķīnā notiek 140 tūkstoši pašnāvību gadā (70% sievietes). Statistikas dati liecina, ka jauni vīrieši pašnāvību izdara četras reizes biežāk nekā jaunas sievietes.

Iemesli, kāpēc cilvēki izšķiras uz šādu galēju soli, ir dažādi. Viens no izplatītākajiem iemesliem ir vientulības, pamestības sajūta, kad cilvēks ar šādu soli vēlas pievērst sev savu tuvinieku, sabiedrības uzmanību, tādējādi nemaz nevēloties nomirt. Ja pašnāvība ir mēģinājums uzmanības piesaistīšanai, letāls iznākums šādā gadījumā ir nejaušība. Pašnāvniekam nav laicīgi sniegta psiholoģiskā vai medicīniskā palīdzība.

Kā ir jārīkojas, ja tiek izteikti draudi pašnāvības mēģinājumam:

jācenšas novērtēt, saprast situāciju;

obligāti ir nepieciešams uzklausīt cilvēku;

ir jāizsaka pozitīvus, objektīvus vērtējumus un censties parādīt, ka no nāves nav atgriešanās iespējas;

vairāk koncentrēties uz problēmas risināšanu, lai viņš pats atrod atbildi;

ir jāatrod viņam reāla palīdzība.

Aborts

Mūsdienās, tāpat kā agrāk, tīša grūtniecības pārtraukšana ir saistīta ar veselu virkni reliģisku, juridisku un filozofisku problēmu. Pašlaik pret abortiem vēršas galvenokārt kristiešu grupējumu pārstāvji. Kristīgajā pasaulē jaundzimušā nonāvēšana vienmēr ir bijusi uzskatīta par grēku, jo ikvienam piedzimušam cilvēkam ir dvēsele. Par netikumīgu, grēcīgu mākslīgais aborts ir uzskatīts jau sen. Ar spontānu abortu ir citādi. Spontāns aborts ir parasta grūtniecības parādība, un attiecībā uz to nekādi nopietni morāliski vai filozofiski jautājumi nerodas.

Sākot ar XX gadsimta otro pusi, attieksme pret abortu gan tikumiski, gan sociāli ir palikusi aizvien pielaidīgāka. Abortu legalizēšanu attaisno gan plaša sabiedrības, gan daudzi morāles aizstāvji, ja tā mērķis ir aizsargāt mātes veselību un dzīvību, novērst slimu, defektīvu bērnu rašanos, atbrīvot no izvarošanas vai asinsgrēka sekām. Abortu atbalsta feministes, lai sekmētu sieviešu tiesības.

Viens no svarīgākajiem jautājumiem ir par to, kad īsti iesākas cilvēka mūžs. Tas ir risināms balstoties gan uz bioloģiskiem, gan cilvēciskiem, gan filozofiskiem apsvērumiem. Vai auglim ir tādas pašas tiesības un vērtība kā jebkurai citai cilvēciskai būtnei vai arī to galvenokārt vajadzētu uztvert tikai par mātes sastāvdaļu, izšķirt nav viegli.

Aizliedzot mākslīgos abortus to skaits nekļūs mazāks un tāpēc nedzims vairāk bērnu. Gluži pretēji, kā rāda Eiropas valstu pieredze, tas novedīs pie nelegālu abortu uzplaukuma, lielākas sieviešu mirstības un saslimstības no to sekām. Dogmatisku aizliegumu vietā, lai samazinātu nevēlamu grūtniecību skaitu, ārsti aicina veltīt pūles sabiedrības izglītošanai par kontracepciju, aborta kaitīgajām sekām. Nevienā no Eiropas valstīm likumdošana principā abortu neaizliedz, uzskatot to par noziegumu, par kuru jāsaņem sods. Vairākumā Eiropas Savienības valstu likumdošana dod iespēju sievietei brīvi izvēlēties grūtniecības pārtraukšanu. Tikai dažās katoļu valstīs baznīca ir panākusi, ka mākslīga grūtniecības pārtraukšana ar likumu ir atļauta tikai izņēmuma gadījumos – ja ir apdraudēta sievietes dzīvība, grūtniecība iestājusies vardarbības ceļā, ja ir zināms, ka bērns piedzims kropls.

Darba loma personības izaugsmē un sabiedrības attīstība.

Darbs – mērķtiecīga cilvēka darbība, īstenojot savas radošās ieceres, radot garīgas un materiālas vērtības, apmierinot savas materiālās vajadzības un izpildot sabiedrības prasības pret sevi kā tās pārstāvi.

Kā mērķtiecīga darbība darbs cilvēku raksturo ne tikai kā dabas būtni, kura darbojas savu tiešo vajadzību apmierināšanai, bet arī kā sociālu būtni, kuras darbam ir nozīme sabiedrības pastāvēšanā. Ar darbu cilvēks nodrošina savu bioloģisko eksistenci, sagādājot sev nepieciešamos iztikas līdzekļus, dzīves vietu un atpūtu, kā arī nodrošina savu pastāvēšanu kā kultūras būtne, kurai nepieciešams realizēt savu radošo potenciālu. Algots darbs ir līdzeklis, ar kuru cilvēkam ir iespēja veidot sabiedrības saimnieciskās, politiskās attiecības, var iekļauties sabiedrībai svarīgu mērķu un uzdevumu īstenošanā. Visas šīs darba un cilvēka attiecības var vērtēt no ētikas viedokļa, pievēršot uzmanību tam,

* kāda ir cilvēka attieksme pret darbu, vai tā sevī ietver atbildību par darba rezultātu,

* kāda ir cilvēka attieksme pret darba kolēģiem, vai veidojas spēja sadarboties, savstarpēji saprasties, rūpēties gan par kopējo darbošanās mērķi, gan citiem darba veicējiem.

Pēdējos gadu desmitos tehnoloģijas attīstība rada vairākas svarīgas problēmas, kas cilvēkam ir un būs jārisina. Pašlaik, īpaši Rietumos un daļēji arī pie mums, no sabiedriski derīgā darba tiek atbrīvoti desmitiem miljonu cilvēku, bet tuvākajā laikā bez darba paliks simtiem miljonu darbaspējīgu cilvēku.

Iepriekšējos gadsimtos lielākā daļa strādājošo bija nodarbināti bija lauksaimniecības jomā. XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā – rūpniecībā, bet pašlaik apkalpojošā sfērā. Taču tā nespēj nodrošināt darbavietas visiem strādātgribētājiem. Darbs citu labā, produktīvs un smags darbs kļūs par privilēģiju. Kāda daļa cilvēku nodarbosies ar mākslu vai zinātni. Taču brīvo laiku iegūs pārāk daudzi. Daudziem laiks pārvēršas par “tukšo laiku”, kuru vajag kaut kā “nosist”. Liela nozīme ir “darba ētiskās” audzināšanas tradīcijai, lai cilvēks “brīvā laika apstākļos” spētu atrast sev interesējošu nodarbošanos, ar ko aizpildīt savu mūžu. Īpaši “brīvā laika” problēma ir aktuāla jauniešiem, kas mācās, studē, kurus materiāli nodrošina un apgādā vecāki. Nereti “nositot laiku”, tiek izdarīti noziegumi. Uz jautājumu :”Kāpēc tu tā darīji?” bieži skan atbilde :”Nebija ko darīt”. Iesaistīšanās interešu pulciņos, ārpusskolas aktivitātēs, prasa līdzekļus, kurus lielākā daļa vecāku nespēj nodrošināt. Bieži vien arī informācijas trūkums.

Mūsdienās darba raksturu strauji maina informātika un datortehnoloģija. Pašlaik jau apmēram 10 miljoni amerikāņu strādā kā telestrādnieki. Eiropas savienībā šādu cilvēku ir vairāk kā 2 miljoni. Darbs notiek mājās pie datora, ir brīva darba laika izvēle, viņiem nav jāiet uz biroju un jātērē laiks un nauda ceļam uz darbu. Mājās strādā redaktori, zinātnieki, kas vairs nekalpo uzņēmējiem, bet gan konkrētiem klientiem – virtuāliem darba devējiem. Tā visa rezultātā strauji mainās profesionālais un karjeras modelis. Izzūd normālas darba attiecības, cilvēku dabīgā kontaktēšanās iespēja.

Darba un tikumības saistība.

Ar darba palīdzību cilvēkā tiek attīstīta griba, atbildība, pienākuma sajūta, neatlaidība un mērķtiecība. Darbam ir jābūt ne tikai praktiski, bet arī tikumiski attaisnotam un morāli pamatotam. Iegūstot negatīvu motivāciju darbs var kļūt vai nu par nedarbu, vai par nemorālu rīcību. Veicot kādu darbu, būtiski ir zināt, kāpēc tas tiek veikts, piemēram, vai plūmes no kaimiņa augļudārza tiek nolasītas ar mērķi palīdzēt un iepriecināt, vai arī tas tiek izdarīts slepus ar mērķi izmantot sveša darba rezultātus, t.i., notiek zagšana.

No morāles viedokļa jānovērtē gan mērķis, gan arī līdzekļi, ar kādiem tas tiek sasniegts. Bieži vien cilvēka arods ir saistīts ar netikumīgu rīcību, darot darbu, ir jāizmanto nemorālus līdzekļus. Piemēram, spiegojot savas valsts, tautas labā.

Nereti cilvēka dzīvē rodas situācijas, kad darbs, kurš sākts ar labiem nodomiem, noved pie sliktām sekām, darba augļiem vēršoties pret pašu cilvēku. Piemēram, sasniegumi datorzinātnē.

Mūsdienu tehnoloģijas laikmetā darba procesos noteicoša ir racionalizācija un kalkulācija, kas apdraud cilvēka morālo atbildību. Priekšroka tiek dota tādai personībai, kas lokās visos virzienos, naudas dēļ spēj izdarīt visu, nevis stabilai personībai, kura tic tikumisko normu nesatricināmībai.

Katrā sabiedrībā pastāv cilvēku slānis, kas ubagošanu, zagšanu, krāpšanu atzīst par labāku nodarbošanās veidu, nekā godīgu darbu. Bērnam, kas ar savu māti ir sēdējis gājēju pārejā un ubagojis naudu, vēlāk būs diezgan grūti iestāstīt, ka sevi nodrošināt var arī citādā veidā. Kāpēc ir jāstrādā, ja citi man vienkārši iedos?

Lielākā daļa no viņiem ir absolūti normāli fiziski attīstīti cilvēki, kas vairums gadījumos ir tikai krietni nodzērušies. Bērnam lielāko dienas daļu pavadot pazemes tunelī, tirgū vai tamlīdzīgās vietās, protams nevar būt nekādas runas par skolas apmeklēšanu. Ir maz iespējams, ka vecāki, kas savus bērnus ir nolēmuši šādam liktenim, interesēsies par viņu izglītošanu. Lai cik tas skumji arī nebūtu, secinājums ir tikai viens – analfabētu, sabiedrībai nederīgu cilvēku slāņa veidošanās.

Darba loma latviešu tautas folklorā.

Darbs kā eksistences pamatnosacījums folklorā ir visaptverošs. Strādāšana attiecas uz jebkuru dzīvu būtni, lietu vai parādību – sākot ar adatu un biti un beidzot ar mitoloģiskām būtnēm un debesu spīdekļiem. “Dzīvot nozīmē strādāt” ir dabisks cilvēka eksistences stāvoklis. Darbs ir dzīve – cilvēka eksistences lielākā jēga.

Druvā eimu, druvā teku,/Druvā man visi prieki;

Druvā man saule lēca,/Druvā saule norietēja.

Dod, Dieviņ, tā nomirt,/Kā nomira tēvs, māmiņa:

Tēvs nomira, rij` kuldams,/Māte, maizi mīcīdama.

Darbs folklorā tiek uzskatīts par visu sasniegumu pamatu. Tikai pašam strādājot un esot čaklam, cilvēks var sasniegt materiālo labklājību.

Neba maize pati nāca/Bagātā vietiņā:

Nav saulīte uzlēkusi,/Jau sirmīši nosvīduši.

Parunās cilvēka strādīgumu pielīdzina dzīvnieku un darbarīku “strādīgumam”.

Strādā kā vērsis.

Strādīgs kā skudra.

Šuj kā adatiņa.

Tautas pasaules uzskatam ir raksturīga ļoti cieša darba un dziesmas saistība.

No tālienes vien pazinu,/Kur strādīgas mātes meitas:

Lai darīja, ko darīja,/Dziedādamas vien darīja.

Ar dziesmas, ieražu un rituālu palīdzību darbam tiek piešķirta īpaša svētku noskaņa.

Es iedevu baltu kreklu/Savam siena pļāvējam;

Lai tas līdzi līgojās/Līdz ar baltu āboliņu.

Kā neatņemama sastāvdaļa darbs ir arī Viņsaulē. Apglabājot aizgājēju pēc senām tradīcijām, viņam kapā līdzi tika doti saimniecības priekšmeti atkarībā no cilvēka nodarbošanās veida dzīves laikā.

Arājs, manis arājiņš,/Aŗ sudraba kalniņā.

Cel, Dieviņ, zelta trepes,/Lai es nesu launadziņu!

Profesionālā ētika.

Profesionālā ētika ir vispārējas ētikas paveids, kurā ir ietvertas profesionālās lomas saistības. Profesionālā ētika atgādina un atbalsta tās vērtības un normas, kas aizstāv valsts īpašuma un prestiža neaizskaramību, vienlaicīgi veicinot darbinieka personības attīstību, uzturot viņa pašcieņu un pašvērtību, kas tiek balstīta uz viņa atbildību, pienākumu un patstāvību. Šāda likumu un normu rašanās liecina par pozitīvām cilvēces tikumiskā progresa iezīmēm, jo ir saistītas ar personības vērtības palielināšanu un cilvēcību savstarpējās attiecībās.

Ētika attur cilvēku no nesaprātīgas rīcības, kurās karjeras tieksmes un pašlabuma meklēšana uz citu rēķina, var kaitēt sev, sabiedrībai un valstij. Ētika sevī ietver arī personības labklājību, kas darba procesā ne vienmēr tiek uzskatīta par vērtību.

Profesionālajā ētikā parasti tiek aplūkotas šādas parādības:

* interešu nesaskaņas, domstarpības;

* attiecības ar apkārtējiem;

* individuālā atbildība un rīcības brīvība;

* morālās pamatsaistības.

Visas šīs parādības ir savstarpēji saistītas, jo veido darbinieka ikdienu. Pamatsaistību ievērošana labvēlīgi ietekmē attiecības ar apkārtējiem, atvieglo nesaskaņu optimālu risinājumu, sekmē saprātīga lēmuma izvēli. Ja darbojas ētiskā apzināšanās, tad nav nepieciešamības tiesisko normu kopumos, kas regulētu sabiedriskās attiecības.

Visās profesionālajās ētikās ir izstrādāti savi ētikas kodeksi, kas sevī ietver svarīgas saistības, kuru ievērošana veicina produktīvu un jēgpilnu profesionālo cilvēka darbību. Profesionālā ētika piedāvā pamatsaistības, kas ir ievērojamas lēmumu izstrādē un pieņemšanā, rīcības izvēlē, interešu nesaskaņas situācijās un attiecībās ar cilvēkiem.

Morālās pamatsaistības sastāv no šādām normām:

* būt godīgam, teikt patiesību;

* turēt solījumu;

* cienīt otru personu un īpašumu;

* pakļauties likumam.

Pedagoga ētikas normas.

Pedagoga darbs tieši ietekmē daudzu cilvēku likteņus, viņu prātu, gribu un jūtas, tāpēc pedagogu darbam ir jābalstās uz visaugstākajiem standartiem. No pedagoga darba ir atkarīga nākamās paaudzes dzīve un darbība.

Ētikas normas ir radītas, lai palīdzētu pedagogam audzināt mūsu bērnus - zinātkārus, godīgus, labestīgus, intelektuāli, tikumiski un ētiski attīstītus, kas būtu spējīgi brīvi, atbildīgi lemt un darboties, fiziski pilnvērtīgus, demokrātiskai sabiedrībai uzticīgus, savas Tēvzemes patriotus.

Pedagoga ētikas pamatnostādnes:

* profesionalitāte;

* atbildība;

* taisnīgums;

* cieņa un pašcieņa;

* smalkjūtība.

Pedagogs savā profesionālajā darbībā ietver sevis un citu izglītošanu atbilstoši cilvēka, cilvēces un sabiedrības attīstības virzībai un nākotnes iespējām. Nav pieļaujama savas varas izrādīšana pāri skolniekiem, viņu iedalīšana mīluļos un tādos no kuriem “nekas un nekad īsti nesanāks”. Tieši no pedagoga lielā mērā ir atkarīgs kāds būs jaunā cilvēka turpmākais dzīves ceļš. Diemžēl tieši pedagogs neobjektīvu iemeslu dēļ ir spējīgs atstāt skolēnu uz otru gadu, uzrakstīt negatīvu raksturojumu, “izgāzt” eksāmenos u.tml. Cik bieži jau no pieaugušu cilvēku mutēm mēs varam dzirdēt negatīvas atsauksmes par kādu mācību priekšmetu: “Manī izraisa riebumu vācu valoda vai fizika, jo šo priekšmetu pasniedzēja, pasniedzējs bija despotisks un mani nepārtraukti sodīja neobjektīvu iemeslu dēļ.” Vai arī: “Latviešu valoda manī izraisa riebumu, jo mana bijušā skolotāja mani neieredzēja, jo es biju turīgu vecāku bērns. Sacerējumus, ko man palīdzēja rakstīt nolīgtais privātskolotājs – valodnieks profesors, latviešu valodas skolotāja vērtēja kā neapmierinošus un nekad nelika augstāk par piecām ballēm.” Iemesli var būt daudz un dažādi, pedagogam ir jābūt savu pienākumu augstumos, kas nepieļauj skolēnus šķirot labajos un sliktajos. Bērni visi ir vienādi mīlami un audzināmi, nedrīkst būt prioritātes.

Skolēnu ētika.

Mūsdienās arvien aktuālāka kļūst skolēnu uzvedības problēma. Bērni ir negatīvi ietekmējušies no visatļautības laikmeta. Ir valstis, kurās ne tikai pieaugušie, bet arī bērni sāk reāli apdraudēt citu cilvēku dzīvības. Piemēram, ASV skolēni bez žēlastības nošauj savus klasesbiedrus, ieroci atzīdami par vienīgo konflikta atrisināšanas līdzekli. Latvija vēl nav sasniegusi attīstītāko valstu līmeni, pārņēmusi visas negatīvās tendences. Ir liela atšķirība starp nelaimes gadījumu un apzinātu rīcību. Pateicoties negatīvajai masu informācijas līdzekļu ietekmei, sabiedrības attīstībai, krasi samazinās cilvēka bērnības posms. Bērni ātri sāk iejusties pieaugušo lomā.

Lai sekmīgi risinātu sliktās uzvedības problēmas, kā pozitīvu risinājumu var sastādīt uzvedības noteikumu sistēmu. Skolēnam ir jāapzinās, ka viņam pašam būs jānes atbildība par nokavētajām stundām, sabojāto mācību materiālu, savu slikto uzvedību. Uzvedības noteikumu sastādīšanā ir jāpiedalās gan pedagogam, gan arī pašiem skolēniem.

Pašlaik šī sistēma gūst arvien lielāku piekrišanu Latvijas skolās, bērnudārzos. Iestājoties jaunajam mācību gadam, audzēkņi un viņu vecāki paraksta abpusēju vienošanos par skolas, skolnieka un vecāku pienākumiem. Šāda sistēma rada lielāku skaidrību.

Ķermeņa ētika. Ķermeņa un gara morālais raksturojums.

Cilvēks ir sabiedriska būtne, kas ikdienā saskaras ar citām būtnēm. Reāli cilvēks dzīvo un saskaras ar citiem nevis kā “tīrs” gars, apziņa, bet gan kā būtne, kas apveltīta ar ķermeni. Reālais cilvēks ir garīgo un ķermenisko procesu vienība. Katram laikmetam ir bijusi sava interpretācija par ķermeni.

Attīstoties cilvēcei, izvirzās nepieciešamība pakļaut savu uzvedību īpašam ritmam un kārtībai. Jau pirmatnējās sabiedrībās pamazām tapa un nostiprinājās īpašu aizliegumu (tabu), normu un rituālu sistēma, kas aptvēra visas senās sabiedrības dzīves jomas: ģimenes dzīvi, medības, karadarbību u.c. Šī sistēma regulēja attiecības starp pirmatnējā kolektīva locekļiem, apliecinot cilvēku jau kā sabiedrisku, nevis kā tīri bioloģisku būtni. Piemēram, viena no normām, lai novērstu konfliktus pirmatnējā barā, bija pārtikas tabu; savas sugas indivīdu ēšanas aizliegums kā viena no pirmajām kultūras izpausmēm. Ierobežojumi ir attiecināmi arī uz dzimuminstinktu, kas tiek uzskatīts par vienu no būtiskākajiem konflikta cēloņiem starp cilvēkiem, ja tas netiek pakļauts zināmai kārtībai. Aizliegumu neievērošana nebija attaisnojama ne ar kādiem ārējiem apstākļiem. Attiecīgais indivīds zaudēja savu cilvēcisko statusu, jo viņam neko nenozīmē elementārās normas. Tabu nostiprināšanās sabiedrībā mazina stihiskumu cilvēku savstarpējās attiecībās.

Kristietībā nav pieņemama ķermeņa atbrīvošanās no miesas, jo miesa kā tāda nav ļaunums jau tādēļ vien, ka to ir radījis Dievs. Askētisms kristietībā ir cieņas, uzmanības izrādīšana dabā valdošajai kārtībai, kuru noteicis pats Radītājs. Paradīze tiek uztverta par baudu valstību.

Renesanses laikmetā uzskatīja, ka daba cilvēku ir radījusi, lai viņš nodotos baudām, priekiem, kam domātas ir tikumiskās normas un visas materiālās lietas pasaulē, ar kurām cilvēks sastopas. Cilvēks baudai ir lemts ne tikai savas ķermeniskās uzbūves pēc, bet arī jūtu un prāta dēļ, kas visi tiecas pēc baudas.

Būtiski ir apmierināt daudzveidīgās cilvēka tieksmes – gan garīgās, gan ķermeniskās. Cilvēks kā dabiska būtne ir garīgā un ķermeniskā vienība. Noliegt ķermenisko ir pretdabiski.

Morālais vērtējums laulībai un ģimenei.

Ģimenes attiecības sastāv no visai daudzveidīgiem komponentiem. Parasti izdala trīs svarīgākās jomas: saimnieciski ekonomisko, tikumiski psiholoģisko un intīmo. Tieši šīs trīs attiecību jomas būtiski ietekmē ģimenes eksistenci, nosaka tās stabilitāti un apstākļus bērnu audzināšanai.

Psihologi ir konstatējuši, ka ģimenē ir vērojama tā sauktā ģimenes attiecību savstarpējās cēlonības likumu darbība. Tā būtība ir visai vienkārša: visas savstarpējo attiecību jomas ģimenē citu ar citu saista zināma cēlonība. Tas nozīmē, ka attiecības dažādās jomās arī ir savstarpēji saistītas. Ja attiecības kādā no jomām mainās, līdzīgas pārmaiņas agri vai vēlu būs vērojamas arī citās jomās. Piemēram, pēc ilgiem meklējumiem atrast pieņemamu variantu mājas darbu un ģimenes budžeta sadalē (saimnieciski ekonomiskajā jomā), un drīz vien likumsakarīgi uzlabojas tikumiski psiholoģiskās attiecības un pat intīmās attiecības. Pārmaiņas var būt arī negatīvas. Piemēram, tās pašas materiālā un sadzīviskā rakstura nesaprašanās var sagraut harmoniju, kas valdījusi citās attiecību jomās. Neveiksmīgi organizētas materiālās attiecības var nelabvēlīgi ietekmēt laulāto draugu garīgo saskaņu, viņu jūtu un garīgās kopības saglabāšanos. Vienmēr ir jāatceras, ka saskaņā ar savstarpējās cēlonības likumu ģimenes harmoniju nosaka harmoniskas attiecības visās ģimenes dzīvesdarbības jomās. Ir nepieciešams iemācīties veidot tāda rakstura attiecības, kas ir optimālas ģimenes dzīvē.

Septiņi laulības harmonijas likumi:

1. Apvienošanās.

Vīrietim ir jāvelta savus spēkus ģimenes kopdzīves uzsākšanai. Sieviete savus spēkus pieliek pēc kopdzīves uzsākšanas.

2. Saplūšana, bet robežas saglabāšana.

Abām pusēm ir jārespektē otra intereses un vajadzības.

3. Savstarpēja papildināšanās.

Ir iespējams dzīvot ar atšķirīgiem raksturiem, bet ir jābūt kopīgām interesēm, uzvedības kultūrai.

4. Mērķu un plānu atbilstība.

Ir jāskatās nevis viens otram acīs, bet vienā punktā.

5. Iepazīšana.

6. Otra cilvēka saprašana un atzīšana.

7. Emocionālais briedums un atbildības izjūta.

Emocionālais briedums raksturo nevis vajadzību pēc mīlestības, bet vajadzības kādu mīlēt – došanas princips.

Vērtības, kas apstiprina dzīvi, dzīvību un uzskati, kas virza uz nāvi un iznīcību.

Viena no aktuālākajām problēmām Latvijā un pasaulē, kas ir piesaistījusi sabiedrības uzmanību, ir dzīvības neaizskaramības jautājums. Dzīvība pieder Dievam, un nevienam nav tiesību to iznīcināt. Aborts ir liels noziegums, jo ir vāja un neaizsargāta bērna nonāvēšana mātes miesās. Tiesības uz dzīvību nav atkarīgas ne no kāda atsevišķa cilvēka, ne arī no vecāku gribas vai politiskās varas. Šīs tiesības izriet no pašas cilvēka dabas un tās attiecas uz cilvēku no viņa ieņemšanas brīža līdz nāves stundai. Aborta vietā ir jāpraktizē ģimenes plānošana – apzināta savu bērnu nākšana pasaulē. Bērnu skaita ierobežošanai ir jānorit bez dzīvības iznīcināšanas.

Latvijā arvien satraucošāki kļūst demogrāfiskā rādītāja dati (demogrāfija – zinātne, kas pētī iedzīvotāju sastāvu un tā mainīšanos). Pagājušā gada dati Latvijas iedzīvotāju skaita izmaiņās rāda visai bēdīgu ainu. Aizvadītā gada dzimuši 17040 bērni, bet nomiruši 31010 iedzīvotāji, līdz ar to Latvijas iedzīvotāju dabiskais pieaudums ir negatīvs – 13970. Zīdaiņu mirstība Latvijā ir 3 – 4 reizes lielāka nekā daudzās Eiropas valstīs. Pēc 12 – 13 gadiem par divām reizēm samazināsies armijā iesaucamo jauniešu skaits. Krasi samazināsies darbspējīgo iedzīvotāju skaits.

Lielu uzmanību ir jāpievērš vecāka gadagājuma cilvēkiem, pensionāriem, kas dzīvo vientulībā un atstumtībā no sabiedrības. Vientulība ir viena no aktuālākajām attīstīto valstu vecu cilvēku problēmām. Nereti labi nodrošināta, pārtikuša cilvēka esamība tiek konstatēta tikai labu laiku pēc viņa nāves, kad, līķim sadaloties, izdalās neciešama smaka. Kaimiņi sāk interesēties par to, kas notiek aiz šī “neērtību sagādājošā” dzīvokļa durvīm.

Labākajā gadījumā vecie cilvēki tiek nogādāti pansionātos, kur viņiem tiek garantēta aprūpe. Sliktākajā – piederīgie neliekas ne zinis. Vientuļie pensionāri tiek atstāti valsts, sociālo aprūpju dienestu, ziņā. Katram cilvēkam, neskatoties uz viņa vecumu, gribas izjust ģimenes kopības sajūtu.

Visi mirstošie sauc pēc atsaucības un mīlestības. Aizbildinoties ar vislabāko medicīnisko aprūpi, uz nāvi slimie tiek izstumti no savas ierastās vides. Pieslēgti pie aparātiem un nevainojami uzraudzīti. Viņi ilgojas pēc uzmundrinājuma un cilvēku tuvuma, pēc kāda, kas saņemtu viņu roku un uzklausītu, bet tā vietā viņi ir saistīti vienatnē ar savu sirdsapziņu un baiļu pilnajām gaidām.

Viens no ilgstoši dzīvotspējīgas sabiedrības galvenajiem priekšnosacījumiem ir miers uz pasaules. XXI gadsimtā miers un taisnība būs iespējami tikai tad, kad pasaules mazās valstis būs līdztiesīgas pasaules politiskajā dzīvē. Mazinoties karadarbībai pasaulē, saruks arī to cilvēku skaits, kuri ir spiesti atstāt savu dzimteni. Būt nevēlamiem imigrantiem ekonomiski labvēlīgajās un attīstītajās valstīs.

Procesi, kas dzīvē visvairāk izraisa ciešanas un nelaimes. Iespējamie risinājumi, kā tās varētu samazināt.

Cilvēka dabā ir vēlēšanās nesamierināties ar ciešanām un nelaimēm, bet gan nepārtraukta tiekšanās pēc skaistākas un labākas dzīves. Vissmagākās ir bezjēdzīgākās ciešanas, kas ir nomācošas tieši tāpēc, ka tām nav jēgas kopējā dzīves plānā. Ciešanas ne tikai spēj rādīt cilvēka garīgo spēku, bet arī spēj sagraut pašu cilvēku, sadragājot un iznīcinot tā dvēseli. Nelaimes izjūtu pārņemtajam cilvēkam nereti šķiet, ka dzīvei vairs nav jēgas un nekas sliktāks viņu piemeklēt vairs nevar. Kļūst neizprotama apkārtējo cilvēku attieksme – viņi nespēj just līdzi, nevēlas šajās bēdās saskatīt pasaules galu.

Ir svarīgi pārdomāt, izanalizēt to, ko mēs patiesi varam saukt par nelaimi, un to, kas ir tikai un vienīgi nepatikšanas. Nesaskaņas ar draugu, kārotās mantas neiegūšana, pazaudētas mašīnas atslēgas nekādā gadījumā nevar saukt par nelaimi, tās ir tikai pārejošas nepatikšanas. Patiesas nelaimes ir saistītas ar lielām traģēdijām cilvēka dzīvē – slimībām, nāvi, kas ir neatgriezeniskas, jo cilvēks nevar mainīt to gaitu. Vienīgā iespēja ir mācīties ar traģēdijām sadzīvot. Tiem, kas ir pārdzīvojuši īstas bēdas, daža laba nelaime var likties smieklīga. Piemēram, pirms ļauties bezgalīgam izmisumam par to, ka vecāki nepērk sen kāroto lietu, būtu jāpārdomā, vai šī situācija ir iemesls bēdām.

Cilvēce arvien ir centusies meklēt jaunus skaidrojumus ciešanu un nelaimju lomai cilvēka dzīvē. Piemēram, ciešanas senajam cilvēkam nav bijusi bezjēdzīga pārbaude, ko viņš nespētu paciest. Visas likstas un nelaimes: slimības, nāve, epidēmijas u.c., noteica maģiski vai dēmoniski spēki, pret kuriem senajam cilvēkam vienmēr ir bijuši pretlīdzekļi. Tās ieņēma vietu visu procesu kopsakarā un tāpēc bija nepieciešamas. Hinduisms, budisms un džainisms māca, ka ciešanu avots ir cilvēka rīcība šajā dzīvē vai kādā no iepriekšējām dzīvēm. Ķīniešu reliģija skaidro, ka ciešanas ceļas no Visuma spēku – iņa un jana nelīdzsvarotību. Kristietība, islams un jūdaisms risina problēmu, kā priekšstatu par labu, mīlošu Dievu savienot ar ciešanām, kas šajā pasaulē acīmredzot ir neizbēgamas. Kristietība un jūdaisms sludina to, ka visas likstas, nelaimes, kuras izraisa cilvēka ciešanas: mokošs darbs, slimības, nāve u.c., ir Dieva sods, ko cilvēks ir saņēmis savas nepaklausības dēļ, pārkāpjot aizliegumu neēst augļus no atziņas koka, labā un ļaunā atšķiršanas koka. Ciešanas ir grēka sekas, kas ir saistītas ar cilvēka dzīvi pēc izraidīšanas no paradīzes. Abas šīs reliģijas gaida laikmetu, kad ciešanu vairs nebūs. Islams ciešanas skaidro kā Dieva sūtītu pārbaudījumu.

Cilvēks nedzīvo, lai ciestu, viņš cieš, lai dzīvotu kā cilvēks, līdzsvarojot, samērojot ciešanu jēgu ar dzīves jēgu.

Savstarpējā iecietība attiecībā pret dažādu uzskatu pārstāvjiem.

Cilvēkiem ir jāmācās sadzīvot kopā, saprast citus, atrisināt konfliktsituācijas, mācēt izprast atšķirīgus uzskatus, pieļaut dažādu vērtību sistēmu līdzāspastāvēšanu, savstarpēju izpratni un dzīvošanu mierā. Apliecināt ticību katra cilvēka, visu tautu un kultūru cieņu un vērtību. Cienīt cilvēktiesības neatkarīgi no rases, dzimuma, valodas, reliģijas vai sabiedriskā stāvokļa. Cilvēka darbībai ir jābalstās uz būtiskākajām vērtībām: godu, cieņu pret atšķirīgo, harmoniju, smalkjūtību un iecietību.

Liela uzmanība ir jāpievērš arī savas tautas tradīciju un valodas kopšanai un attīstīšanai, ievērojot dzimtenes izjūtu, saglabājot specifisko kultūru. Bez valodas nav sabiedrības, un bez sabiedrības nav valodas. Ir jāapzinās sava etniskā piederība. XXI gadsimta viena no būtiskākajām iezīmēm ir multikulturālas sabiedrības veidošanās tendence.

Aizvien aktuālākas kļūst cilvēku skarošās problēmas, kas tiek risinātas ne tikai atsevišķu kopienu vai valstu līmenī, bet gan reģionāli un globāli. Viena no svarīgākajām problēmām ir cilvēktiesību un demokrātiskas atvērtas sabiedrības veidošana, kas īpaši aktuāla ir Austrumeiropas reģionā.

Ko mēs varam sagaidīt no XXI gadsimta. Cilvēka paša loma un vieta dažādos procesos, virzienos, jomās. Cilvēka dzīves un pilnveidošanās galvenie nosacījumi, galvenās nākotnes cerības.

XXI gadsimts Latvijā un pasaulē iezīmējas kā informatizētas sabiedrības veidošanās, procesu globalizācijas, zinātnes un tehnikas progresa gadsimts, kas nereti apsteidz sabiedrības attīstības procesus. Globalizācija (globāls – tāds, kas attiecas uz visu pasauli; tāds, kas aptver visu pasauli) nav process, kurā mums būtu izvēle. Tas pasaulē notiek, un turpmāk notiks arvien straujākā tempā.

Latvija joprojām atrodas pārejas posmā no padomju sistēmas uz brīvo pasaules tirgus un politikas arēnu. Latvija ir atzīta kā valsts, kurā pastāv tirgus ekonomika, kā valsts, kurā ir iedibinātas visas nepieciešamās demokrātiskās sabiedrības struktūras. Neskatoties uz to, vēl ir daudz veicams, lai tirgus ekonomika nenovestu Latviju pie tādas valsts, kurā palielinās robeža starp tiem, kas kļūst bagātāki un tiem, kas kļūst nabadzīgāki. Liela uzmanība ir jāpievērš tam, lai mēs spētu izmantot modernās pasaules sniegtās izdevības, lai spētu izmantot tehnoloģijas progresu, zinātnes attīstību, cilvēka potenciālu. Latvijai kā valstij un latviešiem kā nācijai ir jābūt gatavām pielāgoties pasaules globalizācijas procesam, un te neder žēlabas, ka konkurence esot cietsirdīga un nežēlīga parādība. Nākotnes pasauli vadīs konkurence, cilvēkam būs jāiemācās ar to sadzīvot, veidojot humānu sabiedrību, kurā valda veselīga konkurence, vērsta uz zinātniski tehnisko progresu, jaunradi un labklājību.

Būtiska uzmanība ir jāpievērš sabiedrības integrācijas procesam. Latvija ir sasniegusi ievērojamus starptautiski atzītus demokrātiskās attīstības panākumus. Neskatoties uz to, statistikas dati liecina, ka liela Latvijas sabiedrības daļa nav šīs valsts pilsoņi. Latvijas pilsoņu skaita palielināšana ir saistīta gan ar naturalizācijas procesu, gan ar valsts valodas zināšanām, vēstures, kultūras un politiskās sistēmas izpratni, kā arī ar tiesībām un pienākumiem pret Latvijas valsti.

Sabiedrības integrēšana nozīmē ne tikai pilsonības un mazākumtautību jautājumu risināšana, bet arī pilsoniskas un demokrātiskas valsts attīstību, kurā ir iesaistīta visa Latvijas sabiedrība, nevis tikai atsevišķas tās grupas. Latvijas valdības pamatmērķis ir integrētas sabiedrības veidošana. Lai turpinātu integrāciju Eiropas savienībā, Latvijas valstij ir jānodrošina demokrātijas, likuma, varas un cilvēktiesību garantējošo institūciju stabilitāte, cieņa pret minoritātēm (tautības, kuras pārstāvji attiecīgās teritorijas iedzīvotāju vidū ir mazākumā; mazākumtautība) un to aizsardzība. Jādarbojas ar mērķi sasniegt sociālo līdzsvaru un taisnīgumu attiecībā uz trūcīgajiem un sociāli izstumtajiem.