Deju man 1992. gadā iemācīja Rīgas 93. vidusskolas Balto stundu skolotāja Dzidra Rijniece. Kad skolotāja bija maza, tā ap 1939 -1940. gadu, viņa dzīvoja Zantē vecvecāku Krišus un Sapas Saulīšu mājās. Tolaik bija pierasts, ka no Saldus uz Saulīšu mājām brauca tirgoties pauninieks Joske. Skolotājai toreiz likās, ka deja "Ak, žīds!" ir tieši par šo žīdu tirgotāju. Tas tādēļ, ka kādreiz Joske, gribēdams sarunāt "randiņu" ar sev simpātiskām saimniekmeitām, tām dāvināja zīda lakatiņus. Meitas viņam atbildējušas, ka uz tikšanos nākšat, ja Joske atnesīšot līdzi birsti. Kad Joske gājis pie saimnieces prasīt birsti, tad sācies liels tracis, jo nabadziņam bijušas grūtības ar "b" skaņas izrunu - tās vietā skanējis "d’. Tādēļ dejas vārdos ir gan "Kad nāksi meitām līdz...", gan "Ko dosi meitām līdz...". Skolotājas vecaistēvs gan par tādiem meitu jokiem bijis dikti dusmīgs.  

    Ak, Žīds ir dejojama viegli, bet bez augstiem lēcieniem. Iespējams dejot aizrautīgi, bagātīgi niansējot dejas kustības ar variācijām.

    Pirmajā daļā, pievēršot uzmanība lēcienu variācijām, gūstam iespēju kustību saskaņot ar pārinieku. Skolotājas Rijnieces vecmāmiņas jaunībā bija izplatīta variācija kājas krustot uz sāniem, nevis kā pierasts uz priekšu.

    Otrajā daļā pārinieki dejo ļoti uzmanīgi ieklausīdamies muzikantu spēlētajā, jo muzikanti var deju pārtraukt jebkurā brīdī. Dejotājiem tad jāsastingst un jāstāv kā sālsstabiem, līdz muzikanti atsāk spēli. Kurš šo nevar izturēt un sāk kustību pirms laika, tas izstājas no spēles, vai dod ķīlu.

    Mūsdienās dažādas Žīgas un tai skaitā Ak, žīds ir izplatītas gan bērnu, gan jauniešu deju sarīkojumos. Deju ļoti iemīļojuši sarīkojuma "Lielais rotaļnieks" apmeklētāji. Viņi to dejo kā sacensību deju - cenšoties apstāties precīzi reizē ar muzikantiem