Līvānu skolotāja un bērnu folkloras kopas Ceiruleits vadītāja Anna Kārkle 1994. gadā netālu no savām lauku mājām Vanagos, Upmalas pagastā (Latgale), pierakstīja šo deju no Annas Stares. Sirmā teicēja pastāstīja, ka šo deju iemācījusies savā jaunībā, kad Vanagos ieprecējusies no Krustpils puses. Tajos laikos viņa Vanagos bijusi viena no lielākajām dejotājām.

    Folkloras kopa Ceiruleits dejo vairākas reizes nedēļā, ne tikai koncertos un mēģinājumos, bet arī brīvajā laikā, kad dejisks noskaņojums. Deja pirmo reizi nofilmēta 1994. gadā projekta Latvju Dainu 2. solis ietvaros. Tagad gan Ceiruleits biežāk popularizē citu Sila Jura variantu, kuru A. Kārklei pastāstīja Tekla Ušacka (1905-1997), arī no Vanagiem.

    Silajuru dejo vēl arī citos Latgales pagastos, bet, protams, savādāk, kā latgalieši saka - po sovai veizei.

Vanagu Silajurs ir mierīga, rāma deja. Tā jādejo pietiekami ilgi, lai dejotājiem rastos dejai svarīgā pacilātā noskaņa. Pēc piecām - sešām minūtēm dejotāji ir jau labi iesiluši un noskaņojušies savstarpējai saskarsmei. Tādēļ deja labi der sarīkojuma sākumā, beigās vai tādā brīdī, kad dejas vakara vadītājs vēlas dejotājus nomierināt vai radīt viņos sirsnīgas izjūtas.

Pirmajā daļā (Kāju izlicieni) jāpievērš uzmanība kustības vienkāršībai. Nesamākslotas kustības radīs dabisku atvērtību un dejas pārinieki viens otram uzticēsies. Šajā daļā nevajag daudz variēt.

Otrajā daļā (Grieziens zem rokas) pārinieki sasveicināšanās satvērienā mierīgi tek un griežas. Mugura jātur īpaši stingri, kā jau vienmēr, kad jāgriežas. Bez tam puisim labā roka jātur, lai meita droši zinātu, kādā virzienā jādejo, un varētu pieturēties, ja viņai no straujāka grieziena sareibtu galva. Dejas solis jāizvēlas pašiem dejotājiem, lai ērti pašiem un lai netraucētu citiem. Piemērotākie ir gājiena, teciņus un palēciena soļi. Vēl jāievēro, ka šis gājiens līdzīgs citās dejās sastopamajai ķīķēšanai.