Deju 1988. gadā pierakstījis Antons Slišāns no Stefānijas Slišānes (1913?-1995) Upītes ciemā (Latgale). Balvu rajona Šķilbēnu pagasta Upītes pamatskolas skolotāja Irēna Slišāne šo deju 1989. gadā iemācīja festivāla Pulkā eimu, pulkā teku dalībniekiem.

    Mūsdienās deju vienmēr dejo paši upītieši. Viņi to labi zina - gan lieli, gan mazi. Citviet Upītes Oiru dejo sarīkojumos tad, kad citas dejas nedaudz apnikušas un atrodas kāds mazpazīstamāku latgaliešu deju zinātājs.

    Dejā ir tāds mūsdienu cilvēkam grūti tverams skaistums - kustību vienkāršība un to precizitāte.

    Dejas izcelsme saistāma ar kādu Dienvideiropas tautām zināmu tradicionālu deju (Hoira), kura deviņpadsmitajā gadsimtā bija veidota kā modes deja. Latvijā un Lietuvā fiksēti citi, visai atšķirīgi šīs dejas varianti.  

    Upītes Oira ir dejojama viegli un brīvi, neaizraujoties ar variācijām. Pirmajā daļā (Sānsolis) deju vēlams risināt lēni. Uzmanīgi dejojot mierīgās un nedaudz lācīgās kustības, pārinieki var panākt ideālu saskaņu savos augumos un baudīt tā radīto kustību prieku. Sajūta ir vienreizēja un liekas pazīstama ikdienā. Tas tāpēc, ka dejas pirmajā daļā pārinieki dejo it kā raudzīdamies spogulī. Jāņem vērā, ka puiši kājas var celt stipri augstāk nekā meitas. Kāju celšanas dažādība dejā ienes nelielu spraigumu. Dejotāji var izdarīt ari citas kustības, kas starp viņiem rada nelielu spriedzi. Spraigās attiecības dejotāju starpā padara deju interesantāku. Jāņem vērā, ka tas patiks tikai savstarpēji pazīstamiem un ātra rakstura dejotājiem.

    Otrajā daļā (Palēcieni) pārinieki iegūs labāku turpinājumu pirmās daļas sajūtām, ja strauji lēks, dejas rakstā mainot kājas. Krustiski sadotās rokas turiet sev priekšā krūšu augstumā.