|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
||
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Danci Tautas mūzikas centra speciālisti 1994. gadā ir pierakstījuši no
Edmunda Zelča (1929) Tilžā (Latgale). E. Zelčs danci gan spēlēja ar ermoņikām
(hromku), gan pats dejoja. Dejas pieraksta oriģināls - apraksts un video glabājas
Tautas mūzikas centrā.
Tilžā pierakstītā Dzīsme ir ļoti līdzīga Latvijā pašlaik labāk
zināmam dancim ar tādu pašu nosaukumu, kuru cilvēkiem iemācīja etnogrāfiskais
ansamblis no Upītes - tātad Upītes Dzīsmei. Abi danči ir kāda senāka
danča mūsdienu interpretācija (pielāgojums noteiktai vajadzībai) un stilizācija
(pielāgojums noteiktam uzskatu un rīcības modelim - stereotipam). Tieši tas
nodrošina šī danča eksistenci mūsdienās, kad cilvēki labprāt dejo pāru
dejas ar griezieniem.
Dancim Tilžas Dzīsme ir neatlaidīgs raksturs. Pats dancis cilvēku noskaņo
uz dejošanu. Ar šo norisi labi "iešūpoties" visam deju vakaram. Tādēļ
tas dancots pats pirmais vai dažkārt pēdējais, lai kārtīgi izdancotos
pirms mājās iešanas.
Pirmajā daļā (Lēcieni) jādejo, ļoti stingri turot augumu. Lēcieni
var tikt izdarīti arī iesānis.
Otrajā dajā (Grieziens) jāpievērš uzmanība soļa vieglumam. Stingri jāturas kopā, rokas nenolaižot. Satvēriens, abas rokas saliecot elkoņos, ir ļoti ērts, lai strauji grieztos. Kādēļ nepamēģināt? Tikai atcerieties! Stalta stāja un stingrs mugurkauls. Ja to ievērosiet, deja sagādās baudu, ja nē - pārvērtīsies par mocību sev un pāriniekam.
|
Pārinieki nostājas līdzās, meita puisim pie labā sāna. Rokas sadod krustiskā aptvērienā. |
||
|
1.
takts. Dancotāji lec četrus palēcienus - uz priekšu divus palēcienus
uz labās kājas un atpakaļ divus palēcienus uz kreisās kājas. 2.
takts. Atkārto 1. takts kustības. 3.
takts. Vēlreiz atkārto 1. takts kustības. 4. takts. Dancotāji lec uz priekšu divus palēcienus uz labās kājas un kreiso pieliek pie labās. |
||
|
5.
- 8. takts divas reizes. Pārinieki pagriežas viens pret otru un sadotās
rokas saliec elkoņos. Elkoņus pavērš uz leju Šādi satvērušies,
dejotāji ar 8 |
