Deju no sabilietes E. Zaras pierakstījusi Milda Lasmane, kas savulaik bija vispopulārākā deju skolotāja Latvijā. Deja daudzkārt publicēta. Vecumdienās M. Lasmane saukta pat par latviešu dejas vecmāmiņu - tik ļoti cilvēki bija viņu iemīļojuši. Viņa un Harijs Sūna bija un ir visvairāk leģendām apvītie latviešu tradicionālās dejas speciālisti.

    Garo danci iemīļojuši visi, gan dejotāji, gan horeogrāfi. Ar Garo danci sākas, bet biežāk beidzas lielākā daļa tradicionālās dejas sarīkojumu. Tā viens no atmiņā paliekošākajiem ir sadancošana Folkloras festivālā Baltica 2000 atklāšanā Dainu kalnā, kad neilgi pirms pusnakts ap trīsdesmit pāru dejoja Garo danci ar lāpām.

    Tagad Sabiles Garajam dancim ir trīs daļas, kas agrāk bija netipiski latviešu tradicionālajai pāru dejai. Dejas trešā daļa ir izveidojusies, dejotājiem pieņemot vienu no mūzikas variācijām par jaunu dejas daļu.

Jāpiezīmē, ka šīs dejas nosaukums tiek lietots arī kā sugas vārds, lai apzīmētu norises, kurās piedalās daudz dejotāju vai kuras dejo ilgi.  

    Sabiles Garais dancis ir visu vecumu cilvēkiem piemērota deja. Daudzviet tieši Garo danci iemācās kā pirmo deju mūžā. Dejas pievilcība atklājas daudzkārtējā tās atkārtojumā, t.i., to gribas dejot vēl un vēl, jo tikai pēc ilgas dejošanas atklājas tās īstā garša. Tikai pēc tam, kad deja dejota vismaz piecas minūtes, parādās tādas sajūtu nianses, kuras nav iespējamas, dejai sākoties. Vēl jāievēro, ka deja sākas ar pietakti - to nesasteidziet.

    Pirmajā daļā (Teciņš) jāpievērš uzmanība kustības plūdenumam. Šajā daļā nevajag daudz variēt, ja nu tikai, dejojot līklocī.

    Otrajā daļā (Grieziens) pāriniekiem jāgriež citam citu, piemēram, puisis griež meitu atmuguriski sev apkārt.

    Trešajā daļā (Grieziena variācija) pārinieki var lietot visdažādākos satvērienus un aptvērienus atkarībā no sava noskaņojuma un savstarpējās sapratnes.