Dejas norisi  1995. gadā izveidoja Folkloras draugu kopas Skandinieki vadītāja Helmī Stalte. Viņa ar savu meitu Julgī spēlēja Jurjānu Andreja suitos pierakstītu kokles melodiju un veidoja kustību variācijas, līdz atrada vienu, kas pašām ļoti patika. Melodija ir publicēta.

    Deju sāka popularizēt Skandinieki un drīz vien arī citas Rīgas folkloras kopas. Interesanti, ka tradicionālās dejas cienītājiem šī deja ļoti iepatikās un nevienam pat prātā neienāca, ka dejas norise ir tapusi improvizējot.

    Rīgas Suitiņš ir līdzīgs Alsungas Mugurdancim  un Ērgļu Metieniņam. Dejai devu Rīgas vārdu, jo tā ir radusies Rīgā, visbiežāk tiek dejota Rīgā un ļoti patīk jaunajiem rīdziniekiem.

    Rīgas Suitiņš ir jauniešiem un pieaugušajiem piemērota deja. Dejas pievilcība atklājas daudzkārtējā tās atkārtojumā, t.i., to gribas dejot vēl un vēl, jo tikai pēc ilgas dejošanas atklājas tās labā garša. Pēc tam, kad deja dejota vismaz piecas minūtes, parādās tādas sajūtu nianses, kādas nav iespējamas dejas sākumā.

    Dejas laikā liela uzmanība jāpievērš satvērieniem un aptvērieniem, lai visas kustības izdotos ritmiski saskaņotas.

    Pirmajā daļā (Mugurdeja) jāpievērš uzmanība pareizam satvērienam. Abu roku satvēriens aiz muguras, pāriniekiem stāvot ar labajiem pleciem iepretī, nav raksturīgs tradicionālajai horeogrāfijai. Tomēr jauniešiem tas ir iepaticies. Maziem bērniem vajadzētu izvēlēties kādu ierastāku satvērienu, piemēram, satverties krustiskā satvērienā priekšā vai aiz muguras.

    Otrajā daļā (Grieziens zem rokas un polka) puisim sākumā stingri jātur sadotās rokas, lai meitai būtu vieglāk un drošāk griezties. Polka pēc tam jādejo plaši un viegli.