Deja atjaunota pēc Dzintara Kļaviņa vāktajiem lībiešu folkloras pierakstiem. Dejas atdzimšana sākās 1989. gadā, kad lībiešu etnogrāfiskais ansamblis Līvlist Dz. Kļaviņa vadībā iestudēja lībiešu kāzu uzvedumu. Man Kļaviņa kungs uzticēja veidot dejas. Šotis bija iestudējamo deju sarakstā, bet tam nebija precīza apraksta. Nācās improvizēt, lai atrastu dejas izskatu. Kāzu uzvedums izdevās un pēc tam tas piedzīvoja daudzas izrādes.

    Ļoti neparasta sajūta bija 1990. gadā, kad Falunas tautas mūzikas festivālā (Zviedrijā) ieraudzīju, ka Latvijā atjaunotais Šotis ir tāds pats kā Skandināvijā, kur tā ir ļoti populāra tautas deja.

    Latvijā šī deja savulaik (ap 1800. gadu), pēc Folkloras krātuvē atrodamajiem pierakstiem, bija ļoti izplatīta un tātad iemīļota, bet horeogrāfiskās folkloras pierakstīšanas laikā šīs dejas ritmiku jau bija pārmākusi jaunāku laiku Polka un smalkākā Polonēze. Šoti jeb Šotīti dejoja līdz I Pasaules karam.

    Mūsdienās Šoti dejo tikai labi dejotāji, jo tas prasa ļoti precīzu ritma izjūtu un teicamu saskaņu dejotāju starpā.

Šotis ir dejojams ļoti lēni, ieturēti, varētu pat teikt domīgi, meditatīvi, iedziļinoties sajūtās, kādas rodas dejas laikā.

Pirmajā daļā (Šotis pa dejas ceļu) jādejo mierīgi, stalti turot augumu. Dejas solis atgādina pieklibošanu, jo viena kāja (puišiem - kreisā, meitām labā) jāsper stingri, bet otra viegli jāpievelk.

Otrajā daļā (Šotis griezienā) pāriniekiem jāaptveras tā, lai izveidojas kopīgs noslēgts aplis. Rokas jāliek pāriniekam uz lāpstiņām, vai pie pleciem. Šī deja tikai tad sagādā patiesu dejas baudījumu, ja dejotāji izveido kopsajūtu un iedziļinās savās sajūtās.