Deju 1999. gada novembrī ieraudzīju Rikavas Etnogrāfiskā ansambļa festivālam Baltica gatavotajā programmā. Kā atzina ansambļa vadītāja Janīna Mičule, šī deja Rikavā (Latgale) sen nav dejota, bet nu būtu laiks to parādīt citiem. Deju rikavieši mācījušies cits no cita - skolotājs Jāzeps Liepiņš (1907-1978) to 1963. gadā iemācījies no Stefanijas Kupcānes (1909-1988) un mēģinājis iemācīt Rikavas etnogrāfiskā ansambļa dalībniekiem. Toreiz pašiem rikaviešiem tā nav iepatikusies. Bet 1997. gadā deju atkal sākuši dejot un šoreiz tā viesiem iepatikusies.

    Plaukstiņdeja ir viena no tām tradicionālajām dejām, kas Eiropā ir visai plaši izplatīta. Tagad ikdienā to uzskata par bērnišķīgu, jo tā līdzīga bērniem paredzētajām attīstošajām spēlēm. Patiesībā ir diezgan daudz iecienītu tradicionālu un pat modes deju ar dažādām plaukstu, pirkstu, elkoņu, dūru kustībām, piemēram, tagad modīgā Makarena, tradicionālais Tēva brālis un pirms piecpadsmit gadiem populārā Putniņdeja.

    Rikavas Plaukstiņdeja ir spraiga, atsperīgi dejojama deja. Tai ir jautra noskaņa. Tā piemērota visu vecumu dejotājiem. To var dejot ģimeņu sarīkojumos, jo pieaugušajiem šādas dejas liekas piemērotas dejošanai ar maziem bērniem.

    Pirmajā daļā (Plaukstas) jādejo pietiekami atvērti izturoties pret pārinieku. Nu nevienam nav patīkami sist plaukstas kopā ar kādu, kurš sabozies kā pūce.

    Maziem dejotajiem prieku sagādās spēja pārvaldīt savas plaukstas. Jaunieši tur var atrast tikai pašiem vien saprotamu nozīmi.

    Otrajā daļā (Grieziens) vienkārši jautri jāgriežas. Aprakstā minēts, ka tas jādara ar skrējiena soli. Mācoties un maziem bērniem dejojot, labāk to darīt ar gājiena soli. Gājiens var būt diezgan straujš, tikai stingri jātur augums.