Deju 1979. gadā pierakstīju Madonā no 1889. gadā dzimušās praulēnietes Lilijas Riekstiņas. Viņa atcerējās, ka deja lielā sajūsmā dejota kādā Praulienas (Vidzeme) ballē 1925. gadā. Pēc tam L. Riekstiņa šo deju nekad nav dejojusi, jo parasti dejoti citi - izplatītāki Tūdaliņa varianti. Tagad dejas pieraksts glabājas Latvijas Universitātes Etniskās kultūras centra krātuvē.

    Praulienā pierakstītais Tūdaliņš ir divdaļīga pāru deja ar savdabīgu aptvērienu un meitas izgriezienu. Jāņem vērā, ka Praulienā, tāpat kā citur Latvijā, dejots vismaz vēl viens, no šeit pierakstītā diezgan atšķirīgs Tūdaliņš. Deja taču Latvijā ir tik iemīļota un tādēļ tai ir ļoti, ļoti daudz variāciju.

    Praulienas Tūdaliņš ir jādejo ar vieglu, rotaļīgu attieksmi. Tā ir piemērota deja tādiem gadījumiem, kad cilvēkam ir gaišs noskaņojums. Mūsdienās deja vairāk piemērota bērniem un vecākiem ar bērniem nekā jauniešiem. Tas ir tādēļ, ka tās patiesais un pat nesamākslotais raksturs jauniešiem var likties nedaudz nepiesaistošs. Vainīga var būt arī jauniešu kautrība - nav jau viegli atklāt savas patiesās jūtas.

    Pirmajā daļā (Kāju izlikšana) jādejo sirsnīgi un patiesi. Tas nozīmē, ka kustību plašumu nevajag pārspīlēt. Jo pārcentīgāka būs kustība, jo tā sagādās komiskāku iespaidu.

Otrajā daļā (Polka) pāriniekiem tikai jādejo teciņus polka. Tas ir viegli. Pacentieties to izdarīt tik viegli kā cielaviņa. Šī deja nav jādimdina un jārībina.