Deju Venspils rajona vairāku folkloras kopu vadītāja Austra Čepelevska iemācījās no sava tēva Indriķa Rolles, kuram to bija mācījusi viņa māte. Indriķis Rolle 20. gadsimta trīsdesmitajos gados bija lauku kapelas vadītājs Piltenē (Kurzeme). Piltenieši Rozā polku dejojuši katrā zaļumbalē, bet muzikantu sastāvā bieži bijusi arī pati Austra, kurai jau no astoņu gadu vecuma tēvs ļāvis spēlēt cītaru.

    Tagad deju dejo Ventpils pusē, kur to popularizē Austras Čepelevskas vadītās folkloras kopas. Rīgā to dejo Latvijas Universitātes kopa Dandari.

    Pilteni savulaik apmeklēja Valsts prezidents Kārlis Ulmanis un Piltenes lauku kapelas muzicēšana viņam loti iepatikās. 1938. gadā piltenieši pēc prezidenta ielūguma veselu nedēļu viesojās Rīgā, spēlēja Rīgas pili, dabūja jaunus tautastērpus un slaveno nosaukumu Piltenes prāģeri.

    Dejai Rozā polka ir nedaudz vieglprātīga, ziņģēm raksturīga noskaņa. Deja ir piemērota jauniešiem, kuri grib uz kādu brīdi baudīt jautru noskaņu. Tā var sagādāt daudz prieka brīžu arī vecākiem cilvēkiem.

    Pirmajā daļā (Pastaiga) jāpievērš uzmanība sparīgai kustībai uz priekšu.

    Otrajā daļā (Galops) jābūt uzmanīgiem brīdī, kad jāmaina kustības virziens pēc tam, kad nodejotas četras taktis. Jo šajā vietā jāmaina kāja - t.i., kustību puiši pabeidz, stāvot uz labās kājas un piesitot kreiso. Lai dejotu tālāk, jānostājas uz kreisās un jāsper solis sāņus ar labo kāju. Meitām tas pats jādara ar pretējām kājām.

    Dejas otrajai daļai ir interesantas variācijas. Pirmā - Grieziens. Dejotāji satveras uz priekšu stieptu roku satvērienā un griežas uz vietas, dejojot galopu. Četras taktis grieziens ir pulksteņa rādītāja virzienā, četras - pretēji. Otrā variācija - Vārtiņi. Dejotāji izvēl pirmo pāri, kurš pārinieku rindu ved aiz sevi, satvērušies kā pirmajā gājienā. Sākoties otrajam gājienam (dzied  Suns ar kāju...), pirmais pāris, paceļot sadotās rokas, izveido vārtiņus, kuriem cauri rindā iet visi citi. Otro daļu tad spēlē, kamēr visi izgājuši cauri vārtiņiem.