Dejas pierakstu veikuši Latviešu folkloras krātuves XXI zinātniskās ekspedīcijas dalībnieki B. Poča un A. Krūmiņš. Par deju viņiem Strenčos stāstījusi 88 gadus vecā Anna Ziemele,  kura pati nāk no Plāņiem (Vidzeme). Šo deju Minnai bērnībā (ap 1890. gadu) Plāņos mācījusi māte. Dejas popularizēšana uzsākta 1999. gadā projekta "Pulkā eimu, pulkā teku" ietvaros.

    Plāņu Jandālis ir visu vecumu dejotājiem piemērota deja, tomēr tieši bērniem tā var patikt ar savu sparīgo raksturu. Jaunieši te var atrast kustības, kas lautu kustību valodā paust savu attieksmi pret pārinieku. Vecāki cilvēki šo var izmantot, lai parādītu, ka tiem vēl daudz jauneklīga spara.

    Deju var dejot diezgan strauji. Nevajag nomocīt dejotājus, ilgstoši spēlējot palēninātā tempā.

    Pirmajā daļā (Plaukstas zem kājām)  jāpievērš uzmanība īpašajam lekšanas veidam un muguras taisnai turēšanai. Nekas neizskatās tik atbaidoši kā līkmugurīgs cilvēks, kurš par visu vari grib savu augumu piespiest izdarīt plašas kustības ar kājām. Sākumā augumu turam stalti, tad lecam, ka zoles zib. Meitām jāapgūst iemaņas lekt arī tad, kad mugurā gari brunči. Plaukstu sasišanu meitas var aizstāt ar citu atbilstošu kustību. Lai lecot varētu plaukstas sasist nelokoties, kājas jāpaceļ virs vidukļa augstuma. Kājas, protams, var celt, cik vien augstu cejas, ja vien telpa un cieņas pilnā attieksme pret pārinieci to pieļauj.

    Otrajā daļā (Polka) pāriniekiem tikai jādejo polkas solis pa dejas ceļu uz priekšu. Labi dejotāji to drīz vien sāks variēt, gan kustības laikā grozoties, gan mainot satvērienu, gan izvēloties kādu pašiem tīkamu un polkas ritmā iederīgu kustību.