Deju un tās melodiju 1956. gadā fiksēja Alfrēds Rūja un Kārlis Tenne, lai izveidotu dejas uzvedumu, kas balstās lībiešu folklorā. Vārdus, sekojot sava laika modei visām dejām pielikt klāt dainu tekstu, pievienoja Dzintars Kļaviņš.

    Sarabumbalu labi atceras arī mūsdienās. Alfrēds Rūja 2000. gada rudenī zināja teikt, ka Sarabumbals ir noteikta kustība kājām. Dejotāji ar kāju kustībām atdarina senlaicīgas koka virpas mīšanu. Sarabumbalu dejoja pa vienam, pa pāriem vai lielākā grupējumā, kā tas ir A. Rūjas interpretācijā astoņiem pāriem. Deju var dejot tik ilgi, cik vien patīk.

    Citus dejas variantus no Lielirbes ir fiksējusi Augškurzemes novada folkloras krājēja Austra Čepeļevska. Sarabumbala norišu pieraksti glabājas LU Etniskās kultūras centra arhīvā.

    Mazirbes Sarabumbals ir spraiga, atsperīgi dejojama deja. Tai ir jautra noskaņa. Ļaujies dejas priekam!

    Pirmajā daļā (Virpošana) jādejo, pietiekami atvērti izturoties pret pārinieku. Nevajadzētu skatīties kaut kur sāņus, nedz arī uzsvērti blenzt otram sejā. Saskatīšanās vienmēr ir rotaļa acīm, kuras jēga ir rast abpusēji pieņemamu saskarsmi. Ar dejas soli dejotāji atdarina ar kāju darbināmas ierīces - koka virpas darbināšanu, virpojot, piemēram, apaļus bumbuļus, ko niknām un badīgām govīm mauc uz ragiem un Augškurzemē sauc par sarabumbaliem. Šajā dejas daļā izdarāmais solis ir ritmiski gana sarežģīts. Pievilciena soļa laikā jāpamanās kustināt augšup, lejup kājas pirkstgalu. To var izdarīt tikai tad, ja soli sāk no papēža. Solis jāizdara uzsvērti. Tas nedaudz atgādina klibošanu. Atkarībā no tā ar kuru kāju klibo, pievilciena solim ir divas ritmiskas variācijas. Pāri dejojot, abiem pāriniekiem jāizvēlas viena no abām.

    Otrajā daļā (Grieziens) ir ātri jāgriežas elkoņos vai citā satvērienā. Uz īsu brīdi iespējama arī pāru apvienošanās lielākos grupējumos.