Madonas apkaimē, 1979. gadā vācot dejas folkloru, saskāros ar interesantu deju - Māte teica, kura visu vecākās paaudzes cilvēku atmiņā bija palikusi kā mīļākā bērnības deja. Šeit pierakstīta norise atbilstoši lazdonietes (Vidzeme) Veltas Cipules (1922) stāstījumam

Latviešu folkloras krātuves fondos glabājas desmitiem šīs dejas pierakstu no visiem Latvijas novadiem. Latvijā - īpaši Vidzemē un Zemgalē deja bijusi ļoti populāra no 1920. līdz 1939. gadam. Tad to dejoja skolēni.

    Pēc etnohoreologa H. Sūnas domām dejas gājieni sasaucas ar sava laika balles (modes) deju Papiljon, Hakenspitz un Koketka norisi. Ir arī teicēju sniegtas ziņas par to, ka deja izveidojusies no modes dejas Papiljons. Tas liecina par dejas asimilēšanos. Šādā kontekstā ļoti interesanta ir informācija par to, ka Norvēģijā deju ar tieši tādu norisi sauc Lettiska polka un uzskata, ka deja pārņemta no latviešiem.

    Lazdonas Māte teica ir jautra, atsperīgi dejojama deja. To tiešām var lekt uz nebēdu - kā jēri savā vaļā. Tomēr tā nav nekāda nesakarīga spriņģošana. Soļu raksts prasa noteiktību un precizitāti. Dejā ļoti labi izpaužama tāda vidzemnieku rakstura iezīme kā spēja variēt noteiktās robežās un no tā gūt lielu prieku.

    Pirmajā daļā (Papēdis pirkstgals) jādejo, sirsnīgi pievēršot uzmanību savam pāriniekam. Kāja ātri jāatrauj no grīdas kā no karstas plīts.

    Otrajā daļā (Polka) ir ātri jādejo pievilciena polkas solis pa dejas ceļu. Solis ir ļoti atsperīgs, pat lēkājošs. Iedomājieties, kā lektu Rūdis no R. Blaumaņa Skroderdienām Silmačos.

    Ļoti maziem bērniem mācīšanas dēļ piemērotāka ir riņķa danča norise, kurā visi dejo dārziņā. Pirmajā daļā izdara papēža / pirksta soli uz vietas, bet otrajā daļā lec polku pa dejas ceļu.