Deju atklāja Folkloras draugu kopa Skandinieki, kad 1987. gadā veidoja priekšnesumu kopā ar trim Liepnas (Vidzeme) sievām - Hertu Reiznieci (1921), viņas māsu Mildu Valteri (1915) un māsīcu Hertu Zitāni (1919-1997). Deja bija ļoti iecienīta Liepnas pagastā (Kudinovā, Bērzupē, Purnavā) no 1930. līdz 1940. gadam. No Skandinieku un Liepnas sievu priekšnesumiem deja ātri kļuva populāra jauniešu vidē un joprojām ir ļoti iecienīta.

    Jāatzīmē, ka visas minētās Liepnas sievas ir tuvas radinieces kopas Iļģi vadītājai Ilgai Reizniecei un kopas Dandari vijolniecei Zanei Kriumanei. Pēdējo reizi visas sievas kopā sadziedāja un sadancoja 1997. gadā Ieriķos.

    Tautas Mūzikas centra (TMC) speciālisti 1992. gadā H. Zitānes stāstījumu un dejas norisi ierakstīja audio un videolentēs. Ieraksti glabājas TMC.

    Deja līdzīga sava laika modes dejai Reinlenderis un tādām tradicionālām dejām kā Bulānas Ēlenderis un Dundagas Andžiņs.

    Liepnas Jūle ir deja, kura rada nedaudz divdabīgu noskaņu. It kā būtu divas dejas vienā. To var dejot ļoti jautri, kā to darīja Liepnā, vai lēni, kā tagad Rīgā. Dejā nav sarežģīta soļu raksta un dižu lēcienu. Te valda zināms soļu un partnerattiecību rāmums. Nepārspīlējiet ar jūtu izrādīšanu dejas laikā, ja negribat palikt smieklīgi. Dejojiet cēli un gaiši, neļaujot vaļu kaislībām.

    Pirmajā daļā (Kīķēsana) puišiem jādejo līdzi meitām. Tas gan nenozīmē, ka meitai jāuzņemas dejas vadība. Tomēr daudzas meitas to labprāt dara.

    Otrajā daļā (Apaļā polka) pārinieki, protams, dejo apaļo polku. Puiši droši tur meitas savās stingrajās rokās.