Dejas melodiju un aprakstu pirmais savā Latvju tautas muzikas materiālu ceturtajā burtnīcā ir publicējis Jurjānu Andrejs, kurš to pierakstījis Ērgļos no P. Blaua.

    Deja bija ļoti izplatīta Vidzemē divdesmitā gadsimta divdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Abas reizes tā tika popularizēta mācību iestādēs un dažādos sarīkojumos, kuros piedalījās bērni. Tā ir publicēta gandrīz visos latviešu valodā iznākušajos rotaļu un deju krājumos.

    Daudz populārāka par pāru deju ir rotaļa (riņķa dancis) ar to pašu teksta motīvu. Īpaši sazaroti rotaļas varianti atrodami Latgales folkloras pierakstos.

    Pašreizējo interpretāciju izveidoja un izplatīja folkloras draugu kopas Savieši un Skandinieki no 1979. līdz 1995. gadam.

    Ērgļu Nokulmani jādejo, izteikti un uzsvērti lokoties pie katra soļa. Locīšanās esot tādēļ, ka dejotāji ar saviem augumiem atdarinot lokanos kārklus, lai paši būtu tikpat lokani. Deja piemērota maziem bērniem, jo viņiem ir tuvi un saprotami tekstā uzsvērtie motīvi.

    Dejas pirmā daļa (Pastaiga ar locīšanos) jādejo vidējā tempā. Soļi jāsper ieslīpi (pa plašu diagonāli), noliecoties kustības virzienā.        Pavisam maziem dejotājiem nevajadzētu uzsvērt locīšanos, jo viņiem vēl nav nostiprinājušās stalta auguma turēšanas iemaņas. Locīšanās kustībai jābūt tikpat dabiskai, kāda ir koka vai krūma kustība. Jurjānu Andrejs raksta, ka izdarītāji, pa pāram saķērušies,... dzied staigādami un visādi locīdamies. Gājiena soļa vietā var būt trīssolis, valceris vai divsoļu valsis.

    Otrā daļa (Polka) jādejo vidējā vai ātrā tempā. Galvenais, lai paspētu arī paši mazākie un vecākie dejotāji. Variējot iespējams dejot apaļo polku, griezties elkoņu satvērienā ar palēciena vai polkas soli.

    Vispār pieņemts uzskats, ka pēršana gadskārtu svētkos saistīta ar senu ļaunuma atvairīšanas un svētības aktu.