Deju pirmais publicējis tautas dejas skolotājs Jēkabs Stumbris. Tā, tāpat kā visas Stumbra un citu gadsimta pirmās puses tautas dejas draugu publicētās dejas, ir vairākkārt pārpublicēta (piemēram, Lasmane, 1962; Saulīte, 1993). Dejas izcelsmes noskaidrošanai svarīga ir piezīme, ka deja pierakstīta Ērgļos ar nosaukumu Unguriņš. Jādomā, ka deja ir sarīkojumu dejas, kuru agrāk sauca arī par Vengerku, variācija. Arī mūsdienās dažviet Latgalē un Vidzemē ir atrodama deja Vengerka. Jurjānu Andrejs vienu deju sauc par Ungurīti. Visām dejām kopīgs dejas solis, kas atgādina kādu ungāru dejas Čardašs soli. Mūsdienās par Metieniņu populārākas ir tam līdzīgās dejas Mugurdancis un Suitiņš. Dažkārt jaunieši dejo arī Vengerku.

    Metieniņu var dejot ļoti sparīgi un arī ļoti maigi. Dejas noskaņa pirmajā daļā var būt gan mierīga, gan ugunīga, gan uzstājīga, gan pieglaudīga. Tas ir atkarīgs no situācijas, kādā notiek dejošana un attiecībām, kādas pastāv starp pāriniekiem.

    Otrajā daļā dejotāji var turpināt pirmās noskaņu. Interesantāk tomēr, ja noskaņa tiek mainīta.