Makašānu Amatniecības skolas skolotāja un folkloras kopas Kūkleite vadītāja Marija Andina deju 1990. gadā iemācījās no savas mammas Annas Ivones (1930), kura to apguvusi no saviem vecākiem - Antoņinas (1900.-1964) un Donāta Ivoniem (1890-1946). Marijas māte Anna atceras, ka deju zinājusi jau  viņas vecmamma Agnese Lizdika (1875-1910?). Visu Marijas šeit aprakstīto priekšteču dzīves laikā Tirlina ir bijusi ļoti populāra deja - to dejojuši visās ballītē jeb večerinkās pēc kārtas, izņemot katoļiem svarīgo lielo gavēni.

Latgaliešiem Dricēnos savulaik bija svarīgi atšķirties no poļu ieceļotājiem. Tādēļ dricēniešu dejas ir sparīgas, vijīgas un samērā ātras pretstatā poļu ieceļotāju lēnajām un stīvajām.

    Folkloras kopa Kūkleite deju iemācījās 1992. gadā, kad Makašānu jaunieši pirmo reizi sasparojās, lai piedalītos folkloras svētkos Pulkā eimu, pulkā teku. Tagad Tirlinu dejo ne tikai Kūkleite, bet arī citas Rēzeknes rajona bērnu un jauniešu kopas

Dricēnu Tirlina jādejo viegli un mīļi, neaizraujoties ar variācijām. Deja ir vidēji ātra. Locīšanās kustības jāizdara ar taisnu muguru, nevis uzkumpušiem. Dejošana ar taisnu muguru palīdzēs izvairīties no muguras sāpēm vecumdienās.

Dejas pirmā daļa (Uz priekšu un atpakaļ) jādejo, grozoties un lokoties. Dejas soļi ir plaši - katru soli sper iesāņus, vienlaicīgi pagriežoties un palokoties kustības virzienā. Dejotāji var saskatīties, taču tas nav obligāti. Kautrīgāki jaunieši dejos, skatoties vienā virzienā.

Dejas otrā daļa (Grieziens) jādejo ātri. Mugura jātur stingri. Labiem dejotājiem tas netraucēs dejot lokani.