Latviešu folkloras krātuves XV zinātniskās ekspedīcijas Liepājas rajonā pierakstītajos materiālos ar arhīva numuru 1954, 2094 fiksēta no Jēkaba Ķībura (1897. -1972.) pierakstītā deja Vecā māte. Klāt piezīmēts, ka deja bijusi zināma arī Nīcā.

    Kad 2000. gada martā apjautājos nīceniecei Mirdzai Pabērzai (1931.) par deju, tad vispirms noskaidroju, ka viņa ir J. Ķībura attāla radiniece. Tomēr ne viņa, ne viņas tante Margrieta Ķude (1919.) nemaz neatcerējās dejas norisi. Toties viņas varēja nodziedāt dejas vārdus un M. Ķude zināja teksta variāciju. M. Pabērza interesējās par deju arī pie citiem vecākās paaudzes nīceniekiem, tomēr neviens vairs šo deju neatcerējās.

    Par deju interesējos arī pie Bārtas bēmu folkloras kopas Bārtenieki vadītājām Olgas Balbārdes un Mudītes Meļķes. Arī viņām neizdevās atrast precīzas norādes par dejas soļiem. Deju izdevās atrast 2000. gada jūlijā Bārtā, kad tur notika folkloras skolotāju nometne. Kādu vakam ciemos bija aicināts Guntas Klievēnas vadītais Bārtas etnogrāfiskais ansamblis. Kad bārteniecēm sāku dejot priekšā dažādus dejas soļus, visas atzina, ka tāda deja bijusi. Viņas atcerējās, kā viņu vecāsmātes šo deju rādījušas agrā bērnībā - aptuveni 1930. gadā un stāstījušas, ka tā dejota viņu jaunībā -aptuveni1880.gadā.

    Bārtas Vecāmāte ir pāru deja ar nosvērtu raksturu, bet tā pievelk dejotājus arī ar savu nedaudz zobgalīgo zemtekstu. Dejas raksturs izteikts arī vārdos, ko dejotāji dzied, lecot un griežoties. Dejai nav ļoti noteiktas norises. Katrs dejotājs savu kustību veido atdarinot nespējīga cilvēka dejošanu, bet dara to saskaņā ar žīgas ritmu.

    Dejas pirmā daļa (Žīga) jādejo lēni un prātīgi. Dejas soļi ir plaši, pietupieni - diezgan dziļi, lēcieni un kāju cēlieni - augsti. Iespējama variācija, kad dejotāji pieklibo, atdarinot vecu cilvēku stīvo gaitu vai nebēdnīgi piesit kājas.

    Dejas otrā daļa (Grieziens) jādejo ātri vai ļoti ātri. Augumu var šūpot līdzi kustībai.