Dejas apraksts un melodija publicēti Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas izdotajā un Jurjānu Andreja sagatavotajā Latvju tautas mūzikas materiālu piektajā grāmatā. A. Jurjāns atzīmējis, ka dejas melodija un apraksts ir no J. Valdmaņa krājuma Bramberģes pagastā, Zemgalē. Dejas nosaukums saistāms ar vācu valodā dziedātas pavadījuma dziesmas vārdiem. Deja cēlusies no Žīgas variācijas.

    Pašreizējā dejas interpretācija radusies Deju folkloras kopā Dandari 1985. gadā. Šo deju dejo tad, kad spars laužas ārā un nepieciešams, kā senāk teica, "nolaist tvaiku". Tādas situācijas dzīvē tik bieži negadās. Rīgas mērs Andris Bērziņš 1998. gada 6. decembrī Rīgas Lielās egles atklāšanā Doma laukumā pārģērbies par budēli Kalējiņu dejoja pirmo reizi mūžā, bet leca tikpat sparīgi kā Dandari. Reizēm muzikanti Kalējiņu spēlē, lai nogurdinātu dejotājus.

    Kalējiņš ir dejojams sevišķi sparīgi. Varbūt tā ir viena no vissparīgākajām mūsu tautas dejām. Uzmanīgi! Nesajauciet sparīgumu ar smagnējību. Tā tomēr ir deja.

    Pirmajā daļā (Žīga) viegli un augsti, tomēr ļoti spēcīgi lēcieni reizē ar roku kustībām. Gan mazi, gan jauni dejotāji labprāt dejo šo deju, atdarinādami kalšanas kustību. Atdarināšana notiek, sadotās un sakrustotās rokas strauji nolaižot uz leju lēciena brīdī. Lēcieni var būt loti noteikti, ar kāju rībināšanu.

    Polka, kas jādejo dejas otrajā daļā (Apaļā polka) , ir tikpat plaša, cik lēcieni pirmajā daļā augsti. Puišiem dažkārt patīk rībināt kājas. Neliegsim viņiem to prieku.