Dejas pieraksts izdarīts Sibīrijas latviešu ciemā Lejasbulānā 1990. gadā, kad tur viesojās Latvijas Universitātes Deju folkloras kopa Dandari. Lejasbulānas ciemā šo deju rādīja vecākās paaudzes cilvēki - Emīlija Kadaka, Alma Cine, Emīlija Blumberga un Melbāržu ģimene.

    Viņu dejošanas maniere bija tik viegla un dzīva, ka gadu starpība, ja līdzās dejoja viņu mazbērni vai Rīgas jaunieši, tikpat kā nebija jūtama. Tomēr Sibīrijas latvieši uzsvēra, ka viņu dejas no Latvijas latviešu dejām atšķiras ar to, ka bulānieši nelēkā kā rīdzinieki, bet dejo līgani un plūdeni. Sevišķi izteiksmīga bija polka, kuru viņi dejoja ļoti sīkiem solīšiem, it kā slīdot virs grīdas. Šī Bulānas vieglā polka viņiem izdevās, dejojot gan tūbas velteņos (ja klubā auksts, jādejo tikai velteņos), gan zeķēs (mājās labāk zeķēs), gan kurpēs (ja jau balle, tad kurpes kājās).

    Mūsdienās šo deju dejo reti, jo iemīļotākas ir citas, līdzīgas pāru dejas.

Bulānas Garsmēdis jādejo aizrautīgi, plaši un no sirds. Dejas kustības ir plūstošas, neuzsvērtas.

Dejas pirmā daļa (Žīga) jādejo ātri, nelieliem lēcieniem. Dejas otrā daļa (Apaļā polkd) jādejo nedaudz ātrāk par Žigu. Polkas solis ir ļoti viegls, sīks un nemanāms. Tas balstās sīkos teciņus soļos, kas jādejo, nedaudz paceļoties puspirkstos, tā radot iespaidu, ka dejotāji it kā lido virs grīdas. Dejotājiem jāievēro, ka jebkāda lēkāšana būtu lieka tā nav nepieciešama, ja gribam izjust to, kā dēļ Garsmēdi iecienījuši mūsu tautieši tālajā Sibīrijā.