Šī deja fiksēta Lejasbulānā - latviešu ciemā Sibīrijā, Krasnojarskas apgabalā, kad 1992. gada ziemā tur folkloras pierakstus veica Latvijas Universitātes Deju folkloras kopa Dandari. Pēc lejasbulāniešu stāstītā var spriest, ka Garausītis, tāpat ka visas citas Lejasbulānā zināmās dejas, daudz dejotas līdz 1938. gadam. Pēc staļinistu represijām pret latviešiem Lejasbulānā dejošana ilgi nenotika. Dejots tika vienīgi Jāņos. 1992. gada ziemā Lejasbulānas skolā šo deju pēc skolotāju Jura Zalāna un Arņa Heidemaņa iniciatīvas atsāka dejot skolēni.

    Latviešu Folkloras krātuvē ir horeogrāfiskās folkloras pieraksti par šīs dejas izplatību Latvijā 20. gadsimta sākumā. Vēlāk populārāka ir bijusi deja Tēva brālis, kas ir loti līdzīga Garausītim. Mūsdienās jaunieši un pieaugušie to dejo tikai īpašos sarīkojumos (piemēram 1997. gada Ziemassvētkos Benjamiņa namā Garausīti ļoti aizrautīgi, jāteic, pat kaislīgi dejoja Latvijas Lietišķo sieviešu kluba biedrenes), bet bērniem tas patīk vienmēr (piemēram, 1998. gada 30. maijā Ķīpsalas hallē to dejoja ap 1000 bērnu folkloras svētku "Pulkā eimu, pulkā teku" dalībnieku).

    Garausītis ir dejojams, tēlojot draudus. Dejas noskaņa pirmajā daļā var būt gan mierīga, gan nerātna, gan uzstājīga, gan vēl savādāka. Tas ir atkarīgs no situācijas, kādā notiek dejošana. Aizrāvušies dejotāji pirkstus un pat dūres sāk cilāt diezgan sparīgi.

    Otrās daļas (Grieziens) grieziens atbilst pirmās daļas noskaņai, vai nu tieši, vai arī ir tam kontrastā. Piemēram, Grieziens var tikt dejots mierīgiem gājiena soļiem pat tad, ja pirmajā daļā dejotāji pavisam satrakojas.

    Dejas variācijas aprobežojas ar pirkstu nosaukumu vai skaitu, kuri tiek kratīti pāriniekam pretī. Interesantas ir teksta variācijas. Dejotāji aizvieto vārdu kāposti ar citiem dārzeņu vai augļu nosaukumiem, atbilstoši garausīša vai dejotāju gaumei.