Dejas aprakstu pirmo reizi publicējis Jurjānu Andrejs 1921. gadā Viņš raksta, ka šīs dejas mūzika ir no J.Valdmaņa krājuma Bramberģē (Zemgalē). Polis ir bieži Kurzemes 19. gadsimta horeogrāfiskās folkloras materiālos pieminēta deja trīsdaļīgā ritmā. Elza Siliņa grāmatā "Latviešu dejas izcelsme un attīstība" uzsver, ka Bučupoli dejoja kāzās. Dejas nosaukums, iespējams, saistīts ar tradīciju dejas beigās skūpstīt partneri.

    Poli mūsdienu Latvijā dejo kopš 1992. gada, kad zviedru deju pētnieks un skolotājs Mats Nilsons no Gēteborgas ierādīja dejas soļus folkloras svētku "Pulkā eimu, pulkā teku" dalībniekiem. Patreizējā dejas Bučupolis interpretācija ir izveidota 1998. gada novembrī Latvijas Universitātes Deju folkloras kopas Dandari nodarbībās.

    Skandināvijas zemēs Polis ir viena no izplatītākajām un variantos sazarotākajām tautas dejām. Dejai ir ļoti liela līdzība ar Šoti.

Bramberģes Bučupolis jādejo viegliem, virs grīdas slīdošiem gājiena soļiem, vienlaicīgi sīki šūpojoties. Ļoti liela uzmanība jāpievērš soļu saskaņai.

    Dejas nosaukums, iespējams, rosina uz vieglprātīgu noskaņu. Jāuzsver, ka deja prasa loti lielu saskaņas līmeni. Šo deju iespējams dejot vairākas stundas. Tas ir tā, jo saskaņojoties ar pārinieku, laika izjūta zūd, un cilvēku pārņem laimes sajūta. Tad dejošanu var pārtraukt tikai tad, kad cilvēki ir patiesi noguruši.

    Pirmajā daļā (Polis pa dejas ceļu) pārinieki vienkārši iet pa apli. Lai izprastu dejas soli. var iedomāties, ka viena kāja (puišiem - kreisā, meitām - labā) dejo sievišķīgi sīkas kustības, bet otra kāja - lēni vīrišķīgas kustības.

    Otrajā daļā (Polis griezienā) pārinieki var dejot, takts otrajā daļā ietupjoties. Tas palīdz savlaicīgāk apgriezties. Skatiens jākoncentrē sevī vai jāskatās uz pārinieku, lai acu priekšā zibošā telpa netraucētu dejot. Svarīgi sajust kopīgu asi. Bez ass sajūtas grieziens neizdosies. Ir derīgi sākumā patrenēties, dejojot tikai pusapgriezienu.

    Ja dejas beigās pārinieki neskūpstās, deju var saukt tikai par Poli.