Jaunībā dejotās dejas norisi atcerējās un Valentīnai Mičulei 1987. gadā ierādīja viņas vadītās folkloras kopas Vīraksne dalībnieces, tolaik septiņdesmitgadnieces Olga Vašķe un Olga Broka. Kopš tā laika atašieniešu folkloras kopa bez sava Susekļa neiztiek nevienā sarīkojumā.

    No 1989. līdz 1993. gadam deja bija tik populāra, ka bez tās neiztika nevienā folklorai veltītā sarikojumā. Tagad- 1999. gadā, deju galvenokārt dejo, lai darbībā iesaistītu pēc iespējas lielāku sarīkojuma apmeklētāju skaitu. V. Mičule pieļauj domu, ka cilvēkus piesaista dejas jestrā melodija un nedaudz nerātnie vārdi. Preiļu un Krustpils pusē dejai daudz variāciju.  

    Dejai Atašienas Suseklis ir straujš raksturs. Tā izmantojama, lai dejošanā iesaistītu iespējami vairāk klātesošo. Deja ir laba izturīgiem dejotājiem, jo viena no dejas funkcijām ir fiziskā noguruma sajūtas sasniegšana, ko ar šīs dejas palīdzību var sasniegt līdz tādai pakāpei, kad cilvēks sāk reibt no dejas vien. Svarīgi ievērot to, lai skatītāji nejustos piespiesti dejot tad, kad negribas.

    Pirmajā un vienīgajā daļā (Grieziens) jāpievērš uzmanība staltai stājai, stingram augumam, ass turēšanai. Jāizjūt pārinieka ritms. Jāskatās uz pārinieku nevis apkārt, lai nepazaudētu līdzsvara izjūtu. Deju mācot, jāuzsver ari kāju turēšana - tās jātur dabīgā pozīcijā. Nevajadzētu plati ieplest kājas un stipri ietupties, jo tā mēs traucētu pāriniekam.

    Suseklis jeb maiņa ir tad, kad katrs pāris jūtas pietiekami griezies. Tomēr parasti deju sāk viens dejotāju pāris, kurš pēc tam, kad griezies 8. taktis, iesaista nākošo pāri, utt. Sanāk, ka maiņa notiek aptuveni 2 līdz 4 taktis. Sākumā uzlūdz malā sēdošos vai stāvošos, pēc tam - ari līdzās dejojošos. Galā jau visi maina pārus. Ne vienmēr dejotāji turas stingri pie mūzikas daļām.