Dejas norisi Latviešu folkloras krātuves zinātniskās ekspedīcijas dalībniekiem stāstījusi Anna Lāčgalva, bet melodiju dziedājusi Berta Puķīte no Abrupes (Vidzeme). Šī savdabīgā deja abu teicēju jaunībā (aptuveni 1900.g.) dejota tikai godos, lai izlūgtos "kukuli".

    Vēžu dancis  ir viens no senākas cilmes dančiem, salīdzinot ar citām pāru dejām, kuras mūsdienās dejo. Uz to norāda gan nekomplicētās soļu kombinācijas, gan divreiz četru taktu uzbūve (jaunākās pāru dejās katras četras taktis atkārto divreiz), gan teicēju minētais, ka to dejoja tikai godos, t.i., deja bija godu rituāla daļa. Iespējams, ka teksta un arī melodijas motīvos ir jaunāka laika ietekmes, jo daudzviet Latvijā savulaik dejotajai Vēžu dejai, iespējams, ir kopīga cilme ar Rietum- un Ziemeļeiropā zināmo Vēršu deju, kurā visbiežāk divi dejotāji savstarpēji sacenšas veiklībā un spēkā.

    Abrupes Vēžu dancis ir dancis, kas jauj dancotājiem parādīt izveicību un labu ritma izjūtu. Dancošana kļūst loti aizraujoša, ja pārinieki attēlo vēžu gausās un stīvās kustības, neaizmirstot augstu palēkties un draudoši kustināt "spīles". Īsti danča "garšu" var izjust tad, ja pamēģina dziedāt arī lēcienu laikā. Nez kā mūsu vecie tēvi to varējuši?

    Pirmajā daļā (Žīga) jāpievērš uzmanība palēciena augstumam un ritmiskumam. Ir svarīgi izturēt pozu pēc lēciena. Rokas var turēt gar sāniem, vai ar tām atdarināt vēža spīļu stīvās kustības.

    Otrajā daļā (Kāju piesitieni) pāriniekiem jādejo, tuvojoties un attālinoties vienam no otra.

    Otrās daļas variācijas. Kāju piesitienus var izdarīt, griežoties uz vietas sadotās rokās.