Par deju man vairākkārt stāstīja Aulejas pagasta vecie iedzīvotāji laikā no 1982. līdz 1996. gadam, kad tur vasarās pie radiem dzīvodams, vācu dejas folkloru. Deju atcerējās māsas Monika Dzalba (1912-1984), Tekla Dzalba (1916-1995), Helena Dzalba (1906), muzikants Jānis Jakovels (1925 ) un arī citi aulejieši.

    Deja bijusi ļoti populāra divdesmitā gadsimta divdesmitajos -trīsdesmitajos gados. To vienmēr dejojuši dziedādami. Pēc otrā pasaules kara to dejoja tikai atsevišķos sarīkojumos. Jo dejošanas tradīcija, kad deju vakari notika katru sestdienu kādā no aulejiešu mājām, vairs neatjaunojas.

    Ritiņbrauc ir līdzīga Vidzemē un Latgalē izplatītajam un savulaik loti populārajam Litenietim.

    Aulejas Ritiņbrauc jādejo ar izteiktu interesi vienam par otru. Puiši interesi par meitām var izrādīt diezgan atklāti, bet meitas to dara kautrīgāk. Ja meitai puisis ir svešs vai nepatīkams, viņa slēpj skatienu no tā dažkārt visai uzstājīgās ķīķēšanas.

    Dejas pirmā daļa (Ķīķēšāna) jādejo vidējā tempā. Puisis stingri tur labo roku gaisā virs meitas galvas tā, lai viņa ar savu labo roku var stingri turēties pie puiša rokas rādītājpirksta. Nesadotās rokas tur sānos, bet var turēt arī gar sāniem. Mūsdienās dažkārt puiši roku paslēpj aiz muguras. Tas būtu jādara, ja jāpietur apģērbs, kas traucē dejot, vai telpa ir ļoti šaura. Roku turēšana dejas laikā aiz muguras dažkārt liecina par cilvēka nespēju pārvaldīt savu augumu. Ir arī tādas situācijas, kad cilvēki nezina, kur likt savas rokas.        

    Arī dejas otrā daļā (Apaļā polka) jādejo vidējā tempā. Dejotāji dejo slīdošu vieglās polkas soli, viegli šūpojoties. Griešanās kustība var būt diezgan strauja - vienas takts laikā labi dejotāji var apgriezties pat par 360 grādiem un nezaudēt kustības plūdenumu.

Iespējams, ka daudziem labprātāk patiks dejot aplī, bet labiem dejotājiem nekādas pūles nesagādās arī dejošana brīvi pa visu laukumu.