Latviešu folkloras krātuves XV zinātniskās ekspedīcijas 1961. gada materiālos deja fiksēta ar numuru 1955, 12560. To Aizvīķos (Kurzeme) no diriģenta un muzikanta Eduarda Reinfelda (1899 -?) pierakstījis Romualds Jermaks. Pierakstā minēts, ka E. Reinfelds šo deju iemācījies no sava tēva. Vēl teicējs uzsvēris to, ka šis esot stipri veclaiku dancis, kas nākot no Lietuvas puses. Žēl, bet 2000. gada martā ne Aizvīķos, ne tuvējā Gramzdā deju vairs neviens neatcerējās.

    Dejas izcelsme saistāma ar Eiropā 19. gadsimta sākumā populāras modes dejas Rheinlander un tās vēlāka varianta Lotte stuhl ietekmi. Tā laika Kurzemes zemnieku sadzīvē Late bija viena no iemīļotākajām dejām. Par to liecina lielā dejas teksta variāciju dažādība. Dejas norisei ir divas stilistiskas variāciju grupas, kas atšķiras ar pirmās daļas norisi. Biežāk sastopamā grupā ir dejas ar grozīšanos pārī, aptveroties aptvērienā ar sadotu roku. Daudz mazāk izplatītas variācijas ar grozīšanos vaļējā satvērienā (mugurdeju) pirmajā daļā. Acīmredzot tādēļ etnohoreologs Harijs Sūna Lati pieskaitīja grozīšanās dančiem.

    Dejas dažādas variācijas no 1985. gada sāka popularizēt folkloras kopas Dandari, Skandinieki, Iļģi un arī citas.

    Aizvīķu Late ir sirsnīga deja. Dejai raksturīgā grozīšanās dažāda vecuma cilvēkiem izdosies dažādi. Nobrieduši dejotāji to dejos pašpārliecināti un varbūt pat ar zināmu humora devu, veciem cilvēkiem deja iznāks smagnēja, bet jauniem, nepieredzējušiem dejotājiem prieku sagādās vieglums, ar kādu var grozīties pārī ar otru.

    Dejas pirmā daļa (Mugurdeja) jādejo lēni, mierīgi, stalti un cēli. Muguras griešana dejā ir sava veida grozīšanās, kuras laikā pārinieki te ieskatās viens otram acīs, te griež tās prom.

    Dejas otrā daļa (Pastaiga ar galopu) jādejo vidēji ātri. Te piestāvēs neliela šūpošanās pastaigas laikā un veikls galops. Nerātniem dejotājiem patiks galopa laikā ieviest kādu kustības papildelementu - kāju piesitienu, apgriezienu utt.