Senlatvietis Pasauli skatījis caur tēliem, nevis jēdzieniem. Viņa iztēle un valoda Pasaules notikumu norises aprakstīšanai uzmeklējusi greznus vārdus un līdzības. Dainas par Sauli un citiem Debess spīdekļiem izteiktas greznā jeb dzejiskā valodā. Latviešu pasaules uzskats dainās ir pārvērsts greznā mākslas darbā. Vissenākais kādu atziņu izteiksmes veids ir vienmēr bijis greznais jeb dzejiskais. Tikai daudz vēlāk rodas prātnieciskā un pēdīgi zinātniskā izteiksme. Zinātne ir jaunākais cilvēka prāta sasniegums, bet dzeja - vissenākā sirdslieta /Brastiņu Ernests, 11. , 19., 55.lpp./:
Sen dzirdeju, nu redzeju
Dievam greznu kumeliņu:
Zīda deķis, zelta segli,
Dimantiņa iemauktiņi,
Caur segliem diena ausa,
Iemauktōs Saule lēca. LD 33664-5
Dieva dēli, Saules meitas,
Vidū gaisa kāzas dzēra,
Mēnestiņš, tecedams,
Tas pārmija gredzeniņus. LD 33763
Mītiskajās dainās tiek konkretizēts, kur notiek darbība - vidū gaisa, liela ceļa maliņā, vidū jūras uz akmeņa, - bet gandrīz nekad netiek pateikts, nedz arī jautāts, kad darbība notiek - nav ne nākotnes, ne pagātnes, ne īsti tagadnes. Ir atsevišķi izņēmumi, kuros tiek aktualizēts kad:
Kur, Dieviņ, tu paliksi,
Kad mēs visi nomirsim?
Ne tev sievas, ne tev bērnu,
Kas tev vecam maizes dos? LD 33678
Taču jautājums vismaz mūsdienu cilvēkam paliek - kad tieši būs tas laiks, kad mēs visi nomirsim.
Otrais izņēmums ir dažas mītiskas dziesmas, kurās mēģina noskaidrot, kad jūrā sēja miežus:
Kas to teica, kas redzeja,
Ka jūrāi miežus sēja?
- Tad jūrā miežus sēja,
Kad Saulite meita bija. LD 33808
Kad Saule bija meita, vēstī jaunāka dziesma:
Ne vakar ta dieniņa,
Kad Saulite brūte bij;
Tad Saulite brūte bij,
Kad Zemite radijās. LD 33869
Analoģiskā senāku motīvu dziesmā arī jautāts, kad, bet atbilde netiek dota, var tikai izsecināt, ka pirmlaikā - realitātes sākuma Laikā /Janīna Kursīte, 1999, 21., 22.lpp./:
Kas to teica, kas redzeja,
Kad Saulite meita bija?
Mēnestiņis, tas redzeja,
Tas nojēma vaiņadziņu. LD 33810
Saules ikvakara norietēšana (nomiršana) tiek attēlota apgāzušos ratu vai kamanu izskatā:
Saule brauca gar kalniņu,
Apkrīt Saules kamaniņas;
Pakaļ nāca Dieva dēlis,
Paceļ Saules kamaniņas. LD 33912
Dieva dēls - Rīta (tā pati arī Vakara) zvaigzne - jaunas gaismas, laika atdzimšanas nesējs.
Folklorā bez visām citām laika izšķirībām eksistē Šīssaules un Viņsaules laiks - tiem katram ir savs ātrums, tie nav vienlaicīgi. Šie laiki saskaras Jāņos, kad kumeļš, uz kura Jānis - nepārtrauktās kosmiskās kustības atspoguļotājs - atjāj pašā Jāņu vakarā, ir tas, kas pārnes viņu no Viņsaules laika uz Šīssaules laiku:
Jānits jāja visu gadu,
Atjāj Jāņu vakarā,
Atjāj Jāņu vakarā,
Pašā zāļu laiciņā. LD 32932
Īpatnējs mītiskā laika reprezentants ir laiks, ko tautā sauca par tukšo laiku - no pulksten 11 līdz 1 naktī un dienā. Tas ir laiks, kad Viņsaules apdzīvotāju htoniskie (pazemes) gari un dievības (velni, vadātāji, spoki, svētas meitas u.tml.) nāk Šaisaulē un parasti kaitē vai maldina. /Janīna Kursīte, 1999, 23., 25., 26.lpp./
Saul ar Dievu ienaidā
Pusdienā, pusnaktī:
Dieviņš meta Saulitei
Ar sudraba akmentiņu. LD 33906
Dienas un nakts tēlojums simboliskos pāros. Dienas sadalījums
Nakts dainās pieminēta kopā ar dienu un arī atsevišķi, aprakstot ikdienas dzīves notikumus. Teiksmu plāksnē dienas un nakts tēlojums dainās izteikts ar simboliskiem pāŗiem jūras vidū - zirgiem (1. att.) vai degošām svecēm /Marģers Grīns un Māra Grīna, 27.lpp./:
Div' svecites jūrā dega
Div' sudraba lukturōs;
Saules meita klāt sēdeja,
Vaiņadziņu puškodama. LD 33775
1. att. Dienas un nakts tēlojums dainā:
Nu jiureņu iztecēje divi sērmi kumēļeņi;
Vīnam beja zvaigžņu dečs, ūtram Sauļe mugorā. LD 33771-4
Guntas Jakobsones zīmējums
Divi šai gadījumā simbolizē gan statisko pabeigtību, gan pretmetu. /Janīna Kursīte, 1996, 101.lpp./
Šolaiku latviešu valodā diena - laika sprīdis, kurā Zemeslode vienreiz apgriežas ap savu asi (astronomijā zvaigžņu diena), - apzīmē gan diennakts gaišo posmu, gan arī dienu un nakti kā kopēju vienību ilguma noteikšanai. Diena2) kā gaišais diennakts posms no Saules lēkta līdz rietam sadalās cēlienos, cēlienu nosaukumi nosaukumi ir: rīts, pusdiena, vakars:
No rītiņa rozes sēju,
Pusdienā magoniņas,
Vēlajā vakarā
Dzeltenās kliņģerites. LD 6470
Katrs dienas cēliens beidzas ar ēdienreizi (2. att.). Vasarā, kad diena garāka, starp pusdienas un vakara cēlieniem nāk klāt vēl ceturtais cēliens - dienasvidus jeb diendusa, kas tāpat beidzas ar maltīti - launagu jeb palaunadzi. Šis dienas sadalījums, kurā norit cilvēku darba gaitas, neietveŗ nakti. /Marģers Grīns un Māra Grīna, 27.lpp./
2. att. Dienas sadalījums no Saules lēkta līdz rietam.
Diena kā gaišais diennakts posms sadalās cēlienos - rīta, pusdienas un vakara.
Parādies tu, Saulite, trīsreiz jel dieniņā:
Azaidā, launagā, trešo reizi vakarā. LD 28084
Guntas Jakobsones zīmējums
Tālāk dienas cēlieni sadalās šaltēs jeb brīžos. Šo laika mērvienību vēlāk izspiež stunda /Marģers Grīns un Māra Grīna, 26., 27.lpp./:
Uz maniem māte prasa,
Vaj ir laba sveša māte?
Brīžiem laba, stundām laba,
Ne visam mūdiņam. LD 23171
3. att. Katrs cēliens sadalās trīs brīžos jeb šaltēs, kas kopā vienā dienā dod deviņus brīžus jeb šaltes. Dainā tas simboliski izteikts šādi:
Nāc, māsiņa, nāc, māsiņa, ievedīšu puķītēs:
Viens kociņš, trīs zariņi, deviņiem ziediņiem. B 323872
Guntas Jakobsones zīmējums
Viens - sākas skaitļu rinda folklorā, apzīmē pirmatnējo, pasaules veselumu vai pirmsākumu. Trīs latviešu folklorā ir visbiežāk lietotais sakrālais (saistīts ar reliģisko sfēru) skaitlis, apzīmē dinamisko pabeigtību, jo tam ir sākums 1, vidus 2 un beigas 3, - laiks tā trīs ciklu izpratnē (pagātne - tagadne - nākotne). Deviņi ir nozīmīgākais skaitlis senajā latviešu laika skaitīšanā, atspoguļo indoeiropiešu tautu kopības laiku priekštatu par norādi uz 9 kā laika ciklu. Latviešu brīnumpasakās tās ir deviņas dienas un deviņas naktis, kuru laikā tiek pabeigta kāda darbība. /Janīna Kursīte, 1996, 97., 102., 103., 122.lpp./
Gads un gada sadalījums laikos. Savaite
Laika sprīdis, kurā Zemeslode vienreiz apceļo ap Sauli, jeb, kā mēs šodien sakām - gads (astronomijā zvaigžņu jeb sideriskais gads) latviešu folklorā diezgan bieži attēlots ar sakrālajiem skaitļiem, izvietojot tos kosmiskā koka zaros, lapās, ziedos, ogās. Latviešu folklorā kā telpas, tā laika izteicējs skaitlis visbiežāk ir - deviņi (4. att.). Bez tam skaitlis 9 latviešu folklorā bieži vien norāda uz minimālo laika ciklu - nedēļu (savaiti), kurā bija deviņas dienas. /Janīna Kursīte, 1999, 17., 18.lpp./
4. att. Svētā koka aprakstā atkārtojas trīsreiz pa deviņiem elementiem:
Sajāja brammaņi augstajā kalnā,
Sakāra zobenus svētajā kokā.
Svētajam kokam deviņi zari,
Ik zara galā deviņi ziedi,
Ik zieda galā deviņas ogas. LD 34075
Guntas Jakobsones zīmējums
svētais
koks + 9
zari x 9 ziedi x 9 ogas = 1 +
729 = 730
|
Augstais kalns - pasaules centra ekvivalents, ar zobenu brammaņi (īpaši priesteri, kas nodarbojas ar zirgu upurēšanu un laika cikla atjaunošanu pie kosmiskā koka) nodala veco gadu no jaunā. Tā kā senie indoeiropieši dienas un naktis skaitīja atsevišķi /Janīna Kursīte, 1999, 18.lpp./, tad:
730
ir viena gada 365 dienas un 365 naktis.
|
Gads - visgarākais laika posms, kas, ritmiski atkārtojoties, ir noderīgs laika mērīšanai. Ievērojot arī Zemes ass slīpumu, sastopamies ar gadalaikiem, kas Latvijas platuma grādos ir apmēram vienāda garuma, - ar pavasari, vasaru, rudeni un ziemu. Laika posmu starp diviem vienāda nosaukuma gadalaikiem parasti apzīmē par Saules gadu.
Zemei viena gada laikā apritot ap Sauli, atšķirami četri svarīgi punkti, kas dabā samanāmi kā pārmaiņas dienas un nakts garumā un saņemtajā siltuma daudzumā: Saulei nonākot tajos, mainās astronomiskie gadalaiki. To sākumus nosaka Saules atrašanās vieta vienā no četriem ekliptikas - Saules redzamā ceļa starp zvaigznēm - punktiem: ziemas un vasaras saulgrieži, pavasara un rudens punkts (ekvinokcija). Šie četri punkti sadala gadu četros lielos posmos. Lai gan dainas krāšņi cildina visus četrus gadalaikus, sirmā senatnē atšķirta tikai ziema un vasara, vēlāk apjausts rudens, tad pavasaris. /Marģers Grīns un Māra Grīna, 15.lpp./
Latviskajā gadskārtā (5. att.), kura apzīmē Saules gada sevišķu notikumu secību, kas ar nemainīgu noteiktību atkārtojas katru gadu (Jānīts nāca par gadskārtu savu bērnu apraudzīt...), šie četri galvenie Saules šķietamā ceļa punkti atzīmēti ar gadskārtas svētēm: Jāņiem, Miķeļiem (Apjumībām),
Ziemassvētkiem un Lieldienām.
5. att. Gada sadalījums laikos - latviskā gadskārta. /Marģers Grīns un Māra Grīna, 21.lpp./
Svinamas dienas - gadalaiku iesākumi: Meteņi, Ūsiņi, Māras, Mārtiņi (Apkūlības).
Svinamie laiki - gadalaiku svētes: Lieldienas, Jāņi, Miķeļi (Apjumības), Ziemassvētki.
Gada posmi starp svinībām senlatviešu gadskārtā saukti par laikiem.
Guntas Jakobsones ilustrācija
Dainās atrodami nepārprotami norādījumi, ka šīs svinības izvietojas gada astronomiski svarīgos punktos:
Īsa, īsa Jāņu nakts
Par visām naksniņām:
Te satumsa, te izausa,
Pie Jānīša uguntiņas. LD 32891
Ziemassvētki tika svinēti ziemas saulgriežos, kad ir visīsākā diena un visgarākā nakts. Saulei kāpjot augstāk debesu kalnā, diena un nakts sasniedz vienādu garumu. Šai punktā latviešu gadskārtā svinētas Lieldienas, kas jau savā nosaukumā ietver svinību jēgu - dienas augšanu garumā. Lai gan Jāņi ir astronomiskās vasaras sākums, vērojumi dainu piemēros neapstiprina tik vēlu vasaras sākumu Latvijas klimatā. Ar vasaru saistītās norises dabā - dārzu un druvu ziedēšana - notiek ap Jāņu laiku vai pirms tā, tāpēc Jāņi uzskatāmi par vasaras vidus posmu, nevis sākumu, tātad astronomisko un Latvijas klimatisko gadalaiku sākumi nav apvienojami. Tomēr labi saprotamu ainu var iegūt, ja šīs svinības papildina ar pārējām četrām zināmām latviešu gadskārtas svinībām, ievietojot tās gada ceturkšņu viduspunktos kā gadalaiku iesākumus: Meteņus (starp Ziemassvētkiem un Lieldienām), Ūsiņus (starp Lieldienām un Jāņiem), Māras (starp Jāņiem un Miķeļiem) un Mārtiņus (Apkūlības; starp Miķeļiem un Ziemassvētkiem). Šādam gadalaiku izvietojumam, kas ievirza tos labākā saskaņā ar Latvijas klimatiskajiem apstākļiem, apliecinājums atrodams dainās, kur apdziedātā darbība vai praktiskās dzīves vērojumi kopā ar dabas apstākļu aprakstu, norāda gadalaiku vietu kalendārā:
Meteņam vīzes pinu,
Meteņam auklas viju;
Lai Lieldiena vazājās
Basajām kājiņām. LD 32217
Ūsiņš nāk, Ūsiņš nāk,
Mārtiņš nāk vēl labāks:
Ūsiņš nāk zaļu lauku,
Mārtiņš rudzu apcirknīti. FS 84, 12165, Tērvete
Juoņa dīna, Muoras dīna,
Obas vīna lelumiņa:
Juoņa dīna - zuoļu dīna,
Muoras dīna - maizis dīna. 54086
Mārtiņš augsti lielījās,
Pieci vērši baroklē;
Visus piecus patērē,
Ziemassvētku gaidīdams. FS 929, 2630, Kuldīga
Šīs ziņas apstiprina, ka latviešu gadalaiki, kas zemkopja dzīvē saistījušies ar lauku darbu norisi, sākušies krietnu laiku (apmēram 45 dienas) pirms astronomiskiem gadalaikiem un līdz ar to četras galvenās saulgriežu svētes patiesībā iekrīt gadalaiku vidos. /Marģers Grīns un Māra Grīna, 20.lpp./
Gada posmus starp svinībām senlatvieši saukuši par laikiem, bieži šo nosaukumu attiecinot arī uz svinamām dienām:
Nāc, māsiņa, laikos sērst,
Laikos gaida bāleliņi:
Laikos cepa baltu maizi,
Brūvē saldu alutiņu. B 175312
Laiku nosaukumi atvasināti no dabas vērojumiem vai darāmiem darbiem3), piemēram, Sējas (arī Ziedu) laiks, Siena (arī Lapu) laiks, Rudens (arī Miežu) laiks (sk. 5. att.). "Veļu, garu jeb dievaiņu laiks bija vissvētākais laiks visā gadā. Tas ilga no Miķeļiem līdz Mārtiņiem." - pierakstījis Krišjānis Barons /"Latvju dainas", V sēj., 1915/. Dainās atrodami visu astoņu laiku nosaukumi.
Garlībs Merķelis grāmatā Vidzemes senatne (1798-1799) par latviešiem liecina, ka nedēļu viņiem nebija. /Janīna Kursīte, 1999, 14.lpp./ Analizējot dainu saturu un katrai dienai paredzētos darbus, redzams, ka aprakstīto notikumu secība (ļaudaviņas apdziedāšana, puķu sēšana, precinieku gaidīšana, ciemos iešana u.c.) nevienā atsevišķā variantā nav pilnīga. Saliekot šos variantus kopā pa grupām, veidojas pilns notikumu apjoms, kas aptver 9 dienas. Vienā 45 dienu garā laikā ieiet pieci4) pilni deviņdienu posmi - savaites. Šis vārds dainās nav saglabājies, bet ir zināms, ka šo vārdu ir lietojuši senprūši un lieto leiši. /Marģers Grīns un Māra Grīna, 22.lpp./
Dainās atrodami visi savaites dienu nosaukumi, tie paši vēl lietošanā šolaiku septiņu dienu nedēļā, kur dabīgi vairs nelieto divus - septītdienu un pussvēti (astoto dienu). Savaites pirmo septiņu dienu nosaukumi5) atvasināti no skaitļiem pēc kārtas, un savaite (tātad, - arī laiki) iesākas ar pirmdienu (sk. tab.). Ceturtdienas vakars nozīmēts atpūtai; tas svinēts par godu Māras piedzimšanai. Pussvētes (astotās dienas) vakars jeb svētdienas priekšvakars arī pazīstams kā svētvakars (Gregora kalendāra septiņu dienu nedēļā par svētvakaru kļūst sestdienas vakars). Svētdiena (devītā diena) - svēta diena /Marģers Grīns un Māra Grīna, 23., 24.lpp./ :
Aiz ko mana dvēselite
Drīz pie Dieva nenogāja?
Ni svētija svētdieniņas,
Ni Saulites noejot. LD 27593
Te turklāt ir arī viena no daudzajām liecībām, cik svarīgs mūsu senčiem bijis Saules riets un vakars, kas arī ir bijis svētījams: Ej, Saulite, drīz pie Dieva, dod man svētu vakariņu; bārgi kungi darbu deva, nedod svēta vakariņa. /LD 31659/
Tabula. Senlatviskā laika skaitīšanas sistēma - mūžīgais kalendārs.
/Marģers Grīns un Māra Grīna, 29. lpp./
Paskaidrojumi
tabulai:
Sērsnu
laikā:
44
Pavasara punkts (ekvinokcija)
astronomiskā pavasara6) sākums ap 21. martu (pēc
Gregora kalendāra), Saule maina deklināciju (d),
t.i., Saules šķietamais ceļš starp stāvzvaigznēm (ekliptika) šķērso
debess ekvatoru (d=0º)
no dienvid- (S) uz ziemeļpuslodi (N) (skat.
žurnāla Zvaigžņotā Debess 2003. gada Pavasara (179) pielikumu),
diena ar nakti ir vienādā garumā.
Sējas
laikā:
44
- Saules vasaras stāvēšanas
punkts astronomiskās vasaras sākums ap 22. jūniju, Saules d
ir ap +23½ºN, ziemeļpuslodē diena ir visgarākā, nakts visīsākā.
Veļu
laikā:
2
Rudens ekvinokcija astronomiskā
rudens sākums ap 23. septembri, Saule maina d
no N uz S, diena ar nakti visos Zemes punktos ir vienādā garumā.
Ziemassvētkos:
3.
Ziemas Saulstāvis astronomiskās
ziemas sākums ap 22. decembri, Saules d
ir ap -23½ºS, mums tad ir visīsākā diena un visgarākā nakts.
Piektvakars
Ceturtdienas vakars.
Lieldienās:
(4.) diena garajā gadā.
Dainās skaidri noprotama atšķirība starp parasto (īso) un garo gadu, kas atkārtojas katru ceturto gadu:
Trīs vasaras Saulīt lēca
Purvā lejas rāvienāi,
Ceturtāji vasarāji
Lec ozola pazarē. LTdz 10015
Ceturtais gads, kad Saule lec ozola pazarē, iespējams, simbolizē t.s. garo gadu - trīs parastā garuma gadu cikla noslēgumu. /Janīna Kursīte, 1996, 109.lpp./
Salīdzinot latviešu senās gadskārtas svinību īstos datumus un nosaukumus ar tiem, kas vēlāk parādās Gregora kalendārā, redzams, ka daudzos gadījumos palikuši gan senie svinību nosaukumi, taču svinēšanas datumi par dažām dienām mainījušies. Piemēram, vasaras saulgriežos (21. vai 22.jūnijā) visgarākai dienai seko visīsākā nakts, kas dainās apdziedāta kā Jāņu nakts, kuras norises sākas iepriekšējā vakarā. Tāpēc latviešu gadskārtā Jāņu vakars ir (21.) 22.jūnijā un Jāņu diena svinama pēc īsākās nakts, t.i., (22.) 23.jūnijā. Pussvēte pirms Jāņiem - Zāļu diena (vasaras saulgriežu svētku latvju dainas nedaudzina Līgo dienu):
Zāļu dienas vakarā
Pērkons Jāni stipri rāja:
Kam tas nāca tautiņās
Nepuškotu cepuriti. LD 32963
Jāņi svinēti vienu dienu un patiesībā 24.jūnijs latviešu gadskārtā ir Pēteŗi, kas pēc dainu ziņām seko tūliņ pēc Jāņiem (Ai, Jānīti, Pēterīti, kam nākat vienu vietu! .. Jāņam vārtus aizveram, Pēteram atveram vai: Jāņam zirgus aizjūdzam, Pēteram nojūdzam):
Rītu pat Pēterits
Ar Jāniti tiesasies:
Jāņa bērni nobradajši
Pēteram ziedu pļavu. LD 33072
Jāņam sieva izgaisusi
Pašā Jāņu vakarā;
Pēteros atsarada
Zālītē gulējusi. LD 32981
Dainās atrodams arī norādījums, ka Pēterdiena nav svinēta, - bijusi darbdiena, ar kuru iesākas gadskārtas Siena laiks, kas darba steigas dēļ nav piemērots lielām svinībām. /Marģers Grīns un Māra Grīna, 109.lpp./
Senlatviskā gadskārta - mūžīgais kalendārs
Latviešu senās laika skaitīšanas sistēmas pamatelementi ir gadskārtas svinības, kas izriet no Zemes ritēšanas ap Sauli. Šīs svinības sadala gadu astoņos 45 dienu garos posmos - laikos, katrs laiks savukārt sadalās piecās 9 dienu savaitēs, - kopā sastādot 360 dienas. Atlikušās 5 vai garajā gadā - 6 dienas sadalās starp Lieldienām un Ziemassvētkiem /Marģers Grīns un Māra Grīna, 35.lpp./:
Četras māsas Lieldieniņas,
Četri brāļi Ziemassvētki;
Astoņām dieniņām
Daram saldu alutiņu. LD 32300-1
Astoņi - latviešu folklorā lietots reti, šai gadījumā kā divu statisko pabeigtību (4+4) summa, un to min, runājot par divām svētku reizēm (Lieldienām un Ziemassvētkiem). Jāpiezīmē, ka skaitlis 8 funkcionē tikai tautasdziesmās, ne ticējumos, ne pasakās, ne kāda cita folkloras žanra simbolisko nozīmju veidošanā nav ietverts. (Janīna Kursīte, 1996, 118., 119.lpp)
Vērojams, ka vistālākā senatnē latviešiem gada sākums bijis vasaras saulgriežos - Jāņos*). Tas izteikts dainā, kur zelta zirnis (Saules zīme) un ozols (gada zīme) kopoti ar Jāni, tātad vasaras saulgriežiem /Marģers Grīns un Māra Grīna, 14., 15.lpp./:
Es pārsviedu zelta zirni
Pār sudraba ozoliņu,
Lai tas krita skanēdams
Uz Jānīša cepurīti. LD 33142
Varbūt tāpēc dažviet dainās un tautas mutē sastopamais vārds vasara, izvērtējot dainas saturu, attiecināms uz visu gadu:
Trīs vasaras Veļu māte
Kaļķu cepli kurinaja;
Nu pievīla mūs tētiņu
Ar maizītes gabaliņu. LD 27535
Vairums liecību apstiprina, ka vēlākos laikos latviešiem gadmija bijusi Meteņos, kas noprotams no paša svinību nosaukuma (prūšu valodā metan nozīmē gadu, leišu valodā metas vēl tagad apzīmē gadu). Arī Dainu tēvs (Liktenim bija labpaticis, ka tautas dziesmu sistematizētājs Krišjānis Barons bija studējis astronomiju) savu gadskārtas dziesmu sakārtojumu sāk ar Meteņu dziesmām. Latviešiem, turklāt, Pelnu diena, kas ir nākamā diena pēc Meteņiem, ir pazīstama kā samnieciskā gada sākums, kad dodas līst jaunus līdumus un uzsākt jaunu dzīvi. /Marģers Grīns un Māra Grīna, 15.lpp./
Latviešu senā laika skaitīšanas sistēma7), kas savas skaidrības un vienkāršības dēļ viegli iegaumējama bez uzrakstīta kalendāra un neprasa gadskārtējus pārkārtojumus vai sarežģītus aprēķinus, ir izveidota kā mūžīgais kalendārs (skat. tabulu), kur gadskārtas notikumi paliek savās vietās nemainīgi gadu pēc gada (garajā gadā pieliekot vienu dienu Lieldienām, pārējās svinamās dienas ar to netiek izbīdītas no savas vietas), dienas nosaukums un datējuma sakarība šajā sistēmā ir pastāvīgs un nemainīgs jēdziens, piemēram, Sērsnu laika pirmās savaites pirmā diena vienmēr ir pirmdiena, kas šajā gadījumā ir arī Pelnu diena /Marģers Grīns un Māra Grīna, 35.lpp./:
Nāc, māsiņa, cik nākdama,
Nāc Meteņa vakarā:
Pelnu dienu pārtecēsi,
Plācenīšu paēduse. LD 32226
Tā mūsu senči pēc dienas garuma, t.i., dienu no dienas sekodami Saules lēktam un rietam, varēja nokļūt līdz visgarākajam laika posmam, kas ritmiski atkārtojās, t.i., gadam, un nekļūdīgi noteikt, kad un cik ilgi ievērojamas gadskārtas svinības.
Paskaidrojumi un papildinājumi
1) Prūši - viena no rietumbaltu ciltīm. Viņu apdzīvotās zemes 13. gs. iekaroja vācu bruņinieki, un 17. gs. fiksēts pēdējais savā valodā runājošais prūsis. Prūšu valoda izzuda ap 18. gs. sākumu. /S.K.Čaterdži (Chatterji). Balti un ārieši. - Rīga, Zinātne, 1990/
2) Senie romieši dienu no Saules lēkta līdz Saules rietam sadalīja 12 stundās. Dienas un arī stundas garums bija dažāds dažādos gada laikos. Ekvinokcijas diena skaitījās no pulksten 6 rītā līdz pulksten 6 vakarā. /L.Čerfasa, T.Fomina, P.Zicāns. Latīņu valoda. - Rīga, Zvaigzne, 1974/
3) Tāpat kā senajā Ēģiptē ar zodiaka joslas zvaigznāju (skat. žurnāla Zvaigžņotā Debess 2003. gada Pavasara (179) pielikumu) nosaukumiem saskanēja tā laika dzīves sadalījums galvenajos periodos gadā: 1) Nīlas plūdu laiks, ko varēja simbolizēt Mežāzis (fantastiska būtne pusāzis, puszivs kā pāreja no sausā laika perioda uz lietaino), nākošajā mēnesī plūdi sasniedza vislielāko pakāpi - Ūdensvīrs, apmēram pēc mēneša Nīla atgriezās krastos, bet zemākās vietās radās sekli ezeriņi un šais vietās viegli varēja zvejot - Zivis; 2) lauku darbu laikmets - Auns (varēja laist ganībās aitu barus), Vērsis (sākās lauku apstrādāšana), Dvīņi vai ļoti vecos zodiakos sastopamas divas kaziņas (dzīvnieku pieaugums); 3) ražas ievākšanas laiks - labības pļāvēja Jaunava ar vārpu rokā. Turpmākajā mēnesī bija dienas un nakts vienādība, ko simbolizēja Svari. Saules šķietamā ceļa virziena maiņu varēja apzīmēt ar Vēzi, resp., zvaigznājs, kas vakaros pēc Saules rieta pirmais parādās austrumos virs apvāršņa, ir noderējis par gada iedalījumu un attiecīgu darbu posmu norādītāju. /A.Žaggers. Vispārīgā astronomija, Rīga, 1940/
4) Pieci - skaitlis indoeiropiešu tautu folkloras tradīcijā parasti simbolizē mikrokosmosu - četras debess puses ar iezīmētu centru vidū - un raksturo arī cilvēku pašu - cilvēks ar izstieptām rokām un kājām: 2+2+1=5. Latviešu folklorā 5 figurē pārsvarā tikai tautasdziesmās, simbolizē cilvēku pašu un viņa darbības, pārziņas lauku. /Janīna Kursīte, 1996, 111., 112.lpp./
5) Romieši dienas nosauca pēc debess spīdekļiem, kuri pārvietojās starp stāvzvaigznēm: pirmdiena - Mēness diena (latīniski: Lunae dies), otrdiena - Marsa diena (Martis dies), trešdiena - Merkura diena (Mercurii dies), ceturtdiena - Jupitera diena (Iovis dies), piektdiena - Venēras diena (Veneris dies), sestdiena - Saturna diena (Saturni dies), svētdiena - Saules diena (Solis dies). /L.Čerfasa, T.Fomina, P.Zicāns. Latīņu valoda. - Rīga, Zvaigzne, 1974/
6) Astronomiskie gadalaiki nav pilnīgi vienāda garuma (89-94 dienas), taču senlatviešu laikskaites sistēmā ar astoņu laiku vienādo garumu (45 dienas x 8 laiki = 360 dienas) gadskārtu svinību vieta gadu ritumā nenojuka, jo Lieldienas un Ziemassvētkus svinēja vairākas dienas (5 vai 6) ārpus kārtas. Tā mūsu senčiem varēja būt mūžīgais kalendārs, kurā dienas nosaukums un notikumi nemaina savu vietu gadu no gada.
7) Šis loģiskais un vienkāršais senlatviešu kalendārs ir celts gaismā Grīnu - Marģera un Māras - grāmatā "Latviešu gads, gadskārta un godi" (Linkolna, 1983), taču pat hipotēzes līmenī nav pieminēts "Mitoloģijas enciklopēdijā" (Rīga, 1994), kur latviešu senās laika skaitīšanas sistēmā tiek uzsvērta Mēness loma, lai gan pētījumi liecina, ka mēnesis kā laika mēra apzīmējums atšķirībā no Mēness kā debesu spīdekļa apzīmējuma parādās tikai 18. gadsimtā (tikai 12(!) dainas no vairākiem simtiem Mēness dainu runā par mēnesi kā par laika vienību - vai tas vien jau nenorāda uz to, ka šī laika mērvienība ir ieviesta jaunākos laikos?):
Metat mani, metejiņi, līdz Mēnešam nemetat:
Mēnešam asi ragi, noraus manu vaiņadziņu. LD 32284
Juoneišam jūstu aužu, Mēnesī i vārdamuos;
Kaidi roksti Mēnesī, taidi roksti jūsteņā. FS 370, 266, Preiļi
Nedod, Dievs, tādus ļaudis, kādi ļaudis maliņā:
Par gadskārtu pirti kūra, mēnešiem velejās. LD 26007-2
Lakstigala, sējas putnis, piecel manu arajiņu:
Jauns bij mans arajiņš, sējas laika nezinaja. LD 28033
Laukos ļaudis arī mūsdienās runā par sējas laiku vai siena laiku (nevis siena mēnesi).
*) Latviskajā gadskārtā Jāņi dainās ir apdziedāti visvairāk. Interesentiem piedāvājam dažus jautājumus savas izpratnes padziļināšanai.
**** **** **** **** **** **** **** ****
1. Kad svinami senlatviskie Jāņi (pēc Gregora kalendāra)?
2. Kad ir Jāņu vakars?
3. Kad iededzināma Jāņuguns?
4. Cik ilgi gulējusi Jāņa sieva (sk. LD 32981)?
Jāņam sieva izgaisusi pašā Jāņu vakarā;
Pēteros atsarada zālītē gulējusi. LD 32981
5. Kāpēc Raiņa lugā Pūt, vējiņi nav neviena puiša vārdā Jānis (vai Pēteris)?
**** **** **** **** **** **** **** ****
Atbildes sūtāmas uz adresi astra@latnet.lv (Subject: Senlatviskie Jaani) līdz 2004. gada Ūsiņiem, t.i., līdz latviskās vasaras sākumam. Precīzāko (asprātīgāko) atbilžu autoriem žurnāla Zvaigžņotā Debess laidienu komplekts ar Irenas Pundures rakstiem Par latvisko pasaules uztveri: Pavasaris. Vasara. Rudens. Ziema vai ar Zentas Alksnes rakstiem Saules rite Latvijas novadu dainās: Saules riets. Nakts. Saules lēkts. Diena.
Vēres
Brastiņu Ernests. Dievtuŗu Cerokslis jeb Teoforu Katķisms tas ir senlatviešu dievestības apcerējums. - Latvijas Dievturu sadraudzes izdevums, Rīga, Grāmatu Draugs, 1932.
Marģers Grīns un Māra Grīna. Latviešu gads, gadskārta un godi. - Linkolna, 1983.
Janīna Kursīte. Latviešu folklora mītu spogulī. - Rīga, Zinātne, 1996.
Janīna Kursīte. Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā. - Rīga, Zinātne, 1999.
© Irena Pundure, 2003
© LIIS, 2003.
Pēdējās izmaiņas 23.12.2003.
